Igors Stravinkis
balets „Petruška”.
Igors Stravinkis ir viens no 20.gs. ietekmīgākajiem komponistiem, kuru amerikāņu žurnāls Time pieskaitīja pat pie gadsimta ietekmīgākajiem cilvēkiem, kurš savu komponista karjeru veidoja ar krāšņu stilistisku daudzveidību. Viņš pārstāv neoklasicismu, klasicismu, romantismu un pat džeza īpatnības. Igors Stravinkis ir novators attiecībā uz mūzikas harmoniju, melodiku, ritmu, instrumentāciju un formu. Savus darbus komponists ir komponējis pat septiņās valodās.
20.gs. otrā desmitgade, komponistam ir krievu posms, viņš mēģināja apvienot krievu tautas motīvus ar modernās mūzikas elementiem. Komponists pievēršas neoklasicisma principiem, jo viņš 1920.g. dzīvo Parīzē blakus saviem draugiem Pablo Pikaso un Žana Kokdo, kuri arī pievērsās neoklasicismam. Stravinskis izmanto vēsturiski stilistiskus modeļus, senos polifonijas principus, baroka formas savienojumā ar savu mūzikas valodu, radot oriģinālus darbus. Viens no tādiem darbiem ir balets „Petruška”.
Igors Stravinkis pats šo baletu nosaucis par uzjautrinošām ainām. Stravinkis teicis: ”Komponējot šo mūziku, manuprāt, tā bija lelle, kas pēkšņi atdzīvojas, izvedot no pacietības orķestri ar velnišķīgām arpēdžiju kaskādēm. Orķestris tām atriebjoties, atbildot ar draudošiem trompešu pūtieniem. Iznākums ir šausmīgs troksnis , kas sasniedz kulmināciju un noslēdzas skumju pilnā nabaga lelles sabrukumā”.
Aleksandrs Benuā šo baletu ir nosaucis par baletu- ielu.
Balets „Petruška”, kas savu dzīvi sāka kā virtuozs klavierkoncerts un pēc lielajiem baleta „Udensputna” panākumiem, slavena krievu baleta trupas dibinātāja Sergeja Djagiļeva baleta trupas lūguma pārstrādāt baletā. Darbs komponēts 1911.g., bet pārstrādāts 1947.g.
Balets „Petruška”- tā ir leļļu drāma, kuras, darbība sākas skaistā ziemas dienā 1830.g. Meteņu jeb Vaslāvju svētkos Pēterburgā, Pētera pilī, tirgus laukumā. Tālākajā darbībā ir trīs krievu leļļu teātra personāži, darbojas Petruška, kuras pirmais dejotājs bija Ņežinskis, balerīna un Araps. Petruška ir iemīlējies, balerīna- vieglprātīga, Araps- sliktais, ļaunais, nelabais.
Sergejs Prokofjevs savulaik ir teicis, ka Petruška ir dzīvs, jautrs, interesants un asprātīgs skaņdarbs no sākuma līdz pat beigām.
Baletā mūzika pilna ar asprātību, jautrību un zobgalību. Šeit var just divus tēlainus polus, no vienas puses jautru tautas staigāšanu un tautas svētkus, no otras puses Petruška ar personiskajiem pārdzīvojumiem.
Petruškam ir smalka, viegli ievainojama dvēsele, kas pārdzīvo par savu vientulību un ļoti tiecas pēc cilvēku sabiedrības.
Petruška ārēji ir kroplīgs, bet iekšēji dziļi jūtošs, kā kontrasts balerīna un moris- aprobežoti tēli, bet kas ārēji ir ļoti pievilcīgi.
Petruška- ir viencēliena balets, kas sakārtots četrās noapaļotās ainās, malējās ainas- ielu ainas, bet vidējās darbība notiek Petruškas istabā un mora istabā.
Petruška ir iemīlējies balerīnā, bet tā mīl moris, no kura dunča dūriena iet bijā Petruška.
Tas viss norisinās svētku fonā, sniedzot spilgtu kontrastu starp traģēdiju leļļu pasaulē un vispārējo jautrību cilvēku pasaulē.
Ievads- vivace tempā, ¾ taktsmērā, dinamika- mf. Mūzika ir rotaļīga, gaiša, viegla, spilgta, krāsaina, atgādina rosību. Melodiju izpilda flauta, punktēts ritms, timpānu sitieni.
SATURS
Meteņi Sanktpēterburgā 19.gadsimta trīsdesmitajos gados. Balagāna telts priekšā drūzmējas ļaužu pūlis: dzērāji, leijerkastnieki, kareivji, tirgoņi, pilsētas švīti, kāda veca grāfiene ar sulaini, jauniņie kadeti, amatnieki, istabenes. Visi nedaudz nosaluši, tomēr gatavi vērot gaidāmā priekšnesuma sākumu.
Pūļa troksni pārtrauc bungu rīboņa. Divi grenadieri, tērpti Nikolaja I laika armijas uniformā, atvirza pūli no balagāna telts un paver katūna priekškaru.
Parādās flautu spēlējošais burvju mākslinieks austrumnieciskā kostīmā. Balagāna skatuves dziļumā redzamas trīs lelles: pa kreisi – moris, vidū – balerīna, pa labi – Petruška. Lelles, kurām burvju mākslinieks dāvina iespēju būt par cilvēku emocionālajiem līdziniekiem, uzsāk savu deju: sākumā kopā, pēc tam iejūkot pūlī. Koķetā balerīna dejo pamīšus te ar vienu, te ar otru partneri. Petruška, būdams greizsirdīgs pret mori, iesit sāncensim ar nūju. Dziest gaisma un priekškars krīt. No jauna redzami grenadieri un atskan bungu dārdoņa.
Petruškas istabā, kas atgādina nemājīgu cietuma kameru, dzirdams izmisīgs kliedziens – brīdī, kad burvju mākslinieka kāja iegrūž Petrušku atvērtajās durvīs. Petruška nokrīt uz grīdas, jūtas ļoti nelaimīgs un žēlabaini raud. Saimnieks ir rupjš un nežēlīgs, bet balerīna, kuru viņš mīl, ir aizrāvusies ar mori.
Pavisam negaidīti balerīna parādās viņa acu priekšā, un Petruška atkal uz brīdi jūtas tik laimīgs. Mīlestība ir atnākusi! Tomēr balerīna nav iecerējusi ilgstoši uzturēties Petruškas istabā. Neizpratnē par izrādītās kvēles pārmērīgo spēku viņa dodas projām. Petruška atkal ir vientuļš. Izmisumā viņš draud saimnieka portretam un niknumā izlauž eju savas istabas sienā. Tālumā jautri un dzīvespriecīgi skan harmoniku skaņas. Tumsa. Grenadieri. Bungas.
Slinkais moris gulšņā savas istabas krāšņajā zvīļojumā un spēlējas ar kokosriekstu. Rieksta saturs viņam šķiet aizraujoša mīkla, kura būtu jāatmin ar zobena palīdzību. Pēc neveiksmīgā pāršķelšanas mēģinājuma viņš nolemj, ka cietajā kokosriekstā acīmredzot dzīvo pielūgsmes vērta dievība.
Uz durvju sliekšņa parādās balerīna ar korneti, pūšot jautru melodiju. Moris ir neapmierināts ar šo traucējumu. Balerīnas pievilcība tomēr mazina dusmas, un viņš cenšas apskaut dejotāju. Daiļā balerīna, sajūsminoties par mora spēku, gatava apmierināt kavaliera iekāri. Negaidīti atveras durvis. Ieskrien kliedzošais Petruška un apmātībā auļo pa istabu. Balerīna krīt ģībonī, bet moris, pamatotā niknumā par Petruškas rīcību, visai drīz izmet konkurentu pa savas istabas durvīm.
Grenadieru bungu troksnis.
Meteņa svinības krēslas stundā. Dejā sevi izrāda svētku dalībnieki: bērnaukles, lācis un viņa dīdītājs, piedzēries tirgonis un divas jaunas čigānietes. Lai kaut nedaudz sasildītos, dejo arī ieradušies budēļi, kučieri un zirgupuiši.
Jautrība pēkšņi apraujas. Visi skatieni tiek pievērsti balagāna telts kustīgajam priekškaram, aiz kura notiek kaut kas nesaprotams. Beidzot izskrien pārbiedētais Petruška, kuru vājā moris: viņš panāk bēgošo Petrušku un to nogalina. Satrauktā publika sauc atrakcijas īpašnieku.
Parādās burvju mākslinieks un paziņo, ka nav vērts pārdzīvot šo nāvi. Mirušais īstenībā bijis tikai lelle. Pūlis ir apmierināts ar šo skaidrojumu, un visi pakāpeniski izklīst. Klusumā pēc brīža negaidīti atskan kliedziens. Uz balagāna jumta mēness gaismā redzama Petruškas ēna, kuru draud visiem saviem mocītājiem.
Izmantotā literatūra: radio Klasika ieraksts