Definīcijas.

Unitāra valsts – valsts, kuru veido teritoriālās vienības bez pašnoteikšanās tiesībām vai arī kuras sastāvā nav atsevišķu pašpārvaldes vienību.

Federatīva valsts – valsts, kurā ir politiski patstāvīgas teritoriālās vienības (štati, zemes, kantoni, provinces) ar zināmām pašnoteikšanās tiesībām.

Demogrāfija – zinātne par iedzīvotāju skaitu un sastāvu, to izmaiņu cēloņiem.

‘’Demogrāfiskais sprādziens’’ – strauja dzimstības un iedzīvotāju dabiskā pieauguma palielināšanās dažādu sociālu (veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma uzlabošanās) un ekonomisku (iedzīvotāju materiālas labklājības līmeņa celšanās) apstākļu dēļ.

Depopulācija – valsts iedzīvotāju skaita absolūta samazināšanās.

Demogrāfiskā politika – sociāli ekonomisku pasākumu sistēma, kuras mērķis ir

r
r panākt vēlamu demogrāfisko procesu attīstības tendenci.

Migrācija – iedzīvotāju pārvietošanās vienas valsts teritorijā vai pārceļošana no vienas valsts uz citu valsti.

Emigrācija – piespiedu vai brīvprātīga iedzīvotāju izceļošana no savas valsts.

Reemigrācija – bijušo emigrantu (izbraucēju) atgriešanās atpakaļ dzimtenē.

Bēgļi – personas, kas pamatoti baidās no vajāšanas savas rases, reliģiskās piederības vai tautības dēļ, piederības dēļ sociālai grupai vai politiskās pārliecības dēļ.

Deportācija – pamatiedzīvotāju izsūtīšana un iebraucēju izraidīšana no valsts.

Darbaspējīgie iedzīvotāji – visi iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.

Cilvēku rases – ir noteiktā teritorijā vēsturiski izveidojušās cilvēku kopas, kurām ir

r
r līdzīgas fizikās pazīmes.

Etnoss – bioloģiski sociāla cilvēku kopa, kas izveidojusies ilgstošas vēsturiskās attīstības rezultātā noteiktā dabas vidē un kuru vieno kopēja kultūra, valoda, mentalitāte, vienādas antropoloģiskas īpatnības.

Tauta – uz etnosa pamata vēsturiski izveidojusies noteiktas valsts iedzīvotāju kopums.

Nācija – uz vienas vai vairāku ta

a
autu pamata izveidojusies cilvēku sabiedrība, kuru vieno vēsturiskās attīstības, valodas, kultūras, saimnieciskās un politiskās dzīves kopība.

Urbanizācija – straujš pilsētu iedzīvotāju skaita pieaugums, pilsētu skaita, robežu un funkciju paplašināšanās, rūpniecībai koncentrējoties lielās pilsētās.

Aglomerācija – pilsētkopa ar saplūstošu uzbūvi, vienotu satiksmes ceļu tīklu un ciešiem savstarpējiem sakariem. Var būt monocentriska vai policentriska aglomerācija.

Megapole – pilsētu aglomerāciju grupa ar policentrisku struktūru.

Dabas resursi – izsmeļamie(atjaunojamie un neatjaunojamie), neizsmeļamie(saules, vēja, ūdens).

Antropogēnas ainavas – cilvēka darbības rezultātā izmainīta dabas ainava.

Sāhela – dabas apgabals: ziemeļu puslodes sausās savannas, kuras robežojas ar tuksnesi.

Pasaules saimniecība – sarežģīta ekonomiskā sistēma, kuru veido savstarpēji saistītu un savstarpēji atkarīgu nacionālo saimniecību kopums.

Starptautiskā darba dalīšana – augstākā darba dalīšanas forma, kurā katra no pasaules valstīm specializējas savas noteiktas produkcijas ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, nodrošinot ar tiem arī pārējās valstis.

Materiālietilpīga nozare – rūpniecības no

o
ozare, kuras attīstībai nepieciešams liels izejvielu daudzums.

Globalizācija – process, kura galvenā pazīme ir intensīva pasaules tirdzniecības izaugsme salīdzinājumā ar valsts iekšējo tirdzniecību.

Enerģētika – saimniecības nozare, kura nodarbojas ar energoresursu ieguvi, to pārstrādi elektroenerģijā un šīs produkcijas piegādi patērētājiem.

OPEC – naftas eksportētāju valstu organizācija.

Mežsaimniecība – saimniecības nozare, kurā nodarbinātie veic mežu stādīšanu, kopšanu un nodrošina racionālu mežu izmantošanu.

Mežrūpniecība – nozare, kas ietver kokmateriālu sagatavošanu, koksnes pārstrādi zāģmateriālos un gatavās produkcijas ražošanu.

Mežainums – mežu platība procentos no konkrētas teritorijas (valsts, kontinenta) kopplatības.

Intensīvā lauksaimniecība – lauksaimniecības attīstības virziens, kurā produkcijas da

a
audzums palielinās, ceļot kultūraugu ražību un lopu produktivitāti.

Ekstensīvā lauksaimniecība – lauksaimniecības attīstības virziens, kurā produkcijas daudzums pieaug, paplašinot apstrādājamās zemes platības un skaitliski palielinot ganāmpulku.

Metalurģija – rūpn. nozare, kura nodarbojas ar metālu ražošanu un pirmapstrādi.

Ūdensietilpīga nozare – rūpn. nozare, kura ražošanas tehnoloģiskajos procesos patērē daudz ūdens.

Transporta mezgls – vieta, kur sazarojas vairāku veidu nozīmīgi transporta ceļi.

Tūrisms – ir ceļošana un uzturēšanās ārpus savas patstāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu kārtošanas vai citā (svētceļojums, radu apmeklējums, veselības uzlabošana u.c.) nolūkā.

Reģions – pēc vienas vai vairākām pazīmēm izdalīta līdzīgu un iekšēji vienotu valstu grupa.

Anklāvs – teritorija, kuru pilnībā no visām pusēm ieskauj kaimiņvalsts/valstis.

IKP – iekšzemes kopprodukts. Gada laikā valstī saražotās produkcijas un sniegto pakalpojumu kopvērtība (neatkarīgi no tā, kas to ražojis).

NKP – nacionālais kopprodukts. Ar nacionālā kapitāla palīdzību gada laikā jaunradītā vērtība (neatkarīgi no tā kur tā radīta ārpus valsts vai tās teritorijā).

Magriba valstis – Ziemeļāfrikas arābu valstis: Alžīrija, Tunisija, Maroka, Lībija, Mauritānija, Rietumsahāra.

Leave a Comment