Pēc Pavlova, tas ir spēcīgs,
nelīdzsvarots tips, kuram uzbudināmības procesi dominē pār bremzēšanas procesiem.
Holēriķis – pēc I.Pavlova, tas ir stiprais, bet nelīdzsvarotais tips, kam uzbudināšanas procesi dominē pār bremzēšanas procesiem. Parasti par holeriķi sauc emocionāli nenosvērtu cilvēku, ar ātru un stipru aizkustināmību, kam kā pozitīvas, tā arī negatīvas emocijas noris ar lielu intensitāti.
Holērisku temperamentu raksturo uzbudināmība, kuras kodols ir impulsitāte, kontroles pavājināšanās pār tieksmēm un ierosmēm, nepietiekama vadāmība šajā jomā (pakļaušanās instinktiem, nemotivēta rīcības, rupjība, aizraušanās tieksme, dusmīgums, ķildīgums, ātra sakaitināmība, nežēlība. Cilvēki ar šādu rakstura akcentāciju bieži iesaistās konfliktos visniecīgākā iemesla dēļ, taču īpaši spēcīgas naida izpausmes notiek viņu personisko interešu ierobežošanas gadījumos. Viņu agresīvās reakcijas noris pēc “īssavienojuma” principa – bez apdomāšanas un motīvu cīņas fāzes. Šādiem cilvēkiem vēlēšanās ir praktiski vienīgais uzvedības stimuls, bet spēks – vēlmju apmierināšanas pamat paņēmiens. Tiecoties pēc līdera lomas, viņi meklē sev tādus partnerus, kas viņiem pakļaujas bez ierunām. Autoritāti viņi nostiprina ar rupjību un pat nežēlību. Vislabākie darbības veidi cilvēkiem ar šādu rakstura akce ir fiziskais darbs un sports.
Uzmanības pētīšanas metodes.
Uzmanība – ir psihes izvēlēta virzība un koncentrēšanās attiecīgā laika brīdī uz kādu fizisku reālu objektu vai ideālu objektu.
Izšķir trīs uzmanības veidi: netīšā uzmanība, tīša uzmanība un pēctīšā.
Netīša uzmanība – tā ir apziņas koncentrēšana uz objekta kaut kādu viņa īpatnību dēļ. Priekšmeti, kas izsauc izziņas procesā spilgtu emocionālu toni(piesātinātas krāsas, melodiju skaņas, patīkamas smaržas), izsauc netīšo uzmanības koncentrēšanos. Interese, kā tieša ieinteresētība ar kaut ko notiekošu un kā vēlētāju attieksme pret pasauli, parasti ir saistīta ar jūtām un ir vienam no ilgstošās netīšas uzmanības svarīgākajiem cēloņiem.
Tīša uzmanība – tā ir apzināti regulējamā koncentrēšanās uz objektu. Cilvēks koncentrējas ne uz to, kas viņam ir interesanti vai patīkami, bet uz to, ko ir jādara. Šīs uzmanības veids ir cieši saistīts ar gribu. Patvaļīgi koncentrējoties uz objektu, cilvēks pieliek gribas piepūli, kura atbalsta darbības uzmanību visa procesa laikā. Tīša uzmanība rodas, kad cilvēkam ir mērķis, kuras izpilde pieprasa koncentrētību.
Pēctīša uzmanība rodas uz tīšas uzmanības bāzes, pēc tās. Pēctīša uzmanība savieno sevī tīšas uzmanības (mērķis) dažas īpatnības un netīšas uzmanības dažus pantus (nevajag gribas pūļu viņa atbalstam).
Uztveres un to īpašību raksturojums.
Uztvere, tāpat kā jebkuru citu psihisko fenomenu, var aplūkot kā procesu un kā rezultātu. Uztvere padara par iespējamu veseluma pasaules atspoguļojumu, īstenības integrālas redzēšanas radīšanu, atšķirībā no sajūtām, kas atspoguļo atsevišķas realitātes kvalitātes.
Atkarībā no tā, kāds maņu orgāns pieņem piedalīšanos uztverē, izšķir uztveres, dzirdes, taustāma, oža, garša.
Uztveres tēla saturs ir atkarīgs no paša uztverošā subjekta – viņā vienmēr ietekmē uztveroša personības īpatnības, viņa attieksme pret uztveramu, prasību, interešu, tieksmju, vēlmju, jūtu. Pie jelkāda priekšmeta uztveres aktivizējas arī pagājušo uztveru pēdas. Būtisks faktors, kas iespaido uztveres uzturēšanu, ir subjekta uzstādīšana.
Priekšmetu vai parādību tēli, kas eksistē prom esot pašu šiem priekšmetiem vai parādībām, sauc par priekšmetiem. Priekšstati izpilda aizvietošanas funkciju, realitātes objektu simbolizēšanas, tādēļ tie korelē gan ar priekšmetiem un parādībām, kuri nav realitātē, gan ar eksistējošajiem pagātnē vai nākotnē.
Uztveres īpašības.
Konstantums – ir relatīva tēla neatkarība no uztveres nosacījumiem, izpaudusies viņa dzīvē. Uztvere noteiktās robežās saglabā priekšmetiem to izmērus, formu, krāsu neatkarīgi no uztveres nosacījumiem(attālums līdz uztveramajam priekšmetam, apgaismotības nosacījumi, uztveres leņķis un t.t.);
Priekšmetiskums – objekts tiek uztverts kā atsevišķs fizisks ķermenis, kurš ir atšķirts izplatījumā un laikā. It īpaši spilgta šī īpašība izpaužas figūras un fona atdalīšanā.
Veselums – ir prasme atspoguļot priekšmetu kopumā pat tad, ja tas sastāv no atsevišķiem elementiem.
Apjēgšana – ir spēja uztverto ierindot noteiktā priekšmetu vai parādību grupā un apzīmēt to ar vārdu.
Apercepcija – ir pieredze ietekme uz objektu vai priekšmetu uztveri.
Domāšana kā psihiskais process.
Domāšana – izziņas process, kam raksturīga īstenības atspoguļošana ar saistību un attiecību atrašanu un vispārinājumu.
Objektīvas realitātes izziņa iesākas no sajūtām un uztveres. Bet, iesākoties no sajūtām un uztveres, realitātes izziņa nenoslēdzas ar tiem. No sajūtas un uztveres tā pāriet pie domāšanas. Domāšanā uz sensoriskas informācijas bāzes noris noteikti teorētiski un praktiski secinājumi.
Lai iedziļinātos šajā jautājumā, jāatceras noteikumi, kuti nosaka parādības kā procesa attīstību.
Piemēram, caurskatot kino lentu, mēs redzam daudz atsevišķu kadru – “ attēlu”. Un, tikai noteiktā ātrumā projicējot šos kadrus uz ekrāna, atsevišķie kadri (attēli) saplūst vienotā procesā.
Tātad kādu parādību var nosaukt par procesu? Kas nepieciešams, lai parādība būtu process?
Parādībai, pirmkārt, jāsastāv no atsevišķiem (diskrētiem) lielumiem (minētajā piemērā – atsevišķie kadri); otrkārt, šie lielumi kaut kādā veidā jāapvieno, t.i., jāievēro procesuālais likums. Iepriekšminētajā piemērā procesuālais, atsevišķus kadrus vienojošais likums bija projicēšanas ātrums (mūsdienu kino tas ir 24 kadri sekundē).
Ja šīs pārdomas pārnes uz domāšanas kā procesa analīzi, tad nepieciešams tajā izdalīt atsevišķus lielumus un procesuālo likumu. Diskrētās vienības domāšanā ir prāta operācijas: analīze, sintēze, salīdzināšana, vispārināšana, bet procesuālais, tās vienojošais likums – problēmsituācija.
Analīze ir domāšanas operācija, kas nodrošina dalīšanu, skaldīšanu, veselā sadalīšanu atsevišķos elementos.
Sintēze ir domāšanas operācija, kas nodrošina daļu apvienošanu vienā veselā.
Salīdzināšana ir domāšanas operācija, kurā notiek priekšmetu un parādību īpašību un raksturojumu līdzības un atšķirības noteikšana.
Vispārinājums ir domāšanas operācija, kas nodrošina ģenerālo sintēzi, kuras rezultātā rodas zināšanas par dabas un sabiedrības vispārējām likumsakarībām.
Lai atsevišķas domāšanas operācijas apvienotos procesā, jāveido problēmsituācijas, kuras rodas, pastāvot trim vienlaicīgiem nosacījumiem:
1. jauna, agrāk nepazīstama fakta vai parādības rašanās;
2. veidu nenoteiktība šī fakta vai parādības izzināšanā;
3. cilvēka vēlēšanās un tieksme izzināt jauno.
Abstrakti teorētiskā domāšana ir analītiski sintētiska darbība nevis ar priekšmetiem vai to tēliem, bet jēdzienam vai vārdiem, kas šos priekšmetus vai parādības apzīmē. Cilvēks pat neredzot priekšmetu, var analizēt, salīdzināt, sintezēt jēdzienus, apvienot tos spriedumos, izdarīt slēdzienus. Tieši šis domāšanas veids ļauj cilvēkam abstrahēties no priekšmetu tiešas uztveres un apjēgt tos.
Tā, piemēram, sēžot klasē, mēs varam apdomāt, kas notiek Āfrikas tuksnesī vai uz Mēness.
Šis domāšanas veids ļauj cilvēkam bezgalīgi paplašināt pasaules izzināšanu, distancēties no tās tiešas iedarbības uz mūsu maņu orgāniem un, kā mēs redzam, tas ir cieši saistīts ar runu.