1. Dzimtes un dzimuma aspekts tēlu raksturojumā
Romāna „Silta zeme” galvenais varonis, kas vēsta par sevi pirmajā personā, ir Daniels – tātad vīrietis, vismaz no bioloģiskā aspekta. Dziļi personiskais tēla izjūtu un pārdzīvojumu tēlojums vedina domāt, ka autore caur šo tēlu pauž arī savus pārdzīvojumus, pārliecību un idejas. Kāpēc rakstniecei sievietei jāpauž sevi caur pretējā dzimuma varoni? Iespējams, tas saistīts ar vēlmi būt brīvai kā radošam indivīdam, „nomest” sievietes dzimuma ierobežojumus un „sieviešu literatūras” auru. Rakstniece un publiciste Gundega Repše par šo tematu izsakās skarbi: „Pēc patriarhālās vēstures tradīcijas sievietes rakstnieces Latvijā savu profesiju kā reliģiju spējušas kopt vienīgi tad, ja lēmušas sevi apzinātai vienatnei – bez bērniem, bez vīriem, bez mīļākajiem, bez vecākiem, bez pienākumiem un rūpēm par citiem [..]. Rakstniecība sievietei visbiežāk nozīmē izplēstu, izkarotu, atbrīvotu laiku pēc. Pēc tam, nevis – vispirms.” Inga Žolude, šķiet, liek saprast, ka šis nav romāns, kas tapis „izplēstā laikā, pēc tam”, bet šis ir romāns „pirms”, „galvenais” – tam atdota autores dzīves nozīmīgākā daļa. Vienlaikus tā var būt vēlme piederēt pie kardināli jauna tipa „sieviešu“ literatūras – tādas, kas nevairās seksualitātes, fizioloģizācijas un kā virsvērtību izvirza atbrīvošanos. Spektrā visplašākā un aizraujošākā ir atbrīvošanās no tradicionālajiem uzvedības tabu un valodas likumiem, kas tiecas iegrožot seksualitātes izpaušanos. Un vai gan var vēl labāk izpaust atbrīvošanos no tabu, kā nojaucot dzimumu robežas?
Vienlaikus galvenais varonis ir ar ļoti nekonkrētu dzimti (gender). Literatūrkritiķis Guntis Berelis ironizē, ka nekas daudz nemainītos, ja romānā Danielam izdarītu abortu vai viņa māsu Nelliju aplaimotu ar dažiem vīrišķā dzimuma atribūtiem. G. Berelis to saista ar autores vēlmi parādīt, ka mūsdienu cilvēks zaudējis spēju identificēties ar konkrētiem telpas un laika punktiem, līdz ar to vismaz daļēji zaudējot arī savu būtību un pārtopot galīgi bezpersoniskā, medūzveidīgā vārdu masā. Viss svarīgais noris personāžu domās, iedomās, sapņos, vīzijās. Par identitātes problēmu daudz diskutē arī feminisms, norādot, ka dzimte ir sociāli uzspiests dzimumu sadalījums. Pašā vispārīgākajā līmenī dzimumu sociālā organizācija balstās uz dzimti, uz obligātu heteroseksualitāti un sievietes seksualitātes ierobežošanu. Romāna autore, liekot tēliem būt maksimāli brīviem seksuālajās attiecībās, protestē pret sociāli uzspiesto dzimumu sadalījumu. Romānā tuvākie tēli ir brālis un māsa – Daniels un Nellija, kuru tuvība ietiecas incestā. Iespējams, autore tā mēģinājusi paust abu tēlu vienotību, nevis akcentējot seksuālo pusi, bet gan caur to liekot saprast, ka šie tēli ir cilvēka divas puses. Tā tiek arī pasvītrota feminisma tēze, ka vīrieši un sievietes nav tik atšķirīgi kā diena un nakts, kā zeme un debesis, kā dzīvība un nāve. Feminisma teorētiķis Levi – Stross* uzsver, ka dzimumu sadalījuma rezultāts ir dažu personības iezīmju apspiešana visos, gan vīriešos, gan sievietēs. Parādot Daniela un Nellijas it kā pārliecīgo tieksmi vienam pēc otra, faktiski tiek parādīts, ka viņi abi veidotu vienu veselu cilvēku, bet, sadalīti dzimtes kategorijās, abi cieš un ir nepilnvērtīgi. Turklāt feminismā runā arī par to, ka incesta aizliegums ir likums, kas ne tik daudz aizliedz tuvību ar māti vai māsu, vai meitu, bet uzliek par pienākumu atdot viņas citiem – dāvināt sievieti kā lietu. Tieši tā Daniels izjūt Nellijas attiecības ar citiem vīriešiem – viņā ir vainas apziņa.
Ar feminismā atšķirīgi no Freida skaidroto edipa kompleksu var izprast arī Daniela un Nellijas attiecības ar māti – Līvu. Romānā visai atklāti pateikts, ka abi pieaugušie bērni nicina un pat ienīst savu māti, lai gan Nellija agrāk to ļoti mīlējusi. Bērni, kas izauguši no „edipa vecuma”, dod priekšroku tēva pasaules uztverei, turklāt attiecības starp Nelliju un Līvu ir daudz asākas, nekā starp Danielu un māti. Daniels vairāk ir kā vidutājs starp abām sievietēm, lai gan arī viņa emociju gamma ir ārkārtīgi spēcīga. Ilgas pēc mātes un naids par tuvības neesamību ir parādīti vienlīdz spēcīgi. „[..] noslepkavot mātes kalponi, čūsku tādu, kas māti vienmēr sargājusi no mums, protams, pēc mātes pašas vēlēšanās, nekad nelaida mūs klāt[..]”. Līvas – tirāniskās, visu pārredzošās un kontrolējošās mātes tēls izkāpināts pat līdz „briesmīgās mātes” simbolam, ko feminisma teorētiķe Adelaide Hermane – Pfanta** sauc par patriarhālo izgudrojumu, vīrišķo nāves un seksuālo baiļu projekciju jeb dzemdējošo – nogalinošo sievieti. Romānā Līva ir abu māte, tātad viņus dzemdējusi. Vienlaikus viņas apsēstība ikkatru Nellijas grūtniecību izbeigt ar abortu padara viņu par nogalinātāju. Īpaši neganti viņa alkst aborta, zinot, ka Nellijas grūtniecība ir no „melnā” – jāatceras, ka arī rasu atšķirības ir viena no feminisma tēmām. Jāņem vērā arī fakts, ka Līva ir tipiska ģimenes māte – viņa nestrādā, viņai ir kalpone, kas vedina atcerēties, ka patriarhālais ģimenes modelis ir nostiprinājies gadsimtos. Tieši tāpēc arī dažas romāna ainas, kurās stāstīts par Līvu, šķiet kā kadri no filmām par dzīvi pirms pārsimts gadiem. Līvas tēls ir nesimpātiskākais un disonējošākais romānā, vienlaikus tam piemīt visas nomāktu mājsaimnieču pazīmes – histērija, hipohondrija, emocionālas vardarbības mēģinājumi pret ikvienu, kurš ir viņai pieejamā ietekmes zonā. Mātes tēls savā sīkumainībā, egoismā un aklā agresijā reprezentē baisāko no negatīvajiem stereotipiem par sievieti.
Kā brīvības simbols romānā ir Vū – neatkarīga, brīva māksliniece, kas atbrīvo arī ģimenē sasaistītos Danielu un Andrē. „Viņas klātbūtnē viss ir vieglāks, es esmu vieglāks un pasaule ir smalka un viegla, nevis nospiedoša, vairs nav pienākuma izlikties un tuvoties savam galam,” savā dienasgrāmatā par Vū raksta Daniela un Nellijas tēvs Andrē.
2. Nomadisms romāna vēstījumā
Romāna varoņi nav piesieti konkrētai vietai vai telpai, konkrētai valodai vai laikam. Viņi ir tipiski feminismā definētā nomadisma pārstāvji. Grāmata ataino multikulturāla indivīda, migranta, kas kļuvis par klejotāju, eksistenciālo situāciju. Tas ir zināms domāšanas veids, ko feminisma teorija saista ar sieviešu feministisko subjektivitāti. Turklāt ar sievieti netiek saprasta dzimuma kvalitāte, bet gan subjekti dažādos kontekstos un kultūrās. Nomadiskā apziņa, uzskata feministes, ir epistemoloģisks un politisks imperatīvs kritiskajai domai. Kā augstākā nomadisma izpausme akcentēta tēlainā domāšana, atbrīvota radošās mākslinieciskās darbības paradigma. Nomadisms ļauj atbrīvoties no ierastajiem cilvēku un īpaši sieviešu subjektivitātes uzskatiem vai vismaz apšaubīt tos, kļūstot par radošas iedvesmas atslēgu. Katram nomadam ir sava identitāte, bet nomadisma aizstāvju misija – attaisnot šīs identitātes kā pašvērtību, ja arī tās ir marginālas (kādas tās lielākoties ir). Nomadiskās nobīdes iezīmē sava veida tapšanu, radošu metaforu, kas ļauj notikt citkārt neiespējamām tikšanām un smelties negaidītos pieredzes un zināšanu mijiedarbības avotos. Tieši uz šīs teorijas būvēta romāna darbība – arī „Siltas zemes” autore liek varoņiem eksistēt „daudzveidīgās, potenciāli pretrunīgās pieredžu norišu vietās, ko definē pārklājoši mainīgi lielumi kā šķira, rase, vecums un dzīves stils, seksualitātes veids” [Par nomadismu. Mūsdienu feministiskās teorijas, 155.lpp]. Nav mātes valodu, ir tikai valodnieciskas vietas, kas tiek izmantotas kā sākuma punkti.
Lai arī romāna varoņi klejo no vienas valsts uz otru, trešo un ceturto, iedvesmojoties no šīm zemēm un kultūrām, tas nav vienkārši klejojums telpā un laikā. Tas galvenokārt ir klejojums apziņā – tāda veida kritiskajā apziņā, kas atsakās iemitināties sociāli kodētos domas un uzvedības moduļos. „[..] mūsos visa bija tik daudz. Daudz naida, nāveskāres, ļauna prieka. Apsēstības, kaisles, mīlestības, izvirtības. Mēmu skumju, moku, bezpulsa bezapziņas vājprāta. Daudzu zemju strāvojumu, maģijas un māju sajūtas. Tik daudz mīklu, mezglu, melu, skaļu vārdu, iznīcinošu darbu.” [Silta zeme, 154.lpp.]
Nav nejaušība, ka vieta, kur Ingas Žoludes romāna varoņi pārdzīvo vislielākās pārmaiņas un iziet caur visdažādākajiem apziņas stāvokļiem (izņemot ”briesmīgo māti”), ir Parīze. Francija kā feminisma šūpulis, Parīze kā mākslinieku vilinājums un arī daudzu mākslinieku pagrimuma sākums. Nomadisma pētnieces norādījušas, ka tieši Parīzē daudzi ASV apmaiņas studenti pazaudē izjūtu, ka viņi pieder vienai etniskajai identitātei. Jautājumi par daudzveidīgo identitāti iegūst pozitīvu atrisinājumu tieši Parīzē. [Par nomadismu. Mūsdienu feministiskās teorijas]
Romāns beidzas patiesībā bez atrisinājuma. Viņi ir atgriezušies Āfrikā, vietā, no kuras sāka klejojumus. Daniels finālā stāv ar Vū pie ūdenskrituma un vēlas mesties tajā iekšā. Sava veida strupceļš, tāpat kā feminisma teorijā. Nobeigums ir atvērts, atstājot iespēju katram lasītājam radīt savu nobeigumu.
* Klods Levī-Stross (Claude Levi-Strauss; dzimis 1908. gada 28. novembrī, miris 2009. gada 30. oktobrī (Parīze)) bija ebreju izcelsmes franču sociālantropologs un filozofs, strukturālisma pamatlicējs. Savā disertācijā Radniecības elementārās struktūras viņš secina, ka dzimte ir sociāli uzspiests dzimumu sadalījums. Tas ir seksualitātes sociālo attiecību produkts. Laulības ir tādēļ, lai abas dzimtas savienotu, jo iznāk, ka tikai savienībā vīrietis un sieviete kļūst kaut kas vienots, vesels, pilnība.
** Adelaide Hermane – Pfanta „Briesmīgā Māte”. Par nepopulāra fenomena feministisko nozīmi
2. Secinājumi
1. Inga Žolude par romāna „Silta zeme” galveno varoni izvēlējusies vīrieti, kas runā pirmajā personā, lai pati kā autore distancētos no „sieviešu literatūras”.
2. Galvenā varoņa Daniela dzimumidentitāte ir izplūdusi. Šāds tēla traktējums uzsver atbrīvošanos no sociāli uzspiestajiem tabu, nojaucot dzimumu robežas.
3. Parādot Daniela un Nellijas it kā pārliecīgo tieksmi vienam pēc otra, faktiski tiek parādīts, ka viņi abi veidotu vienu veselu cilvēku, bet, sadalīti dzimtes kategorijās, abi cieš un ir nepilnvērtīgi.
4. Tirāniskās, visu pārredzošās un kontrolējošās mātes tēls romānā izkāpināts līdz „briesmīgās mātes” simbolam – dzemdējošā un nogalinošā sieviete.
5. Kā brīvības simbols romānā ir Vū – neatkarīga, brīva māksliniece, kas atbrīvo arī ģimenē sasaistītos Danielu un Andrē.
6. Romāna varoņi nav piesieti konkrētai vietai vai telpai, konkrētai valodai vai laikam – tipiski feminismā definētā nomadisma pārstāvji.
7. Ar romāna varoņu klejojumiem pasaulē alegoriski var saprast klejojumus apziņā – tāda veida kritiskajā apziņā, kas atsakās iemitināties sociāli kodētos domas un uzvedības moduļos.
8. Romāna nobeigums ir atgriezies izejas punktā, daļēji tas ir strupceļš, daļēji – iespēja meklēt jaunus ceļus, līdzīgi, kā feminisma teorijai.
Izmantotā literatūra
Inga Žolude. Silta zeme. Rīga : Dienas Grāmata, 2008. 168 lpp.
Avoti
1. Mūsdienu feministiskās teorijas : darbu izlase : Sast. LU Dzimtes studiju centrs : Jumava, 2001. 464. lpp.
2. Repše, Gundega. Pilsoniskā rasa. Rīga : Dienas Grāmata, 2007. 193.lpp
3. Antonija Skopa: Ingas Žoludes mulsinošie meklējumi. http://www.satori.lv/raksts/2290
4. Inga Žolude „Silta zeme”
http://berelis.wordpress.com/2008/09/01/inga-zolude-silta-zeme/#more-37
5. Maija Kūle. Dzimtes (gender) izjūtas
http://www.e-biblioteka.lv/lv/teksti/eirodzive-formas-principi-izjutas/8703/#/418
6. Ilva Skulte. Latviešu rakstnieču erotiskā literatūra
http://www.satori.lv/raksts/2034/Ilva_Skulte/Latviesu_rakstniecu_erotiska_literatura_Laima_Muktupavela_un_Dace_Ruksane