Ķīnas arhitektūra un senās reliģijas

Ķīnas arhitektūra un senās reliģijas.

Saturs

1. Ievads

2. Ķīnas arhitektūra

3. Ķīnas arhitektūras būvtipi

4. Lielais Ķīnas mūris

5. Konfūcisms

6. Konfūcijs

7. Daoisms

8. Izmantotā literatūra

Ievads

Mēs visi zinām, ka Ķīna ar savu teritoriju un iedzīvotāju skaitu ieņem lielu lomu pasaules kartē. Vienmēr Ķīna, kā valsts ir bijusi nopietns politiskais spēks uz zemes. Tomēr es savā referātā mēģināšu pastāstīt par tikpat nozīmīgu Ķīnas dzīves sastāvdaļu, kā kultūra. Šīs austrumu zemes kultūra lielā mērā ir ietekmējusi gan Āzijas, gan Eiropas kultūras tālāku attīstību. Ķīnas arhitektūra ir pilnīgi citāda nekā mums labi zināmā Eiropas arhitektūra, jo Ķīnas arhitektūra ir

r
r ļoti cieši saistīta ar reliģiju. Šoreiz vairāk par Ķīnas arhitektūru un Ķīnas pašām senākajām reliģijām – konfūcismu un daoismu.

<1>

Ķīnas arhitektūra

Ķīniešu arhitektūra līdzās celtnieciski formāliem elementiem ietver sevī vēl arī labu tiesu simbolikas, kas apgrūtina šīs arhitektūras pilnīgu izpratni. Ar Ķīnas arhitektūras ārējo formu Rietumu Eiropa sāka iepazīties 17.g.s., un radās nesaprastas vai pārprastas Ķīnas arhitektūras forma, kuras paraugi izkaisīti Anglijā, Francijā un Vācijā( piemēram” Ķīnas mūris” Minhenē).Lauvas, tīģeri, bruņu rupuči, fēniki, čūskas, pūķi, un tamlīdzīgi ornamentāli darinājumi uz Ķīnas ce

e
eltņu fasādēm šķiet eiropietim naiva fantastika, maz noderīga cēlajiem uzdevumiem. Neapjausta paliek skaitļu simbolika, neiztulkots Ķīnas sensenais duālisms, viss tas, kas ir Ķīnas arhitektūras svarīga un neatņemama sastāvdaļa. Kaut gan Ķīnas arhitektūrā ir indu un pat helēņu, bet vēlāk persiešu, is
s
slamiešu un aziātu formu ietekmes, tomēr šīs arhitektūras dziļākie pamati ir autohtoni. Šo pārliecību gūstam, salīdzinot, piemēram, indu stūpu, topu vai toranu ar Ķīnas svētnīcu.

Ziņas par ķīnas vecākām monumentālām celtnēm sniedzas līdz 2800 g.p.Kr. Tās bijušas ķeizaru kapenes, 47 m. augstas. Sīkāki celtņu apraksti un skaidri formulēti celtniecības noteikumi radās Čou dinastijas laikā, bet nākamā Tsin dinastija guva slavu ar ķeizara Tsin-Ši-Hoang-Di milzīgās kapenes izbūvi, kas, 160 m. augsta un 2,83 km. apkārtmērā, vislielākā pasaulē. Abu minēto dinastiju laikā celtas arī daudzinātā Ķīnas mūra vecākās daļas, no kurām gan atlikušas tikai drupas. No tālākām divām Han dinastijām(206 g. p. Kr. – 220 pēc Kr.) uzglabājušies kapeņu telpu ciļņi ar Ķīnas arhitektūrai raksturīgās halles vecākiem attēliem. 1 g. s. pēc Kr. ievadīts arī pagodas būvtips, kura vecākie paraugi vē
ē
ēl uzglabājušies no 6 g. s.

Ķīnas arhitektūras ziedu laiks sākas ar Ming dinastiju ( 1368 – 1644 ). 1420. gadā rezidenci pārcēla no Nankingas uz Pekinu, un ķeizaru Jung-Lo un Van-Li valdīšanas laikā celtas neskaitāmas svētnīcas, pilis, pilsētas un pailou. Ming dinastija cēlusi arī Ķīnas mūra galvenās daļas, līdz mūsu dienām uzglabājušās daļas.

Plašas velves, ar pusloci pārsegtas akmens celtņu fasādes ailas, bagāta pilastru forma, lavēti kārniņi un vara sīkdaļas pieder pie Ming stila raksturīgām īpatnībām. Arī pēdējās Tsing dinastijas laikā( 1662 – 1912 ) rosīga būvdarbība, ko sevišķi sekmēja ķeizariene Kang-Hi( 16
6
662 – 1723 ) un ķeizars Kien-Lungs(1736 – 1796). Būvtipi arī šai laikā senējie: pagodas, pailou, klosteri, pilis un kapenes. Mākslas formas ziņā Tsing stilu raksturo slaika proporcija, skaidrs profils, vijīgs ornaments un spēcīgi krāsu kontrasti. Eiropas stilu formas Ķīnā sāka atdarināt jezuīti 1749.Vēlākie mēģinājumi sakausēt šīs formas ar Ķīnas arhitektūras formām neveiksmīgi.

<2>

Ķīnas arhitektūras būvtipi

Ķīnas arhitektūra izveidojusi vairākus stingri noteiktus būvtipus, kuru sākumi dažkārt meklējami tālā pagātnē. Īpašas būvģildes, kas savu darbu balstīja uz tradīcijām un sīki izstrādātiem būvmākslas noteikumiem, pasargāja Ķīnas arhitektūru no liekas pārgrozības, un tās garā attīstība noritējusi gandrīz nepārtrauktā taisnā līnijā. Nav individuālo tieksmju aizrautības, bet kolektīvas celtnieciskās gribas disciplīna.

Starp būvtipiem sevišķi svarīgā vietā halle, garena taisnleņķa zāle, parasti vienstāva ar īpatnēju liektu jumtu, kuru pārkaru atbalsta konsoles. Ēkas konstruktīvais skelets stabu rindas. No parastām hallēm stipri atšķiras budisma un lamaisma daudzstāvu centrālhalles, kuru iekšpusē nereti izbūvēti koka konstrukcijas kupoli.

Paviljons, visbiežāk kvadrāta vai astoņstūra plāna veidā, Ķīnas dārzu neatņemams piederums.

Pagoda, celtne Budas vai citu svēto piemiņai un relikviju uzglabāšanai. Vecākā pogota atrodas uz svētā kalna Sungšan. Sevišķi slavena bijusi 15 gs. Nankingā celtā Porcelāna pagoda( izpostīta 1857 ).

Dažādojot arhitektoniskās formas, ķīnieši dažādo arī celtniecības materiālus. Līdzās tradicionālajiem –akmenim un ķieģeļiem- ir izmantoti arī tādi kā porcelāns un čuguna lējumi.

Kaifenas čuguna pagoda

Pailou, brīvi stāvoši vārti, celti kā piemiņas zīmes ievērojamām personām.

Nepārredzams ir kapeņu skaits, no kurām plašākās Balto mākoņu kalnos pie Kantonas.

Klosteri gandrīz katrā budisma kulta svarīgākā vietā .

Tempļi, gan valsts un dabas dievībām, gan ģimenes, senču vai piemiņas tempļi, celti bez skaita.

Beidzot, atsevišķi altāri, kapelas, bungu vai zvanu torņi un dažādas nocietinājumu celtnes izteiksmīgi iekļaujas plašās Ķīnas ainavā.

<3>

Lielais Ķīnas mūris

Lielā Ķīnas siena, aizsargmūris Ķīnā ( celts pret mongoļu un citu nomadu iebrukumiem), sākas pie Sučou, divreiz šķērso Huangho, Čili provincē sadalās divos zaros Pekinas aizsardzībai un zaru virzienā sniedzas līdz Liautungas līcim, kur beidzas ar Šanhaikuanas nocietinājumu. Ķīnas mūris ir visgarākā celtne pasasulē. To vispirms radīja ķeizars Šihuangtī ( 221 – 210 pr. Kr. ), liekot savienot un paplašināt Ķīnas ziemeļu valstu Tsin, Čau un Jen aizsargvaļņus. Mongoļu valdīšanas laikā ( 13 g. s. ) pirmais Ķīnas mūris sabruka, bet Ming Dinastija ( 1368 – 1644 ) to atkal atjaunoja. Leģenda vēsta, ka valdnieks pie mūra sienas ar nāvi sodījis kādu vīru – Vanu, jo tā bijis iespējams saglabāt mūžīgā noslēpumā mūra konstrukcijas pabeigšanu. Mūra celtniecība turpinājās līdz pat 17. gadsimtam. Minēti arī vairāki tā garuma skaitļi – no 6300 līdz pat 7200 kilometru. Pašreiz mūris šķērso 11 Ķīnas provinces, municipalitātes un autonomos apgabalus.

Nesen literatūrā bija minēts, ka mūris ir par 500 kilometriem garāks, nekā uzskatīja agrāk. To atklāja arheologi, izpētot, ka šis uzbūvētais nocietinājums garantējis arī normālu tirdzniecību senajā Zīda ceļā.

Ķīnas mūris sastāv no saspiesta lesa, ap Pekinu iekšējais mūris no akmeņiem. Līdzenumos ap 16 m ( ieskaitot 1,5 m augsto brustvēru) augsts, stāvās kraujās zemāks. Apakšdaļas platums 8 m, augšdaļas platums 5 m, pa virsu iet aizsargāts ceļš. Zināmā attālumā mūrī ierīkoti divstāvu torņi. Ķīnas mūra militārā nozīme tagad niecīga.

<4>

Konfūcisms

Reliģiskie ticējumi Ķīnā izveidojās jau senā pagātnē. Klasiskās literatūras sacerējumos minēti seni svētie teksti, kas ticīgo vidū baudījuši īpašu cieņu. Vislielākā nozīme bija 4. – 5. gs.p.m.ē. tapušajām reliģiski filozofiskajām sistēmām, uz kurām pamatojās vēlākās reliģijas. Ķīnas kultūras dzīvē milzīga loma bija uz seno rakstvežu un zīlētāju skolu bāzes izaugušajai Konfūcija reliģiski filozofiskajai sistēmai. Par paša Konfūcija personību saglabājies ļoti maz ziņu. Taču zināmie fakti ir ļoti ticami un tie ir cieši saistīti ar konkrētā laikmeta reālo dzīvi. Šī parādība dod iespēju izteikt hipotēzi, ka tiešām eksistējis reāls rakstnieks, kurš vadījis īpašas reliģiski filozofiskas un sociāli politiskas skolas izveidošanos. Saskaņā ar senām tradīcijām Konfūcijs dzīvojis 4. – 5. gs.p.m.ē. (pēc ķīniešu hronoloģijas, no 557. gada līdz 479. gadam p.m.ē.). Viņa senči bijuši aristokrātisku ierēdņu dzimta Lu dalienā, kur tajā laikā valdīja Šanu dinastijas pēcteči. Tieši tādēļ viņa mācību caurstrāvojo dziļa cieņa pret senajiem ķīniešu paradumiem un tradīcijām. Viņš un viņa skolas pārstāvji ienesuši izmaiņas vēl senākajā Ķīnas klasiskajā literatūrā. Iespējams, ka pārstrādāti un rediģēti šie sacerējumi tika arī vēlākā laikposmā. Konfūcismā galvenais princips ir tradīciju ievērošana. Konfūcijs vairākkārt uzsver, ka viņš netiecas ieviest kaut ko jaunu. Sava tradicionālisma pamatu viņš izteicis šādi: “Es neizdomāju, bet tikai pavēstu tālāk!”. Viņa piekritēji apgalvoja, ka Konfūcijs par iespējamu uzskatījis tikai seno tekstu komentēšanu, lai uz to bāzes veidotu savu reliģiski filozofisko, sociāli politisko un morāles sistēmu. Konfuciānisms par īpaši nozīmīgu uzskata audzināšanas elementu, lai izveidotu cilvēka raksturā tendences pastāvīgi samierināties un bez ierunām pakļauties vecākiem un priekšniekiem. Konfuciānisma filozofija uzskatīja, ka nepieciešams un pilnīgi iespējams mainīt katra cilvēka raksturu. Uz šās tēzes pamatojās ideja par katra cilvēka pilnveidošanās nepieciešamību un neizbēgamību, protams, saskaņā ar šķirisko viedokli. “Pēc savām iedzimtajām īpašībām visi cilvēki ir radniecīgi. Tie atšķiras viens no otra ar iegūtajām īpašībām. Tikai pats gudrākais zinātnieks un pats lielākais idiots nekad nemainās,” teikts Konfūcija mācībā. Konfuciānisms centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo pakļaušanos. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais. Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu. Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim”.Konfūcija mācībā atklāti pausti vergturu šķiriskie uzskati, viņu tieksmes pilnīgi verdzināt darba tautas masas. “Tumšajiem ļaudīm jāpakļaujas aristokrātiem un gudrajiem. Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera.” Īpaši skaidri šī doma izteikta pazīstamajā konfuciānisma sacerējumā “Mērenība un pastāvība”: “Vienkāršā cilvēka nepaklausība augstākajam ir nekārtību sākums. Šajā paša grāmatā “gudrais” pretstatīts pūlim. Ar vārdu “gudrais” jāsaprot aristokrāts. Konfūcijs māca, ka “gudrais ir tikumīgs un labs, bet vienkāršie mirstīgie, kas šo principu neievēro, dara visu bez izšķirības.” Tādējādi šajā “mērenībā un pastāvībā” slēpjas šķiru “līdzsvara” ideja, kuru veltīgi pūlējās nodibināt seno ķīniešu filozofs ar savu aristokrātisko domāšanas veidu.

<5>

Konfūcijs

Konfūcijs, kas dzīvoja Ķīnā ap 5 gadsimtu pirms mūsu ēras, bija viens no dižākajiem garīgajiem skolotājiem pasaulē. Konfūcijs studēja senos ķīniešu rokrakstus, no kuriem smēlās idejas, kas viņam likās svarīgas garīgi bagātas personības tapšanā. Vēlāk viņš sludināja šīs idejas visiem sabiedrības slāņiem – sākot ar imperatoriem un beidzot ar studentiem – , visiem, kas nāca pēc padoma. Un tie principi, kurus iedibināja Konfūcijs pirms 2400 gadiem, tiek uzskatīti par pilnīgiem arī mūsdienās.

22 gadu vecumā, 3 gadus pēc apprecēšanās, Konfūcijs sāka mācīt ļaudīm, kas jādara, lai varētu dzīvot laimīgi. Viņa galveno principu, kas jāievēro, lai sasniegtu laimi – „Nedari otram to, ko tu negribētu, lai otrs dara tev” – , var saukt par zelta likumu.

Konfūcijs kalpoja daudziem valdniekiem, kuros viņš gribēja radīt interesi par morālās pārvaldes formām, kas balstās uz mīlestību, taisnīgumu, cieņu, gudrību un patiesumu. Vienam no galvenajiem Konfūcija pamatprincipiem – cieņa pret vecākiem – bija milzum liela nozīme Ķīnā. Konfūcijs māca godāt vecākus ne tikai dzīves laikā, bet arī tad, kad tie aizgājuši aizsaules ceļos. Šī dziļā cieņa pret senčiem guva izpausmi koncepcijā, kuru Ķīna ievēroja ilgu laiku un kuras galvenais motīvs bija – pievēršanās pagātnei, nevis tikai nemitīga traukšanās uz priekšu.

Konfūcijs neuzskatīja sevi par Dievu. Būtībā viņš neko nav uzrakstījis par augstākās esības jēgu, par viņsaules dzīvi. Konfūcijs ticēja, ka cilvēks pēc dabas ir labsirdīgs, ka tam ir veselais saprāts un ka jāsaglabā labestība, saticīgi dzīvojot ar citiem cilvēkiem.

Pēc Konfūcija nāves piecus gadsimtus viņa mācība bija valstī valdošās filozofijas pamatā. Taču līdz ar budisma rašanos konfuciānisms uz laiku tika nodots aizmirstībai. Vēlāk tas atkal atdzima, un pat mūsdienās Konfucija mācība iespaido milhoniem cilvēku dzīvi.

<6>

Daoisms

Lielā daoisma reliģija ir daudzējādā ziņā konfūcisma pretstats. Konfūcisms meklē ceļus, kā pilnveidot vīriešus un sievietes esošajā pasaulē, un tā ietvaros laicīgais mērķis sakrīt ar sakrālo. Savukārt daoismu neinteresē sabiedriskās dzīves norises, un tas pievēršas dabas vērošanai, meklējot piepildījumu spontānajā un „transētiskajā”. Metafiziskais absolūts dao, šķiet, parādās kā agrīnā personiskā Dieva filozofiska transformācija. Daoisma ceļš ved pie vienības pašam ar sevi – tas ir pasīvas piekrišanas un mistiska vērojuma ceļš. Tāda ir lielo daoisma domātāju – Laodzi un Džuandzi – mācība. Mums gandrīz nekas nav zināms par viņu dzīvi, un nav iespējams apgalvot, ka viņi patiesi ir vēsturiskas personas. Ja viņi ir dzīvojuši, tad tā ir bijusi tādu cilvēku dzīve, kuri labprātīgi izvēlējušies nošķirtību no citiem un mācījušies ceļu uz klusumu.

Tomēr daoisms nav tikai pasīva vērošana. Laodzi un Džuandzi ( Džuandzi ir arī viņa grāmatas nosaukums) teksti kalpoja nākamajām reliģiski noskaņoto domātāju paaudzēm, kuri dedzīgi centās paplašināt cilvēka eksistences robežas. Viņu mērķis bija „nozagt Debesu un Zemes noslēpumu”, lai apmierinātu savas alkas pēc nemirstības.

Konfūciešu mērķis bija kļūt par gudro, par sabiedrības kalpu. Daoista mērķis bija kļūt par nemirstīgo. Daoisti atjaunoja ticību personiskām dievībām un praktizēja lūgšanu un dievu apmierināšanas rituālus. Viņi veicināja alķīmijas attīstību, it īpaši tajā iekļautos nemirstības meklējumus, un saistīja tos ar jogu un meditācijas praksi. Seksuālajā higiēnā viņi saskatīja līdzekli, kas ļauj pagarināt cilvēka dzīvi.

Šo jauno daoismu sauca par „daoistu reliģiju”, lai atšķirtu to no Laodzi un Džuandzi klasiskās filozofijas, kas atzina gan dzīvi, gan nāvi. Šī daoistu reliģija attīstīja pati savu mistisko tradīciju, ko izpušķoja nostāsti par brīnumainām zālītēm un nemirstīgiem brīnumdariem, par ķermeniskā svara zaudēšu un pacelšanos uz debesīm. Pamatojoties uz agrīnajiem tekstiem – Laodzi, Džuandzi, Huainandzi un Lidzi – , daoistu reliģijas piekritēji izveidoja pastāvīgu reliģisku institūciju sistēmu.

Dažas no šīm daoistu grupām pastāv vēl mūsdienās, un to saknes sniedzas līdz pat senajām daoistu kustībām m. ē. 2. gs. Beigās. To ezoteriskās un eksotēriskās mācības, to saistība ar ortodoksālajiem skolotājiem, to sociālās organizācijas ļoti atgādina citas lielās cilvēces reliģiskās tradīcijas. Tomēr to visu caurvij izteikti ķīnisks domāšanas veids: daoisti meklē vienotību ar dao, kas nav nosaucams vārdā.

<7>

Izmantotā literatūra

• Latviešu konversācijas vārdnīca „ Krievu raksts līdz Latvijai ” 10

Izdevniecība „ Antēra ” 2001. gads.

• Pasaules reliģijas

Apgāds Zvaigzne ABC, 1994. gads.

• www.liis.lv

• Enciklopēdija lieliem un maziem „Kas Kur Kad”

Tipogrāfija „Rota” 1995. gads.

<8>