GISTAVS FLOBĒRS
(1821 – 1880)
Vispilnīgāk jaunā etapa reālisma īpatnības atklājas izcilā franču rakstnieka Gistava Flobēra daiļradē.
Flobērs kritizētāja reālisma attīstībā rada jaunus akcentus, kas liecina par svarīgām sociālām un vēsturiskām norisēm franču sabiedrības dzīvē un kultūrā.
Rakstnieka pasaules uzskatam un daiļradei raksturīga atteikšanās no ilūzijām, neiecietīga attieksme pret mēģinājumiem romantizēt dzīves īstenību. Viņš ir galēji nesaudzīgs atmaskotājs un kritizētājs.
Flobēra daiļrade it kā rezumē ilgu franču literatūras attīstības periodu. Viņš no jaunām pozīcijām pārskata un pārvērtē virkni sociālu, filosofisku un estētisku problēmu, ko risinājusi literatūra XIX gs. pirmajā pusē.
Dzimis Ruānā 1821.gadā pilsētas ārsta ģimenē. Ruānā iegūst arī vidējo izglītību.
1840.gadā Flobērs aizbrauc uz Parīzi, lai apgūtu tiesību zinātnes, dzīvo Parīzē līdz 1846.gadam. Kad šai laikā nomirst tēvs un drīz pēc tam arī māsa, Flobēra māte aicina dēlu atgriezties atpakaļ dzimtajā pusē – ģimenes īpašumā Kruasē, kas atrodas netālu no Ruānas. Tur Flobērs pavada visu savu mūžu un nomirst 1880.gadā. Kruasē pulcējas visi tā laika lielākie rakstnieki – E. Zolā, brāļi E. un Ž. Gonkuri, T. Gotjē, G. Mopasāns. Šeit pie Flobēra ciemojies I. Turgeņevs.
Pirmie Flobēra darbi publicēti 30. – 40.gados. Viņa daiļrades uzplaukums ir 50. – 70.gadi. Šajos gados parādās visā pasaulē slavenie daiļdarbi:
,,Bovarī kundze” (1856), ,,Salambo” (1862), ,,Jūtu audzināšana” (1869), ,,Trīs stāsti” (1876-1877).
Flobēra daiļrade uzplaukst 50. – 60.gados – Otrās impērijas laikā, kas veido fonu romānu ,,Bovarī kundze” un ,,Jūtu audzināšana” varoņu attiecībām un pārdzīvojumiem.
Jo neizturamāka kļūst nelietība visās tās formās un veidos, jo asākas kļūst Flobēra ilgas pēc Skaistā, ko viņš apzīmējis ar lielo burtu.
Flobēra daiļrade sakņojas klasiskajā reālismā. Tas norobežo viņu no dekadences, kas parādās Francijā jau Flobēra laikā. Tomēr rakstnieka pasaules uzskatā un daiļradē ir pretrunas. Ticība Skaistajam viņa pesimismu padziļina, jo vērotais sabiedrībā Flobēru pārliecina, kad dzīvē Skaistajam nav vietas. Tādēļ Skaistais it kā pārvēršas abstraktā, pāri dzīvei stāvošā parādībā. Ja cilvēks noticēs, ka Skaistais ir realitāte, viņš rūgti pievilsies. Šī doma kļūst par daudzu Flobēra daiļdarbu kodolu.
Vienīgā forma, kurā Skaistais vēl saglabājies, ir māksla. Tādēļ Flobēra interesē mākslas jautājumi. Arī šo jautājumu risinājumā ir pretrunas. Protestēdams pret šķebinošo dzīves realitāti, Flobērs aicina atstāt to un pacelties tuvāk zvaigznēm, ejot pa ziloņkaula torņa pakāpieniem. Taču rakstniekam pašam tas neizdodas, un visi viņa darbi pilni dzīves patiesības, tajos strāvo atmaskotāja patoss. Lai arī kā izteicies, savā daiļradē Flobērs vienmēr paliek stāvam uz zemes un ir ieinteresēts par dzīvo dzīvi – ,,zābaku naglas velk viņu atpakaļ pie zemes” no torņa augstumiem.
Pret mākslinieku Flobērs ir nesaudzīgi prasīgs. Tā kā māksliniekam jāattēlo tā pati šķebinošā dzīves īstenība, viņa pienākums ir no tās darināt brīnišķīgus mākslas darbus.
Flobērs izvirza uzdevumu – pliekano, banālo, triviālo, parasto, ikdienišķo padarīt par mākslas priekšmetu. Šis uzdevums arī ir romāna ,,Bovarī kundze” (1857) pamatā.
Māksliniekam jābūt bezkaislīgam vērotājam attiecībā pret to, ko viņš attēlo, jābūt objektīvam, subjektīvais viedoklis darbā nav jāatklāj.
,,BOVARĪ KUNDZE”
Romānu ,,Bovarī kundze” viņš sācis rakstīt 1851.gadā. Tas ir lielākais Flobēra atmaskotājs romāns par Otrās impērijas laiku.
Autors ir palicis uzticīgs savas estētiskās teorijas principiem: viņš par mākslas priekšmetu padarījis pliekano dzīves īstenību, viņš tēlojis to it kā bezkaislīgi.
Romāns nosaukts galvenās varones vārdā, bet Bovarī kundze atklāta uz plaša sabiedriskā fona. Romānā ar apakšvirsrakstu ,,Provinces tikumi” nesaudzīgi atmaskota provinciālā ,,mietpilsoņu pasaulīte”.
Kādi ļaudis dzīvo līdzās Emmai? Viens no viņiem – Emmas vīrs Šarls Bovarī. Laikā, kad Emma saceļas pret apkārtējo pasauli, Šarls jūtas labi, ne par ko neuztraucas, gatavs ar visiem un visu samierināties. Jo viņš kļūst vecāks, jo dziļāk iegrimst pašapmierinātībā, piesavinās vulgārus ieradumus.
Otrs šīs pasaules pārstāvis ir kirē. Šim baznīcas kalpam ar reliģijas palīdzību būtu jāmierina ļaužu prāti, bet pats viņš gan vairāk interesējas par citām lietām. Kirē ļoti labi prot ārstēt govis un ar šo darbu aizraujas vairāk nekā ar mācītāja darbu. Kad pie viņa ierodas Bovarī kundze, lai gūtu mierinājumu savā dvēseles satraukumā, kirē jeb abats Burnisjens viņai saka: ,,Vai jums ir nelabi? Tas droši vien no gremošanas traucējumiem. Jums jāatgriežas mājās, Bovarī kundze, iedzeriet mazliet tējas, tā jūs stiprinās, vai arī glāzi svaiga ūdens ar graudu cukura.”
Tas ir vienīgais mierinājums, ko var piedāvāt dvēseļu gans.
Īpaši spilgta un tipiska figūra romānā ir aptiekārs Omē. Kas viņš ir? Vārdos liberālis, ,,pirmais cilvēks”, viņam nav svešas arī revolucionārās idejas. Saviem bērniem viņš dod ,,revolucionārus vārdus”:
,,Pats Omē kungs atzina par labākiem tos vārdus, kas atgādināja kādu dižu cilvēku, ievērības cienīgu notikumu vai cēlu ideju, un pēc šīs sistēmas bija kristījis visus savus četrus bērnus. Tā Napoleons viņa ģimenē pārstāvēja slavu, Franklins – brīvību, Irma, iespējams, nozīmēja nodevu romantismam, bet Atalija bija mesli nemirstīgajam franču skatuves meistardarbam.”
Omē darbojas pēc principa: ,,Izzobot, bet dabūt!” Ar slēptu neatlaidību Omē galu galā dabūjis ilgi kāroto Goda leģiona ordeni. Savus ,,principus” viņš spējīgs mainīt vai katru dienu, ja tas vajadzīgs varai. Tēls tik pārliecinošs un tipisks, ka Sēnas lejteces aptiekāri pazinuši sevi Omē personā un, kā raksta kādā vēstulē Flobērs, gribējuši izpļaukāt romāna autoru.
Tāds ir fons, uz kura risinās Bovarī kundzes dzīves stāsts. Autora attieksme pret romāna varoni ir divējāda. Kad Flobērs vērtē Emmu, paturot prātā šo fonu, kurā smok Bovarī kundze un kuru arī pats rakstnieks ienīst, tad Emma izraisa līdzjūtību. Emma taču ar sev pieejamiem līdzekļiem cenšas pret šo vidi protestēt, viņa nevar ,,sadzīvot” ar tādu pasauli.
Emma ir augusi klosterī, kur mācījušās vidēji bagātu vecāku atvases. Šajā laikā viņa ļoti aizrāvusies ar romānu lasīšanu. Viņa aizraujas ar romantisma romāniem, kuros darbojas idealizēti varoņi. Šajos romānos ir tikai mīlas intrigas, mīļākie un mīļākās izsekošana, pašnāvības, mēness naktis, skaisti apģērbti un labi situēti izredzētie.
Salasījusies šādu literatūru, Emma iztēlojas sevi kādas varones vietā. Viņa cer, ka, iznākot no klostera, viņa satiks šādu izredzēto, kas padarīs viņu laimīgu, viņa dzīvos īpašā brīnišķīgā pasaulē.
Vienreiz viņai šāda dzīve uzsmaida. Drīz pēc laulībām Emma nokļūst marķīza ballē, kuras iespaidi paliek viņas atmiņā uz visu mūžu:
,,Un atmiņas par šo balli kļuva Emmas pastāvīgā nodarbība. Ik trešdienu atmozdamās, tā savā nodabā teica: ,,Ak, tas notika pirms nedēļas… pirms divām… jau pagājušas trīs nedēļas kopš es biju tur!”
Pamazām visas sejas viņas atmiņā saplūda kopā, aizmirsās kadriļu melodijas, arvien neskaidrāk pavīdēja livrejas un zāles; sīkumi izgaisa, tikai nožēla palika joprojām.”
Bet tā dzīve, kuru dzīvo Emma, izrādās pavisam pretēja visam sapņotajam. Ģimenes dzīve nemaz neatbilst romānos lasītajam. Emmas vīrs ir drūms un neinteresants, viņas mīļākie Rūdolfs un Leons ir nelieši un meļi, viņiem nav nekā kopēja ar romantiskajiem grāmatu varoņiem.
Cenšanās izbēgt no nežēlīgās dzīves prozas noved Emmu augļotāja Lerē rokās. Visa Emmas dzīve balstās uz meliem, kas kļūst par viņas otro dabu.
Savu dzīvi Emma beidz pašnāvībā. Flobērs ļoti sīki apraksta Emmas pēdējās mokas, nepievilcīgo skatu pēc indes iedzeršanas:
,,Drīz vien Emma sāka vemt asinis. Lūpas sakniebās arvien ciešāk. Locekļi slimajai bija savilkti krampjos, miesa klāta brūniem plankumiem, pulss vibrēja zem pirkstiem kā uzvilkts pavediens, kā arfas stīga, gatava kuru katru mirkli pārtrūkt.
Tad Emma sāka kliegt – drausmīgi kliegt. Viņa nolādēja indi, lamāja to, lūgtin lūdzās darīt viņai ātrāk galu.”
Emma bija noticējusi, ka sapnis par brīnišķīgu mīlestību var piepildīties, taču dzīve viņu cietsirdīgi pieviļ, un tā ir Emmas traģēdija.
Vērsdams savas kritikas smaili pret trūcīgās mietpilsonības aprobežotību un trulumu, pret pliekanumu un meliem visās to izpausmes formās, Flobērs vienlaikus ar romānu atmasko melīgo literatūru, kas cenšas šo pliekanības un panīkuma pasauli romantizēt, piekrāsot, aizplīvurot, tādā veidā atsakoties no patiesīga tēlojuma.
Iznīcināt šos romantiskos melus – arī tas ir viens no Flobēra uzdevumiem. Tādā veidā romāns kļūst par apslēptu polemiku ar romantiķiem.
Skaistais sapnis, kam ticēja Emma, līdzās nelietībām apkārtējā dzīvē kļūst nevajadzīgs un smieklīgs. Emmas ,,romantiskie varoņi” – Rūdolfs un Leons – nemaz nav līdzīgi tiem iztēlē apjūsmotajiem romantiskajiem varoņiem, kuru vārdus varētu rakstīt ar lielo burtu.
Romantiskajos romānos parasti skaistais sapnis sabrūk, saduroties ar ikdienišķo dzīves prozu. Flobērs rīkojas pretēji: viņš atmasko to, par ko varone sapņo. Izrādās, ka viņas sapnis par spoguļu saloniem, ovāliem galdiem, mirdzošiem parketiem, par liktenīgiem notikumiem un bālām hercogienēm ir smejams. Flobērs atklāj šāda sapņa nožēlojamību, atklāj paša romantiskā sapņa krīzi.
Traģiski ir tas, ka Flobērs šī sapņa vietā neredz nekā cita, kas varētu sniegt atelpu trulajā vidē. Tādēļ tik dziļi pesimistisks ir romāna skanējums kopumā.
Savdabīga ir valdošās šķiras atbildes reakcija romāna autoram. Flobērs tiek tiesāts par reliģijas un sabiedrības tikumības aizskaršanu. Tiesā tiek pieaicināti pat liecinieki un aizstāvis. Smieklīgā tiesas prāva lieku reizi pierāda, cik trāpīgs ir Flobēra patiesīgais romāns (jābrīnās, ka sods pārdrošajam rakstniekam netiek piespriests).