Indijas ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas apstākļi
Indija atrodas Āzijas dienvidos. Kā liels ķīlis šī zeme iespiežas Indijas okeānā. Austrumos tās krastus apskalo Bengālijas līča, bet rietumos – Arābu jūras ūdeņi. Ziemeļos Indiju no citām zemēm norobežo milzīgie Himalaju kalni, no kuriem plūst lielākās upes Inda un Ganga. Tās sākas 3000 metru augstumā, no sniega kušanas.
Tā ir plaša, kolorīta zeme ar ļoti dažādām reliģijām, valodām un kultūrām. Valstī runā vairāk nekā 200 valodās. Indija ir viena no industrializētākajām valstīm. Pēdējo 15 gadu laikā strauji attīstījusies gan lauksaimniecība, gan rūpniecība, piesaistot arī ārvalstu investīcijas. Indijā tiek īstenota pasaulē plašākā demokrātija – balsošanas tiesības ir 450 milj. cilvēkiem.
Indijas ziemeļu apgabali atrodas subtropiskajā klimata joslā, bet zemes lielākā daļa – tropiskajā. Lielie kalnu masīvi aizsargā Indiju no aukstajiem vējiem, bet ne no tropiskiem negaisiem, vētrām un milzīgām lietusgāzēm, kuru laikā upes iziet no krastiem un pārplūdina plašus apgabalus.
Siltais un mitrais klimats Indijā veicināja augu valsts attīstību. Zemi klāj necaurejami mūžamežu masīvi – džungļi. Indijas ziemeļrietumos atrodas Taras tuksnesis. 10. Lielākais tuksnesis pasaulē 260000km. Uz Indijas valsts ģerboņa ir attēlotas četras lauvas, kuras raugās katra uz savu pusi. Indijā visi dzīvnieki ir cieņā, citi lielākā un citi mazākā. Indijas tradīcijas atšķirībā no eiropejiskajām māca, ka cilvēks nedrīkst būt dabas valdnieks
, nedz lepoties ar savu padarīto. Šai tradīcijai visvairāk piekrīt džaini – veģetārieši. Viņi ar drānu aizsedz muti, lai nenoritu kādu kukaini, kuru Indijā ir ļoti daudz . Musulmaņi uzskata, ka vismazāka cieņa pienākas cūkām – nešķīstajam dzīvniekam. Govs atšķirībā no cūkas ir svēts dzīvnieks, kuru nedrīkst sist un nogalināt, jo indiešu valodā “gomāta” nozīmē māte. Dažādos Indijas štatos godā dažādus dzīvniekus. Dienvidos pielūdz kobras. Šī kulta pamatā ir bailes. Godāti ir arī pērtiķi, jo tie palīdzēja uzvarēt dēmonu valdnieku – Rāvanu. Indijā vēl mūsdienās dzīvniekus izmanto kā transporta līdzekli un reliģiskajām ceremonijām.
Gadalaiki.
Indijā visu gadu ir silti laika apstākļi, salīdzinot ar Latviju. Pašos Indijas dienvidos naktis un dienas ir gandrīz vienāda garuma.
Ziema: Vēss un sauss, bet salīdzinot ar Latvijas ziemām, silts un mitrs. Visaukstākajā ziemā temperatūra var nokristies, no rīta +9C, bet dienas vidu+20C. +9C Indijas iedzīvotāji uzvelk visbiezākos džemperus un ietinas siltās segās.
Pavasaris: Kļūst arvien siltāks, jo valda vēji no kontinenta vidienes un no okeāna. Auglīgajos un zaļajos līdzenumos, rīsa vai kokvilnas laukos, grūtā darbā pūlās gandrīz kaili, brūnādaini cilvēki, apstrādājot zemi ar gaisiem zebu vēršiem un melniem brūbāļiem.
Vasara: Laika apstākļi strauji mainās. Iestājas lietus periods ar musoniem, kas ilgst visu vasaru. Lietus sezonā gaiss pilns silta mitruma, bet sausuma sezonā putekļaina svelme.
Rudens: rudens klimats ir līdzīgs ziemas klimatam, tikai nedaudz siltāks.
Ganga.
Ganga viena no slavenākajām upēm pasaulē. Viņa pievelc tūristus ar savu kultūrvēsturisko nozīmi. Īpaši hinduisma reliģijas piekritējus. Ganga –2510 kilometrus gara svētā upe. “Ganga mai”, kas tulkojumā nozīmē – Māte Ganga. Daudzi tic tāpēc, ka upe sākas Himalaju kalnos un tādejādi to salīdzina ar dievieti Gangu. Katru gadu apmēram 1 miljons hinduistu dodas uz Varansi pilsētu Indijā, lai mazgātos upē. Viņi tic, ka Gangas ūdens aizskalo viņu grēkus. Bieži arī mirušo pelnus izkaisa Gangas ūdeņos.
Indijas senākie iedzīvotāji
Indija ir bijusi apdzīvota jau aizvēsturiskos laikos. 4. gadu tūkstotī p.m.ē. Indijā, galvenokārt tās ziemeļrietumu daļā, Indas upes ielejā, jau bijušas lopkopju un zemkopju apmetnes. 20.gadsimta 20.gados aizsāktajos arheoloģiskajos izrakumos Indas ielejā atklāta sena pilsētu tipa civilizācija, kuras pastāvēšana pamatā saistāma ar 3.-2.g.p.m.ē. Indijas iedzīvotāji 3.gadu tūkstotī p.m.ē. jau izmantoja bronzu, aizvien plašāk attīstījās zemkopība un lopkopība. Cilvēki šajā laikā jau dzīvoja nocietinātās pilsētās, kurās bijušas gan vienkāršas būdiņas, gan arī lepni vairākstāvu nami. Pilsētās bijuši arī ūdensvadi un kanalizācijas ierīces. Augsti attīstīta bijusi amatniecība un tirdzniecība. Pastāvējusi arī rakstība.
Pat līdz šim laikam vēsturnieki nav spējuši šīs senas rakstu zīmes izlasīt, tādēļ arī nekas tuvāks nav zināms par šo tautu, kura apdzīvojusi Indiju senlaikos. Tomēr, pamatojoties uz līdzšinējiem arheoloģiskajiem atklājumiem – atraktajām senajām pilsētām un atrastajām senlietām -, var pateikt, ka šajā laikā kultūra Indijā bijusi augstā līmenī kā Mezopotāmijā un Ēģiptē.
Āriešu ienākšana Indijā.
Ap 3.gadu tūkstoša p.m.ē.beigām senākā Indijas kultūra sabruka. Pilsētas sagruva, pārvērtās drupās, drupas pārklāja meži, un ar laiku cilvēki bija aizmirsuši, ka tādas kādreiz pastāvējušas. Vai šo kultūru sagrāva citas Indijā dzīvojošās cilts, kuras tajā laikā bija uz zemākas attīstības pakāpes, vai arī tam bija cits iemesls, -par to vēsturniekiem pagaidām nav nekādu ziņu.
2.gadu tūkstoša p.m.ē.vidū Ziemeļindijā sāka ienākt klejotāju- lopkopju ciltis no Hindukuša un Pamira kalniem. Indijas senākie iedzīvotāji bija tumšādaini, bet ienācēji – ar gaišu ādas krāsu. Tie bija drosmīgi ļaudis, lieliski karotāji. Pakāpeniski, gadu pēc gada ienācēju skaits arvien palielinājās. Viņi tiecās dziļāk zemes iekšienē, vispirms Indas, pēc tam arī Gangas auglīgajā ielejās. Lai gan Indijā dzīvojošās ciltis ienācējiem sīvi pretojās, tomēr svešinieku kara māka bija pārāka. Viņi traucās strauju zirgu vilktos kaujas ratos, iedvesdami pretiniekiem, kuri zirgus nepazina, bailes.
Iekarotāji dēvēja sevi par āriešiem jeb ārijiem, tas ir- labdzimušiem, dižciltīgiem. Pārējie Indijas iedzīvotāji- uzvarētās un pakļautas ciltis- savukārt tika dēvēti par dāsas (dasyus)- ienaidniekiem. Apmetušies ar saviem ganāmpulkiem Indijas auglīgajos novados, ārieši sāka veidot pastāvīgas dzīvesvietas- apmetnes un nodarboties ne tikai ar lopkopību, bet arī ar zemkopību.
Sabiedriskā iekārta. Kastas
Pirmajā laikā pēc Indijas iekarošanas ārieši saglabāja to sabiedrisko iekārtu, kādu tiem bija pastāvējusi senāk , tas ir- katras dzimtas priekšgalā bija dzimtas vecākais, tie savukārt no sava vidus izvēlēja cilts vecāko- gopatu (govju īpašnieku).
Bieži vien āriešus draudēja arī vēl nepakļautie iedzimtie. Tādēļ sāka veidoties nocietinātas pilsētas, aiz kuru vaļņiem iedzīvotāji varēja justies drošībā. Pilsētas pārvaldīja valdnieki- radžas. Lielāku karagājienu gadījumos vairāki radžas apvienojās un izvēlējās virsvadoni- maharadžu. Katrs radža uzturēja savu karaspēku. Indija sāka veidoties valstis.
Indijā vairāk nekā jebkurā citā senajā valstī izpaudās ļaužu dalīšana kārtās. Iedzīvotāji daalījās četrās kārtās jeb kastās. Pie pirmās, visaugstākās kastas piederēja priesteri jeb brahmaņi. Viņu vienīgais pienākums bija kalpot dieviem, mācīt cilvēkus, izskaidrot tiem dievu dotos likumus. Jebkurš darbs viņiem bija noliegts.
Otra nozīmīgākā kasta bija karavīri- kšatriji. Pie tās piederēja visi karavīri, karavadoņi un valdnieki- radžas.
Trešā kasta bija vaišjas. Pie tās piederēja visi amatnieki, tirgotāji, zemes un ganāmpulku īpašnieki.
Šajās trijās kastās iekļāvās tikai ārieši. Indijas senāko iedzīvotāji pēcteči veidoja ceturto kastu- šudras. Šudras pienākums bija kalpot āriešiem un viņiem nedrīkstēja piederēt nekāds īpašums.
Bez minetājām četrām kastām Indijā pastāvēja vēl īpaša ļaužu kārta- tā dēvētie “neaizskaramie”, “netīrie” jeb pāriji. Tie bija cilvēki, kuri par sevišķi smagiem noziegumiem tikuši izraidīti no sabiedrības.
Neviens zemākas kastas cilvēks nekad nevarēja nokļūt augstākā kastā. Tomēr no augstākās kastas uz zemāko tas bija iespējams: pat brahmaņi varēja par īpašiem pārkāpumiem kļūt par šudrām vai pat neaizskaramajiem.
Reliģija
Tāpat kā citām senajām tautām, arī senajiem āriešiem reliģijas pamatā bija dabas spēku pielūgšana. Āriešu dievi nebija ļauni, atriebīgi, kādi piemēram bija semītu tautu dievi, bet gan labestīgi, lēnprātīgi un gādīgi, tomēr arī kareivīgi, kad vajadzēja aizstāvēt savu tautu.
Ievērojamākais no āriešu dieviem bija Indra- pasaules valdnieks, kurš vēju dievu Vāju vilktajos kaujas ratos traucās pa padebešiem, ar zibeņiem satriekdams ļaunos garus – dēmonus. Indra palīdzēja saviem ļaudīm- āriešiem- cīņā pret to ienaidniekiem, bet reizēm varēja arī būt saniknots un liegt savu labvēlību.
Otra ievērojamākā āriešu dievība bija Agni- uguns, pavarda dievs. Vēl bija saules Surija, rītausmas dieviete Ušas, upju dievs Upas un daudzi citi. Visu dievu tēvs, pasaules radītājs bija Djauss, bet viņš zemes dzīvē parasti neiejaucās.
Vēlākā laika posmā sāka veidoties jauni reliģiskie uzskati. Dievi kļuva cilvēkiem tālāki, nepielūdzamāki. Palielinoties priesteru- brahmaņu varai, pieauga arī dievu varenība. Parādījās jaunas dievības: pasaules radītājs Brahma, dzīvības uzturētājs Višnu un iznīcības dievs Šiva. Ļaužu sadalījums kastās tika pamatots ar nostātu, kā dievs Brahma radījis cilvēkus. Pēc šī nostāsta brahmaņi radušies no Brahmas mutes, kšatriji- no viņa rokām, višjas- no dieva gurniem, bet zemākā kasta- šudras- no Brahmas dubļainajām kājām.
Lielā nozīme seno indiešu dzīvē bija ticējumam, ka jebkuras dzīvas radības dvēsele pēc nāves pāriet kādā citā ķermenī- cilvēkā, dzīvniekā vai kādā augā. Ja cilvēks savas dzīves laikā bijis godīgs, pildījis visus valdnieku un dievu dotos likumus, pacietīgi panesis visas dzīves grūtības, tad viņš varēja no jauna piedzimt kā augstākas kastas piederīgais, bet brahmaņa dvēsele varēja iemiesoties pat kādā dievā. Savukārt grēcīnieks iemiesojās šudrā, nepieskaramajā vai arī dzīvniekā vai augā. Tādi ticējumi veicināja zemāko kastu, īpaši šudru un neaizskaramo, paklausību un padevību augstākstāvošajiem.
Pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras vidū Indijā sāka izplatīties jauna reliģija, tā mācīja, ka cilvēka vērtību nenosaka viņa piederība pie kādas kastas, bet gan tikai tas, kā šis cilvēks ir dzīvojis. Šo jauno reliģiju izveidoja kāda radžas dēls Sidartu Gautamu. Sākdams sludināt savu mācību, viņš pieņēma vārdu Buda, kas nozīmē “apskaidrotais” . Buda uzskatīja, ka visās cilvēku nalaimēs vainojams tas, ka cilvēks nekad nav apmierināts ar savu dzīvi un vienmēr kaut ko vēlas. Tādēļ cilvēkam jāsamierinās ar likteni, jāatsakā no visām iegribām un vēlmēm. Pēc Budas domām, tas cilvēks, kurš atteicas no visa , iegūst visaugstāko svētlaimi- nirvānu.
Budas mācība jeb budisms ātri izplatījās visā Indijā, jo no tās izrietēja, ka jebkuras kastas cilvēkam ir iespējama pēcnāves svētlaime un vairs nedraud atdzimšana kādā zemākā radījumā.
Ar laiku budisms saplūda kopā ar brahmaņu reliģiju. Budam tika celti krāšņi tempļi tāpat kā dieviem. Visās svētvietās atradās ne tikai dievu tēli, bet arī Budas statujas. Tika uzskatīts, ka pat dievi pielūdz Budu, viņš ir pārāks par tiem.
Šodien pastāvējuša reliģija Indijā ir hinduisms. Indijā dzīvo apmērām 83% hinduistu.
Hinduisms ir pasaules vecākā vēl pastāvošā reliģija, kura aizsākums vismaz 2000 gadu pirms mūsu ēras. Tas attīstījās un pastāvē galvenokārt Indijā. Šo reliģiju sākumi meklējami senās Indas ielejas civilizācijā, kura uzplaukumu piedzīvoja laikā starp 3500 un 1500g.p.m.ē. Šī civilizācija beidza pastāvēt apmērām tajā pašā laikā, kad klejotāju tautas, ko sauc par āriešiem sasniedza Indiju. Hinduisms attīstījās no abu šo kultūru reliģiskajiem priekšstatiem. Tas izveidojās Indijā aptuvēni 1750.gadā pirms mūsu ēras. Vārds “hindu “ ir cēlies no vārda “Indija” persiešu izrunās. Šai reliģijai nav dibinātajā vai svēdto rakstu. Tā ir veidojusies no senāko laiku ticību slavinājumu dziesmām dievībām, kas tika apkopotas vēdās. Hinduisti tic daudzām dievībām, taču viens- Brahmans- ir absolūtā realitāte. Viņi tic: ja cilvēks mirst, viņa dvēsele pārdzimst citā ķermenī. Dievbijēga hindu mērķis ir izkļūt no dzīves rata un saplūst ar Brahmanu. Hinduistu simbols ir svētais vārds “om”.
Kultūra
Pēc senās Indijas pirmirdzīvotāju kultūras sabrukuma 3.gadu tūkstoša beigās- 2.gadu tūkstoša sākumā p.m.ē.vajadzēja paiet daudziem gadsimtiem, kamēr no jauna izveidojās rakstība, attīstījās zinātne un māksla.
Indijas iekarotāji ārieši nepazina rakstību, bet viņiem bija izveidojusies augsti attīstīta mutvārdu daiļrade: no paaudzes paaudzē pārgāja nostāsti, teikas, dziesmas, kas vēstīja par senajiem āriešu dieviem un vadoņiem, to varoņdarbiem. Vēlāk šie senākie nostāsti un teikas papildinājās ar jaunākiem, kuri stāstīja par cīņām ar svešajiem dabas spēkiem, par zemju apgūšanu, tīrumu un ganību iekopšanu. Dieviem un varoņiem veltītās teikas un dziesmas sauc par vēdām (“vēda”- zināšanas).
Nostiprinoties prestieru varai, tika izstrādāti reliģisko ceremoniju noteikumi, kā arī dažādi likumi, kuri noteica cilvēku savstarpējās attiecības, atbildību par dažādiem pārkāpumiem un noziegumiem. Vēdas un likumus stāstīt un izskaidrot bija atļauts tikai brahmaņiem.
Tikai ap4.gadsimtu p.m.ē.Indijā sāka veidotiesno jauna rakstība un tika pierakstīts viss, kas paaudžu paaudzēs bija saglabājies brahmaņu atmiņā. Tā līdz mūsdienām atnākusi bagātā, daudzveidīgā indiešu literatūra. Indiešu rakstības pamatā bija zilbju raksts, kuru izteica ar nedaudz vairāk par 50 zīmēm.
Samērā augsti attīstīta Indijā bija matemātikas zinātne. Indieši ieviesa decimālo skaitļu sistēmu, skaitļu pierakstu ar 10 cipariem, un galvenais indiešu matemātiķu nopelns bija skaitļu zīmes “0” ieviešana. Ar šīs zīmes pielietošanu radās iespēja pierakstīt jebkuru skaitlisko lielumu. Indijas zinātnieki izstrādāja un pilnveidoja arī algebras pamatus. Pēc vairākiem gadsimtiem Indijas matemātiķu zināšanas nonāca līdz Eiropai.
Augsti attīstīta bija seno Indijas celtnieku prasme. Valdnieku pilis, bet īpaši- dievu tempļi ar savu krāšņumu spēj pārsteigt jebkuru mūsdienu cilvēku. Dažviet tempļi ir izcirsti klintīs un to sienas noslīpētas spoguļa mirdzumā. Labi saglabājušās krāšņās statujas liecina par seno indiešu tēlnieku meistarību.
Mūsdienas Indijas pilsētas ir saspiestas, haotiski apbūvētas vietas, kur daudzstāvu mājas atrodas blakus seniem tempļiem, mošejām un citām monumentālām celtnēm.
Ievērojamas celtnes ir Tādž Mahala templis Agrā, kuru uzbūvēja Šahs Džahāns, viens no Lielo Mogolu impērijas valdniekiem, kuri valdīja Indijā no 16.gadsimta līdz 18 gadsimtam. Tas ir celts no balta marmora kā iemīļotās sievas kapenes un ir brīnišķīgs islāma arhitektūras paraugs; Minakši templis atrodas dienvid Indijā, Mandurajā. Minakši ir princeses vārds kura piedzima ar trim krūtīm, bet pēc saderināšanas ar dievu Šivu, treša krūtis pazuda. Templi glabājas svētlietas, kas ir saistīti ar Minakši un Šivu. Šī vieta viena no svarīgākajām svētvietām Indijā. Visas tas celtnes piesaista tūristus un tūrisms ir augoša un nozīmīga Indijas ekonomikas nozare- valstī katru gadu ierodas vairāki miljoni tūristu.
Ievērojamākas vietas.
Indijā ir apmēram 3000 pilsētu. Tās ir Kalkuta, Bombeja, Deli, Madrasa, Haiderabada, Ahmedabada, Bangalora, Kanpūra, Pūna u.t.t.
Deli.
Politiskās varas centrs ir Deli. Katra iebraucēja tikšanās ar galvaspilsētu un administratīvo centru sākas ar nolaišanu labi iekārtotajā lidostā un braucienu uz Jauno Deli. Apskatot Prezidenta pili , parlamentu, avēnijas un ēkas nevar iepazīt valsti, jo tas visas ir britu arhitektu plānotas un celtas koloniālajā laikmeta. Jaunās celtnes atšķiras ar racionālāku plānojumu lielāku piemērotību klimata īpatnībām, un iederību apkārtnē. Deli ir ļoti sena pilsēta. Indiešu gidi tūristiem parasti pirmo rāda Radžghatu – vietu, kur tikusi kremēti izcilie Indijas politiskie darbinieki – Gandi, Neru, Lals Bahadurs Šastri. Slavenais Kutb – minar, 72,5 m augstais minarets, kuru sāka celt 1196. Gadā un kurš 1803. Gadā izturēja ļoti spēcīgu zemestrīci, ir viens no nedaudzajiem aizgājušo laiku diženuma lieciniekiem. Minarets uzbūvēts no sarkana smilšakmens un marmora, apvīts ar marmora balkoniņiem un izrakstiem no korāna. Musulmaņi tic, ka tieši šie uzraksti saglabājusi slaveno minaretu tik ilgi. Taču bez Allaha svētības kopš 321. Gada stāv slavenā 7.2 m augstā nerūsējošas, ķīmiski tik tīras dzelzs kolonna, kādu pat šodien ļoti grūti iegūt. Apakšējā daļā šo Indijas augstās tehniskās attīstības šedevru nopulējuši apmeklētāji. Katrs, kas kolonnu atmuguriski spēj apņemt ar rokām (tas diametrs 41 cm.) , skaitās laimīgs. Musulmāņu valdnieku celts ir Sarkanais Forts, virs kura 1947. Gada 15 augustā uzvijās neatkarīgās Indijas karogs. Tūristu iepazīšanās ar veco Deli parasti beidzas ar šiem diviem izcilajiem arhitektūras pieminekļiem, kuri līdz ar pasakaino Tadžmahalu, moseju kompleksu Utarpradešas štata galvaspilsētā Laknau un vēl dažiem arhitektūras pieminekļiem joprojām palīdz Indijas musulmaņiem saglabāt viņu kultūras augsto prestižu pašu un pasaules acīs.
Bombeja
Bombejas centrālā daļa no ārpuses ir visādā ziņā pievilcīgs objekts tūristu fotoaparātiem. Skaists ir arī britu celtais pilsētas centrs, kas stipri atgādina Viktorijas laikmeta arhitektūru: sarkano ķieģeļu nami ar baltajiem kupoliem un tornīšiem angļus mierināja, ka viņi atrodas mājās.
Bombeja kļuva par lielu tirdzniecības un ekonomisko mezglu jau 17.gs.beigās. Šodien tā ir svarīgākā Indijas osta un līdz ar Kalkutu izcilākais Indijas kultūras centrs un tehniskās inteliģences kalve. Pilsētas tuvumā uzbūvēts pirmais pasu indiešu projektētais atomreaktors. Šī pilsēta ir Maharaštras štata lepnums un maharathu tautas lolojums.
Madrasa
Par Dienvidindijas pērli tūristu prospekti dēvē senās Tamilnadu galvaspilsētu Madrasu, kura angļiem bija svarīgs atbalsta punkts cīņā par visas Indijas kolonizēšanu un vēlāk pārvērtās par tekstilpreču izvešanas vietu. Skaista ir pilsētas daļa gar okeāna piekrasti – universitāte, parks. Šajā pilsēta parasti karsts. Ja gar puslokā izliekto Bombejas līci ļaudis visvairāk brauc vieglajās automašīnas vai autobusos, tad Madrasā skaistajos un klusajos tropu vakaros tie pastaigājas kājām.
Haiderabada
Haiderabada ir skaista pasakaini bagāto musulmaņu valdnieku nizamu galvaspilsēta. Tik filigrāni izstrādātas mošejas kā Haiderabadā, tik lieliskiem mākslas darbiem bagātu muzeju, kura pamatu veido nizamu ģimenes bagātības, nekur nevar atrast. Ar Madrasu un Haiderabadu, kura tagad ir Andhrapradešas štata galvaspilsēta, daudzējādā ziņā konkurē karnatakas metropole Bangalora. Īpaši iespaidīgs ir tās administratīvais centrs ar masīvajiem namiem, platajām ielām un arhitektūru, kas ar savu vērienīgumu darītu godu lielas valsts galvaspilsētai.
Kalkuta
Var droši apgalvot , kā Kalkutai nav konkurenta teātru, koncertu, izstāžu skaitā visā Indijā. Kalkutā atrodas lielāka bibliotēka, visplašākais un eksponātiem bagātākais muzejs, kurā ir viss – sākot ar dinozauru skeletiem un beidzot ar dažādu tautu mākslas darbiem. Kalkutā ir vecākā un lielākā universitāte, nozīmīgākais un plašākais zooloģiskais darzs.
Dažādi noradījumi Indijas ceļos.
Ja esat tūrists vai citādi īslaicīgi uzturaties šajā zemē, jums, cik vien var, jācenšas ņemt vērā tos norādījumus, kādus saņēmāt no iestādēm. Indijā ir stipri izplatīta tuberkuloze, lepra, trahoma, dažādas ādas slimības. Peldoties dīķos un ezeros vai laukos dzerot ūdeni no neaizsegtām akām, vai neuzmanoties augļu un dārzeņu lietošanā var iedzīvoties amēbu dizentērija. Bīstamas drīzāk var kļūt slimības, pret kurām grūti spert kaut kādus piesardzības soļus. Vairākās pilsētās (starp tam ir Kalkuta) un diezgan daudzās vietās laukos var saslimt ar malāriju.
Transporta specifika.
Indijas dzelzceļš pasažierus neapgādā gultas veļu. Lielās stacijas ir allaž laužu pārpilnas, jo tās izmanto ne tikai pasažieri, bet arī bezpajumtnieki.
Braukšanai ar autobusu ir sava specifika jau tādēļ vien, ka pa pilsētu tas var kustēties tikai līčloču un lēnām, izņemot galvenās satiksmes artērijas, uz kurām netiek laisti vēršu pajūgi, motorikšas un velorikšas . Bet arI uz dzīvākajām ielām nevar garantēt ka pēkšņi neparādīsies govs, kas sāks “regulēt” satiksmi pēc sava prāta. Tūristiem nav viegli pierast pie kreisā virziena kustības.
Lielākas ostas: Bombeja, Madrasa, Kalkuta, Kočina, Višakapatnama.
Lielākas lidostas: Deli, Bombeja, Madrasa, Kalkuta.
.
Secinājumi
Senajā indijā augsti attīstīta kultūra pastāvējusi jau 4.gadu tūkstotī p.m.ē., bet nezināmu iemeslu dēļ tā gājusi bojā. Pēc ilgiem un nešēlīgiem kariem ārieši pakļāva Indijas pirmiedzīvotājus. Lai saglabātu iekarotāju virskundzību, Indijas iedzīvotāji tika dalīti īpašās kārtās- kastās. Augstāko kastu piederīgie varēja būt tikai ārieši un to pēcteči. Zemākajām kastām nebija gandrīz nekādu tiesību.
Reliģiskie ticējumi Indijā , tāpat kā citās zemēs, pamatojās uz dabas spēku varenību. Indieši ticēja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves iemiesojas kādā citā ķermenī. 1.gadu tūkstoša p.m.ē.vidū Indijā sāka izplatīties Budas mācība. Budisti uzskatīja , ka cilvēka vērtību nosaka nevis viņa piederība pie kastas, bet viņa darbi un to kā viņš dzīvojis.
Vissenākie indiešu literatūras pieminekļi ir vēdas, kasd sarakstītas dzejā un prozā. Ir četri vēdu krājumi, kuros ietvertas reliģiskas himnas, dziesmas, burvju vārdi, rituālu priekšraksti, mīti, kā arī laicīgi dzejoļi.
Izmantotā literatūra:
• “Pasaules ģeogrāfija”, ZVAIGZNE ABC, 1999.g.
• “Dabas enciklopēdija”, ZVAIGZNE ABC, 1996.g.
• “Seno laiku vēsture I”, Indulis Ķēniņš, ZVAIGZNE ABC, 1998.g.
• “Pasaules desmitnieks”. Upes. “Salbi” 1995 N. Moriss
• “Indijas ceļos” V. Ivbulis “Avots”
• Pasaules Ģeogrāfijas Atlants. ”Jaņa Sēta” 2000.g.