Kaut reizēm šķiet, ka pagātnes atmiņas un darbi ir viss, kas cilvēkam pieder, vajag apstāties un izbaudīt mirkli un apziņu par to, ka priekšā vēl visi skaistie un izsapņotie nākotnes brīži.
Manuprāt, nav iespējams definēt vārdu savienojumu ‘gudrs cilvēks’. Katra izpratnē gudrībai ir cita nozīme, cits skatījums. Dzīvesgudrs, izglītots, inteliģents, pieredzējis – katra gudrība atkarīga no pieredzes. Taču patiesība vien ir –
„Gudrs cilvēks neskatās uz to, kas tagad ir, bet domā arī nākamajiem laikiem.”
(R.Blaumanis)
ikviens domā par savu nākotni, jo kas gan ir tagad? Mirklīgie iespaidi, kas ir tagad, tūlīt pārvēršas par pagātni, tāpēc vairāk jāvirza savas domas uz nākotnes plānošanu.
No rīta es pamodos ar domu. Kas tā bija par domu? Es neatceros, bet zinu, ka tā bija svarīga. Varbūt tā bija par cilvēkiem varbūt, par darbu, par ģimeni, par dzirdētajām ziņām… Vai par to, cik ļoti skaista gan ir šī diena. Bet iespējams, nemaz nav reāli domāt par tagadējo brīdi, tikai par to, kas bijis, un kas būs.
Visa cilvēka dzīve ir viens vienīgs aplis – piedzimstot, augot un veidojoties cilvēkam tiek ielikti pamati – kāds un kas šis cilvēciņš būs, kad būs jau pieaudzis cilvēks. Kāds ir domājis par to, kad šis mazais nāks pasaulē, plānojis viņa turpmākos gadus, ieliekot viņā daudz jo daudz mīlestības un gudrības, ko vēlāk šis mazais cilvēks novērtēs un pratīs izmantot. Katrā mazajā cilvēkā mīt daudzi jo daudzi sapņi par nākotni. Varbūt mums, lielajiem, būtu jāmācās no bērnu domāšanas veida – ar bērnišķīgu cerību mirdzumu acīs jānosprauž katram savs mērķis, uz kuru iet un ticēt sev. Ticēt tam, ka katrs var piepildīt savus sapņus. Sapņi jau nav tikai par lielām un varenām lietām. Sapņi, tāpat kā cilvēki, atšķiras, un tas, kas citam liekas pašsaprotama lieta, citam šķiet kā jaukākā sapņa piepildījums nākotnē. Katram cilvēkam ir nepieciešami sapņi, lai dzīvotu. Citiem tie piepildās, bet citi nepievērš tiem uzmanību. Ikviena cilvēka dzīvi var uztvert kā sapni, kas piepildās, ja cilvēks to pietiekami stipri vēlas.
Mēs visi ritam cauri katrs savai dzīvei un katram tajā jācenšas ieraudzīt pēc iespējas vairāk, izjust pēc iespējas plašāku jūtu gammu. Tikai pašā dzīves nogalē cilvēks var pateikt, vai viņa dzīve ir bijusi pilnvērtīga un kā tajā ir trūcis. Ja zini, ko vēlies, vari sasniegt ļoti daudz. Taču vienmēr ir jādomā uz priekšu. Lai dzīvē daudz sasniegtu ir jābūt aktīvam un centīgam jau no skolas dienām. Jā, tieši centīgam, nevis gudram, jo bieži tieši nevis visgudrākajam skolēnam turpmākajās gaitās veicas, bet tam, kurš ir domājis, darījis. Veicas tam, kuram ir vairāk ideju, uzņēmības un pieredzes dažādās jomās.
Lai gūtu panākumus daudzās svarīgās dzīves jomās, piemēram, mīlestībā, karjerā, ģimenes dzīvē, sabiedrībā, visur ir nepieciešama pārdomātas darbības, ar tālākiem vai tuvākiem nodomiem nākotnē šajā jomā, tikai dažkārt der spontāna rīcība, lai iegūtu kāroto. Karjeras kāpnes šķiet vieglāk pievaramas, ja par to jau iepriekš domāts, šis mērķis lolots un iegūta attiecīgā vēlamā izglītība, papildus zināšanas un prasmes. Un, protams, ja ir veiksmīga un sakārtota dzīve, nākotnes plānos ietilpst arī ģimene. Par to, kāda izveidosies ģimene cilvēks domā jau no mazotnes, tajā brīdī nedomājot par to, kas ir tieši tobrīd, bet gan to, kas būs nākotnē, un reizēm taču notiek tā, kā plānojam, tāpēc svarīgi ir domāt uz priekšu.
Nākotnes plānošana palīdz cilvēkam sakārtot sevi, gan iekšēji, gan ārēji. Ja zini, ko vēlies, ko darīsi un kas tevi sagaida, tad vieglāk dzīvot. Kā vēsta teiciens : „Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus.” Zinot, ko dari, rezultātam gandrīz vienmēr jābūt pozitīvam.
Palīdz arī cilvēka rakstura iezīmes, piemēram, mierīgs, bet spītīgs cilvēks vienmēr panāks savu. Uzdrīkstēšanās, ticība sev un spīts padara cilvēku par ieguvēju, jo viņš zina, kas viņam svarīgs. Cilvēkiem katram ir savas vērtības, sava vērtību sistēma. Citiem tās ir materiālās vērtības, citiem, vispārcilvēciskās, garīgās un mūžīgās, pēc kurām tiekties. Protams, neviena no vērtībām nav noniecināma, taču, jāprot izvērtēt, kas ir un kas būs derīgs nākotnē. Atziņas par dzīvi var sniegt tikai pieredzes bagāti cilvēki, taču vien no atziņām ir tāda, ka nevar novērtēt to, kas tev ir, kamēr neesi to zaudējis. Tieši zaudējuma sāpes ir visgrūtāk panest, jo saproti, ka visu varēja pagriezt savādāk. Arī šeit pierādās tas, ka prātīgāk ir dzīvot šajā brīdī un tagad, izbaudot visu, un maliet piedomājot pie tā, kas notiks turpmāk. Jāizbauda sirsnība, labestība un cilvēcīgums no citu puses un jācenšas dot pretī tas pats.
„Tikai tad, kad mirkļi virknējas, var redzēt, kuri ir no zelta – tie, kuri no sirds.”
(nezināms autors.)
Dzīves skarbā realitāte nenovērtē, to, kas mums ir dots, un ar ko jādzīvo, tāpēc nevajag justies pārsteigtam par negatīvo, ko katra diena mums nes. Visi cilvēki tomēr dzīvo līdzīgas dzīves, taču katrā no mums mīt kripatiņa egoisms, gribas domāt tikai par savu un savu mīļo cilvēku nākotni, taču, lai veidotu pasauli mazliet labāku nekā tā ir šobrīd, jācenšas vairāk domāt, par to, kas notiek un apkārt, un pavērst to pozitīvākā gultnē.