Hanzas savienība

Hanzas savienība.

Hanzas savienība – Ziemeļjūras un Baltijas reģiona vācu tirdzniecisko pilsētu apvienība. Tā tika nodibināta ārzemju tirdzniecības interešu un privilēģiju savstarpējai nodibināšanai un aizsardzībai.

Sāka veidoties 13.gs.1.pusē, kad pilsētas tirdzniecības nodrošināšanai noslēdza atsevišķus savstarpējus līgumus, līdz ar to pakāpeniski apvienojoties. Par Hanzas pilnīgu izveidošanos tiek uzskatīts 1367.g., kad cīņai pret Dāniju tika noslēgta tā sauktā Ķelnes konfederācija. Par Hanzas svarīgāko pilsētu bija izveidojusies Lībeka, bet Livonijā-Rīga.

Galvenās eksportpreces bija vasks, sveķi, dzintars, kažokādas, metāli, sāls, vadmala, vīns un alus, kas tika pārvadātas ga

a
ar piekrasti un pa ūdensceļiem (“ceļš no varjagiem uz grieķiem”), kas tika lietoti jau no vikingu laikiem. Sākumā Visbijas tirgotājiem bija savas apmetnes Novgorodā un Smolenskā, un krievu ciltis viņus turpināja saukt par varjagiem, somu ciltis par rūsiem, bet baltu ciltis par vāciešiem. Situācija krasi mainījās pēc tam, kad sakšu tirgotāji iekarotajās vendu zemēs kur 1143. gadā nodibināja Lībekas pilsētu. No šejienes viņi uzsāka dzīvu tirdzniecību ar gotlandiešiem un lielā skaitā apmetās Visbijas pilsētā.

Tā kā Ziemeļeiropā nebija stipras valstis, Baltijas jūras re
e
eģionā 13.–14.gs. Hanza kļuva par Ziemeļeiropas, Austrumbaltijas, Skandināvijas un daļēji pat Anglijas tirgu monopolisti. 14.–15.gs. Hanzas pamatu veidoja 70 pilsētas, bet pavisam tā apvienoja ap 200, tirdzniecisko pilsētu plašā reģionā. Galvenās Hanzas pilsētas bija vācu pilsētas Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastē – Lībeka, Ha
a
amburga, Brēmene, Rostoka, Vismāra, Štrālzunde. Lībeka, kur notika pilsētu pārstāvju sanāksmes – Hanzas dienas, kurās pilsētas centās saskaņot savas intereses un rīcību, jo Hanzai nebija kopīgu pārvaldes institūtu, kases un karaspēka. Tieši šinīs apspriedēs, ko vadīja Visbijas un Lībekas tirgotāji, tika pieņemti lēmumi, kas bija saistīti ar visām Hanzas pilsētām. Tur tika izlemti ne vien tirdznieciski, bet arī politiski un militāri jautājumi. Tā, piemēram, 1368.gada 24. jūnijā Hanzas pilsētu sanāksmē sūtņi vienojās par kara pieteikšanu Dānijai.

15. gadsimta beigās sākās organizācijas noriets sakarā ar Novgorodas kantora slēgšanu pēc tam, kad Novgorodu iekaroja Maskavas lielkņaza Ivana III karaspēks un jauno tirdzniecības ceļu atklāšanas uz Indiju un Ameriku. 1612. gadā Hanzas savienībā bija vairs tikai 14 pilsētas. Pēdējā Hanzas pilsētu sūtņu sanāksme 1669. gadā beidzās bez rezolūcijas.

Kā vienu no
o
o galvenajiem iemesliem Hanzas savienības norietam, noteikti, jāmin, ka Ziemeļeiropā arvien stiprākas kļuva nacionālās valstis (Anglija, Holande, Dānija, Zviedrija, Krievija, Polija-Lietuva), kas veidoja savas tirdzniecības flotes, tādejādi pilnīgi pabīdot maliņā Hanzas savienību kā galveno tirdzniecības plānu, darbu veidotāju un koriģētāju, paplašinot un organizējot katras pašas valsts tirdzniecības plānus atkarībā no savām politiskajām un ekonomiskajām interesēm.

Kā pēdējās Hanzas savienības tradīciju glabātājas 17. – 20. gadsimtā paliek brīvās Hanzas pilsētas (“Freie Hansestädte”) Ziemeļvācijā (Brēmene, Hamburga, Lībeka).