Romāns «Aiz septītā tilta» ir alegorijām un simboliem bagāts sacerē-jums. Tā centrā ir vēstījums par divām draudzenēm Edīti un Solvītu, kuras pēc vairākiem neredzēšanās gadiem atkal nejauši satiekas Ņujorkā pēc kāda koncerta. Abas ir trīsdesmit trīs gadus vecas, taču tik pretējas un savstarpēji atšķirīgas gan ārējā izskata, gan temperamenta, dzīves uztveres un dzīvesveida ziņā, ka brīžam var rasties pat jautājums, kas viņām varētu būt kopīgs un vai vispār iespējama draudzība starp tik atšķirīgiem cilvēkiem. Tādēļ jo lielāks ir pārsteigums, kad pašās romāna beigās lasītājs uzzina, ka Edīte un Solvīta ir viena persona. Par to liecina uzraksts uz kapakmens, kas agrāk kalpojis par ceļa rādītāju: «Edīte Solvīta Melvija». Ilze Šķipsna šajā romānā pievērsusies dvēseļu duālismam – vienam no modernās psihoanalīzes at¬klāsmes paņēmieniem. Tehniski romāna saturā palīdz orientēties nodaļu pirmie burti, daļa sākas ar E, daļa – ar S, bet pēdējā nodaļa, kur satiekas un nāvē savienojas abas dvēseles daļas, – ar ES. [1]
Edīte romānā uzlūkojama par personības iekšējās, garīgās pasaules sim-bolu, tā ir sevī vērstā, stabilākā, nemainīgākā, apkārtējās pasaules pārmai¬ņām mazāk pakļautā personības daļa, kuru jebkuras pārmaiņas «uztrauc, satrauc, satriec», bet kura, protams, tām ir pakļauta un izbēgt nespēj, lai kā arī censtos norobežoties tikai savas pašas realitātē. Viņa tiecas pēc iespēja¬mi šaura garīgi tuvu cilvēku loka un maksimālas stabilitātes visā savā eksis¬tencē. Pēc kāda traģiska notikuma personiskajā dzīvē Edīte cenšas maksi¬māli izolēties no visas apkārtējās realitātes, ar zināmu aizrautību un pat baudu vina konstatē savu nepiederību šai videi, savu nevajadzību un visas dzīves absurdo niecību. Kara virpulī varmācīgi izrauta no vienīgās patiesi stabilās un drošās vietas – bērnības zemes Latvijas, Edīte saprot, ka tur¬pmākajā dzīvē vairs nekad un nekur nespēs justies kā mājās. Un citādi justies vispār nav vērts, tādēļ arī viņa pat necenšas iedzīvoties, aprast un samierināties ar dzīves jaunajām realitātēm un apstākļiem. Viņa pilnīgi apzināti sevi ir nolēmusi ne tikai fiziskai, bet arī garīgai trimdai. Edīti varam uzskatīt arī par simbolu tai trimdas latviešu daļai, kas nespēja asimilēties, iekļauties mītnes zemju vidē un dzīves ritmā, sevi nezaudējot. [1]
Solvīta romānā simbolizē uz ārieni vērsto personības daļu, mūžīgi mai-nīgu, pārmaiņu alkstošu. Par visu vairāk viņai bail «gaidīt, kamēr apaugu ar ikdienu un ieradumu kā sūnu, kamēr vienas un tās pašas izjūtas klājas pār mani šurpu turpu kārtās ap rīta un vakara vienmērību ..». Šai būtnei nepie-ciešams «nekad un nekur neapstāties, jo dzīvība nekad nedus un cita nekā nav». Pretstatā Edītei, kuras darbs kādā strādnieku apdrošināšanas biedrībā ir līdzīgs saulainam bezvēja laikam un ir nopurināms no sevis kā pīlei ūdens lāses no spārniem, Solvīta ir iekštelpu izdaiļotāja. Viņa spēj atrast brīnumu un piesaistes objektu pat visvienkāršākajā, viss acumirklī piesaista viņas uzmanību, ne velti Edīte par viņu saka: «Bet kam gan viņa nebija piemēro¬ta? Jeb, pareizāk sakot, kuru nodarbošanos viņa neprata piemērot sev?» Solvītas klātbūtne spēj pacilāt un pārvērst, jo ir kā parādība – mūžīgi mainīga, aizraujoša un skaista. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienam cilvēkam dzīvē «ir kāda vieta, kurā nedrīkst palikt un gaidīt, ja negrib tai uzsēsties virsū kā sēklim, no kura vairs nevar tikt uz priekšu, ne atpakaļ, no kura nekas vairs nenoskalos nost, pat ne ar pūlēšanos… Un okeāni paši klāt nenāks.» Brīnumainā kārtā Solvītai izdodas pārliecināt Edīti, ka pavadīt vasaras atvaļinājumu pilsētā ir pats muļķīgākais, ko cilvēks var izdomāt, tādēļ ir jādodas pie Solvītas vīra vecākiem uz Amerikas dienvidiem. [1]
Ārējās darbības romānā maz, romāna sižeta virzībā tai būtiskas nozīmes nav. Vēstījumu virza varoņu pārdomas, atmiņas, asociācijas, indivīdu sav-starpējās attiecības un katras darbojošās personas attieksme pret dzīves īstenību – kā reālo, tā savu iedomāto, iztēloto un ilgoto. [1]
It kā nenozīmīga persona romānā ir Solvītas vīrs Džeralds – īpatnis, kurš, dzīves likstu un draudošā akluma vajāts, atstājis civilizēto pasauli un jau vairākus gadus mitinās zem klajas debess Teksasas dienvidu kaktusu brikšņos un ceļ māju no krāsainiem akmens bluķiem. Kad pēkšņi rodas vajadzība šo cilvēku atrast, jo smagu pārdzīvojumu rezultātā, triekas ķerts, uz nāves gultas guļ viņa tēvs, izrādās, ka Edītei vienīgajai varētu būt zināms, kur un kā Džeraldu atrast, jo tieši tur pirms gadiem liktenīgi gājis bojā viņas draugs Persijs. Nāves tuvums, kas virmo gaisā, piespiež Edīti nomest savu ledaino vienaldzības čaulu un kļūt par aktīvu darbības cilvēku. Brauciens pēc Džeralda izrādās liktenīgs, aiz septītā tilta, iebraukusi nepareizajā ceļa pusē, Edīte nositas. [1]
Romāns izskan traģiski – tikai nāves nebūtībā, izrādās, iespējams atrisinājums, abu personības pušu harmoniska apvienošanās. Ilze Šķipsna, iespējams, šajā darbā par vienu no būtiskākajiem gribējusi izvirzīt jautāju¬mu par trimdinieka dzīves traģiku, par tām problēmām, ar kurām ikdienā nācies saskarties ikvienam latvietim, kurš nonācis svešās zemēs svešas tautas vidū. Tas ir jautājums par harmonisku iekļaušanos jaunajā ikdienas dzīvē, reizē nezaudējot, bet gan saglabājot un tālāk attīstot savu nacionālo un arī individuālo identitāti. Dziļi simboliska jēga romāna noslēgumā ir arī Edītes Solvītas Melvijas kapakmenim. Līdz traģiskajam notikumam tas bijis ceļa rādītājs, kam, izrādās, ir precīza Latvijas ģeogrāfisko kontūru forma. Ja varones mirstīgajām atliekām nav lemts atdusēties dzimtās zemes klēpī, tad par viņas ilgām pēc dzimtenes un mājām, par garīgo saikni ar to mēmi atgādinās šī piemiņas zīme. [1]
Izmantotā literatūra:
1. Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki, Baiba Dombrovska. Ilze Šķipsna, LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga, „Zinātne”, 1995, 148 lpp.