Velns un citi ļaunie latviešu mitoloģiskie tēli.

Kas ir velns jeb sātans?

Velns ir Latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno. Latviešu folklorā velna tēlā ir notikusi divu visai atšķirīgu priekšstatu mijiedarbe. No vienas puses tā ir seno latviešu izpratne par velnu kā Dieva līdzinieku, kas piedalās zemes radīšanas darbos, un aktīvu darboni zemnieku dzīvē, bet no otras puses kā visaptverošs ļaunums, visa ļaunā iemiesojums, pilnīgs pretstats Dievam. Šis velns radies galvenokārt kristīgās ideoloģijas iespaidā.

Nereti velnam piedēvēts milzu spēks. Liela saistība velnam teikās un galvenokārt jau pasakās ir

r
r ar ūdeņainām, mitrām vietām, arī lieliem kokiem, akmeņiem, alām un celmiem. Ļoti daudz teiku ir par velna pārnēsātajiem akmeņiem. Velnam nekad neizdodas savu darbu pabeigt, jo viņam atvēlēta tikai nakts līdz pirmajai gaiļa dziesmai. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalijies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā. . Velns ir pazemes un veļu valdnieks latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds “Velns”, kas cēlies no vārda “velis”. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velna ala, Velnezers. El
l
lles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi, Dievs – garīgo dzīvi, gudrību un radošās spējas.

Dažu ci

i
ilvēku uzskati par velnu/sātanu.

Miljoni, bet varbūt miljardi cilvēku tic, ka eksistē sātans, kaut gan jāatzīst, ka tā sauktais „sātans” – tā ir tikai reliģiska koncepcija, kurai nav nekāda materiāla pamata, tāpat kā jēdzieniem „paradīze”, „elle” vai „šķīstītava”.

Lai par to pārliecinātos, pietiek paskatīties, kādā veidā reliģija definē Dievu. Vairākums no tām atzīst, ka Dievs ir visas pasaules telpas un zemes tēvs. No otras puses viņu uzskata par mīlestības, labestības un žēlsirdības pilnu būtni.

Kā lai tādā gadījumā izskaidro, ka viņš varēja vienlaicīgi radīt ļaunu būtni, kura spējīga viņam pretoties, un pamudināt to uz ļaundarībām? Ja pieļaujam, ka Dievs ir visuzinošs, visuvarošs un visuresošs, tad grūti saprast, kāpēc viņš radījis sātanu, un vēl grūtāk saprast, ka sātans radījis pats sevi par spīti Dievam un

n
n bez viņa ziņas. Patiesībā šo jēdzienu ieviesa baznīcas tēvi, lai piespiestu cilvēkus baidīties darīt ļaunu, pazaudēt savu dvēseli vai nonākt pēc nāves ellē.

No rozenkreiceru viedokļa ”sātana” nav, jo nav garīgas būtnes, kura spēj darīt ļaunu cilvēkiem, mudināt tos uz ļaunu vai iegūt viņu dvēseli vēl dzīves laikā, vai pēc nāves. Tāpēc nav iemesla baidīties no „sātana” vai sev iestāstīt, ka viņš klīst apkārt, lai mūs visādi kārdinātu vai sodītu, kad viņam tas ienāks prātā.

Tieši tāpat nav dēmonu, ku

u
uri gatavi izpildīt viņa ļaunās pavēles un mudināt mūs, mirstīgos, uz ļaundarībām. Tāda pārliecība pamatojas uz māņticību, ar kuru patiešām jācīnās, jo tā patiešām ir mentāla inde tiem, kuri tai tic. Dažos gadījumos šie aizspriedumi var cilvēkus pat pamudināt uz fantastisku rīcību, kura vērsta pret sevi vai citiem.

Patiesībā „sātans”, kuru sauc arī par „velnu”, „Belcebulu”, „kārdinātāju” utt., nav nekas cits kā pats cilvēks, kad negatīvi izmanto savu brīvību, jo tādā gadījumā viņš rīkojas pretēji savai dievišķajai dabai, dara ļaunu sev un citiem cilvēkiem. Tāpēc mēs paši esam „eņģeļi” vai „dēmoni” atkarībā no mūsu izvēles – izvēlamies labu vai ļaunu.

Tāpēc nav attaisnojami un gudri pierakstīt cilvēku sliktu uzvedību „sātanam” vai tam it kā kalpojošiem „dēmoniem”.

Patiesībā jebkuram negatīvam vai ar ļaunu nodomu izteiktam vārdam vai rīcībai ir savs avots mūsos pašos un parāda mūsu nepilnību un mūsu kultūras trūkumu šajā brīdī.

Domāt citādi nozīmē pieļaut, ka „sātans”- nav mīts un ka Dievs ļauj viņam mūs mudināt uz slikto – bet tas nonāk pilnīgā pretrunā ar Dieva likumiem, kuri pēc savas būtības ir radoši.

Kāds izskatās un kā uzvedas velns?

Raksturojums – Velns esot melns, pār visu miesu spurains, ar platu galvu, stāviem ragiem, sarkanām, degošām acīm; tam esot kuprains deguns, līki nagi, govs aste. Viņa svārki esot sarkani, taisīti pēc vācu modes. Velns latviešu mitoloģijā ir viens no sarežģītākajiem personāžiem. Velna mitoloģisko atveidi latviešu folklorā nosacīti var iedalīt trijos slāņos. Pirmkārt, Velns rādīts kā Dieva līdzinieks pasaules radīšanas un iekārtošanas darbos, kā arī tuvs Dieva kaimiņš. Otrkārt, Velns ir aktīvs līdzstrādnieks latviešu zemniecības ikdienas gaitās. Treškārt, Velns ir nieierobežota ļaunuma iemiesojums, visās cilvēces sadzīves sfērās sastopams spēks, pilnīgs pretstats Dievam. Pasakās, teikās un nostāstos Velnam piedēvētās īpašības nereti ir savstarpēji savijušās. Velna milzu fiziskais spēks, kā arī vientiesība un muļķība vienā un tai pašā pasakas tipā nereti rodama kopā ar spilgti izteiktu ļaunumu un viltību. Tiklab vientiesīgais, cilvēka apmuļķotais, kā arī viltīgais Velns simboliski sevī ietver dabas neaprēķināmo stiprumu. Velns gan apgrūtina, gan maldina un muļķo cilvēku, taču beigās izrādās, ka cilvēki arvien ir pārāki par Velnu izdomā un atjautībā. Mazāk ļaunā Velna pazīmju Velnam ir tanīs pasakās, kur tas ierodas pie ganuzēna vai arī kur drosmīgais, bet nabadzīgais zemnieka puisis salīgst pie Velna par kalpu. Velnam ir ciešs sakars ar akmeņiem un kokiem, sevišķi ar tiem, kas aug tumšās un mitrās vietās. Velnu min saistībā arī ar pretēja augšanas veida koku – ozolu. Velns slēpjas ozolā vai tā dobumā no sava niknākā ienaidnieka Pērkona. Velna ciešo saikni ar dzīvniekiem un īpaši mājlopiem apliecina tā ārējā izskata attēlojumi latviešu folklorā. Daudzās pasakās Velnam ir govs vai zirga (dažkārt arī āža vai gaiļa) kājas, ragi pierē un lopa aste. Abu baltu tautu pasakās Velns attēlots saistībā ar celmu.

Velns un citi ļaunie gari.

Vels, Vells, Velns, Velinš:

Tumsas, pazemes un mirušo (veļu) dievība. Vēlākos laikos, kristīgās reliģijas ietekmē, pārtapis par ļaunuma dievu, t.i. kristiešu Sātanu. Ir zināms arī kā mājlopu aizgādnis, bet pateicoties kristiešu darbībai, ziņas par arhaisko pagānu Velnu ir ļoti niecīgas. Varētu būt attēlots kā melns jātnieks.

Lietuvēns:

Lietuvēns ir zemākās mitoloģijas būtne latviešu folklorā, kas naktīs moka lopus un cilvēkus. Ģenētiski visbiežāk sasitīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem, īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk priekšstatīts maza bērna izskatā.

Pūķis:

Pūķis ir mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas paņēmienus. Visvairāk ziņu par pūķa iegūšanu un darbību atrodamas K.Strauberga “Latviešu buramvārdos”. Par pūķi ir daudz teiku un nostāsti, bet gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo jaunumu.

Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos – gan to nopērkot par dālderi, sidraba rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka, gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.

Ragana:

Raganas latviešu folklorā ir sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un kas apkārtējiem dara ļaunu.

Pirmās raganu prāvas Latvijā notikušas 16.gadsimtā, bet jo sevišķi pret raganām vēršas 17.gadsimtā. Par raganu prāvām Latvijā un Eiropā plaši rakstījis K.Straubergs “Latviešu buramajos vārdos”Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts, ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi.

Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām, šķiet, ir lidošanas prasme.

Vadātājs:

Vadātājs ir maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs. Vadātājs saukts arī par maldinātāju, Latgalē – par blūdu.

P.Šmita sakārtotajā 15 sējumu teiku un pasaku krājumā ir minēts vadātājs cilvēka, dzīvnieka izskatā un velns, velis, ragana par vadātāju, kā arī vadātājs kā nenoteikts gars.

Vadātāja funkcijās ietilpst cilvēka maldināšana mežā – cilvēks apmaldās sev labi zināmā vietā un nespēj izkļūt no meža.

Veļi:

Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais.

Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks ir īpašs laiks rudenī, kad veļi tiek mieloti un godināti.

Vilce:

Vilce ir pūķa līdziniece. Tā tiek tēlota kā liela čūska, kas skrien pa debesīm, un velk savam saimniekam, kas dvēseli pārdevis velnam, mantu.

Vilkacis:

Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars latviešu mitoloģijā ir par vilku pārtapis cilvēks. Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši. No vilkiem vilkači ar neko īpašu neatšķiras. Minēts, ka vilkačiem esot cilvēka acis un to pakaļējā ķermeņa daļa esot augstāka nekā priekšējā (vilkiem esot otrādi), kā arī tie neesot tik rijīgi kā vilki.

Kļūt par vilkaci var dažādos maģiskos veidos: 1) izlīst kailam caur tāda koka sakni, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas zemē. Nereti minēts, ka tas jādara pusnaktī.

Par vilkaci var kļūt izģērbjoties un trīsreiz pārlecot savām drēbēm. Minēts arī, ka cilvēkam vienkārši jāizģērbjas un drēbes jānoslēpj tādā vietā, kur neviens nevar atrast.

Ir minēti vēl vairāki veidi, kā kļūt par vilkaci, piemēram, burvis cilvēku var noburt un citādi.

No vilkača par cilvēku var kļūt, atkārtojot pārtapšanas maģisko darbību, tikai no pretējās puses, piem., līšana, kūleņu mešana utt. Iedzirdītais vai noburtais vilkacis var no tā atbrīvoties tieši tāpat, kā viņš šīs spējas ieguvis, t.i., iedzirdot vai noburot kādu citu.

Tautas nostāstos izplatīts motīvs ir vilkača nogalēšana ar sudraba lodi.

Spoki:

Bieži uzskatīti par cilvēkiem, kas nav pabeiguši savu dzīvi un, lai to pabeigtu, spoki kā lidojoši gari tiek sūtīti uz zemes.

Spoki ir pārdabiskas būtnes, kas pēc cilvēka nāves atgriežas šajā pasaulē, lai atrisinātu dzīves laikā neatšķetinātās problēmas. Spoki parasti ir caurspīdīgas vielas būtnes, kas spēj iziet cauri sienām. Spoki parasti parādās vai nu senās pilīs un pamestās mājās, vai arī klaiņo visapkārt.

Melnais krauklis:

Launuma vēstnesis.

Baltā Čūska:

Lodāja pa zemi, pārbaudīdama Velnam atstātos labumus, un daudz citu.

Joda māte:

Bieži parādās kā melna Čūska. Iespējams, tieši viņa ir tā, kas ‘vidū jūras uz akmeņa” maļ melnos miltus. Nakts ir visīstākais Joda un viņa spēku darbošanās laiks. Tālab, naktī braucot, jāaizņemas Dieva (gaišās dienas debess) rati, jo tie vienīgie brauc tik klusu, ka Joda melnie suņi tos nemana, nedzird un nerej. Par Jodiem tautā sauc arī ziemeļblāzmu kāvus. Asins sārtās kāvu debesis ieraugot, ļaudis sacījuši: ,,Jodi kaujas karavīru dvēseles kaujas”. Par Jodu mēs maz vairs ko zinām, jo līdz ar kristietības ienākšanu daudzviet viņa lomu tautas atmiņā ieņēmis Velns. Bet patiesībā šiem diviem tēliem ir ļoti atšķirīgas nozīmes. Ja Velns ir cēlies no pazemes, no Veļu valstības, tad Jods allaž ir. saistīts ar debesīm, ir debesu parādība.