Ēģiptes agrīnās civilizācijas sasniegumi nebūt nebija tikai irigācijas būves un grandiozas celtnes. Tas bija arī augsts zinātnes un tehnikas līmenis ar plašu pielietojumu praksē. Tā, saules kalendāru pirmie izgudroja Memfisas astronomi, kurā gads sastāvēja no 365 dienām. Zināšanas astronomijā tika pielietotas ne tikai ūdenssaimniecības un lauku darbu regulēšanā, bet arī navigācijā un jaunu zemju atklāšanā. Ēģiptes ārsti jau tajā laikā demonstrēja augstu ķirurģijas prasmi pielietojot arī antiseptiskos līdzekļus. Ēģiptes mākslas sasniegtais līmenis arhitektūrā, skulptūrā, glezniecībā ir salīdzināms ar Senās Grieķijas un Romas mākslu, lai gan tā bija vismaz par tūkstoš gadiem vecāka.
Pēc Kleopatras nāves Ēģipte septiņus gadsimtus pēc kārtas bija Romas impērijas province. Zaudējusi savu militāro un politisko lomu Vidusjūras reģionā, Ēģipte tomēr pilnībā saglabāja savu saimniecisko nozīmi. Tā faktiski bija Romas, vēlāk arī Bizantijas maizes klēts, darbnīcas (stikls, metāls u.c.), impērijas labklājības un peļņas avots, vienā vārdā – ekonomiskais pamats. No tā izriet būtisks secinājums – spēcīga kādas valsts ekonomiskā bāze ne vienmēr nodrošina tai arī nemainīgu varenību un militāro spēku, pat ne lai nosargātu savu politisko neatkarību. Savukārt Roma spēja radīt jaunu, savam laikmetam efektīvāko sabiedrības organizāciju dažādās tās dzīves jomās, attiecīgi tam pielāgojot arī no Ēģiptes un citām senajām civilizācijām pārņemtās inovācijas.
Kā pirmās valstiskās formas arhaiskajā jeb pirmsvēsturiskajā (arī pirmsdinastiskajā) periodā parādījās nelielas valstiņas vai zemes – nomas, kā tās sauca senie grieķi. Nomas pārvaldīja vietējie valdnieki – nomarhi. Tādas visā Nīlas ielejā bijušas vairāki desmiti. Nomas pakāpeniski apvienojās nelielās valstiņās, bet pēdējās sāka veidot kaut ko līdzīgu federācijai. Ap 4. gadu tūkstoša beigām Nīlas ielejā bija izveidojušās divas šādas federācijas – Augšēģipte un Lejas Ēģipte. Tā, ap 3500.g. p.m.ē. Augšēģiptē valdīja trīs karaļnami un tikai ap 3000.g. p.m.ē. sākās vienotas Ēģiptes valsts konsolidācija, kuru pilnībā pabeidza Ēģiptes pirmais faraons Meness, kuram kā monarham pakļāvās visi Ēģiptes vietvalži – nomarhi.
Vienotas valsts struktūras veidošanās sakrīt ar irigācijas sākšanos un Nīlas ūdens plūsmas regulēšanas uzsākšanu. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu teikt, ka irigācijas darbu organizēšanas nepieciešamība objektīvi izraisīja sabiedrības strukturēšanos, jo šī bija galvenā Ēģiptes valsts funkcija. Tas nozīmē, ka šīs sabiedrības un valsts organizatoriskā forma faktiski bija pakārtota ģeofiziskajiem vides apstākļiem un nodrošināja to izmantošanu sabiedrības kopīgajās interesēs.
Šajā laikā ēģiptieši izveidoja arī tirdzniecības floti un nostiprināja jūras tirdzniecību ar Vidusjūras austrumu piekrastes ostām. Ēģiptes kuģi veda kokmateriālus no Libānas, būvniecībā izmantojamu akmeni no Nūbijas tuksneša pa Nīlu.
Mūsdienu tipa cilvēki Nīlas upes ieleju sākuši apdzīvot pirms apmēram 100 tūkstošiem gadu, nonākot līdz pat upes deltai pa pašu upi, vai šķērsojot Sahāru. Nīlas upes nepastāvība tās ielejas iedzīvotājiem, kas uzsāka nodarboties ar lauksaimniecību, prasīja ļoti lielu uzmanību lauku ierīkošanā. Tādēļ līdzīgi kā Divupe Mezopotāmijā, arī Nīla Ēģiptē ar tās aluviālo gultnes sastāvu nodrošināja bagātas ražas pie nosacījuma, ka tiek izveidota un rūpīgi uzturēta irigācijas sistēma.
Labvēlīgajos dabīgos apstākļos Nīlas ieleju apdzīvojošās ciltis strauji progresēja. Ja ap 6000.g. p.m.ē., pēc dažu zinātnieku aprēķiniem, šeit bija tikai vairāki desmiti ciematu, kuru iedzīvotāji nodarbojās ar lauksaimniecību, tad pusotru tūkstoti gadu vēlāk praktiski visa Nīlas ielejas cilvēku populācija bija pārgājusi uz lauksaimniecību. Tālākā šīs civilizācijas attīstība loģiski veda pie antīkas valsts veidošanās.
Ar jēdzienu Senā Ēģipte apzīmē civilizāciju, kas pastāvēja ziemeļaustrumu Āfrikā laikaposmā no aptuveni 3150.g. p.m.ē. līdz 31.g. p.m.ē., kad Ēģipte kļuva par Romas impērijas provinci.