Iļģuciems

Ievads

Iļģuciemam ir bagāta vēsture un dažreiz par konkrētām lietām ir grūti atrast informāciju. Tāpēc sameklējām, ko varējām un vēl pielikām šo to no savas pieredzes.

Gribējām uzzināt par Iļģuciema vēsturi vispārībā. Kas šeit bijis, kas palicis. Interesēja tirdzniecības centrs par ko, diemžēl, daudz uzzināt neizdevās.

Iļģuciema vēsture

Pāvesta legāts Modemas Vilhelms 1226. gadā piešķīra Svētā gara konventam teritoriju pie Zunda (Mazās Daugavas) ietekas Daugavā, iepretim Ķīpsalas ziemeļu galam. Uz Ziemeļiem no tā atradās Spilves pļavas. Šo lauku īpašumu – nelielu muižiņu ar saimniecības ēkām lejasvācu izloksnē dēvēja par Hiligen geest hove (Heiligen Geist Hof). No tā arī vēlāk apkārtne ieguvusi
nosaukumu – Hiligzeem, bet 19. gs. sākumā – Ilgezeem, Iļģuciems.

17. gs. šeit izveidojās ciems, kurā galvenokārt dzīvoja zvejnieki, enkurnieki, pārcēlāji, kokmateriālu šķirotāji, liģeri, loči. Teritoriju šķērsoja divi pilsētai nozīmīgi ceļi. Pie Dzegužkalna no lielceļa, kas sākās pie Zunda pārceltuves Daugavas krastā, nozarojās Buļļumuižas ceļš. Tas kalpoja Rīgas sauszemes satiksmei ar Kurzemi. Otrs ceļš cauri nelielajam Iļģuciemam Mazās Daugavas krastā veda uz Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. Šie ceļi vēlāk pārveidojās par Ilģuciema galvenajām satiksmes artērijām – Buļļu un Daugavgrīvas ielu.

Ciemu nopostīja Ziemeļu kara gados. 1731. gadā šeit uzskaitītas tikai 16 dzīvojamās mājas, un iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar pirmskara stāvokli, bija sarucis vairāk nekā uz pusi. 18. gs. beigās māju skaits jau tuvojās 40, bet 19. gs. Iļģuciems izveidojās par ievērojamu Rīgas rūpniecības centru.

Senais Iļģuciems robežojās ar Baltāsmuižas zemēm. Muižiņas nosaukums, pakārtoti īpašniekiem,
vairākkārt mainījies: 18. gadsimta otrā pusē to dēvēja par Dāla, vēlāk par Mellera muižu, bet 19. gadsimtā šo nelielo, gleznaino īpašumu Pārdaugavā sāka saukt par Baltomuižu. Muižas centra ansambļa ēkas nav saglabājušās. Ar padomju laika paneļa mājām apbūvēts un izpostīts arī muižas parks.

Iļģuciema tuvumā atradās arī 16. gadsimtā izveidotā Nordeķu muiža. Tagadējo nosaukumu tā
ieguva 17. gadsimta beigās. Muižas centra ansamblis un plašais parks iekārtoti 18. gadsimtā.

Starp seno Jura ciemu jeb Zundu un Iļģuciemu atradās Dzegužkalns, ko sauca arī par Jēru kalnu. Tā nogāzē pilsēta jau 18. gadsimtā uzcēla ēku kompleksu armijas daļu izmitināšanai, kas ieguva nosaukumu Polkovoi dvor. 1893. gadā vairāk nekā divu hektāru plašā teritorijā sāka iekārtot Dzegužkalna parku, kas drīz kļuva par apkārtējo iedzīvotāju iemīļotu atpūtas vietu.

Saimniecība.
19. gadsimta otrajā pusē Zundā un Iļģuciemā aktīvi sāka celt dažādas fabrikas un rūpniecības
uzņēmumus. To veicināja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja būvēt mūra ēkas. Straujais industrializācijas process ienesa jaunus akcentus teritorijas apbūvē un plānojumā, mainīja iedzīvotāju nacionālo un sociālo struktūru un dzīvesveidu.

Ar laiku Zundas ciems saplūda ar Iļģuciemu, Baltā muiža nodega, tās parks sadega…

1704. gadā Iļģuciemā bija 46 apdzīvotas mājas, pie katras no tām bija arī neliels zemes gabals dārza iekārtošanai. Lielākā daļa iedzīvotāju bija latvieši.

Kopš 17. gs. beigām Sv. Jura ciemā un Iļģuciemā pakāpeniski veidojās turīgo latviešu slānis. Pirmie latviešu uzņēmēji nodarbojās tirdzniecības palīgamatos, kas bija saistīti ar preču transportu, šķirošanu, svēršanu, sākotnējo apstrādi. Sakarā ar Rīgas ārējās tirdzniecības veiksmīgu attīstību 17. gs. pēdējā ceturksnī pieauga šo palīgamatu nozīme Rīgas saimnieciskajā dzīvē, palielinājās to ienākumi un līdz ar to arī Rīgas latviešu ekonomiskais spēks. Pirmie Rīgas latvieši kā pilntiesīgi Rīgas birģeri tiecās nostāties līdzās vāciešiem. Liela loma šajos centienos, sevišķi 18. gs., bija skaitliski nelielajam, bet ekonomiski spēcīgajam latviešu mastu šķirotāju amatam. Daudzi latvieši nodarbojās ar šo amatu vairākās paaudzēs.

Mastu šķirotāji sagatavoja pārdošanai vienu no visvērtīgākajām un dārgākajām Rīgas eksportprecēm. Tādēļ šī amata meistari, bet sevišķi to vecākie, bija turīgākie latvieši Rīgā. Viņiem visiem piederēja lielāki vai mazāki nekustami īpašumi. Liela daļa šķirotāju turēja krogus un iebraucamās vietas, kas deva ievērojamus papildienākumus. Iļģuciema krogs bija loča Jāņa Dāles īpašums.

Sākot ar 18. gs. beigām Iļģuciemā un kādreizējā Jurģa ciema teritorijā sāka celt dažādas fabrikas un manufaktūras, bet 19. gs. šeit noritēja strauja rūpnieciskās zonas izveide. To labvēlīgi ietekmēja Daugavgrīvas ostas tuvums un atļauja celt mūra namus.

Uzcēla krūku fabriku, sāka darboties Lodera manufaktūra, Nordeķu muižas teritorijā laikā no
1797. līdz 1808. gadam uzņēmējs Fogels iekārtoja vienu no trim pirmajām Rīgas papīrdzirnavām, tika iekārtorta mašīnskrūvju fabrika, kuru vēlāk reorganizēja par mašīnu rūpnīcu. Viens no lielākajiem uzņēmumiem bija akciju sabiedrība Tekstil, kas aizņēma kvartālu starp Baltāsmuižas, Riekstu un Piltenes ielu. Tā oficiālā adrese bija Baltāsmuižas ielā 3,5,7.

Daugavgrīvas ielā 34 (pēc toreizējās gruntsgabalu numerācijas), pie Daugavgrīvas un Buļļu ceļa nozarojuma 1863. gadā sāka darboties alus darītava „Iļģuciems”. Toreiz tā piederēja tirgotājam J. Hermanim. 1876. gadā fabrika nodega. Atjaunošanas darbus uzņēmās veikt jaunizveidotā akciju sabiedrība, kas vecajā vietā uzcēla pilnīgi jaunu, daudz modernāku alus brūzi. Kā viena no pirmajām visā Krievijas impērijā tā uzsāka iesala ekstrakta ražošanu. Līdz 1901. gadam te strādāja 50–75 cilvēki.

Pavisam netālu, Daugavgrīvas ielā 49 (pēc toreizējās gruntsgabalu numerācijas), atradās otra alusdarītava – „Tanheizers”. Tā dibināta 1870. gadāun, saglabājot pirmā īpašnieka piemiņu, vēl ilgi saglabāja nosaukumu „Pulsa alus darītava”. Brūža specializācija bija tumšais alus, un šeit tika gatavotas piecas alus šķirnes – Pilzenes, Izturētais, Kabineta, Marta alus un Porteris.
Rīgā vien „Tanheizera” alu pārdeva 13 fabrikas tirgotavās.

1998. gadā SIA “KOK&Co” privatizē un pārņem savā īpašumā alus darītavas “Iļģuciems” ražošanas telpas un atkal tiek uzsākta iesala ekstraktu un Latvijā populāro bezalkoholisko dzērienu ražošana – pie pircējiem atgriežas raudzētais dabīgais Iļģuciema kvass un dzēriens “Veselība”.

Izglītība.
Iļģuciema un Jura ciema iedzīvotājiem bija senas izglītības un kultūras tradīcijas. Kā pirmā šeit 1667. gadā sāka darboties t.s. Zunda skola. To ar rātes atļauju vietējiem latviešu zvejnieku un laivinieku bērniem bija dibinājis zvejnieku amata vecākā J. Nariņa bērnu mājskolotājs N. Tīlmanis. 1689. gadā atvēra vēl vienu skolu latviešu bērniem, kurā mācījās ap 100 skolēnu.

1865. gadā Iļģuciema iedzīvotāju bērni varēja apmeklēt divas elementārskolas. Kuldīgas ielā 2 Malvīnes Adleras privātmājā darbojās zēnu elementārskola. Sākotnēji te bija tikai viena klase un strādāja divi skolotāji. 1898. gadā zēnu elementārskolā atvēra arī otru klasi un audzēkņu skaits palielinājās līdz 130. No 1909. līdz 1912. gadam skolas vajadzībām iznomāja Heinriham Jansonam piederošo ēku Hamaņu ielā12, bet gadu vēlāk Rīgas Dome pieņēma lēmumu Iļģuciema zēnu elementārskolas vajadzībām celt jaunu ēku Hamaņu ielā 9.

Buļļu ielā Nr. 6, G. Kozlova privātmājā atradās Iļģuciema meiteņu skola. 19. gs. 60. gados te strādāja trīs skolotājas.
Tirdzniecības centrs

„Nelda”.
Lielveikalu uzcēla 2002. gadā uz plača, kur parasti savācās pavecākas tantes pārdot ziedus un tamlīdzīgi. No sākuma uzcēla tikai to daļu, kas šobrīd pazīstama kā Neldas kafejnīca. Bet drīz vien veikals aizņēma visu placi. Tad veica lielus darbus un iebūvēja stāvvietu automašīnām.

Tas laukums parasti bija vieta gada tirgiem un citiem pasākumiem. Tomēr tā apkārtne joprojām ir pilna ar notikumiem, kad notiek kādi svētki.

Tirdziņš un “Ilga”.
1892. gada 1. maijā pilsētas valde pie Daugavgrīvas un Tvaikoņu ielas krustojuma atvēra Iļģuciema tirgu. Jau pēc četriem gadiem tirgus laukumu vajadzēja paplašināt. Kārtīgi sarindotajās koka būdās varēja nopirkt dažādus pārtikas produktus. Reizi nedēļā Iļģuciemā sabrauca apkārtējie zemnieki un pārdeva savu vedumu tieši no ratiem vai ragavām.

Būdiņas te atrodas vēl joprojām. Var iegādāties ziedus, gaļu, zivis, pienu, maizi un saldumus.

Lielajā celtnē ar zaļu uzrakstu Ilga šobrīd var nopirkt šādus tādus sīkumus. Bet, kad to uzcēla 1973. gadā, tas bija platekrāna kinoteātris. Tajā bija 420 vietas.

Kultūras Nams “Iļģuciems”.
Šeit notiek dažādas nodarbības un nozīmīgi pasākumi. Dejas, vēlēšanas, koncerti.

Iļģuciema maiznīca.
Atvēra 1998. gadā ar savu konditoreju. Tā pardod veselīgu maizi un dažreiz organizē pasakumus.

Bibliotēka.
Rīgas Iļģuciema bibliotēka atrodas blakus maiznīcai un ejot tiem garām var nonākt pie „Latvijas pasta”. Bibliotēkā, protams, var aiziet izlasīt vai paņemt kadu grāmatu vai arī palūgt lai kādu lappusi nokopē.

Nobeigums

Secinājām, ka Iļģuciemā bija daudz rūpnīcu un fabriku, kas sekmēja rajona strauju attīstību. Rezultātā bija arī turīgie iedzīvotāji. Bija amatnieki, skolas. Bija aktīvas organizacijas un pasākumi.

Kļuva skaidrs, ka Iļģuciems nav nemaz tik slikts rajons. Lai gan te dzīvo arī šaubigi cilvēki, tam nevajadzētu aizēnot panākumus un vēsturi.

Par noteiktām vietām neko daudz noskaidrot neizdevās, bet paša Iļģuciema attīstība nāca viegli. Neviens darbs nav viegls un šis noteikti tāds nebija.

Literatūras saraksts

Informācija.
www.arhivi.lv….. Iļģuciema vēsture.
www.ndg.lv…….. Nordeķu muiža un parks.
www.castles.lv… Nordeķu muiža un parks.

Vecais „Rīga” ceļvedis… Tirdzniecības centrs.

Ilustrācijas.
Fotografijas sagādāja Zane Klipsone.
www.doma.lv
www.castles.lv

Scroll to Top