‘’Cilvēks visu lietu mērs’’
Bija laiki, kad cilvēks nebija nekas. Viena vienīga niecība. Bet pienāca viduslaiki, parādījās jauni laika periodi. Viens no tiem bija humānisms. Attīstījās cilvēka prāta spējas, uzlabojās zināšanu līmenis.
Humānisma ideju aizsākumi un attīstība ir saistīta ar Renesanses laikmetu Humānistiskās domāšanas objekts bija cilvēks un viņam pakārtotās tēmas – daba, vēsture, valoda. Tā laikā cilvēku pasludināja par pasaules centru. Viņi uzskatīja, ka cilvēkā jāharmonē dabiskajam un garīgajam. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, noraidīja reliģisko askētismu, uzstādamies par cilvēka tiesībām nodoties baudām un apmierināt laicīgās vajadzības. Humānisti morāli izprata kā pasaulīgu mērķu sasniegšanu – cilvēku atbrīvošanu no jebkuriem sociāliem un garīgiem spaidiem, no netaisnības, netikumiem un nezināšanas, cilvēka personības pilnveidošanu. Humānisms sadalījās divos galvenajos virzienos: humānisti, kas par svarīgāko atzina atsevišķu personību, par cilvēka labklājības un brīvības pamatu uzskatot privātīpašuma neaizskaramību, un humānisti, kas izvirzīja jautājumu par materiālo vienlīdzību un pat par privātīpašuma iznīcināšanu kā nepieciešamu priekšnoteikumu gan cilvēku atbrīvošanai, gan viņu atsvabināšanai no netikumiem, uzskatot, ka darbam jākļūst ne tikai par katra pienākumu, bet arī par baudas un laimes avotu. Būtiska nozīme bija filozofa Imanuela Kanta uzskatiem, kas cilvēku pasludināja par mērķi. Cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar paša noteiktajiem likumiem, no kuriem nozīmīgākais ir kategoriskais imperatīvs – rīkojies tā, lai tava rīcība varētu kļūt par likumu visiem. Nav pieļaujams, ka cilvēku uzskata un izmanto par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai. Ja cilvēks ir līdzeklis, tad pret viņu izturas kā pret lietu – izmanto, iztukšo un aizmet projām, bet ja cilvēks ir mērķis, tad izturēšanos pret viņu nosaka labvēlība, cieņa un bijība. Katram cilvēkam ir sava vērtība, kuru ir jāaizstāv; ir jāprotestē pret izmantošanu un varmācību. Lielā mērā cilvēka attieksmi pret sevi nosaka tas, kā pret viņu izturas apkārtējie. Tāpēc līdzekļa vai mērķa stāvoklis saglabā vai iznīcina cilvēka pašapziņu. Pašapziņas zaudējums spilgti izpaužas kā cilvēka pievēršanās alkoholam, narkotikām un tamlīdzīgām lietām. XX gadsimta humānisms apstiprina cilvēka tiesības uz brīvību, apliecinot cilvēka cieņu un vērtību; aizstāv cilvēku kā mērķi.
Renesansi raksturo antīkais mantojums un kristietība, kas mijiedarbībā veidoja Eiropas humānisma pamatus. Labvēlīgā kulturālā gaisotne, kas radīja milzīgu humānisma un renesanses mākslas uzplaukumu, atstāja lielu iespaidu arī uz māksliniekiem, kas šajā periodā strādāja pie reliģiskās tematikas. Humānisma ietekmē mākslinieki radīja izcilus estētiskos un reliģiskos mākslas darbus. Tā laika meistari bija ļoti universālas personības. Retais meistars bija tāds, kas reizē nebija gan arhitekts, inženieris, rakstnieks, tēlnieks un bieži arī gleznotājs. Humānisma un renesanses ietekmē, kā arī sekmīgi attīstoties kultūrai un zinātnei, sakrālā māksla arvien vairāk un vairāk tiecās pēc visa cilvēcīgā pasaulē. Tomēr galvenā atšķirība bija tā, ka nu vairs Dievs nebija cilvēka dzīves centrā, bet tagad pats cilvēks kļuva par visu lietu mēru. Un šim cilvēka pasaules uzskatam bija liela nozīme, jo tas tika atspoguļots ikvienā mākslas darbā, arī dievnamu arhitektūrā. Īpaši to demonstrēja centrāli simetriskās baznīcas, kas bija tā laika jauninājums dievnamu arhitektūrā. Šādā ēkā cilvēks kļuva par visu lietu mēru. Cilvēks vairs netika virzīts uz priekšu, lai sasniegtu altāri. Šāda tipa baznīcās cilvēks tika tendēts izbaudīt ēkas skaistumu un pacilājošo sajūtu, atrodoties tās centrā. Tieši centrisko dievnamu būvniecībā tika ieviesti visvairāk jauninājumi konstruktīvajos risinājumos: pārsegumos – tas bija kupols, savukārt orderis apjoza visu baziliku pa tā perimetru.
Ir grūti runāt par tik plaši tēmu, kas pastāv jau vairākus gadus. Bet vienu zinu noteikti bez humānisma mēs vēl aizvien būtu tikai nevienam nevajadzīgas niecības. Mums nebūtu nekas no tā, kas mums ir…cilvēktiesības, cieņa vienam pret otru…zināšanas utt.