Evolūcijas izpētes nozīme
Bioloģiskā evolūcija ir dzīvās dabas neatgriezeniska vēsturiskā attīstība, kas izpaužas populāciju ģenētiskā sastāva izmaiņās, organismu pielāgotība dzīves apstākļiem, sugu tapšanā un izmiršanā, pakāpeniski izmainoties visai biosfērai. Ar evolūcijas parādību pētīšanu tā vai citādi nodarbojas visas bioloģijas kompleksa zinātnes. Taču šī procesa vispārējās likumsakarības un virzošos faktorus pēta atsevišķa bioloģijas nozare, kuru pirmās īsti zinātniskās evolūcijas teorijas izveidotāja vārdā sauc par darvinismu. Kopš Čārlza Darvina laikiem evolūcijas teorija ir attīstījusies tālāk, bagātinoties ar jauniem zinātniskiem datiem. Mūsdienu evolūcijas teorija plaši izmanto modernās ģenētikas, ekoloģijas, molekulāras bioloģijas, biokibernētikas un citu zinātņu sasniegumus. Vispārinot bioloģijas zinātņu sasniegumus evolucionārā skatījumā, šī teorija kļuvusi par metodoloģisku pamatu mūsdienu teorētiskajai bioloģijai un tās praktiskajam pielietojumam augkopībā, lopkopībā, medicīnā u.c. Dabas aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā aizvien aktuālāka kļūst, bet jūras būtu vairāk zivju un citu cilvēkam vajadzīgo dzīvnieku un augu, lai paglābtu daudzas jau stipri apdraudētas sugas no iznīcības, prasmīgi jākoriģē šo sugu pielāgotības sistēmas, mikroevolūcijas gaitu.
Darvinismam, kas pēta dzīvas dabas, tajā skaitā arī cilvēka evolūciju, cilvēku darbības izraisītās sekas dzīvības vēsturiskajā attīstībā, ir liela sociālā, filozofiskā nozīme. Kopš evolūcijas teorijas rašanās tā vienmēr izraisījusi asas diskusijas starp atšķirīgu ideoloģiju pārstāvjiem. Čārlza Darvina evolūcijas teoriju augstu novērtējuši daudzi pasaules zinātnieki.
Evolūcijas teorijas rašanās priekšnoteikumi
Čārlzs Darvins veidoja evolūcijas teoriju galvenokārt periodā no 1842. gada līdz 1859. gadam. Viņa teorija tapa kā likumsakarīgs zinātnes un prakses attīstības rezultāts. Vajadzība pēc tās bija nobriedusi. Dažādās bioloģijas nozarēs un kaimiņzinātnēs bija uzkrājies bagātīgs faktiskais materiāls, ko apmierinoši varēja materiālistiski izskaidrot tikai no dzīvās dabas evolūcijas viedokļa.
Zviedru naturālists Kārlis Linnejs 18. gs. izveidoja zinātnisko sistemātiku, kas bija pamats informācijas sakārtošanai par dzīvās dabas daudzveidību. Sevišķi jāatzīmē viņa koncepcija par sugu kā dzīvības galveno eksistences formu, reāli eksistējošu organiskās pasaules pamatvienību. Franču biologs Žans Lamarks 1809. gada izdotājā grāmatā «Zooloģijas filozofija» izklāstīja vienotu mācību par dzīvās dabas evolūciju, kurā tika izvirzīti evolūcijas teorijas galvenie jautājumi. Taču tā laika zinātnes dati bija nepietiekami, lai rastu objektīvas atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš attīstību no vienkāršākām uz sarežģītākām formām izskaidroja ar gradācijas principu — ar visa dzīvā tieksmi pilnveidoties. Šo tieksmi nosakot organisma iekšējie faktori, bet ārējās vides apstākļi novirzot to no gradācijas ceļa, jo organisms spiests tiem pielāgoties. Lamarks, izmantodams teleoloģiskos uzskatus par dzīvo būtņu sākotnējo mērķtiecību, izvirzīja organismu tiešās pielāgošanās principu. Pēc viņa domām, jaunas pazīmes un īpašības dzīvniekiem rodas, izmainoties ieražām un orgānu nodarbinātībai, kas notiekot, pārmainoties dzīves veidam un apkārtējās vides apstākļiem. Radušās organisma izmaiņas iedzimstot pēcnācējos. Lamarks centās pamatot ideju par cilvēka sugas dabisko izcelšanos no cilvēkveidīgajiem pērtiķiem. Viņš ieviesa zinātnē terminu «bioloģija».
M. Šleidena un T. Švana izveidotā šūnu teorija (1839) droši pamatoja dzīvās dabas kopību. Pēterburgas akadēmiķis, Tartu universitātes audzēknis Kārlis Bērs 19. gs. pirmajā puse ar plašiem embrioloģiskajiem pētījumiem pierādīja dīgļu sākotnējo līdzību dažādiem dzīvnieku tipiem un to diverģenci (pazīmju attālināšanos) embrioģenēzes (dīgļu attīstības) gaitā. Angļu zinātnieks Čarlzs Laiels iedibināja vēsturisko ģeoloģiju, pierādīdams zemes garozas virskārtas pakāpenisku pārveidošanos parasto dabas faktoru (ūdens, vēja, vulkānisma u.c.) darbības rezultātā. Maskavas universitātes profesors Kārlis Ruljē attīstīja koncepciju par dzīvības rašanos no neorganiskās pasaules, par organismu pakāpenisku vēsturisku attīstību mainīgu apkārtējās vides apstākļu ietekmē, par iedzimtību un mainību kā dzīvo būtņu pamatīpašībām. Dabaszinātnieku aprindās izplatījās I. Kanta un P. Laplasa koncepcija par Saules sistēmas planētu dabisko tapšanu un attīstību. Tādi īsumā ir Darvina evolūcijas teorijas galvenie dabaszinātniskie priekšnosacījumi.
Par svarīgāko evolūcijas teorijas sociālvēsturisko priekšnosacījumu jāatzīmē kapitālisma strauja attīstība. Anglija kļuva par varenu koloniālu impēriju ar milzīgu kara un tirdzniecības floti. Flotes un armijas uzturēšanai, plašajiem tirgiem vajadzēja aizvien vairāk pārtikas produktu. Bija asi jūtama vajadzība uzlabot selekcijas darbu augkopībā un lopkopībā. Selekcijas metožu tālāku attīstīšanu kavēja modernu teorētisko pamatu trūkums. Filozofijā arvien vairāk iezīmējās materiālisma un dialektikas tendences. Klasiskā angļu politiskā ekonomija (A. Smits, D. Rikardo) attēloja sabiedrības attīstību kā konkurējošo spēku brīvu spēli. Sabiedriskajās zinātnēs jau izpaudās vēsturisma vēsmas.
Evolūcijas teorija
Čārlzs Darvins 1859. gada publicēja grāmatu «Sugu izcelšanas dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko saglabāšanās cīņā par eksistenci», kurā izklāstīja savu evolūcijas teoriju. Teorētiskās atziņas te bagātīgi pamatotas ar faktiem. Liels šī zinātnieka nopelns ir dzīvās dabas evolūcijas procesa objektīva pierādīšana. Taču ievērojami lielāks ieguldījums zinātnē ir tas, ka Čārlzs Darvins materiālistiski izskaidroja sugu rašanās un veidošanās procesu, mērķtiecību dabā, atklāja un pamatoja evolūcijas mehānismu — šī procesa galvenos faktorus, struktūru un likumsakarības. Pateicoties šim zinātniskajam ieguldījumam, evolūcijas mācība pārvērtās par teoriju.
Darvins konstatēja, ka dzīvās būtnes potenciāli spējīgas producēt ļoti daudz pēcnācēju. Bet no šī lielā daudzuma tikai daži sasniedz vairošanās vecumu, jo visiem nepietiek iztikas līdzekļu. Pārējie aiziet bojā cīņā par eksistenci — tāds ir Darvina pirmais svarīgais secinājums. Viņš uzsver, ka termins «cīņa par eksistenci» jāizprot plašā, metaforiskā nozīmē — arī kā vienas būtnes atkarība no citām, kā viena īpatņa izdzīvošana un arī vairošanās. Atstāt relatīvi vairāk pēcnācēju — tas nozīmē uzvarēt cīņā par eksistenci.
Jau sen bija zināms, ka dzīvniekiem un augiem raksturīga īpašību un pazīmju mainība. Taču tieši Darvina lielais nopelns ir tas, ka viņš saskatīja eksistences cīņas un vispārējās mainības kopsakarību un atklāja dabisko izlasi — mazāk pielāgotāko bojāeju eksistences cīņā un piemērotāko izdzīvošanu. Pat niecīga novirze kādā pazīmē dažiem sugas īpatņiem var būtiski palielināt izredzes izdzīvot. Rezultātā rodas visur dabā vērojamā mērķtiecība — dzīvo būtņu apbrīnojamā pielāgotība dzīves apstākļiem. Izlasei ir radošs raksturs — tā pakāpeniski no paaudzes uz paaudzi uzkrāj sīkas, bioloģiski lietderīgas izmaiņas un rezultātā izraisa savstarpēji atšķirīgu jaunu formu tapšanu. Dabiskās izlases likumsakarību noskaidrošanai Darvins izmantoja kultūraugu un mājdzīvnieku selekcijas pieredzi. Pēc tam rūpīgi analizēja šo likumsakarību atbilstību novērojumiem un uzkrātajiem zinātniskajiem datiem par dzīvnieku un augu valsti.
Taču dabiskai izlasei nebūtu evolucionāras nozīmes, ja radušās derīgās izmaiņas nepārmantotu nākamās paaudzes. Bet dabā vērojama kā iedzimstošā, tā arī neiedzimstošā mainība. Darvins rūpīgi analizēja dažādas mainības formas. Šo problēmu viņš plaši apskatīja grāmatā «Sugu izcelšanās» un veltīja tai atsevišķu apjomīgu darbu «Mājdzīvnieku un kultūraugu mainība». Viņš izdalīja nenoteikto jeb individuālo un noteikto jeb grupveida mainību. Iedzimst pēcnācējos galvenokārt nenoteiktās izmaiņas, tās atkarīgas no paša organisma dabas, bet ārējā vide šīs izmaiņas ietekmē netieši. Turpretim noteikto mainību, kad sugas īpatņu lielais vairums izmainās līdzīgā veidā, nosaka kāda apkārtējās vides faktora darbība. Darvins vēl izdalīja korelatīvo (savstarpēji atbilstošo) un kompensatīvo mainību (kad, pastiprinoties vienām pazīmēm vai funkcijām, citas pavājinās), kā ari mainību, kas rodas hibridizācijas rezultātā. Šo mainības formu loma evolūcijas procesā ir dažāda.
Pēc Darvina teorijas, evolūcija noris pamat faktoru — mainības, cīņas par eksistenci, dabiskās izlases un iedzimtības kopējās darbības rezultātā. Ja kāds no šiem faktoriem izpaliek, evolūcija nenotiek. Evolūcijas process ir neatgriezenisks: kādreiz izmirušas sugas un cita ranga taksoni nerodas no jauna. Darvins uzskatīja, ka evolūcija noris diverģenti (organismu grupu pazīmēm attālinoties) un tai ir monofilētisks raksturs, t. i., sugas radušās no kopēja senča.
Darvina laikā vēl trūka zinātnisku datu par dabiskās izlases radošo darbību, sugu veidošanās mehānismu. Tāpēc viņš savos pētījumos izmantoja modeļmetodi: pievērsās mājdzīvnieku un kultūraugu mainībai, selekcijas praksei. Katras dzīvnieku un augu šķirnes īpatņiem raksturīga līdzīgu īpašību un pazīmju kopa, kam ir praktiska saimnieciska nozīme un kas, šķirnes īpatņus pavairojot saglabājas. Darvins pārliecinoši pierādīja, ka šķirnes nav radušās pēkšņi, bet veidotas pakāpeniski, krustojot prasmīgi izvēlētus vecākus un dabiskās izlases gaitā uzkrājot cilvēkam vēlamās izmaiņas.
Tādejādi selekcionārs, lietodams mākslīgo metodisko izlasi, paaudžu maiņas gaitā mērķtiecīgi pārveido sākotnējo izej formu. Šādu cilvēka darbību var pielīdzināt evolūcijas procesam, kas noris dzīvajā dabā. Tikai jāņem vērā, ka dabiskā izlase veido formas, kas labāk pielāgojušās dzīves apstākļiem, bet cilvēks selekcionē šķirnes ar sev vēlamām īpašībām (augstražīgas, ar saldiem augļiem, dekoratīvas u.c.). Darvins norādīja apstākļus, kas labvēlīgi mākslīgajai izlasei: intensīva mainība, īpatņu lielais skaits, nevēlamu krustojumu novēršana un vecāku pāru rūpīga izvēle, izlases uzkrājošā darbība. Darvins izdalīja arī tādu izlases formu kā neapzinātā, ko var uzskatīt par pārejas posmu no dabiskās uz mākslīgo metodisko izlasi. Ar šo jēdzienu viņš saprot labāko īpatņu saglabāšanu vaislai, ko cilvēks praktizē kopš dzīvnieku pieradināšanas un augu kultivēšanas pirmsākumiem.
Neoevolūcijas teorijas
Kā atvasinājums no Darvina Evolūcijas teorijas kopš XX gs. trīsdesmitajiem gadiem sākusi attīstīties virkne sociālās evolūcijas teoriju, jeb neoevolucionisms. Neoevolucionisms apskata dažādu sabiedrību ilgtermiņa attīstības tendences atkarībā no dažādiem faktoriem. Šādi neoevolucionisms mēģina izskaidrot atšķirīgu kultūru izveidošanos (multilineārā evolūcijas teorija).
Šimpanzes un cilvēka DNS salīdzināšana liecina, ka viņi atdalījās pirms aptuveni 6,3 miljoniem gadu, kas ir daudz nesenāk, nekā to uzskatīja pētnieki. Zinātnieki noskaidrojuši, ka pēc pirmās atdalīšanās visticamāk sekoja krustošanās un hibridizācijas fāze, bet pēc tam sieviešu kārtas hibrīdi, kuri spēj radīt pēcnācējus, pārojās ar šimpanžu tēviņiem līdz sugas pilnībā.
Cilvēka izcelšanās, bioloģiskā un sociālā evolūcija.
Antropoģenēze – uzskatu dažādība. Evolūcijas teorija.
Viens no vissarežģītākajiem un šobrīd visvairāk diskutētajiem jautājumiem cilvēces senākajā vēsturē ir antropoģenēze – cilvēka rašanās jeb mūsdienu cilvēka fiziskā tipa un sabiedrības sākotnējais veidošanās process. Tā gaitā cilvēks pakāpeniski nošķiras no dzīvnieku pasaules kā īpaša biosociāla būtne. Lielā mērā tas ir arī jautājums par cilvēces pagātnes un aizvēstures hronoloģisko sākumu.
Lai gan valdošais priekšstats par cilvēka izcelšanos un attīstību saistīts ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem evolūcijas teorijā, šie visai cilvēcei tik ļoti būtiskie jautājumi tiek skaidroti dažādi. Mūsdienu zinātnē dominējošā un ar faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, kas pierāda cilvēka izveidošanos no dzīvnieku pasaules ilgstošas evolūcijas gaitā. To pieņemts saukt par antropoģenēzes evolūcijas teoriju. Saskaņā ar bioloģisko klasifikāciju mūsdienu cilvēks ietilpst pērtiķu jeb primātu (Primates) kārtas hominīdu dzimtas (Hominidae) cilvēku (Homo) ģintī. Hominīdu dzimtā ietilpst arī daudzās izmirušās cilvēkveidīgās būtnes, kas ievadīja šīs dzimtas evolūciju. Tuvākā radnieciskā līnija pērtiķu kārtā hominīdu dzimtai ir cilvēkpērtiķu dzimta. Zinātniska interese par antropoģenēzi radās jau 19. gs. vidū, kad Čārlzs Darvins izveidoja teoriju par cilvēka izcelšanos no cilvēkpērtiķa evolūcijas ceļā. Evolūcijas teorija mūsdienu cilvēka – Homo sapiens – attīstību skaidro ar dabiskās izlases sarežģītajiem procesiem. To rezultātā cilvēks atdalās no dabas pasaules kā īpaša būtne. Evolūcijas gaitai, kas saista mūsdienu cilvēku ar tā priekštečiem, iespējams izsekot, pētot seno būtņu fosilās1 kaulu paliekas. Dziļāka antropoģenēzes jautājumu risināšana sākās tikai 20. gadsimta 20.-30. gados, pēdējos piecdesmit šī gadsimta gados pārauga plašā un uz daudzu paleoantropoloģisku ekspedīciju rezultātiem balstītā pētniecībā. “Tādējādi būtiski tika mainīti gan līdz tam esošie priekšstati par cilvēka rašanās cēloņiem un antropoģenēzes norisi, gan par cilvēkveidīgo būtņu senumu. Lai gan vēl aizvien pastāv dažādi zinātnieku viedokli par Homo ģints attīstības gaitu, ir skaidrs, ka to nevar iedomāties kā vienlaidu līniju, kuras sākumā atrodas cilvēkveidīgie pērtiķi, bet beigās – Homo sapiens. “Tā drīzāk uzlūkojama par komplicētu sazarotu līniju kopumu, kurā evolūcijas gaitā paralēli pastāvēja dažādas radniecīgas būtnes. Dabiskās izlases gaitā viens no šiem attīstības zariem radīja mūsdienu cilvēku.
Ādams un Ieva. Antropoģenēzes jautājumi tiek aplūkoti arī dažādās reliģijās, mēģinot sniegt atbildi uz jautājumu, kādā veidā radies cilvēks, kāda ir viņa saistība ar Dievu. Kristīgā antropoģenēzes skatījuma avots ir Vecās Derības Pirmā Mozus grāmata, kurā cilvēka parādīšanās aprakstīta kā Dieva radošas gribas akts. Ilgstoši šis stāsts kristīgajā pasaulē tika uztverts burtiski. Tādēļ 19. gs. vidū starp Č. Darvina evolūcijas teorijas piekritējiem un atsevišķiem kristīgo konfesiju pārstāvjiem notika asas diskusijas. Mūsdienās, lai gan šādi viedokli par cilvēka rašanās un attīstības cēloņiem un tās būtību ir atšķirīgi, nepastāv krasas pretrunas starp kristīgo un evolūcijas antropoģenēzes koncepciju. Atšķirības starp abām koncepcijām var formulēt šādi; evolūcijas teorijas atbalstītāji par kritērijiem, kas ļauj jebkuru būtni uzskatīt par cilvēku, atzīst morfoloģiskas2 un sociālas parādības, bet kristīgā pasaules uzskata piekritēji – Dieva dotas īpašās dvēseles kritēriju, kuru nevar pētīt ar tradicionālajām modernās zinātnes metodēm.
Citplanētieši? 20. gadsimta 60. gados tika veikts atklājums, kas ļāva kritiski palūkoties uz evolūcijas teorijas pareizību un izvirzīt dažādas hipotēzes par antropoģenēzes saistību ar kādiem Zemes ārējiem spēkiem. Tika konstatēts, ka, neņemot vērā specifiskas iezīmes, dzīvībai uz Zemes, sākot no mikroorganismiem un beidzot ar cilvēku, ir vienots ģenētiskais kods. Ja viennozīmīgi pieņemam Č. Darvina evolūcijas teoriju, konkrēta dzīvā organisma ģenētiskajam kodam būtu būtiski jāatšķiras no cita organisma ģenētiskā koda. Tomēr šīs atšķirības ir samērā nelielas. Šis atklājums ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka viss dzīvais ir strauji attīstījies no kādas vienotas organiskas pirmmatērijas. Rezultātā parādījās dažādas hipotēzes, kas dzīvības un līdz ar to arī cilvēka parādīšanos uz Zemes sāka saistīt ar ārpuszemes civilizācijām, “citplanētiešu” iejaukšanos. Tomēr salīdzinājumā ar evolūcijas teoriju un faktiem, kas pierāda antropoģenēzi evolūcijas ceļā, šīm hipotēzēm pagaidām nav tik pārliecinošu pierādījumu. Mūsu zināšanu pašreizējā līmenī tās jāvērtē kā ļoti hipotētiskas, un parasti tām ir sensacionāls raksturs.
Šķirtne starp cilvēku un dzīvnieku. Cilvēka ilgstošās evolūcijas gaitā pārmaiņas, kas iezīmē mūsu senāko priekšteču “cilvēciskošanos”, norisa ļoti lēnām, Pastāv dažādi viedokli par to, kad un sākot ar kuru būtni iespējams runāt par Homo ģints sākumu, par senākajām cilvēkveidīgajām būtnēm. Lai risinātu sarežģīto robežjautājumu “cilvēks – dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt divus kritērijus – morfoloģisko un sociālo. Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, tās ķermeņa uzbūves īpašības, kuras raksturīgas Homo sapiens. Pie tādām pieder stāvusstaigāšana, smadzeņu apjoms un uzbūve, galvaskausa struktūras īpatnības, rokas precīzijtvēriens3 un dažas citas pazīmes. Sociālais kritērijs ir būtnes spēja darināt darbarīkus un apzināti lietot tos apkārtējās vides izmantošanai un pārveidošanai. Neskatoties uz šiem kritērijiem, antropoģenēzes pētnieku vidū vēl joprojām nav viennozīmīga viedokļa par Homo ģints attīstības pirmsākumiem. Pētniecības problēmas un neapstrīdama viedokļa izvirzīšana ir apgrūtināta, jo seno cilvēkveidīgo būtņu kaulu fosilās paliekas atrod nelielu fragmentu veidā, seno plēsoņu un dabas procesu nopietni bojātas. Arī pirmo mākslīgi darināto akmens darbarīku sākotnējās formas ir ļoti neizteiktas, maz atšķiras no dabas procesos nejauši sašķeltiem akmeņiem. Nereti ir grūti pierādīt šādu darbarīku saistību ar to vai citu cilvēkveidīgo būtni.
Antropoģenēzes virzītājspēki. Līdztekus kritērijiem, kas ļauj nošķirt cilvēkveidīgās būtnes no dabas pasaules, būtisks ir arī jautājums par antropoģenēzes virzītājspēkiem – tiem apstākļiem, kas noteica cilvēka rašanos un attīstību. Kristīgajā pasaules uzskatā par antropoģenēzes virzītājspēku tiek atzīts Dievs, Dieva griba, turpretī antropoģenēzes evolūcijas teorijā – mainīgā apkārtējā vide, kuras apstākļi noteica cilvēka attīstību. Vides nozīmīgo lomu pamato 20. gs. otrās puses pētījumi, tādējādi papildinot vienkāršotos un nekonkrētos sākotnējos priekšstatus par evolūciju un dabisko izlasi. Pārmaiņas apkārtējā vidē ietekmēja attīstību primātu kārtā, kā rezultātā ilgstošas evolūcijas gaitā radās mūsdienu cilvēks. Pastāv divējādi uzskati par vides nozīmi cilvēka veidošanās procesā. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka jebkurā dzīvo organismu populācijā dabiski, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem rodas un pastāv jaunas mutācijas. Noteiktos vides apstākļos notiek to izlases process un izplatās videi piemērotākās formas. Mainoties ārējiem apstākļiem, sekmīgi attīstās un uzplaukst jaunas, atbilstošajiem vides apstākļiem vispiemērotākās mutācijas. Tādējādi videi tiek ierādīta pasīva loma. Otrs virziens ierāda vides faktoram daudz nozīmīgāku vietu, pieņemot, ka tieši vide, tās apstākļu izmaiņas rada jaunas mutācijas, no kurām nostiprinās un gūst tālāku attīstību sekmīgākās, konkrētiem apstākļiem atbilstošākās. ‘’pašreiz antropoģenēzes pētnieku lielākā daļa uzsver vides aktīvo lomu. Paleoantropologs R. Līkijs ir atzīmējis, ka cilvēks lielā mērā ir nejaušības, izdevīgu vides apstākļu lolojums, ko veidojuši dabiskās izlases likumi.
1 Fosils (latīņu val. fossilis – izrakts) – ļoti sens objekts, kas saglabājies pārakmeņojuma veidā, parasti augu vai dzīvnieku paliekas.
2 Morfoloģisks (grieķu val. morphē – forma, logos – jēdziens, mācība) – tāds, kas attiecas uz ārējo veidu un uzbūvi.
3 Precīzijtvēriens – spēja savienot īkšķi ar citu pirkstu galiem, noturot nelielus priekšmetus un rīkojoties ar tiem.
Mutācija (latīņu val. mutatio – mainīšanās, pārmaiņas) – dzīvo organismu pārmainītu pazīmju vai īpašību kopums, kas iedzimst nākamajās paaudzēs