nauda senatnē

Ievads

Naudas vēsture vienlaikus ir arī pilsētu un valstu vēsture. Pateicoties tam, ka Rīgā bijušas dažādas varas, kas bieži mainījās, apgrozībā nonāca daudzveidīgas monētas. Šajā projektā vēlos iepazīstināt ar četrām monētām  zelta guldeni, Rīgas brīvpilsētas vērdiņu, Rīgas dukātu un četrkapeiku livonēzu, kas veido četras Rīgas vēstures lappuses un aptver laika posmu no 16.18. gadsimtam.

Kopš 16. gadsimta Rīgā atradās naudas kaltuve. Kalšanas process bija primitīvs. Ar monētu izgatavošanu nodarbojās monētu meistari un viņu palīgi. Kaltuvē strādājošajiem maksāja par darbu atbilstoši apstrādātā sudraba un zelta da

a
audzumam. Ar laiku monētkaļi kļuva par monētu kaltuvju nomniekiem, kas katru gadu maksāja rātei, arhibīskapam vai ordeņa mestram noteiktu naudas summu. Pamazām ieviesa tehniskos jauninājumus, piemēram, veltņu mašīnu monētu izgatavošanai. Naudas kalšanu kontrolēja īpašs rātes iecelts uzraugs. Monētu viltotājus bargi sodīja – gan ar naudas, gan ar miesas sodiem (piemēram, nocērtot roku). Nauda bija vērtīga  17. gadsimtā par 10 dālderiem varēja nopirkt vienu zirgu vai divas labi barotas cūkas.

Zelta guldenis

Kalts 1528. g. Rīgā(oriģināls glabājas Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā (Krievija))

Zelts, 3.52 g, diametrs 24.0 mm

Monētas priekšpuse (averss):

Virs Voltera fo

o
on Pletenberga ģerboņa stāv Jaunava Marija ar bērnu labajā, bet zizli – kreisajā rokā. Gar monētas malu starp divām joslām leģenda: WOLT[er]-VA-P[letenberg]-BAR-M[agistri]-LIV[oniae] (Volters fon Pletenbergs, Livonijas ordeņa mestrs).Monētas aizmugure (reverss):

Vidū atrodas Rīgas pilsētas lielais ģerbonis: vārti ar diviem torņiem un lauvas ga
a
alvu vārtos, virs tiem sakrustotas divas atslēgas un krusts. Apkārt, starp divām punktu joslām, leģendā: MONE[ta]-NOVA-RIGEN[sis]-1528 (Rīgas jaunā monēta).

Zelta dukāti, Vācijā saukti arī par guldeņiem, pirmoreiz parādījās 13. gadsimta vidū bagātajās Itālijas pilsētās kā Florence, Dženova un Venēcija, jo tolaik radās vajadzība pēc stabilas, vērtīgas un starptautiski atzītas naudas. No tā laika dažāda kaluma dukāti īsāku vai garāku laiku kalpojuši dažādās Eiropas valstīs. Pēdējie dukāti izlaisti Čehoslovākijā vēl 1934. gadā.

Līdz sudraba dāldera masveida izplatībai 16. gadsimtā guldenis bija galvenā tirdzniecības monēta Eiropā. Latvijas teritorijā zelta guldeņi (dukāti) izmantoti darījumos jau 13. gadsimta beigās un 14. gadsimtā. To apliecina, piemēram, ieraksti Rīgas parādnieku grāmatās (1286–1352). Rakstītie avoti ļauj spriest arī par to, kādas zelta monētas bijušas izplatītākās Latvijā, tie bijuši Holandes dukāti un Vācijas guldeņi. Aprēķinos tos pi
i
ielīdzināja trīs dālderiem. Līdzās sudraba markai arī Reinas guldenis Latvijā bija naudas aprēķina vienība. Zelta un sudraba vērtības attiecība parasti bija 1:10.

Rīga dukātus sāka kalt 1523. gadā, Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga laikā. Vairākas no šīm Rīgas monētām bija īsti mākslas darbi, tostarp arī zelta guldenis ar Jaunavu Mariju un Rīgas tā laika ģerboni.

Rīgas brīvpilsētas vērdiņš

Kalts 1565. g. Rīgā(Monētas oriģināls glabājas Latvijas Vēstures muzejā)Sudrabs, 2.69 g, diametrs 22.0 mm

Monētas priekšpuse (averss):

Rīgas pilsētas lielais ģerbonis – pilsētas vārti ar lauvas galvu tajos, torņos – karogi, virs ti

i
iem pilsētas mazais ģerbonis. Apkārt gar monētas malu starp divām joslām leģenda: CIVITA–TIS-RIGEN[sis] (Rīgas pilsēta).

Monētas aizmugure (reverss):

Rīgas pilsētas mazais ģerbonis – sakrustotas atslēgas, virs tām krusts, sānos cipari 6 un 5 (1565). Apkārt gar monētas malu starp divām joslām leģenda: MONETA•NOVA•ARGENTE (jauna sudraba monēta).

Gan Kārļa Skalbes pasaka, gan tautasdziesmas stāsta par vērdiņu. Tā tapšana laikā saistītāma ar Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga valdīšanu un Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes laiku (16. gadsimta sākumā). Šo abu kungu laikā tika veikta naudas reformu, kuras rezultātā sāka kalt sudraba markas un vērdiņus. Vērdiņa vērtība bija ceturtdaļa markas (viduslejasvācu verdink ‘ceturtdaļa’).

Naudas vērtība tā laika Rīgā bija tikpat mainīga un nedroša kā pati dzīve. Mainoties iekšpolitiskajai situācijai un, jo īpaši, sākoties Livonijas karam (1558), monētu sudraba satura vērtība un to vērtība attiecībā pret citām naudas vienībām bija pakļauta nemitīgām pārmaiņām. Dārgmetāla cena cēlās, tā regulāri trūka, un monētas ar augstāku sudraba saturu izzuda no apgrozības.

Laikā, kad Rīgai izdevās saglabāt brīvpilsētas statusu (1561–1581), monētas turpināja kalt Rīgas rāte. 1565. gadā varasvīri bija spiesti slepeni samazināt sudraba saturu Rīgas monētās. Vērdiņa raudze tika samazināta līdz 437.5. Beidzoties Rīgas brīvpilsētas periodam, no apgrozības izzuda arī vērdiņš, jo Rīgas kaltuvei nācās kalt monētas Polijas un Lietuvas karaļa vārdā pēc šīs lielvalsts noteikumiem.

Zviedru laikos par vērdiņu dēvēja trīspelheru monētu, bet 19. gadsimtā vērdiņa vārds lietots saistībā ar tolaik apgrozībā esošo Krievijas sīknaudu trij

Rīgas dukāts

Kalts 1681. g. Rīgā Kārļa XI valdīšanas laikā(oriģināls glabājas Valsts Ermitāžā Sanktpēterburgā (Krievija))

Zelts, 3.45 g, diametrs 24 mm

Monētas priekšpuse (averss):

Vidū bruņās tērpta Kārļa XI krūšutēls profilā no labās puses, apkārt gar monētas malu leģenda: CAROLUS XI D[ei] G[ratia] REX SUE[ciai] (Kārlis XI, Zviedrijas valdnieks no Dieva žēlastības).

Monētas aizmugure (reverss):

Vidū Rīgas lielais ģerbonis: vārti, vārtos lauva ar Zviedrijas varas simbolu – kroni – galvā; virs vārtiem Rīgas pilsētas mazais ģerbonis: sakrustotas atslēgas un krusts, virs tā Zviedrijas varas simbols – kronis – atkārtoti. Sānos 1681. Gar malu starp divām punktu joslām leģenda: * MON[eta] NOVA AUREA – meistarzīme (heraldiskajā vairogā JS) – CIVITAT[is] RIGENSIS (Rīgas pilsētas jaunā zelta monēta).

Dukāta izcelšanās arī saistāma ar bagātajām Itālijas pilsētām un 13. gadsimtu. Šai laikā iepriekš kaltās monētas bija nemitīgi zaudējušas savu vērtību un nebaudīja uzticību starptautiskos darījumos, tādēļ bija nepieciešamas augstvērtīgas monētas ar stabilu kursu. Dukāta nosaukums cēlies no kādas Venēcijas monētas – cehīna –, kuras malu rotāja leģenda SIT TIBI CHRISTE DATVS – QVEM TV REGIS ISTE DVCATVS (Kristu, lai hercogiste, kurā tu valdi, tev piederētu). Visskaidrāk salasāms bija pēdējais vārds, kurš tad arī iegāja tautas valodā šo zelta monētu apzīmēšanai. Un tā dukāti – arī ar atšķirīgiem nosaukumiem nacionālajās valodās – ilgu laiku kalti daudzās valstīs, turklāt ne tikai Eiropā.

Arī Latvijas teritorijā dukāti kalti dažādos, tostarp zviedru, laikos. Rīgai un Vidzemei nokļūstot Zviedrijas pakļautībā, Rīgas pilsētas naudas kaltuvē kaltas dažādu nominālvērtību zelta monētas. Dukātus izlaiduši visi šā Rīgas vēstures perioda valdnieki – sākot ar karali Gustavu II Ādolfu, līdz pat Kārlim XII. Attiecībā uz zviedru laiku dukātiem būtu atzīmējami divi ļoti interesanti fakti Latvijas naudas vēsturē. 1654. gadā par godu Kārļa X Gustava vizītei Rīgā kaltie pieci dukāti ar Rīgas panorāmu un Daugavas kuģotājiem reversā pieskaitāmi tā sauktajiem donatīviem jeb dāvinājuma monētām, ko varētu uzskatīt par jubilejas un piemiņas monētu pirmsākumiem Latvijā. Savukārt 1707. gadā kaltais zelta dukāts bija pēdējā svešzemnieku pārvaldītajā Rīgā kaltā monēta.

Četrkapeiku livonēzs

Kalts: Maskavas monētu kaltuvē 1757. g. ķeizarienes Elizabetes laikā

Monētas oriģināls glabājas Latvijas Vēstures muzejā

Sudrabs, 1.12 g, diametrs 16.5 mm

Monētas priekšpuse (averss):

Divgalvainais Krievijas ērglis ar kroni apkārt gar monētas malu.

Monētas aizmugure (reverss):

Savienoti stilizēti vairogi ar Rīgas (labajā pusē) un Rēveles (Tallinas; kreisajā pusē) ģerboņiem, apkārt gar monētas malu leģenda LIVOESTHONICA•17574

18. gadsimts Latvijas vēsturē bija īpaši nozīmīgs ar to, ka visa Latvijas teritorija pakāpeniski tika iekļauta Krievija impērijā – vispirms Vidzeme ar Rīgu (1710; 1721), tad Latgale (1772) un visbeidzot Kurzeme un Zemgale (1795). Minētajos novados to inkorporācijas secībā pamazām naudas apgrozībā ieviesa Krievijā oficiāli noteiktos maksāšanas līdzekļus. Tomēr vēl ilgāku laiku tirdzniecībā ievērojama loma bija Rietumeiropas sudraba dālderiem un citām sīkākām ārvalstu monētām.

Lai pārtrauktu ārvalstu monētu izmantošanu Vidzemē un Igaunijā, 1756. gadā Krievijas valdība deva rīkojumu sākt Maskavas naudas kaltuvē izgatavot speciālas sudraba monētas – livonēzus, kuru nosaukumā ietverti abu teritoriju nosaukumi (LIVOESTHONICA). Ukazā bija norādīts, ka livonēzi laižami apgrozībā vienīgi Vidzemē un Igaunijā līdz Narvai – kopā ar Krievijas vara sīknaudu. Turklāt tika noteikts, ka visas rietumzemju monētas tur savācamas un nosūtāmas uz Maskavu pārkalšanai. Lai gan 1756. gadā tika nokalti daži desmiti paraugmonētu, apgrozībā nonāca tikai 1757. gadā izgatavotie livonēzi.

Jaunās monētas kala pēc dāldera sistēmas: 96 kapeiku livonēzs tika pielīdzināts vienam Vācijas valstdālderim, kura vērtība tātad bija zemāka nekā rublim. Izlaida arī mazākas sudraba naudas vienības – livonēzus 48, 24, 4 un 2 kapeiku vērtībā.

Livonēzu ieviešana tomēr izrādījās nesekmīga, jo ārvalstu monētu lietošana Vidzemē turpinājās, un jau pēc dažiem gadiem tos izņēma no apgrozības. Ne tikai Vidzemē, bet arī pārējos Krievijas impērijai pievienotajos Baltijas novados visu 18. gadsimtu un pat 19. gadsimta pirmajā pusē apgrozībā līdztekus Krievijas naudai joprojām pastāvēja ārzemēs izlaistā.

Ilgu laiku nebija drošu liecību par to, ka livonēzi tiešām nonākuši naudas apgrozībā. Pirmais depozīts, kura sastāvā atrasts 48 kapeiku livonēzs, pētnieku redzeslokā nonāca tikai 1999. gadā.

Livonēzs bija beidzamā naudas apgrozībai Rīgā kaltā monēta uz ilgu laiku – līdz pat Latvijas brīvības cīņām Latvijas teritorijā valdīja Krievija un tās rublis.

Nobeigums.

Nauda ir vēstures liecība un atspoguļo sava laika vēsturiskās norises un personas. Tuvojoties Rīgas 800 gadu jubilejai, Latvijas Banka iepazīstināja iedzīvotājus ar Rīgas monētām. Četru laiku monētu – zelta guldeņa, Rīgas brīvpilsētas vērdiņa, Rīgas dukāta un četrkapeiku livonēza – atveidus varā gluži tai pašā tehnikā kā senajā Rīgā 2000. un 2001. gada vasarā dažādos pasākumos, piemēram, Brīvdabas muzeja tradicionālajā gadatirgū, kala Mārtiņš Mikāns no Mikāna zeltkaļa darbnīcas.

Tādējādi vēsture atdzīvojās, un ikvienam bija iespējams vērot, kā tapa nauda senatnē. Nauda interesē ikvienu, jo ikviens to izmanto. Nauda, kuru mēs lietojam, ir labi jāpazīst. Jāiepazīst arī naudas vēsture, jo tā ir cieši saistīta ar valstu un pilsētu vēsturi.

Leave a Comment