Gotiskā arhitektūra

Gotiskā arhitektūra

Šo stilu, galvenokārt, raksturo 3 konstruktīvie elementi- ribu spriešļi, smailais loks un atbalstu arka. Katrs no šiem elementiem bija arhitektūrā pazīstams jau no seniem laikiem. Smailā loka forma arī ribu spriešļi lietoti jau sen pirms gotikas. Tā redzams, ka gotika savus galvenos konstruktīvos elementus nav pilnīgi no jauna radījusi, bet gan tos apvienojusi savā īpatnējā, vēl nekad un nekur nebijušā stingrā sistēmā.

Gotika kā stils raksturojas ar gaismas saspēli, starojuma plūsmu, vieglumu un tieksmi uz augšu – tuvāk pie Dieva, izceļot ve

e
ertikalitāti.

Gotikā raksturīgākais celtnes tips ir pilsētas katedrāle. Sendenī bazilikas 1144.gadā iesvētītā apsīdas daļa kļuva par gotikas arhitektūras pirmo piemēru, kas izraisīja revolūciju visā Rietumeiropas celtniecībā. Kopš tā laika masas arhitektūru, kurā statiskās problēmas centās atrisināt ar milzīgām akmens koncentrācijām, nomainīja karkasa celtniecība. Sienas kļuva tikai par šī karkasa aizpildījumu. Arī ārskats sniedz jaunus iespaidus.

Gotikas dekorācijai ir 3 avoti:

* Pirmais no tiem neapšaubāmi verd no antīkās. Kropļotā interpretācijā doriskie, korintiskie un kompozitkapitelli, akanti, kīmatiji u.c. antīkās dekorācijas piederumi iepinušies itāliešu gotikā.

* Daudz plašāk go
o
otika būtu varējusi izmantot savai rotai otru avotu – romāniku, tomēr nav vērojams, ka gotika būtu nopietni mēģinājusi plašā vērienā balstīt savu rotu uz romānikas paraugiem.

Kā trešais un galvenais gotikas rotas avots paliek – vietējā augu valsts. Agrā gotikā parādās efeja, vī
ī
īnogulāja vai dadža lapas, vīnogu ķekari un tīteņi, čiekuri un rožu ziedi, dažādu koku lapas u.c. Dižgotikā šie veidojumi gūst stingru stilizāciju. 15.gs. raksturīga tā saucamā “liesmojošā gotika”, kad krusta puķes tiek ieliktas, kur vien iespējams, un visu rotā dekoratīvas liesmiņas.

Fasādē arhitekti un tēlnieki koncentrēja ne tikai bagātu ornamentālu dekoru, bet arī daudzas skulptūras.

Pēc simtgadu kara gotika izplatās Anglijā. Angļu gotikas atšķirības: izveido dekoratīvas velves (zvaigžņu, tīklu), iekšpusē dominē vertikālas līnijas. Angļu gotiku vispār dēvē par perpendikulāro gotiku. Vācu gotikai raksturīgas pārsvarā vientorņu baznīcas, piemēram, Ulmas Doms, un divtorņu baznīcas, piemēram, Ķelnes Doms. Itālijā romānika saglabājas visilgāk, gotiku gandrīz nepārņem, bet pārņem dekoratīvos elementus (raksturīgi Venēcijas arhitektūrai). Baznīcas reti kad būvē ar torņiem, parasti ar kupoliem.

Kolonnas līdz pat go
o
otikai bija nepārtraukti ieņēmusi izcilāko vietu celtņu arhitektoniskā izdaiļojumā. Gotika, protams, nevarēja pēkšņi atraisīties no kolonnas, un agrās būvēs kolonna vai nu izpilda galvenā atbalsta uzdevumu, vai arī piekļaujas tam kā dekoratīva piedeva. Abos gadījumos radās nepatīkama distance: spriešļu smailie loki traucās augšup, kolonnas likās gaidām slodzi lejup. Tai brīdī, kad gotika sāka apjaust vertikālismu par savu tieksmju īsto paudēju, kolonnai bija jāpazūd. Un tā arī notika. Baznīcas klona līdz pašam spriešļu koptura akmenim slienas stiegrainas gotikas profils. Kā gotikas īp
p
patnēji rotājumi vēl jāatzīmē logu un portālu zelmiņi, attornīšu jeb fiales, krusta ziedi, rāpuļi un strūklenieki. Gotikas vienkāršais kanoniskais rotājums kļūst ļoti daudzpusīgs.

Gotika pievērsa lielu uzmanību torņu arhitektūrai-gotikas lepnumu. Iepriekšējā romānika nebija skopojusies torņu celšanā, bet gan pārāk izšķērdīgi lietojusi līdzekļus torņu arhitektūrai. Gotikas vertikālisma tieksme saskatīja tornī savu spēcīgāko paudēju, tādēļ torņu arhitektūru gotika, salīdzinot ar romāniku, vēl ievērojami kuplināja. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir 2 tipus:strupi noslēgtos torņus kas raksturīgi Itālijai(sastopami arī franču un angļu gotikā) un smaili noslēgtos torņus, kas valda vācu gotikā un no tās atkarīgās zemēs.

Gandrīz visa gotisko katedrāļu arhitektūra ir balstīta uz vienu galveno tā laika izgudrojumu – jauno karkasu konstrukciju, kas arī padara šīs katedrāles viegli atpazīstamas.

1250.gadā tika pabeigta Agrīnās gotikas izcilās celtnes–Parīzes Dievmātes katedrāles celtniecība, kurā izpaudās visi viduslaiku ģeometrijas augstākie sasniegumi – mūri bija praktiski izzuduši, no visām pusēm katedrālē iespīdēja dienas gaisma, jo visi logi bija gaismcaurlaidīgi, visur “ziedēja rozes” (mozaīku rozetes). Viduslaiku gotikas baznīcas ar savu vieglumu, gaišumu un vertikālo konstrukciju iemieso sevī augšāmcelšanās ideju. Galvenais joprojām ir arhitektūra, bet lielu lomu spēlēja arī vitrāžu māksla.

Dižgotikas slavenā pieminekļa–Reimsas katedrāles fasādes izskatu nosaka vertikāles. Apaļas šeit ir tikai logu rozes, bet visos pārējos elementos dominē smaiļu ritmi, ko rada gotikas arku un aso zelmeņu atkārtojumi. Viegli, gaisīgi torņi tiecas augšup, bet pēkšņi apraujas – tie nav pabeigti.

Atbilstoši gotikas konstrukcijas īpatnībām celtnēs radās daudz jaunu, dekoratīvu elementu un motīvu. Katram logam tika radīts arhitektoniski smalks iekšējais akmens karkass. Šis dekorējums ir gotikas visīpatnējākā pazīme.

Gotiku visumā izbeidz 16. gs. renesanse, ko ievadīja jau 1420. gadā F. Brunelleski ar Florences doma kupolu. Tomēr galīgi atmesta nav gotika vēl renesanses laikmetā, sevišķi sakrālā būvniecībā. Romantikas laikmetā gotika kā neogotikā piedzīvo vēlreiz krāšņu uzplaukumu, bet 20. gs. tā, liekas, galīgi ierindojas vēsturisko stilu arhīvā.

Leave a Comment