Ķīna

ĶĪNAS TAUTAS REPUBLIKA

Ģeogrāfiskais novietojums

Ķīnas Tautas Republika ir trešā lielākā valsts pēc platības. Valsts atrodas Centrālajā un Austrumāzijā. Tā kā pastāv ļoti lielas klimata un ainavu atšķirības, Ķīnu var iedalīt četros galvenajos reģionos: dienvidrietumu, ziemeļrietumu, ziemeļu un austrumu.

Ķīnai ir 14 500 km gara krasta līnija Klusā okeāna piekrastē. Tā ir maz izrobota, tikai dienvidos no Handžou līča piekrastē daudz salu, šēru un rifu. Lielākās pussalas ir Šaņdunas un Ļaodunas pussalas. Austrumos to apskalo Dzeltenā jūra un Austrumķīnas jūra, dienvidaustrumos to apskalo Dienvidķīnas jū

ū
ūra.

Valstij ir aptuveni 22 000 km gara robeža ar 14 valstīm. Dienvidos tā robežojas ar Indiju, Nepālu, Butānu, Mjanmu, Laosu, Vjetnamu, rietumos – ar Pakistānu, Afganistānu, Tadžikistānu, ziemeļrietumos robežojas ar Kirgizstānu un Kazahstānu, ziemeļos robežojas ar Mongoliju un Krieviju, bet ziemeļaustrumos robežojas tikai ar Koreju. 

Ķīnas lielākās salas ir Taivāna, Hainaņa, Penhu, Čunmindao, Džoušaņa.

Reljefs un derīgie izrakteņi

Valsts reljefs ir dažāds, lielākā tās daļa ir kalnaina. Dienvidrietumos plešas pasaulē augstākā – Tibetas kalniene. Lielu daļu dienvidrietumu teritorijas aizņem sniegāji un ledāji, solončaki un sāļezeri. Dienvidrietumos atrodas arī Ga
a
andisišans un Himalaju kalni.

Liela daļa Austrumķīnas teritorijas atrodas zemāk par 400 m virs jūras līmeņa, lai gan sastopami arī kalnaini rajoni. Austrumos atrodas Lielais Ķīnas līdzenums un dienvidrietumos Uišaņs, Naņlinas kalni.

Ķīnas ziemeļrietumos lielākoties ir kalnienes, kam raksturīgas plašas, tuksnešainas te
e
eritorijas un atsevišķas kalnu grēdas. Ziemeļrietumos atrodas Taklamakana tuksnesis, Džungārija, Turkansa ieplaka (154 m z.j.l.).

Valsts ziemeļu daļā  atrodas Gobi tuksnesis un Alanša tuksnesis. Gobi tuksnesis aizņem aptuveni 27% Ķīnas teritorijas, un mežu izciršanas un pārmērīgas augsnes izmantošanas dēļ tuksneša platība ik gadu pieaug par 1550 km2.

Ziemeļaustrumos atrodas Lielais Hingāns. Centrālajā daļā plešas Altintags Nanšaņs.

Ķīnas teritorijā atrodas milzīgi derīgo izrakteņu krājumi, tā ir pasaulē vadošā akmeņogļu, grafīta un vairāku komerciāli vērtīgu metālu, tostarp titāna un volframa ieguvēj valsts. Valstī lielā daudzumā iegūst arī citu metālu rūdas, it sevišķi dzelzs rūdu, alvu, varu un boksītus, ko izmanto alumīnija ražošanā. Lielākā daļa dzelzs rūdas ir koncentrēta valsts ziemeļaustrumu daļā, kas ir smago metālu ieguves centrs. 2002. gadā Ķīnā ieguva 3,2 miljonus barelu naftas dienā, lai gan vecākajās na
a
aftas atradnēs valsts austrumdaļā krājumi izsīkst. Energoapgādi nodrošina, izmantojot akmeņogles, lai gan tā rodas gaisa piesārņojuma līmenis pilsētās. Ķīnas teritorijā atrodamas arī: zelts, fosforīts, poli metālu rūda, alumīnija rūda, magnezīts, svins, cinks, molibdēns, niķelis, antimons, kobalts, titāns, vanādijs.

Klimats

Ķīnas milzīgajā teritorijā klimats ir stipri atšķirīgs dažādās valsts daļās. Gaisa temperatūra palielinās ziemeļu-dienvidu virzienā, nokrišņu daudzums palielinās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem.

Ķīnas ziemeļaustrumu daļā valda mērenais musonu klimats, kam raksturīgas siltas un mitras vasaras un diezgan aukstas ziemas, tur ir apmēram 750 mm nokrišņu ga
a
adā.

Ziemeļos valda sauss, mēreni kontinentāls klimats ar karstām vasarām un skarbām ziemām.

Centrālajos rajonos valda subtropisks klimats. Centrāldaļas zemienēs ir Ķīnas karstākie rajoni, un tur gadā izkrīt no 750 līdz 1100 mm nokrišņu.

Dienvidu piekrastē un salās ir mitrāks, tur valda tropisks musonu klimats.

Rietumķīnā ir ekstrēmi klimata apstākļi, jo teritorija atrodas augstu virs jūras līmeņa un tālu no jūras. Nokrišņu ir maz, un lielākajā daļā Tibetas desmit mēnešus gadā valda sals.

Apkopojot Ķīnas daļu klimatiskos apstākļus, var teikt, ka centrālajos un dienvidu rajonos raksturīgs ļoti augsts gaisa mitrums. Vidējā ziemas temperatūra valsts ziemeļos ir -7ºC, vasarā +22ºC. Vidējā ziemas temperatūra valsts centrālajā daļā svārstās no 0ºC līdz -5ºC, vasarā ap +20ºC. Vidējā ziemas temperatūra dienvidu rajonos svārstās no +6ºC līdz +15ºC, vasarā virs +25ºC. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 2000-2500 mm gadā, rietumos un ziemeļos nokrišņu ir ļoti maz no 50-100 mm gadā. Ziemā un rudenī bieži ir novērojami taifūni valsts dienvidos un sausās vētras valsts rietumos un ziemeļos.

Labākais laiks valsts apmeklēšanai ir maijs vai no septembra līdz oktobrim. Dienvidu rajonos – no novembra līdz decembrim.

Dabas zonas

Ķīnā atrodas dabas zonas lielām teritorijām. Tās ir sezonāli mitrie meži jeb musonu meži, savannas un skrajmeži, stepes, pustuksneši un tuksneši, mazlietiņ arī skujkoku meži jeb taiga un augstumjoslojuma (kalni) apgabali.

Amūras baseinā, t.i. ziemeļaustrumu daļā atrodas taiga. Starp Amūras baseinu un Jandzi upi atrodas jauktie un lapkoku meži, bet uz dienvidiem no Jandzi sākas mūžzaļie subtropu un tropu meži. Valsts dienvidu piekrastē atrodas mangroves.

Uz rietumiem no Lielā Hingāna aug stepju, pustuksnešu un tuksnešu veģetācija. Rietumtibetā stiepjas augstkalnu tuksneši, Austrumtibetas ieleju nogāzēs atrodas subalpīnās pļavas, mežastepe, skujkoku un lapkoku meži. Naņšaņa austrumu un Tjanšana ziemeļu nogāzēs atrodas taigas tipa meži.

Valsta austrumu daļā ir bagāta veģetācija, vairāk nekā 25 000 augu sugu. Meži aizņem 12,7% Ķīnas teritorijas, galvenokārt, ziemeļaustrumos un kalnos.

Ķīnas teritorija atrodas galvenokārt mērenajā un subtropu joslā, neliela dienvidaustrumu un dienvidrietumu daļa atrodas subekvatoriālajā joslā.

Iekšējie ūdeņi

Cauri teritorijai krustu šķērsu tek daudzas upes, kas laika gaitā izveidojušas plašus applūstošus līdzenumus un deltas, kas ir auglīgas zemkopības platības.

Ķīnas Tautas Republikā ir vairāk kā 50 000 upju, kuru baseinu platība pārsniedz 100 km2. Tibetas kalnienē un tās sānu grēdās sākas lielākās Austumāzijas, Dienvidaustrumāzijas un Dienvidāzijas upes.

Ķīnā ir trīs nozīmīgas upes – Dzeltenā upe (Huang He) ir 5,464 km gara, Jandzi upe (Chang Jiang), kas ir trešā garākā upe pasaulē un Āzijas visgarākā upe, ir 6,300 km gara un Pērļu upe (Zhu Jiang) ir 2,197 km gara.

Jandzi upe savā pārsvarā austrumu virzienā vērstajā ceļā no Kuņluņa kalniem cauri Centrālķīnai, lai ietecētu Klusajā okeānā uz ziemeļiem no Šanhajas, uzņem 700 pietekas.

Lielākās Ķīnas upes: Dzeltenā upe, Jandzi, Salvina, Ļaohe, Sungari, Huaihe, Hailara, Hanšuja, Sidzjana, Hongha, Jaluņdzjana, Džiču, Dzaču, Inda, Melnā Irtiša, Tarima, Cangpo (Bramaputra).

Ķīnas ezeri aizņem apmēram 80 000 km2, no tiem saldūdens ezeri ir 36 000 km2. Lielākie Ķīnas ezeri: Lobnors, Hankas ezers, Pojanhu ezers, Kukunors, Namco, Degecorina ezers (Monkalms), Bagraškels, Sellings, Duntinhu, Dalainors (Hulunnurs).

Saimniecība

Ekonomiskais pieaugums Ķīnā ir 11% gadā. Tās ir valdības garantēts elastīgās investīciju programmas rezultāts, kas ļauj ārzemju uzņēmumiem ieguldīt aizvien vairāk.

Ķīna ir vienīgā pasaules lielvalsts, kura joprojām attīstās pa sociālisma ceļu. Sociālisma celtniecības gaitā Ķīnas valdība īstenoja tādas ekonomiskās un politiskās attīstības programmas („lielā lēciena”, „kultūras revolūcijas” politiku), kuru rezultātā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Ķīnā radās dziļa ekonomiskā krīze, pret iedzīvotājiem tika vērstas represijas. Tajā pašā laikā šī nabadzīgā valsts uzturēja lielu armiju, izmēģināja atomieročus, radīja Zemes mākslīgos pavadoņus.

1978. gadā Ķīnā sākās jauns posms. Saimniecībā tika īstenotas nopietnas reformas, kuru mērķis – savienot plānveida ekonomiku ar tirgus ekonomiku. Reformu rezultātā Ķīnā sāka strauji attīstīties privātais sektors, mainījās cenu politika, tika piesaistīts ārzemju kapitāls, veidojās kopuzņēmumi, sākās aktīva zinātniski tehniskā sadarbība ar pasaules attīstītajām valstīm, valsts dienvidaustrumu piekrastē veidoja speciālas ekonomiskās zonas. Šī programma izrādījās ļoti efektīva – jau pēc 10 gadiem nacionālais kopprodukts uz 1 iedzīvotāju pieauga gandrīz 2 reizes. Strauji palielinājās arī atsevišķu produkcijas veidu ražošana, un tagad Ķīna ir pirmajā desmitniekā pasaulē akmeņogļu un naftas ieguvē, tērauda, elektroenerģijas, kokvilnas un labības ražošanā. Saimniecībā noteicošais joprojām ir valsts sektors, tam pieder 3/4 rūpnieciskās ražošanas pamatfondu.

Rūpniecība

Pēc rūpniecības kopprodukcijas apjoma Ķīna ierindojas desmit pasaules lielāko rūpniecības valstu vidū. Ilgu laiku galvenās bija vieglās rūpniecības nozares, bet mūsdienās strauji attīstās mašīnbūve un ķīmiskā rūpniecība.

Vēsturiski izveidojies nevienmērīgs rūpniecības izvietojums, jo visi jaunie uzņēmumi tika celti piekrastes lielajās pilsētās un ostās. Iekšējos rajonos attīstījās ieguves rūpniecība, metalurģija. Tā kā iekšējiem rajoniem ir apgrūtināta satiksme ar piekrastes rūpniecības rajoniem, tad nopietna problēma ir lielo rūpniecības centru apgāde ar izejvielām un kurināmo.

Raksturīga īpatnība ir rūpnieciskās un lauksaimnieciskās darbības saplūšana lauku apvidos. Ķīnas zemnieki bez lauksaimniecības produkcijas ražo arī šūtos izstrādājumus, būvmateriālus, montē mašīnas un pat iegūst ogles. Laukos darbojas gan lielie rūpniecības uzņēmumi, gan pavisam nelielas darbnīcas ar 2 vai 3 strādājošajiem.

Ķīnā, kur dzīvo 1/5 pasaules iedzīvotāju, izmanto tikai 1/12 no pasaulē patērētās enerģijas. K u r i n ā m ā u n e n e r ģ ē t i s k a j ā bilancē galvenais enerģijas avots ir ogles. Tās iegūst visā valstī, bet lielākie ieguves rajoni atrodas Ķīnas ziemeļu un ziemeļu rietumu provincēs. Naftas ieguve pieaugusi pēdējos desmit gados, un pašreiz Ķīna nodrošina sevi ar galvenajiem naftas produktiem. Elektroenerģiju ražo termoelektrostacijas un hidroelektrostacijas. Sāk attīstīties atomenerģija.

Valsts izmanto arī alternatīvos enerģijas resursus, ir uzceltas vēja, saules, plūdmaiņu un ģeotermālās elektrostacijas. Laukos par kurināmo izmanto arī salmus, mēslus, skaidas un niedres.

M e t a l u r ģ i j a i ir laba izejvielu bāze. Melnās metalurģijas uzņēmumi izveidoti gandrīz visās provincēs. Tiek ražoti arī krāsainie metāli: alumīnijs, varš, svins, cinks, alva, niķelis, volframs, antimons, dzīvsudrabs.

M a š ī n b ū v e strauji attīstījās pēdējos gados. Jaunie mašīnbūves uzņēmumi ražo elektroniskos skaitļotājus, sakaru līdzekļus, sadzīves elektroaparatūru. Galvenokārt, valsts iekšējām vajadzībām ražo iekārtas, darbmašīnas, kuģus, automobiļus, lidmašīnas. Ķīnā ražo daudz velosipēdu, kurus izmanto arī kravu pārvadāšanai. Lai gan mašīnbūves uzņēmumi atrodas visos valsts rajonos, 3/5 nozares produkcijas ražo Austrumu ekonomiskajā zonā, kurā izdalās 3 lielie centri: Šanhaja, Pekina, Tjaņdziņa.

Ķ ī m i s k ā r ū p n i e c ī b a izmanto vietējās izejvielas: izej fosforītus, metalurģijas blakusproduktus un augu valsts izejvielas. Galvenās ķīmiskās rūpniecības apakšnozares ir minerālmēslu, sintētisko krāsvielu un medikamentu ražošana. Pieprasījumu nenodrošina organiskās sintēzes un polimēru ķīmija, to izstrādājumus Ķīna importē.

V i e g l ā s r ū p n i e c ī b a s attīstību sekmē lielais iekšējais tirgus. Paaugstinoties iedzīvotāju dzīves līmenim, pieaug pieprasījums pēc tautas patēriņa precēm. Ķīnā arvien vairāk ražo eiropiešu tipa apģērbus un apavus, tie ir lēti, kvalitatīvi un strauji iekaro pasaules tirgu. Galvenā vieglās rūpniecības nozare ir tekstilrūpniecība. Pēc audumu ražošanas kopapjoma Ķīna ir 1. vietā pasaulē. 9/10 audumu ir kokvilnas audumi. Lielākais tekstilrūpniecības centrs ir Šanhaja. Par jaunu tekstilrūpniecības centru veidojas Jandzi vidusteces rajons, kur audzē kokvilnu. Ķīna ir zīdkopības dzimtene, daudzus gadsimtus tā bija galvenā dabiskā zīda ražotāja. Šī nozare dod ievērojamu daļu tekstilrūpniecības valūtas ienākumiem. Šūšanas rūpniecība ir darbietilpīga nozare, tādēļ tai ir labi attīstības priekšnoteikumi. Lielu daļu izstrādājumu šuj laukos, mājās, plaši tiek izmantots roku darbs. Ievērojamu daļu Ķīnā ražoto apģērbu valkā gan Eiropā, gan Amerikā.

Pasaules tirgū noturīgu vietu ieņem ķīniešu tradicionālie amatniecības izstrādājumi: porcelāns un fajanss, keramika, lakas izstrādājumi, mežģīnes, izšuvumi, kokgriezumi, kā arī griezumi kaulā un akmenī.

P ā r t i k a s r ū p n i e c ī b a s galvenās nozares ir rīsa attīrīšana, miltu un eļļas ražošana. Ķīna ir sena melnās un zaļās tējas ražotāja. Apmēram 1/3 no iegūtās tējas eksportē. Gaļas rūpniecība pagaidām ir vāji attīstīta, jo ķīnieši pārtikā vairāk izmanto zivis un jūras produktus. Izplatīta ir tabakas ražošana.

C e l t n i e c ī b a s sektors ir viena no lielākajām nozarēm Ķīnas tautsaimniecībā, ietverot sevī 9% no IKP. Kaut gan pēdējos gados Ķīnas uzņēmumi ir veiksmīgi attīstījušies, tomēr jaunāko sasniegumu un tehnoloģijas trūkums ir jūtams visā industrijā. Šis sektors ir kļuvis populārs ar daudzajiem Eiropas un Āzijas kopuzņēmumiem, kas cenšas izmantot jaunās iespējas, ko piedāvā šī sadarbība. Patreiz faktiski visa Ķīna ir kā celtniecības laukums. Veco arhitektūru nomaina jaunā, mainās arī domāšana. Kādreiz pilsētas sacentās savā starpā, kurai lielāks tornītis, tagad – kura gudrāka. Ekonomiskā progresa rezultātā Ķīnas pilsētas ir pārvērtušās par milzu būvlaukumiem – smilšu kastēm, kurās spēlēties gan vietējiem, gan pasaulē zināmiem arhitektiem.

I n f o r m ā c i j a s t e h n o l o ģ i j a s sektors ir visātrāk augošais un ietekmīgākais sektors Ķīnas industrijā. Zemās darbaspēka izmaksas un augstā kvalifikācija ir padarījusi Ķīnu par galveno IT preču ražotāju pasaulē. Vairums vadošo Eiropas kompāniju jau ir izveidojušas savas pārstāvniecības Ķīnā. Šī sektora attīstība ir Ķīnas nacionālā prioritāte, veicinot plašu atbalstu ārvalstu kompāniju izveidei un integrācijai.

E l e k t r o n i k a s Ķīnas pašmāju tirgus pieprasījums palielinās par 36% katru gadu. Samazinātie importa tarifi un pieaugošais pieprasījums paver vēl neredzētas iespējas Ķīnas kompānijām.

R a ž o š a n a s sektora imports un eksports ir sasniedzis 23% no visas Ķīnas tirdzniecības apjoma. Šis sektors ir populārākais biznesa veids Ķīnas uzņēmēju vidū, kas cenšas aktīvi iesaistīties sadarbībā ar ārvalstu uzņēmumiem. Piedevām, vairums uzņēmēji uzskata, ka šis sektors turpinās attīstīties, piedāvājot arvien jaunas un jaunas sadarbības iespējas.

Ķīnas galvenās eksportpreces ir mašīnas un iekārtas, audumi un apģērbi, apavi, rotaļlietas, sporta preces, minerāli un metāla izstrādājumi, elektroniskās preces un biroja iekārtas.

Lauksaimniecība

Ķīnas lauksaimniecības reģioni

Neskatoties uz Ķīnas plašumiem, rajoni, kuros ir lauksaimniecībai piemērotas augsnes, aizņem tikai 1/5 valsts teritoriju. Tomēr apmēram puse Ķīnas darbspējīgo iedzīvotāju nodarbināta lauksaimniecībā.

Kopš 1980. gada Ķīnas lauksaimniecība ir piedzīvojusi dramatiskas pārmaiņas. Tomēr Ķīnas valdība nav apmierināta ar sasniegto, tādēļ lauksaimniecības attīstība ir izvirzīta kā viena no galvenajām prioritātēm nākamo piecu gadu plānā. Kā viens no mērķiem ir jāmin valsts struktūru nostāja, kas vērsta uz to, lai ārvalstu uzņēmumi sekmīgi ienāktu un attīstītos Ķīnas tirgū.

Pagājušā gadsimta 50. gados Ķīnas laukos tika izveidoti sociālistiskie lauksaimniecības uzņēmumi – komūnas. Vēlāk komūnas pārveidoja par ražošanas brigādēm, kuras darbojās pēc nomas uzņēmuma principa. 20. gadsimta 80. gados par galveno saimniekošanas formu kļuva ģimenes darbuzņēmumus.

Galvenā lauksaimniecības nozare ir a u g k o p ī b a. Sējumos dominē pārtikas kultūraugi: graudaugi, sakņaugi un soja. Galvenā Ķīnas graudaugu kultūra ir rīss, to audzē apūdeņotajos tīrumos valsts dienvidaustrumos, uz dienvidiem no Huanhe upes, Jandzi upes vidustecē un deltā. Ziemeļaustrumu rajonos audzē aukstumizturīgas rīsa šķirnes. Graudus izmanto pārtikā un lopbarībā, rīsa salmus – papīra ražošanai, pinumu izgatavošanai. Apūdeņotajos rīsa laukos audzē arī zivis. Uz ziemeļiem no Huanhe upes audzē kviešus. No pārējām kultūrām izplatītākās ir batātes, kartupeļi, soja. Kokvilna ir Ķīnas galvenā tehniskā kultūra, kuras ražošanā tā izvirzījusies 1. vietā pasaulē. Audzē arī citus šķiedraugus: rāmji, linus, kenafu, džutu. Bez sojas kā eļļas kultūru audzē arī rapsi, zemesriekstus, sezamu. Pēdējos gados tiek stimulēta cukurbiešu un cukurniedru audzēšana, lai iedzīvotājus nodrošinātu ar cukuru. Ķīnas dienvidaustrumos audzē tējas krūmus un tabaku. Visā valstī audzē dažādus augļus: ziemeļos – ābolus, bumbierus, dienvidu rajonos – citrusaugus un ananāsus.

L o p k o p ī b a joprojām ir ekstensīva lauksaimniecības nozare. Valstī lopu skaits ir liels, bet to produktivitāte ir zema. Attīstītākā nozare ir cūkkopība. Audzē liesas cūkas ar bieziem melniem sariem (tos eksportē). Zirgus, bifeļus, ēzeļus un mūļus plaši izmanto kā vilcējspēku. Tibetas rajonā audzē jakus, valsts ziemeļrietumos un iekšējā Mongolijā – zirgus un kamieļus. Iekšējās Mongolijas un Siņdzjanas Uigurun autonomais rajons ir galvenie aitkopības rajoni. Dienvidos nodarbojas ar zīdkopību.

Ķīniešu ēdieni ir ļoti specifiski un atšķiras no eiropiešu ēdieniem. Ķīnieši pārsvarā ir veģetārieši, jo pārtikā izmanto rīsus, dārzeņus, zivis, augu eļļu. Gaļu patērē maz, vidēji 18 kg uz 1 iedzīvotāju gadā. Ķīnieši maz lieto arī maizi, kartupeļus, pienu.

Tūrisms

Ķīnas neatkārtojamais klimats un vide, kā arī senā kultūra un vēsture padarījušas Ķīnas pilsētas populāras tūristu vidū. Piedevām, Ķīna ir kļuvusi par ceturto lielāko tūrisma mērķi, aizņemot 8,6% no visas pasaules tūrisma industrijas. Vēl jāatzīmē, ka šī nozare turpina attīstīties, kas rada lieliskas iespējas izstrādāt dažādus sadarbības projektus vai veidot tūrisma produktus ar Ķīnu.

Nesenie notikumi Ķīnā medicīnas jomā ir pievērsusi sabiedrības uzmanību veselības aprūpei. Pēc SARS uzliesmojuma Ķīnas veselības aprūpe attīstās neticamā tempā. Pieaugošais pieprasījums pēc augsta līmeņa veselības aprūpes ir padarījis Ķīnas tirgu par daudzsološu tirgu Eiropas kompānijām. Vēl jāpiemin, ka Ķīnas medicīna ir slavena ar savām dabīgajām ārstniecības metodēm, kas paliek arvien populārākas pašā Eiropā.

Pastiprinātās sabiedrības uzmanības iespaidā apkārtējās vides aizsardzība ir ieguvusi lielu Ķīnas valdības uzmanību. Piedevām, Ķīnas sabiedrībā pastāv uzskats, ka Eiropas tehnoloģijas nodrošina krietni efektīvāku vides aizsardzību.

Svētku dienas (2005): 1. janvāris – Jaungada diena, 12. februāris – Mēness jaunais gads, 1. maijs – Darba svētki, 1. oktobris – Nacionālā diena, 31. decembris – Vecgada vakars.

Vairums viesnīcu, veikalu un restorānu pieņem šādas kartes – American Express, Visa, Dinners Club International, Eurocard/MasterCard.

Valstī atļauts ievest ārvalstu valūtu, vietējo ne vairāk par 6000 juaņām. Atļauts izvest ievesto ārvalstu valūtu, vietējo ne vairāk par 6000 juaņām. Valstī aizliegts ievest ieročus, pornogrāfiju, narkotikas, indes. Brīvi atļauts ievest personīgās lietošanas preces, fotoaparātus, videokameras, kuras pirms ievešanas jādeklarē un izvedot deklarācijā jāuzrāda atkārtoti. No valsts aizliegts izvest vēsturiskus dokumentus un vērtīgus priekšmetus bez Ķīnas kultūras ministrijas atļaujas.

Laika starpība starp Rīgu un Pekinu: +8 h.

Nacionālā virtuve ir ļoti būtisks faktors tūrisma industrijā. Virtuve ir ļoti atšķirīga. Daudz laika tiek veltīts produktu apstrādei. Ķīnieši cenšas neizmantot jēlu pārtiku, bet pielietot kādu pagatavošanas veidu. Šaņduņas virtuve piedāvā pārsvarā zupas un jūras produktu ēdienus. Sičuanas virtuve piedāvā asus un eksotiskus ēdienus. Iecienītākais ēdiens ir rīsi ar visdažādākajām piedevām. Ļoti daudz uzturā tiek lietoti dārzeņi un jūras produkti. Tradicionālais ķīniešu dzēriens ir zaļā tēja. No alkoholiskajiem dzērieniem populārākais ir degvīns, kurš šeit garšo nedaudz savādāk, iecienīts ir arī alus, kurš ir samērā lēts.

Valstī ir ļoti daudz viesnīcu, kūrortu, privāto apartamentu, jauniešu mītņu, kā arī citu izmitināšanas uzņēmumu.

Iedzīvotāji un pilsētas

Pēc i e d z ī v o t ā j u s k a i t a (1,17 mijrd.) Ķīna ir pasaules lielākā valsts. Salīdzinot ar citām valstīm, tajā vienmēr ir bijis daudz iedzīvotāju, bet sevišķi strauji to skaits sāka augt 20. gadsimta 50. gados. No 1949. gada līdz 1983. gadam tas dubultojās. Katru gadu iedzīvotāju skaits Ķīnā pieaug aptuveni par 15 miljoniem.

Tradicionāli saglabājas augsta d z i m s t ī b a (20%), jo lielākā daļa cilvēku dzīvo laukos, kur liela ietekme ir nacionālajām tradīcijām. Lai samazinātu straujo iedzīvotāju pieaugumu, sākot ar 1960. gadu tiek īstenota dzimstību ierobežojoša demogrāfiskā politika. Atbilstoši šai politikai valsts nepieļauj agras laulības (vīrieši var precēties no 22, sievietes – no 20 gadu vecuma), tiek propogandēta viena bērna ģimene. Izņēmumi šajā demogrāfiskajā politikā attiecas uz tiem rajoniem, kuros dzīvo nacionālās minoritātes (piemēram, Tibetā). Lielajam iedzīvotāju pieaugumam valstī ir nelabvēlīgas sekas: daudzos valsts rajonos ir grūti visus iedzīvotājus nodrošināt ar darbu; laukos bez darba ir aptuveni 100 milj. cilvēku; samazinās apstrādājamās zemes platība uz 1 lauksaimniecībā nodarbināto; valstij ir grūti jūtami paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni.

Ķīnas iedzīvotāju blīvums

Demokrātiskajā struktūrā ir sekojošas īpatnības: 51,1% no visiem iedzīvotājiem ir vīrieši, vecuma struktūrā liels ir bērnu un pusaudžu, mazs – veco cilvēku īpatsvars.

Urbanizācijas līmenis ir zems. Tikai katrs trešais iedzīvotājs ir pilsētnieks. Ķīnas austrumu daļā vēsturiski izveidojušās lielās pilsētas. Ir vairāk nekā 40 pilsētu, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 1 miljonu.

I z g l ī t ī b a s l ī m e n i s ir diezgan zems, aptuveni 15% iedzīvotāju ir analfabēti. Analfabētisms ir saistīts ar sarežģīto hieroglifu rakstību, kurā ir ap 50 tūkstoši zīmju. Vienā hieroglifā var būt pat 30 svītriņu. Ja ķīnietis prot ap 600 hieroglifu, viņu vairs neuzskata par analfabētu. Pamatskolu beigušais zina ap 3 tūkst., bet izglītots cilvēks – 30-40 tūkst. hieroglifu. Pagājušā gadsimta 70. gados tika mēģināts alfabētu vienkāršot, iekļaut tajā 5000 hieroglifu.

Ķīna ir d a u d z n a c i o n ā l a v a l s t s, lai gan 94% iedzīvotāju ir ķīnieši. 6% no iedzīvotāju kopskaita veido vairāk nekā 50 etniskās minoritātes. Lielākās no tām ir džuani (12 milj.), uiguri (6 milj.), hueji (6 milj.), idzi (6 milj.), tibetieši (5 milj.).

Iedzīvotāji izvietoti nevienmērīgi, valsts austrumu daļā vidējais apdzīvojuma blīvums ir 600 cilv./km2, Tibetā – tikai 1-2 cilv./km2.

Daudz ķīniešu dzīvo citās valstīs, kur tie saglabā savu valodu, kultūru, tradīcijas. Ārzemēs dzīvojošos ķīniešus dēvē par huacjao. Pēdējos gados huacjao no Sjanganas un Aomiņas iegulda savu kapitālu Ķīnas dzīvo ekonomisko zonu attīstībā.

Visas Ķīnas pilsētas 2006. gadā ar iedzīvotāju skaitu virs 3 000 000

Pilsēta

Iedzīvotāju skaits (2006)

Administratīvā vienība

Čendu

3 961 709

Sičuaņas province

Čuncina

4 133 663

atsevišķa municipalitāte

Guandžou

3 158 125

Guandunas province

Harbina

3 279 454

Heilundzjanas province

Nankina

3 160 179

Dzjansu province

Pekina

7 602 069

atsevišķa municipalitāte

Siaņa

4 091 916

Šaņsi province

Šanhaja

15 017 783

atsevišķa municipalitāte

Šeņjana

3 538 726

Ļaoņinas province

Tjaņdziņa

3 761 272

atsevišķa municipalitāte

Uhaņa

4 236 023

Hubejas province

Galvaspilsēta: Pekina

Pekina (Beijnga) – pilsēta Ķīnas ziemeļos. Dibināta – 1215. gadā. Iedzīvotāji (2006) – 7 602 069. Vārda nozīme – běi – ziemeļu, jīng – galvaspilsēta, ziemeļu galvaspilsēta.

Pekina ir Ķīnas galvaspilsēta un otra lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Tā ir viena no četrām Ķīnas pilsētām, kurām ir provinces tiesības. Pekina ir Ķīnas galvenais politiskais centrs.

Pekinas centrālā iela

2008. gadā Pekinā notiks Olimpiskās spēles. Līdz ar to valdība ir deklarējusi, ka līdz 2007. gada beigām visiem objektiem jābūt nodotiem, sastatnēm un celtņiem demontētiem. Topošos stadionus apsargā ar automātiem. Organizētāji jau tagad strādā, lai četru stundu garajā atklāšanas ceremonijā visiem parādītu, ka Ķīna ar 5000 gadu seno kultūru nav atpalicēja moderno valstu sarakstā. Galvaspilsētā Pekinā pašlaik tiek būvēts vairāk nekā 300 augstceltņu.

Pekinas Olimpisko spēļu logotips

Pekinas jaunais Nacionālais Lielais teātris atrodas pašā vēsturiskajā centrā pie Tjaņaņmiņa laukuma – pēc nozīmes tas ir tikpat svarīgs kā laukums pie mūsu Brīvības pieminekļa. Milzīga stikla un metāla ola kā citplanētiešu kuģis nolaidies uz trauslo hutong mājiņu fona.

Tiek projektēta Pekinas jaunā lidosta, kas būs lielākā pasaulē – miljons kvadrātmetru – un ik gadu tiks apkalpoti 43 miljoni pasažieru. Kosmisks ātrvilciens ļaus nokļūt pilsētas centrā 11 minūtēs.

Gandrīz pabeigts ir olimpisko spēļu stadions ar iesauku Putnu ligzda. Tiesa gan, organizatori, lai ietaupītu naudu, nogriezuši jumtu. Tajā notiks olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, tās „zariņu” konstrukciju veido tērauda sijas ar šķērsgriezumu ne mazāku kā 2×2 metri. Putnu ligzda ir lielākais būvlaukums Pekinā, iespējams, arī visā Ķīnā.

2008. gada olimpisko spēļu stadions

Pekinā top arī viena no apjomā lielākajām un konstruktīvi sarežģītākajām celtnēm pasaulē – Ķīnas Centrālās televīzijas CCTV ēka. Objektam paredzēts 70 stāvu, tā pamat apjomu veido divi septiņnieka formas torņi, kas augšā savienojas ar 70 metru garām pārkarēm. Tāpat tie savienojas zemes līmenī uz otru pusi, veidojot burtu O. CCTV būvlaukumā strādā 30 000 cilvēku. Izskatās, ka nekas nespētu apstādināt nedz ceļamkrānus un betona maisītājus, nedz metinātājus un stalažu montētājus. Betona kolonnas slejas kā koki mežā, apkārt miljoniem tonnu armatūras. Divi strādnieki to metina bez aizsargbrillēm, pāris puiku saburzītos kreklos, apsēdušies siju galos, saņem no krāna trūkstošo detaļu, vēl pāris desmitu ar dēļu galiem sajauc betonu. Armatūru viņi pienes un sagatavo ar kailām rokām, katru dienu pārnēsājot tūkstošiem tonnu tērauda. Grūts un fiziski smags darbs. Ķīna būvniecībai patērē trešo daļu pasaules tērauda un pusi pasaules betona.

Ķīnas Centrālās televīzijas CCTV ēka (datorvizualizācija)

Lielākās pilsētas: Šanhaja, Pekina, Uhana

Šanhaja – pilsēta Ķīnas austrumos, Jandzi upes grīvā Austrumķīnas jūras krastā. Vārda nozīme – shàng – pie, hǎi – jūras, pilsēta pie jūras. Dibināta – Sunu dinastijas laikā ap 1000. gadu. Iedzīvotāji (2006) – 15 017 783 Tā ir viena no četrām Ķīnas pilsētām, kurām ir provinces tiesības. Šanhaja ir lielākā pasaules pilsēta pēc iedzīvotāju skaita 2005. gadā. Lielākā pasaules osta pēc pārkrautajām kravām 2005. gadā. Milzīgs rūpniecības, transporta, kultūras un izglītības (pilsētā ir 24 universitātes) centrs, kurš, dinamiski attīstoties, kļūst par visas Austrumāzijas centru.

2003. gadā Šanhajā tika atklāts pasaulē pirmais komerciālais vilciens uz magnētiskā laika spilvena Transrapid (darbojas starp Šanhaju un lidostu – 30 km, ātrums – 430 km/h, laiks ceļā – 7 min. 20 sek.).

Šanhajas augstceltnes

Olimpiskās spēles Pekinā nav vienīgais notikums, kad Ķīna nolēmusi visus pārsteigt. 2010. gadā Šanhajā notiks pasaules izstāde EXPO, un jau tagad redzētās projekta iestrādes liek domāt, ka pasākums būs iespaidīgs.

Uhaņa – pilsēta Ķīnas centrālajā daļā pie Haņas upes ietekas Jandzi upē. Dibināta – 223. gadā. Iedzīvotāji (2006) – 4 236 023. Uhaņa ir trešā lielākā Ķīnas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Tā ir Hubejas provinces centrs.

Uhaņa sastāv no trim atsevišķām daļām – Učanas (Wǔchāng), Haņkou (Hànkǒu) un Haņanas (Hànyáng), kuras atrodas atsevišķos upju krastos un savstarpēji savienotas ar tiltiem. Pilsētu dažkārt sauc par “Uhaņas trim pilsētām”, bet nosaukums Uhaņa veidojas no šo pilsētu nosaukumu pirmajām daļām.

Pilsēta daudzkārt cietusi plūdos, tāpēc pretrunīgi vērtētais Trīs Aizu aizsprosts augšpus pa Jandzi cita starpā paredzēts plūdu draudu novēršanai pilsētā.

Dzeltenās dzērves tornis Uhaņā

Čuncina – pilsēta Ķīnas centrālajā daļā pie Cjalinas (Jialing) upes ietekas Jandzi. Dibināta – XI. gadsimtā p.m.ē. Iedzīvotāji (2006) – 4 133 663. Vārda nozīme – chóng – atkal, qìng – svinības, divkāršas svinības.

Čuncinas pilsēta ir viena no četrām Ķīnas pilsētām, kura veido atsevišķu, provincēs neietilpstošu municipalitāti. Čuncinas municipalitātē 2005. gadā dzīvoja vairāk kā 31 miljons iedzīvotāju, tomēr pašā Čuncinas pilsētā ir “tikai” vairāk nekā 4 miljoni iedzīvotāju. Pilsēta ir visai kalnaina un viena no retajām Ķīnas lielpilsētām, kurā ir salīdzinoši maz velosipēdistu.

Vēsturiski liela upes osta, pēc Otrā pasaules kara Čuncina kļuva par vienu no lielākajiem Ķīnas militārās rūpniecības centriem. Pilsētas apkaime bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. Ap Čuncinu ir lielākās dabasgāzes un stroncija atradnes Ķīnā. Šeit atrodas arī lielākā alumīnija rūpnīca valstī.

Pēc Trīs Dambju aizsprosta pabeigšanas Čuncinas osta būs spējīga uzņemt okeāna klases kuģus.

Čuncinas centrs

Honkonga ir īpašs administratīvs reģions Ķīnā. Honkongā dzīvo aptuveni 7 miljoni iedzīvotāju, tās platība ir 1098,5 kvadrātkilometri. Honkonga atrodas uz austrumiem no Perlas upes deltas un dienvidaustrumos no Ķīnas krastiem, Dienvidķīnas jūras ziemeļos un robežojas ar Guangdongs provinci.

Honkonga ir bagātākā pilsēta Ķīnā. Honkonga no 1842. gada līdz 1997. gadam bija Lielbritānijas kolonija. 1997. gadā Honkongas pārvaldi atkal pārņēma Ķīna.

Lai novērstu iedzīvotāju masveida migrāciju uz Honkongu, kur ir ievērojami labāki dzīves apstākļi, Ķīnas valdība ir uzcēlusi betona sienu, kas norobežo Honkongu no pārējās Ķīnas.

Šeit tagad ir visliberālākā ekonomika pasaulē, Honkonga ir 3. vietā ārzemju kapitāla piesaistes ziņā, te ir viens no pasaules lielākajiem zelta tirgiem (mazā Honkonga importē desmito daļu visa pasaules zelta).

Tibeta ir reģions Centrālāzijā. Apzīmējumu “Tibeta” lieto gan, lai nosauktu vēsturisko un neatkarīgo Tibetas valsti, ko 1950. gadā okupēja Ķīnas Tautas Republika, gan arī, lai nosauktu mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas sastāvdaļu (“Tibetas Autonomais apgabals”). Tibetas galvaspilsēta ir Lhasa.

Tibetas iedzīvotāji lielākoties ir budisti, lai arī to skaits ir samazinājies, kopš to iekaroja Ķīna.

Tibetas karogs pirms 1950. gada. To ieviesa trīspadsmitais Dalailama, un to joprojām lieto Tibetas valdība trimdā, tāpēc Ķīnas Tautas Republika to ir aizliegusi kā separātisma simbolu.

Tibeta atrodas Tibetas kalnienē (Centrālāzijā), kas ir augstākais reģions pasaulē. Tās vidējais augstums ir aptuveni 4950 m virs jūras līmeņa. Tibetā atrodas lielākā daļa Himalaju kalnu. To virsotņu augstums sasniedz 6000-7500 m. Augstākā virsotne pasaulē – Everests – atrodas uz Tibetas un Nepālas robežas.

Deviņus mēnešus gadā atmosfēra Tibetā ir ļoti sausa. Tās rietumdaļā dominē zema temperatūra, savukārt ziemeļdaļai raksturīgas ļoti augstas temperatūras vasarā un liels aukstums ziemā.

Tibetā atrodas Jandzi un Mekongas upju iztekas. Svarīgākā Tibetas upe ir Bramaputra, jo tā ir kuģojama un veido svarīgu austrumu-rietumu transporta ceļu.

Tibetā ir tradīcija greznot jakus

Tibetā ir ļoti mazs nokrišņu daudzums un īss augšanas periods, tāpēc vienīgais reģions, kas nopietni nodarbojas ar lauksaimniecību, ir Bramaputras ieleja, kur audzē miežus, kviešus, kartupeļus, prosu un rāceņus. Šajā ielejā atrodas arī gandrīz visas lielās pilsētas, ieskaitot Lhasu. Lielākā daļa pārējās Tibetas ir piemērota tikai ganībām; jaki, kuri spēj pārciest Tibetas lielo aukstumu, ir galvenie mājlopi, lai arī sastopami arī lieli kazu un aitu ganāmpulki.

Tibetai ir lielas zelta, vara un radioaktīvo rūdu atradnes.

Tibetieši ražo vilnas paklājus, apģērbu, mēbeles, koka traukus, zelta un sudraba rotaslietas.

Tibetā nav dzelzceļa. Ceļu kopgarums Tibetā ir aptuveni 22 000 km. Tibetai ir divas komerciāla rakstura lidostas, no kurām svarīgākā atrodas netālu no Lhasas. Kops 1980. gada tūrisms kļuvis par nozīmīgu Tibetas ienākumu avotu, lai arī tūristu ierašanās un pārvietošanās ir ierobežota.

Izmantotā literatūra:

Enciklopēdija Planēta

Laikraksta Dienas pielikums, nedēļas žurnāls Sestdiena, 7.-13. oktobris, 2006

Pasaules ekonomiskā un sociālā ģeogrāfija. Vidusskolām

http://www.chamber.lv

http://www.eksotika.lv/avia_lv.htm

http://lv.wikipedia.org

Leave a Comment