Żiemassvētku kaujas

Ievads.
Visasiņainākās, smagākās un varonīgākās bija Ziemassvētku kaujas 1916. gada decembra beigās un 1917. gada janvārī Tīreļu purvā. Šajās kaujās bija jāpārrauj ienaidnieka fronte, lai varētu uzbrukt un atbrīvot Jelgavu. Uzbrukums sākās bez artilērijas atbalsta uguns. Ciešot lielus zaudējumus, latviešu strēlnieki bargā salā zem ienaidnieka ložu krusas līdzenā apvidū tomēr guva panākumus. Tika pārauta frontes līnija un ieņemts stipri nocietinātais vācu Ložmetēju kalns. Bet cara ģenerāļi neizmantoja strēlnieku izcīnīto uzvaru – Jelgava netika atbrīvota. Tieši šīs varonības uz uzdrīkstēšanās dēļ es izvēlējos rakstīt par Ziemassvētku kaujām.

Savu varonību un dzimtenes mīlestību latviešu strēlnieki visspožāk pierādīja asiņainajās Ziemassvētku kaujās. Tās iesākās 1916. gada decembrī un norisinājās uz rietumiem no Babītes ezera un Tīreļu purvā. Šais kaujās strēlnieki devās ar lielu sajūsmu un pārliecībā, ka dos vāciešiem tādu triecienu, ka kritīs ne vien Jelgava, bet tiks atbrīvota visa Kurzeme. Uz sagaidāmo kauju latviešu strēlnieki gatavojās ilgi un ar lielu rūpību. Bija nolemts šai kaujā izlietot plašākos apmēros Brieža paņēmienu – uzbrukt pretiniekam bez artilērijas sagatavošanas, cenšoties to pārsteigt. Naktī pirms uzbrukuma īpašas stiepuļu griezēju komandas, tērpušās baltos mēteļos, pielīda pie vācu dzeloņstiepļu aizžogojuma un izgrieza ejas. Uzbrukums Kalnciema un Jelgavas virzienā iesākās 23. decembrī, stipram sniegputenim trakojot. Pats Frīdrihs Briedis ar savu bataljonu cīnījās uzbrukuma centrā (drīz viņu smagi ievainoja). Ar strauju triecienu latviešu strēlnieki ieņēma vācu apcietinājumus, saņemdami daudz gūstekņu , lielgabalu u.c. kara materiālus. Bet arī šoreiz spožās uzvaras palika bez ievērojamām sekām. Krievi nedeva apsolītos palīgspēkus un blakus rajonos viņu pulki cīnījās ļoti gļēvi, kāpēc jau pirmās kaujas dienas vakarā nācās atstāt daļu no iekarotām pozīcijām.
Ļoti sīva cīņa norisinājās ap ārkārtīgi nocietināto Ložmetēju kalnu, ko latviešu strēlnieki, krieviem piepalīdzot, ieņēma Ziemassvētku rītā. Bet tas tad arī bija vienīgais asiņaino kauju ieguvums. Janvāra otrajā pusē vācieši pārgāja pretuzbrukumā un ļoti nopietni apdraudēja krievu fronti. Latviešu strēlniekiem, kas tikko bija aizgājuši atpūtā, vajadzēja steigšus doties atpakaļ uz fronti. Te viņi saņēma gandrīz nepildāmu pavēli: viņiem vajadzēja dienas laikā, bez lielgabalu uguns atbalsta, doties pāri klajam Tīreļu purvam, lai ar durkļiem izsistu vāciešus no viņu pozīcijām. Purva vidū latviešu strēlniekus no trim pusēm saņēma nāvējošo vācu ložmetēju un artilērijas uguns. Tika gandrīz pilnīgi iznīcināti divi latviešu strēlnieku pulki. Tomēr arī pēc tam atlikušie strēlnieki, varonīgi cīnīdamies un ciezdami lielus zaudējumus, glāba frontes stāvokli. Tā latviešu strēlnieki palielināja savu varoņa slavu, bet viņiem neizdevās sasniegt mērķi – dzimtenes atbrīvošanu.

Nobeigums.
Latviešu strēlnieki bija atņēmuši vāciešiem 32 lielgabalus, saņēmuši 1000 gūstekņu, bet visi strēlnieku upuri bija velti. Latviešu strēlnieku pulkiem bija 9000 ievainoto, to skaitā 2000 kritušo. Tie bija vislielākie latviešu strēlnieku zaudējumi Pirmā pasaules kara laikā. Strēlnieku noskaņojumā sākās radikāls lūzums. Viņi vairs neticēja caram, Krievijas augstākajai politiskajai un militārajai vadībai, neticēja arī latviešu pilsonībai, kura nebija iebildusi pret strēlnieku izkaušanu Rīgas frontē. Latviešu virsniekus un karavīrus arvien vairāk sāka nodarbināt domas par kara jēgu un latviešu tautas nozīmi tajā. Jūtami viņu rindās auga pretkara noskaņojums, krasi aktivizējās latviešu lielinieku aģitācijas strēlnieku pulkos.

Scroll to Top