Trimdas literatūra, īpaši mūsdienu grāmatniecības kontekstā, ir diezgan īpatna parādība. Pirmkārt, tā tapusi nacionālajai kultūrai nedabiskos, lai neteiktu naidīgos apstākļos. Otrkārt, tai bijuši pavisam citi tapšanas priekšnoteikumi un mērķi, no kuriem galvenais – nacionālās pašapziņas un atmiņas saglabāšana, vēstures fiksācija. Līdz ar to arī tā literatūrvēsturiskos apcerējumos lielākoties tikusi aplūkota atrauti no „īstās” latviešu literatūras, kā piedēklis, kā izaugums, no kura nedz atbrīvoties var, nedz tas suverēni pastāvēt spēj. Trimdas literatūrai arī vērtēšanas kritēriji atšķirīgi – pielaidīgāki, tai tiek piedoti atsevišķi kvalitātes misēkļi, priekšplānā izvirzot kādu funkciju – novitātes, Eiropas literatūras vēsmu adaptāciju latviešu mēlē, retrospekcijas, reportāžas u.c. Vienlaikus visi šie apstākļi radījuši arī „vidējā aritmētiskā” lasītāja apziņā stereotipizētu priekšstatu par jēdzienu „trimdas literatūra” – bez ierunām tiek akceptēti vairāki spilgtākie autori, bet pārējie bez izšķirības samesti vienā katlā: sak, tur jau rakstīja katrs, kam nebija slinkums, lielākā daļa grafomānu tikuši publicēti, tikai pateicoties patriotiskajiem saukļiem vai īpaši atvieglinātiem sižetiem… Ir grūti iedomāties potenciālo lasītāju, kas joztu uz grāmatnīcu pēc jaunākā reiz sensenos laikos trimdā tapuša darba ievākojuma tikpat naski kā pēc svaigākā Eiropas dizšpārdokļa latviskojuma. Ja vien viņš, protams, nav zvērināts literatūrvēsturnieks ar īpašu noslieci uz konkrēto literatūras tipu. Bet, par spīti ierobežotajam interesentu lokam un ne pārāk spīdošajām prognozēm, grāmatas ar un par trimdas literatūru turpina iznākt. Un ne tās sliktākās.