Tautastērpi

Vidzemes tērpu kompleksā iedalās seši lokālie varianti – Ziemeļvidzemes, Piebalgas, Rietumvidzemes, Lielvārdes, Krustpils un Austrumvidzemes.

Ziemeļvidzemes – Valmieras, Valkas, Gulbenes rajonu teritorijā – sieviešu tautastērpu kopējās tradīcijas pastāvēja vainagu darināšanā, jakas, villaines, snātenes un matauklas valkāšanā, jostas siešanā.

Gulbenes rajons atrodas republikas ziemeļaustrumos. Mūsu kaimiņi ir Alūksnes, Valkas, Cēsu, Madonas rajoni Vidzemē un Balvu rajons Latgalē. Tā kā atrodamies uz novadu robežas, vēsturiski tiekam saukti par Vidzemes Malienas iedzīvotājiem, kaut gan trīs rajona pagasti – Lizums, Ranka, Druviena ietilpst Piebalgas etnogrāfiskajā novadā.

Sieviešu tautastērps

Krekli. Tos šu

u
uva no smalka, balināta vienkārtnī austa linu audekla. Krekls piegriezts pēc tunikveida krekla tipa ar virsū šūtiem uzplečiem. Gulbenē krekls sastopams divos variantos: ar vaļējiem dūrgaliem – vecākais kreklu tips ar stāvu apkakli un jaunāko laiku krekli ar aprocēm un atlokāmu apkakli. Goda kreklus rotāja ar caurajām vīlēm vai nelielu vienvirziena tehnikā izstrādātu izšuvumu. Apkakles un ārējo malu apšuva ar diegu mezgliņiem, bumbiņām vai rombiņiem. Kreklu sasprauda ar sudraba saktām.

Brunči. Gulbenes novadā brunčus auda svītrainus un rūtainus. Rūtainajiem brunčiem pārsvarā sa
a
arkana un melna, arī sarkana un pelēka krāsa. 19. gadsimta otrajā pusē vairāk valkāti svītrainie brunči, tos auda no pašausta vilnas vai pusvilnas auduma. Brunčus šuva no 2 – 5 m gara auduma gabala, kura vienu malu savilka vai salika krokās un tai piešuva tā
ā
ā paša auduma jostu. brunču garums bija līdz potītēm.

Jostas. Gulbenietes auda rakstainas, ziedainas, svītrainas un celos austas jostas. Tās sēja, apņemot divas reizes ap vidu un sasienot vienkāršā mezglā sānos vai vidū, gali nokarājās.

Jakas. Tās šuva no brunču auduma, dažreiz arī no vienkrāsaina vilnas auduma. Valkāja arī ņieburus bez piedurknēm, tādā pašā piegriezumā kā jakas. Nedaudz greznāks bija svārciņš. To gatavoja no 2 – iem priekšas un 4 – iem muguras gabaliem, piedurknes no 2 – iem gabaliem. Svārciņu šuva tik garu, lai tas apsegtu brunču jostas vietu ne vairāk kā apmēram par divu pirkstu tiesu. Kakla izgriezumu veidoja četrstūrainu. Muguras pusē, apmēram plaukstas attālumā no sānu vīlēm, piešuj “austiņu” rindu. Katru “austiņu” piegriež pusmēness izskatā no 2- iem vienādiem, kopā sašūtiem gabaliem. Virspusei “austiņām” iz
zmanto sv
vārciņa audumu, bet apakšpusei sarkanu vilnas vai tūka audumu.

Galvassegas. Meitas valkāja 4 – 10 cm platus mīkstus vainagus no sarkana vai melna tūka auduma, izšūtus ar krāsainām stikla pērlītēm, baltiem un melniem stikla salmiņiem. Sievas valkāja torņa cepuri ar tilla mežģīni gar malu. Cepure – no smalka, balta linu auduma. Šūšanai izgrieza 30 cm platu un 48 – 50 cm garu auduma gabalu, kuru pēc tam salocīja uz pusēm. No locījuma vietas sākot, divas vienas malas puses sašuj kopā ar plakano vīli. Pēc tam katru apakšējo ma
alu ie
eloka 1 cm un piešuj ar slīpajiem dūrieniem. Tā rodas vieta, kur ievērt saitiņu cepures apakšmalas savilkšanai. Cepuri sasien zem pakauša. Gar nešūto cepures priekšmalu piešuj baltu tamborētu vai pirktu mežģīni.

Villaines. Par vienu no greznākajām villainēm var uzskatīt 11. gadsimta Galgauskas un 12. gadsimta Stāmerienas villaines. Tās greznoja bagāts metāla gredzenu rotājums ar īpatnēji veidotu krustu un jumtiņu rakstu. Diemžēl 19. gadsimtā šis rotājuma ornaments sastopams tikai jostās. Taisnstūrveida villaines ar velku bārkstīm galos ap pleciem lika lielos godos. Pārsvarā villaines bija baltas, retāk izšūtas. Sastopamas arī rūtainas un vienkrāsainas villaines ar krāsainām svītrām gar visām četrām malām. Vecāko villaiņu forma ir iegarens taisnstūris ar velku bārkstīm galos. Jaunākas ir kvadrātveida formas villaines ar bārkstīm. Villaines ar saktu nesasprauda. Nēsāja arī snātenes (balinātas linu segas ar bārkstīm galos vai visās malās) un rūtainus lakatus.

Zeķes un apavi. Ziemā valkāja baltas vai pelēkas vilnas zeķes, vasarā linu vai kokvilnas diedziņu zeķes. Greznākas vilnas zeķes adītas ar dažādiem krāsainiem rakstiem. Kurpes – melnas, gludas ar zemu papēdi un platiem purngaliem. Valkātas arī pastalas.

Priekšauti. 19. gadsimta vidū priekšauta valkāšana pie goda tērpa nebija obligāta un priekšautu vairāk valkā tikai turīgākās saimnieces, muižu meitas un krodzinieces. Priekšautus parasti šuva jostas vietā ar jostiņu no balta vai svītrota linu vai arī pirkta kokvilnas auduma. Darba priekšautiem drānu auda no rupjiem pakulu diegiem, svītrainu.

________________________________________

Vīriešu tautastērps

Gulbenes rajona vīriešu apģērbs pieder pie Vidzemes apģērbu tipa un sastāv no tādiem pašiem apģērba gabaliem kā vīriešu apģērbs pārējā Latvijā, proti, no krekla, biksēm, svārkiem (īsiem, pusgariem vai gariem), kažoka, zeķēm, zābakiem vai kurpēm, jostas, cepures, kaklauta un cimdiem.

Krekli. Pēc piegriezuma krekli bija līdzīgi sieviešu krekliem – ar virsū uzšūtu uzpleci, atlokāmu apkakli un šaurām aprocēm, vienīgi vīriešu krekli vienmēr bija šūti no vienāda auduma un nebija tik gari kā sieviešu krekli. Tos šuva no laba, ne pārāk smalka linu auduma bez rotājuma, bet godiem – ar nelielu baltu izšuvumu.

Bikses. Goda bikses šuva no tāda paša materiāla kā svārkus – no vienkrāsaina, rūtaina vai svītraina auduma. Vasarā darbā valkāja linu bikses – baltas vai zilas. Bikšu staras bija pašauras bez krokām un iegludinātām vīlēm. Bikses sniedzās līdz potītēm, bikšu galus lika zeķēs.

Svārki. Vīriešiem svārki bija trejādi: īsie, pusgarie un garie. Tie visi piegriezumā bija stipri līdzīgi, atšķirīgs tikai rotājums. Pie goda tērpa valkāti garie svārki, kuri šūti ar muduriem sānos. Goda svārki tika šūti no gaiši pelēka vadmalas auduma ar gaiši zaļām aprocēm un sarkanu aukliņu rotājumu.

Kažoki. Kažokus šuva ar lielām apkaklēm, paplatinātu apakšējo malu un vienmēr apjoza ar austām jostām.

Jostas. Tās auda svītrainas. Jostu divas reizes aptina ap vidu, priekšā sasēja mezglā un galus aizbāza aiz jostas.

Cepures. Galvā lika melnas ratenes, kam bija paaugsti dibeni, taisnas vai visapkārt uz augšu uzlocītas malas. Vasarā valkāja pašu pītas salmu cepures, bet ziemā aitādu vai zaķādu cepures.

Apavi. Ikdienā valkāja pastalas, bet 18. gadsimtā pastalas valkātas arī pie goda apģērba. 19. gadsimta vidū pie goda tērpa sāk valkāt zābakus. Gulbenē vēl bija pazīstami dzeltenie stulmu zābaki, kurus sauca par čabatām

Leave a Comment