Mūki, pavesti, valdnieki

Kaupo.

Kaupo (latīņu: Kaupo, vidusaugšvācu: Kōpe) (? – 1217. gada 22. septembris) bija Turaidas novada līvu valdnieks. Indriķa hronikā kaupo minēts kā “it kā karalis un vecākais” (quasi rex et senior). Viņam piederēja īpašumi Gaujas labajā krastā, bet galvenā rezidence bija Turaidas pils.

1203. gadā vasarā kopā ar Daugavgrīvas klostera abatu Teoderihu devās ceļojumā uz Romu pie pāvesta Innocenta III, kurš apvaicājies par Livonijas tautām un audiences laikā apdāvinājis Kaupo ar 100 zelta gabaliem. Ceļojums notika bīskapa Alberta politiskajās interesēs, kurš centās kļūt neatkarīgs no Brēmenes arhibīskapa. Pēc Ri

i
ietumeiropas ceļojuma, no kura Kaupo atgriezās 1204. gada rudenī, viņš kļuvis ļoti uzticīgs katolicismam un tā politikai. Pirmo reizi hronikās minēts 1200. gadā, kad bīskaps Alberts uzaicināja līvu vecākos uz dzīrēm. Dzīru laikā līvu vecākie tika sagūstīti. Tādā veidā Alberts panāca miera noslēgšanu ar līviem un vecākos atbrīvoja tikai pēc tam, kad tie deva ap 30 zēnu kā ķīlniekus. Nav droši zināms, kad Kaupo pieņēmis kristīgo ticību. Tas noticis vai nu 1200. gadā, vai arī jau agrāk, 1191. gadā, kad to esot veicis Turaidas priesteris Dī
ī
īterihs (Teoderihs). Pēc kristīšanās ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs.

1206. gadā līvu sacelšanās laikā, Turaidas līvi padzina Kaupo (kā krustnešu sabiedroto) un nopostīja viņa īpašumus. Lai atgūtu savu zaudēto stāvokli, Kaupo vadīja krustnešu un to sabiedroto zemgaļu kopīgo uzbrukumu Turaidas pilij.

Kaupo miris no gū
ū
ūtajiem ievainojumiem pēc šķēpa dūriena nākamajā dienā pēc 1217. gada 21. septembra Vilandes kaujas. Būtams bez mantiniekiem, savas zemes novēlēja Vidzemes baznīcām. Viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas atpakaļ uz dzimteni, līķi sadedzināja, bet kaulus apbedīja Kubeseles baznīcā. Pastāv vairākas versijas par Kaupo atdusas vietu (Ikšķiles baznīca, senkapi pie bijušās Krimuldas mācītājmuižas), no kurām pārliecinošākā norāda, ka Kaupo apbedīts Krimuldas baznīcā.

Teodorihs (Ditrihs).

Ierašanās laiks Livonijā nav droši zināms, taču pastāv hipotēze, ka Meinards ap 1186. gadu, dodoties uz savu iesvētīšanu par bīskapu, Brēmenē bija saticis mūku Teoderihu. Livonijā pirmoreiz minēts kā sludinātājs Turaidā, kur līvi gribēja viņu ziedot saviem dieviem, taču likteņa zirgs spēra trīs reizes labo kāju. Tāpat sludināja Igaunijā, kur 1191.gada 23.jūnijā, saules aptumsuma dēļ arī tika apdraudēta tā dzīvība – igauņi domāja, ka Te

e
eoderihs apēdot sauli. Pēc tam, kad līvi deviņdesmito gadu pirmā pusē sāka atkrist no katoļu ticības, Teoderiham izdodas izbēgt uz Vāciju, kur viņš dodas uz Romu un no pāvesta Celestīna III saņem atļauju organizēt pirmo krusta karu (~1194.-96.) pret Austrumbaltiju. Diemžēl, rakstiskas liecības noVatikāna arhīva par šiem notikumiem līdz šim nav konstatētas. 1199.gadā pirmo reizi ierodoties Livonijā un pakļaujot lībiešus, bīskaps Alberts sūta brāli Teodorihu no Turaidas uz Romu pēc krusta kara bullas pie pāvesta Inocenta III .

Bīskaps Alberts.

Bīskaps Alberts dzimis ap

p
p 1165.gadu, mācījies Brēmenes sv.Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuvis par šīs baznīcas skolas garīdznieku un Brēmenes domkungu [1186.-1194.] 1198.gadā) pāvests Inocents III iesvētīja viņu par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu. Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili. 1201. Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu.

Biogrāfiskās ziņas par Alberta dzimtu un dzīvi pirms iesvētīšanas par bīskapu ir visai trūcīgas. Alberts varētu būt dzimis 12. gs. 60. gadu vidū vai beigās Brēmenes arhibīskapijā. Viņa māte bija divreiz precējusies: pirmo – ar Bukshevdenu, otru – ar Apeldornu. Abās laulībās dzimuši seši dēli: Alberts, Teodorihs, Johans, Rotmars, Engelberts un Hermanis. Gan mātes, gan tēva dzimtas nāk no zemākas izcelsmes dižciltīgajiem.

Alberts mācījās Brēmenes Sv. Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuva par šīs baznīcas garīdznieku un Brēmenes domkungu[1]. Brēmene tolaik bija izveidojusies par ļoti nozīmīgu Ziemeļvācijas baznīcas un politisko centru. Šie apstākļi, apvienoti ar Alberta personīgajām dotībām, veidoja viņu par “pirmā ranga valstsvīru”, kā raksturo 19. gadsimta Baltijas vācu vēsturnieks E.Serafims.

1199.g. 28.martā Albertu iesvēta par Ikšķiles bīskapu. Izvēli acīmredzot noteica divi apstākļi: tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu un labas politiķa spējas. Jau minētais E.Serafims jauno bīskapu raksturo šādi: viņam nepiemita “Meinharda sentimentālā lēnpratība”, viņš nebija arī “pārlieku centīgs kā Bertolds” un “nekad nesavilka loku par stingru”, kur nevarēja ar varu, tur “lietā lika diplomātisku viltību”.

Romas pāvests.

Romas pāvests ir Romas katoļu baznīcas augstākais garīdznieks, kā arī Vatikāna valsts vadītājs. Tolaik Romas pāvests bija Inocents III. No 1978. gada 22. oktobra līdz 2005. gada 2. aprīlim Romas pāvests bija Jānis Pāvils II. Pašreizējais Romas pāvests ir Benedikts XVI, kurš tika ievēlēts 2005. gada 19. aprīlī 78 gadu vecumā.

Rīgas dibināšana.

13.gs. sākums saistās ar hronikās aprakstīto vācu bīskapa Alberta ierašanos, viņa izveidoto Kristus bruņinieku ordeni ar mērķi kontrolēt tirdzniecību ar slāvu tautām un pievērst pamatiedzīvotājus kristīgai ticībai. 1201.gads kļūst par oficiālo Rīgas dibināšanas gadu, un bīskaps Alberts – par tās dibinātāju. 13.gs. pilsētas rāte slēdz savstarpējās tirdzniecības un preču apmaiņas līgumus ar austrumu kņazistēm un Hanzas pilsētām, tādējādi kļūstot par tam laikam ievērojamu starpvalstu tirdzniecības ostu un Hanzas savienības locekli.

1198. Pirmo reizi hronikā tiek minēts Rīgas vārds.

1201. Livonijas bīskaps, Brēmenes domkungs Alberts liek pamatus Rīgai kā viduslaiku pilsētai.

1282. Rīga iekļaujas Hanzas pilsētu savienībā. Pilsētnieku sastāvs bijis internacionāls, kurā vadošo lomu ieņēma vācu iedzīvotāji.

1297.-1330. Karš starp Livonijas Ordeni un Rīgas pilsētu.

1521.-1524. Reformācijas kustība Latvijā, Rīga kļūst par luterisku pilsētu.

1558.-1583. Livonijas karš, kura rezultātā Rīga tiek iekļauta Polijas – Lietuvas valstī.

1561.-1581. Rīga ir brīvpilsēta.

1581.-1621. Rīga atrodas Polijas – Lietuvas valsts varā.

1621.-1710. Rīga atrodas Zviedrijas valsts varā.

1710. Rīgu iekaro cars Pēteris I.

1782. Rīgā atver pirmo publisko teātri.

1812. Napoleona armijai apdraudot Rīgu, tiek nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas, radot priekšnoteikumus tagadējam ielu plānojumam un apbūvei.

1857. Sākas Rīgas aizsardzības vaļņa nojaukšana.

1850.-1880. Latviešu tautas nacionālā atmoda.

1868. Rīgas latviešu biedrības dibināšana.

1873. Latviešu I Vispārējie dziesmu svētki.

19.gs 2. puse Rīga kļūst par vienu no nozīmīgākajām pilsētām Krievijā, uzplaukst rūpniecība un tirdzniecība.

1915. Rūpniecības uzņēmumu evakuācija sakarā ar frontes tuvošanos Rīgai.

1918.18.11. Rīgā proklamē neatkarīgu Latvijas valsti.

1919.11.11. Bermonta karaspēks cieš sakāvi pie Rīgas.

1920.-1921. Miera līguma parakstīšana starp Latviju un Padomju Krieviju. Rietumu valstis atzīst Latviju de jure.

1940.17.06. Sarkanā armija okupē Rīgu. Padomju sistēmas izveidošana.

1941.14.06. Pirmā masu deportācija uz Sibīriju.

1941.01.07. Vācu armija okupē Rīgu.

1944.13.10. Padomju karaspēks ieņem Rīgu. Padomju iekārtas atjaunošana .

1949. Otrā masu deportācija no Latvijas.

1988. Trešās atmodas sākums par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1990.04.05. Deklarācijas “Par Latvijas neatkarības atjaunošanu” pieņemšana.

1991. Latvija tiek pasludināta par brīvu demokrātisku valsti.

1998.-2001. Rīgas 800 gadu jubileja.

Uldevena pils.

Aizkraukles pils.

Celta 14. gs. Ordeņa komtura pils, Aizkraaukles komturejas centrs.

Senais nosaukums: Ascheraden

Bijušie īpašnieki: Ordeņa komtura pils, Aizkraaukles komturejas centrs.

1561. g. landmaršals.

1630. g. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs muižu piešķīris virsleitnantam Simonam fon Šulcam, tā celta apt. viena km attālumā no pilsdrupām.

17. gs. pils pamesta.

Mūks Indriķis Aizkraukles vārdu ir minējis savā hronikā 1204. gadā, kurā tiek aprakstīta Aizkraukles pils un asiņainās cīņas tās pakājē.

Staburags.

19,5 metrus augsta un 60 m plata avotkaļķu klints, kuru gadu tūkstošos izveidojis avots. Vienīgā Alpu kreimules atradne Latvijā. Appludināts pēc Pļaviņu HES uzcelšanas 1965. gadā. No zemes lauzās ledusauksts ūdens un apaudzēja sūnu ar cietu čaulu.

Tā šūnakmens rags veidojās arvien lielāks, ik pēc 300 gadiem no sava smaguma lūza nost un auga atkal no jauna. Lai gan Staburaga klints ir nogrimusi Daugavā, joprojām te var vērot krāšņas ainavas.

Burtnieks.

Ezers atrodas Valmieras rajonā, Burtnieku administratīvajā teritorijā. Vidējais dziļums ir 2.2 metri, bet maksimālais dziļums – 4.3 metri. Ezeram ir vairākas (3 gab.) salas.

Šeit mīt līdaka, rauda, mailīte, rudulis, līnis, grundulis, plicis, plaudis, karūsa, pīkste, zutis, vēdzele, deviņadatu stagars, trīsadatu stagars, zandarts, kā arī asaris.

Indriķa hronika.

Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots. Senākā zināmā Latvijas teritorijā sarakstītā hronika. Iespējamais sacerēšanas laiks 1224./26.gads ar pielikumu, kas uzrakstīts 1227.gada februārī. Hronika aptver laika posmu no 1180.gada līdz1227.gadam. Sarakstīta latīniski.

13.gadsimtā sarakstītā Livonijas Indriķa (sarakstīta laika posmā no 1225.-1226.g.) un Atskaņu (sarakstīta laika posmā no 1278. – 1279.g.) hronika sniedz plašu ieskatu vēstures notikumu attīstībā attiecīgajā laika posmā, bet par vietējo tautu kultūru un paražām tajās stāstīts ļoti maz.

Livonijas Indriķa hronikā pieminēta vidzemnieku došanās cīņā pret igauņiem un prieka timpānu sišana kopā ar mūzikas instrumentiem un dziedāšana, kā arī fragmentārs apraksts par kuršu tradīciju mirušos sadedzināt:

“Un, kad viņi pilsētu jau bija no visām pusēm ielenkuši un uzkūruši lielu uguni, pie Senā kalna uz zirgiem ieradās salieši, draudēja ienaidniekiem ar saviem zobeniem un virzījās uz pilsētu no otras puses. Tos ieraudzīdami, kurši atkāpās no pilsētas, savāca savus kritušos un, atgriezušies pie kuģiem, pārcēlās pār Daugavu. Tur viņi trīs dienas vadīja mierā, sadedzināja savus mirušos un apraudāja tos.”

Latviešu Indriķis (Henricus de Lettis) (1187 – pēc 1259) jeb Heinrihs no Papendorfas bija hronists, pirmās Latvijā sarakstītās hronikas (Indriķa hronika) autors. Pēc tautības latvietis vai vācietis (ir divas hipotēzes).

1208. gadā iesvētīts par garīdznieku un ieradies Imerā, kur sācis sludināt kristietību vietējo latviešu vidū. Uzceļ baznīcu Rubenē. Parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni 1212. gadā (skat. Autines sacelšanās). 1215. gadā pavada Raceburgas bīskapu Filipu ceļā uz Romu. Vēlāk piedalās krusta karos pret igauņiem. Dzīvojis Rubenē līdz pat 1259. gadam, kad viņu nopratina kā liecinieku strīdā par arhibīskapijas un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas.

Savu hroniku sarakstījis ap 1225./1226. gadu, bet 1227. gadā tai pievieno vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu.

Lībieši.

Lībieši (senkrievu либь, latīņu Livones, vācu Liven) – Baltijas somugru tautība. Rakstītajos vēstures avotos lībieši minēti sākot ar 11.gadsimtu, bet arheoloģiskie materiāli (akmeņkrāvumu kapulauki) sniedz ziņas par lībiešiem no daudz senāka perioda. Pēc valodnieku atzinuma, lībieši bijuši viens senākajiem patstāvīgajiem cilšu grupējumiem, kas 1.gadutūkstotī pirms mūsu ēras atdalījies no Baltijas somugriem. Lībiešu tālie priekšteči bija neolīta laikmeta ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras pārstāvji. Bronzas laikmetā un dzelzs laikmeta sākumā Baltijas somugriem raksturīgs apbedīšanas veids bija uzkalniņkapi ar akmens šķirstiem. Lielas pārmaiņas lībiešu dzīvesveidā un apbedīšanas tradīcijās notika 10.-11.gadsimtā, kad izveidojās agrās feodālās attiecības. Uzkalņiņkapi (Krimuldas un Pūteļu kapulauks Rīgas rajonā, Kābeles kapulauks Ogres rajonā) un līdzenie skeletkapi (Laukskolas un Vampeniešu kapulauks Rīgas rajonā) liecina par lokālām lībiešu grupām, kas radušās saskarē ar citām tautībām. 11.gadsimtā Rietumvidzemes lībiešu skaits strauji papildinājās ar ienācējiem no Ziemeļkurzemes. Arī rakstītajos vēstures avotos minēta Kurzemes lībiešu (vendu) pārcelšanās no Ventas lejteces apvidus uz Vidzemi. Kapu inventārs liecina, ka lībieši nodarbojušies ar zemkopību, lopkopību, zvejniecību, amatniecību un tirdzniecību. Rosīgi tirdzniecības sakari bijuši ar Gotlandi, Krievzemi, Somiju un citām kaimiņzemēm. 12.-13.gadsimtā bijuši 4 Vidzemes lībiešu novadi (Daugavas, Turaidas, Metsepoles, Idumejas novads) ar daudziem pilskalniem – pārvaldes centriem (nozīmīgākais – Turaidas novads). Vidzemes un Kurzemes lībiešiem bija kopēja teritorija un cieši ekonomiskie sakari ar latviešu tautībām; līdz ar to notika strauja lībiešu asimilācija. Līdz 19.gadsimta vidum latvieši asimilēja gandrīz visus lībiešus. Mūsu dienās nedaudz lībiešu dzīvo zvejniekciemos Kurzemes ziemeļrietumu daļā.

Turaida – (lat. Thoreida, Thoreyda; līvu valodā nozīmē “Dieva dārzs”) – bijis viens no lielākiem līvu centriem, atradies Gaujas baseinā.

Ikšķile.

Ikšķile ir Latvijas pilsēta, ko varētu uzskatīt par vissenāko pilsētu tās teritorijā. Ikšķile dibināta 1185.gadā. Pilsēta atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī, 28 kilometrus no Latvijas galvaspilsētas Rīgas un 7 km no Ogres, Ogres rajonā pie Daugavas upes. Pilsētu šķērso Rīgas – Daugavpils šoseja un dzelzceļa līnija Rīga – Maskava. Pilsētai nosaukumu devuši lībieši, kas ir ceļojuši pa Daugavas upi, viņi to saukuši par Ykescola, kas nozīmē “Viens ciems”. 1185.gadā tā laika Daugavas krastā tika uzcelta senākā zināmā mūra celtne Baltijā – Livonijas bīskapa baznīca. Būvējot Rīgas hidroelektrostaciju (1966. – 1974.), Daugavas ūdens līmenis tika pacelts tiktāl, ka baznīcas drupas “nokļuva” uz jaunizveidojušās salas. Tā tika nosaukta par Svētā Meinarda salu, pirmā Ikšķiles bīskapa Meinarda vārdā.

Salaspils(Kirchholm).

Īpaša nozīme ne tikai novada, bet visas Latvijas senvēsturē 12. gs. beigās – 13. gs. sākumā bija mazajai Daugavas salai Mārtiņsalai – ievērojamam Daugavas lībiešu centram. Netālā Ikšķile kļuva par vietām, kur tika celtas pirmās mūra pilis un kristīgās baznīcas Latvijā. Te norisinājās “Indriķa hronikā” aprakstītie notikumi – vietējo lībiešu kristīšana un pakāpeniska pakļaušana. 1186. gadā misionārs Meinards uzcēla pili Mārtiņsalā. Otrā pasaules kara laikā Salaspils tuvumā bija izvietota koncentrācijas nometne.

Dabrelis.

Satezeles pilskalns, saukts arī par Lībju kalnu, ir pazīstams jau kopš pagājuša gadsimta vidus. Pilskalns atrodas 30 m augstā kraujā, Gaujas kreisajā krastā, 1,5 km uz ZA no Siguldas pilsdrupām. Pilskalns ierīkots divu dziļu un stāvu gravu, Vējupītes un Kraukļupītes norobežotā augstienē, kas no dabiski neaizsargātākās DA puses norobežots ar 8 m augstu un 75 m garu valni. Senā ieejas vieta vedusi gar vaļņa DR galu. Pilskalna plakums ir ļoti līdzens, tā izmēri 90 x 75 m. Kalna sāni gar plakuma malu mākslīgi pastāvināti.

Pilskalna kultūrslānī iegūtas daudzas keramikas lauskas, kas attiecināmas uz 11.-13. gs. Satezeles pilskalnā atradusies 13.gs. hronikā minētā Gaujas lībiešu Satezeles novada vecākā – Dabreļa pils ( castrum Dabrelis ), kas tika nopostīta 1212. gadā, kad lībieši un Autīnes latgaļi apvienojās cīņai pret vāciešiem, kas bija ar varu atņēmuši vietējiem tīrumus un bišu kokus. Dabrelis, kas bija konsekvents vācu pretinieks un veiksmīgi nosargāja Satezeli 1206. gadā, bija miris lielajā sērgā pēc igauņu iebrukuma Turaidai 1211. gadā.

Satezelē, nodevīgi raidītas bultas ķerts, krita arī Sateklas novada valdnieks Rūsiņš, kuru hronikās dēvē par visvaronīgāko starp latgaļiem.

Vācu pārspēks un pārākais apbruņojums piespieda satezeliešus padoties. Vaļņa vidū vēl samanāma rakuma vieta, caur kuru vāci 1212. gadā centās iekļūt pilī.

Materiāli – www.google.lv

www.historia.lv

www.wikipedia.org

Leave a Comment