Māras Zālītes dramatiskā poēma „Pilna Māras istabiņa” uzrakstīta un iespiesta pirms vairāk kā 20 gadiem. Tās darbība risinās folklorizētā vidē: sižeta līnijas veidošanā izmantoti pasaku motīvi, folkloras tēli, bet lugas tekstā autore daudz izmantojusi latviešu tautasdziesmas. Lai arī poēmā Māra Zālīte ataino senlatviešu sētu, tajā notiekošajam nav saistības ar konkrētu vietu un laiku. Lugā skartie jautājumi ir bijuši nozīmīgi visos laikos un ir īpaši aktuāli arī mūsdienās.
Poēmas darbība aizsākas brīdī, kad miris ģimenes tēvs. Katram no bērniem – Madarai, Miķelim, Indriķim un Niklāvam – ir savs sapnis, kuru realizējot viņi cer kļūt laimīgi. Lugā notiek brīnums, un katrs no bērniem saņem no senlatviešu dievības Māras kāroto. Miķelim tiek brīnumgaldauts „Galdiņ, klājies!”, kas tam ļautu būt labi paēdušam. Savukārt Indriķis saņem septiņjūdžu zābakus, ar kuriem varētu apceļot un redzēt tuvas un tālas zemes, bet Niklāvs – cepuri, kas padara neredzamu un līdz ar to neuzvaramu. Madarai jau šūpulī ielikts talants aust skaistus audeklus, tāpēc viņai Māra novēl: „Raksti!” Tālākajā lugas darbības gaitā tās galvenos varoņus autore attēlo jau pēc 20 gadiem, parādot, kā dotās brīnumlietas viņiem palīdzējušas īstenot savas ieceres un nodomus. Miķelis visu šo laiku pavadījis pie dzīru galda, ēdot pats un cienājot visus ciemiņus. Viņa vēlēšanās kaut reizi būt paēdušam ir pāraugusi negausīgā un nepiesātināmā rijībā, liekot aizmirst darbus un rūpes par saviem tuvajiem cilvēkiem. Traģiski, ka viņš pats neredz savas dzīves tukšumu un to postu, kas valda visapkārt. Ne mazāk traģisks ir izvērties Madaras liktenis, jo par viņas dzīves jēgu ir kļuvis tikai darbs, ko tā veic vientulībā, nedomājot par tiem, kam viņa rada savu mākslu. „Tu esi neauglīga smilts! Neviens nav tevī sējis sēklu, Tu pati izbeigsies ar sevi!” teic māsai Indriķis. Viņš pats kā „vēja zieds” šos gadus skrējis apkārt pasaulei ar brīnumzābakiem, gribot redzēt pēc iespējas vairāk, tomēr šī interese ir bijusi virspusēja. Madara viņam saka: „Nav bijis dzīves. It nekā nav bijis. Tik skrējiens nerimtīgs un mānīgs…” Noaujot zābakus un atgriežoties tēva mājās, viņš pirmo reizi ir ieraudzījis dzimtās zemes skaistumu un neatkārtojamību. Savukārt Niklāvs, slēpdamies zem burvju cepures, ir karojis zem daudziem svešiem karogiem un aizstāvējis svešas zemes, nejautādams, kam ir taisnība. Viņš nogalinājis un juties kā varonis, bet, pārnākot mājās, saprot, ka arī viņa dzīve ir bezjēdzīga. Kā dzīvot tālāk?
Jautājums par dzīves jēgu ir ļoti mūsdienīgs. Ikdienā par to daudz nedomājam un nerunājam, tomēr katram cilvēkam ir savi sapņi, ieceres un nodomi. Tos piepildot, nevaram cerēt uz brīnumlīdzekli, ko mums pasniegs necerēts gadījums. Tā būtiskā atziņa, ko neapzinājās lugas varoņi, bet, ko svarīgi apjēgt katram no mums ir ielikta Māras vārdos Madarai poēmas sākumā: „Tu savu spēku neapzinies. Spēks tevī ir. To esmu ielikusi…” Cilvēka paša varā ir ticēt saviem spēkiem un paļauties uz tiem, cenšoties sasniegt to, ko viņš vēlas. Daudzi tomēr paļaujas uz to, ka viss kaut kā atrisināsies pats no sevis vai arī to izdarīs kāds cits. Dīka dzīve ir patīkama, tomēr kaut ko sasniegt iespējams tikai ar darbu. Viena no poēmas varonēm Madara nobeigumā saka: „Ne lieta vainīga, bet cilvēks!” Mūsu tehnikas laikmeta piedāvātās „brīnumlietas” atšķiras no lugā minētajām. Iespēju ir daudz, un tikai no cilvēka paša atkarīgs, kāda būs viņa attieksme pret tām. Lugā ideālus un pilnību simbolizē Austras koks. Diemžēl mūsdienu materiālajā pasaulē, kur viss balstās uz naudu, grūti realizēt savas ieceres. Kur nu vēl tiekties pēc ideāliem…
Domāju, ka mūsdienīgu un šim laikam atbilstošu tēlu lugā ir daudz. Atkārtojas cilvēku raksturi, rīcība. Miķeļa dēls Andrs pārstāv tos, kuri naudas un tās radītās labklājības dēļ gatavi pat nogalināt. Par to, kā alkatības dēļ zūd cilvēcība, liecina arī Riņķa tēls – lai dabūtu brīnumgaldautu, viņš noslepkavo kaimiņu, kurš 20 gadus tam nodrošinājis pārticīgu dzīvi. Visgaišākais tēls poēmā ir Miķeļa meita Arta, kura ar savu mērķtiecību un izlēmību apliecina, ka ir spējīga risināt mūžam aktuālos jautājumus: „Kas esam mēs, no kurienes mēs nākam, Kur jāiet mums, kas jādara…”. Viņas reālā nostāja pret radušos situāciju lugas beigās ir pilnībā attiecināma arī uz šodien Latvijā pastāvošo absurdo situāciju: „Kauns, ak, kāds kauns! Jel izbeidziet šo ķildu! Cik mūsu palicis! Mēs nedrīkstam tā dzīvot… Mēs nedrīkstam tā plēsties!” Viņai pietiktu spēka pārvarēt tās grūtības, ar kurām šodien saskaramies mēs.
Lasot lugu, vēl aizdomājos arī par Niklāva tēlu, kurš savu līdzšinējo dzīvi vadījis ārkārtējos apstākļos, bijis kareivis un juties kā varonis, no kura atkarīgi citu likteņi. Rodas jautājums, vai un kā šāds cilvēks spēs iekļauties ikdienas dzīvē tad, kad vairs nespēs būt karavīrs. Domāju, ka līdzīgas psiholoģiskas problēmas varētu rasties visiem tiem cilvēkiem, kuri savu dzīvi ziedo vienam mērķim, piemēram, sportista karjerai.
Miķeļa jaunākais dēls Madis saka: „.. ir vēl kaut kas tāds… Par maizi svarīgāks, par naudu un par drēbēm…” Salīdzinot gribu teikt: tāpat kā Madi septiņjūdžu zābaku dēļ nodur paša brālis, tā mūsu ticību garīgajām vērtībām nogalina reālie šodienas dzīves apstākļi.