I.Ziedonis epifānijas

I. Ziedoņa epifānijas

Ceļš Vērojums Atklāsme

„Nu man jāiet.”

„Es nekad neesmu gājis”

„Pārkāpju savu pirmo slieksni” „Pirmais ceļš ved no sliekšņa uz aku.”

„Cita ceļa vēl nav.” „Pirmais ceļš tā ir mana bērnība”

„Līdzās šinī ceļā man ir māte”`

„Jaunība atnāk ar taureni bizē.” „Tēvs un māte man ir devuši mīlošu sirdi.”

„Mums ir siltas rokas, mēs atmodinām viens otru.”

„Es redzu, ka tev ir caurspīdīgi pirksti.” „Pasaule ir siltuma izslāpusi, bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais.”

„Es eju apkārt jūra.” „No jūras nāk siltums.”

Dzirdu viļņus, bet vēl neredzu.”

„No kaudzes nāk starojums.” „Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, ne

e
ekāpt citu dvēselē.”

„Katrai mājai savs starojums”

„Vai es varu aiziet uz mazu brītiņu?” „Es pārnācu tikai vakarā”

„Vienreiz es nepārnācu.” „Nevar taču piliens no lāstekas atrauties uz mazu brītiņu.”

„Daudz prieka man gājis secen”

„Izgāju no mājas pa baltu ceļu”

„ejiet vien savu ceļu”

„ej tālāk un palīdzi kam jāpalīdz” „Cilvēki ir neuzticīgi”

„Neiesi jau visiem garāmgājējiem grūst kanniņu rokā.” „Ja kāds kaut ar vienu aci paskatītos tagad uz tevi un redzētu, cik ļoti tu gribi dzert! Tas ir tas lielais brīdis, cilvēciskais cieņas un humānisma pārbaudes brīdis.”

„Es eju uz telegrāfu” „Ir tā
ā
ādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību” „Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību un gudrību. Mēs zinām uz pazīstam tikai dažas”

„Pļāpas ir nekaunīgi plēsoņas”

„Mammai jāsteidz uz darbu”

„iešu uz darbu” „Nekas nav kanibāliskāks pa pļāpu skolotāju.”

„nav labvēlīgu pļāpu”

Runu plūdos aiziet bojā ka
a
aut kas vairāk par ciņiem un ielejām” „Bērns acīs neskatās divos gadījumos: tad, kad pats ir nepatiess, un tad, kad otrs – lielais ir nepatiess. Viņš instinktīvi sargā savu skaidrību.”

„Šodien staigāju tikai pa šķautnēm” „Kore ir jumta lauzuma vieta – līnija starp labo un kreiso.”

„Kore ir skursteņslauķu un mākslinieku līnija”

„Rakstniekam visu mūžu jāguļ uz rakstāmgalda šķautnes”

„upe ietek jūrā”

„vilnis ieskrien liedagā”

„Tu ej gar viļņa malu, tu skrien vilnim tuvāk” „Vēroju robežu”

„Jūra ir skaista ar savām šķautnēm , kurās kaut kas satiekas” „Māksla nav saost medu medus podā, bet parādīt robežu, kur sākas medus smarža dārzā. Māksla saost bišu valstības vārtus.”

„Mācos to mākslu – dzīvot ar visiem pa draugam.” „Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.”

„Mēs aizbraucam 11.48” Šī pilsēta prasa tikai piedalīties, tikai piedrumstaloties, tikai pie piesmidzināties. Papildināties. Paputekļoties. Padrumstaloties, pamigloties, pa
a
asmidzināties”

„Skumjas ir brīvas”

Cilvēki steidzas ar Jaungada eglītēm.” „Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvi spārni”

Skumjas ir dvēseles mākslas stunda.” „Dusmās cilvēks ir sasaistīts”

„Visas pieturas zīmes ir izdomātas” „Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Debilais daudzpunkts, inpantiskais daudzpunkts. Jo prāts īsāks, daudzpunkts garāks.” Absolūtā pieturas zīme ir nāve

„Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā”

„Iet tu? Vai neiet?”

„eju naktī”

„ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas” „Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze” „Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz!”

„Ja mēs droši rī
ī
īkosimies, mēs būsim ieguvēji.”

„Iesim basām kājām pa čiekuriem” „Mēs tiešām esam tie veselīgākie, un mūsu brāļiem, kas nedzīvo mežā tiem mēs palīdzēsim/ Mēs tiešām esam stiprāki. Mūsu muskuļi ir brūni kā baravikas un mūsu sirdis skrien skaisti kā stirnas” „Mūsu mātes mūs ir mācījušas ar acīm tikai labu darīt – nenoskaust, nedzelt, neienīst. Mūsu tēvi ir mācījuši, kā iegrūst vilkam dūri rīklē, lai tas žokļus nedabū ciet.”

„Zivs pūst no galvas”

„izskrienu uz ielas”

„mēs skrējēji” „Kas notiek ar mani šorīt? Pilna istaba vakardienas baciļiem.”

„Rīta pavēle”

šodien iet pa smiltīm

iet līnija

ej apkārt

es eju cauri

ej taisni „Smiltis dziedošās, stiegošās, smiltis tuksnesī degošās” „Līnija ir neuzvarama.Tā nav ūdens, un smilts to neizdzer. Tā nav uguns, un smilts to neizdzēš.

„Cik tālu lec zaķis mežā iekšā?”

Ej pudurī iekšā

Pēc tam tu ej laukā „Kad mēs esam mīlestības vidū, mums tomēr nav miera, mēs guļam tālāk un tālāk un, paši nezinot, ejam no tās laukā.”

Sveika, nāve, tu lielā brīnumsvētā!”

Es skrienu pa vagu „Fotogrāfija deg mirdzēdama”

„Deg lineāls, telefona klausule deg”

„Krīti, kamēr tu vēl spīdi”

„aizej, pirms nodzisusi”

„aizej, zvaigzne, laikā”

„Katrai dienai ir uzliesmojums”

„Ja esi gājis un neesi redzējis, tad gaidi.” „No rīta bija rasa zālē. Bet neatmirdzēja saule, un piliens bija sarkani pelēks, roze nerunāja.” „Diena ir tumsa, kurā jāuzliesmo rādītājam.”

„Akmenim, kuru mēs metam gar ūdens virsu, pirms tas nogrimst ir jāpalecas”

„Nē, es neesmu pēdējais” „Var piesavināties uguni, uguns var piederēt, uguns ir telpa. Bet nevar piesavināties sadegšanu. Sadegšana ir laiks.”

„Var piesavināties ziedu, var likt ziedam kalpot. Bet nevar piesavināties ziedēšanu.” „Šalkoņa un rūkoņa, cerības un ilgošanās ir – laiks, ko nevar piesavināties. Tas nevienam nepieder.

„Mīļo debestiņ, man izbira saule.”

„Visi iet garām”

„Visi iet apkārt” „Vakara cilvēki – skaisti un grezni ģērbušies, kā uz godiem, kā uz svinībām. Vakara runas runā, vakara smieklus smejas.”

Epifānijas ir robežšķirtne starp dzeju un prozu, prozai to tuvina nesaistīta valoda un telpiskums, dzejai – dziļi intīmā uztvere liriskā varoņa skatījumā, caur izteikti subjektīvu prizmu, savukārt arī epifānijas ritmikasvārstās ļoti plašās robežās – no dzejas ritmiem visklasiskākajās formās līdz daudzveidīgajiem labas prozas ritmiem.

Manuprāt, J. Ziedoņa epifānijas ir salīdzinoši grūta lasāmviela, kura apliecina ne tikai autora prāta briedumu, bet tādu prasa arī no lasītāja, tā no lasītāja prasa improvizācijas spējas un radošu fantāziju. Viņš neaprobežojas ar virsējo un visvieglāk uztveramo. Epifānijās vērojama tieksme iet dziļumā, atsedzot dzīves parādību negaidītākās, apslēptākās šķautnes, ejot pa neparastiem, ar savu neparastību pat dažbrīd paradoksāliem ceļiem, atsedzot negaidīto, vēl neatklāto un neapzināto

Autors aicina, ceļot jauno, nesapostīt un nepalaist pa vējam senatnes pozitīvo mantojumu, visu to, kas šodien bagātina mūsu dvēseli un kam jābagātina mūsu bērnu un mazbērni.

I .Ziedoņa epifānijās ir saskatāma tieksme uz centru – uz pilnību.: laimē, darbā, mīlestībā. Traukšanās uz priekšu un nepieciešamība apstāties – apzināties sevi, savu vietu.

Leave a Comment