1. Kāds ir Islāma “svētā kara” jēdziens, un kā tas tiek dažādi skaidrots?
Svētais karš nozīmē “cenšanās vai cīņa Dieva labā”. Tas ir galvenais jēdziens Islāmā. Musulmaņiem vajadzētu censties zināt un darīt Dieva gribu. Vēsturiski, “lielais” svētais karš ir attiecināms uz cīņu ar savu iekšējo es, par to, kā pareizi rīkoties. Sakarā ar cilvēka lepnumu, egoismu un grēkošanu, ticīgie cilvēki ik brīdi cīnās paši ar sevi un cīnās par to, kas ir pareizi un labi. “Mazāks” svētais karš ietver Islāma ārējo aizsardzību. Musulmanim vajadzētu būt gatavam aizstāvēt Islāmu, ieskaitot militāru aizsardzību, kad ticības sabiedrība ir apdraudēta. Kamēr musulmaņu bezgalīgais vairākums acīmredzami noraida 11. septembra vardarbīgo ekstrēmisma manifestu, daži reliģiski iespaidoti un politiski motivēti indivīdi un grupas mēģina attaisnot savu rīcību kontekstā par svēto karu vai cīņu par Islāma aizsardzību.
2. Kādas Islāma sektas pieturās pie Taliban, un vai to principi atšķiras no citām Sunnu Islāma galvenajām ticībām?
Talibans atbalsta bargu un ekstrēmu Sunnu Islāma versiju. Politika par izglītību, sieviešu ierobežojumiem un lielu Budas figūru iznīcināšana ir sasniegusi labu uzmanības spekulāciju pēdējos gados. Svarīgākais par 11. septembri, tikai trim valstīm bija diplomātiskas attiecības ar Taliban: Saūda Arābijai, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Pakistānai. Šodien, tikai Pakistāna oficiāli pazīst Talibanu. Acīmredzami, tikai dominējošās musulmaņu valstis Talibanu uzlūko ar aizdomām. Kā visās reliģiskās tradīcijās, Islāma vēsture iekļauj dažādas skolas par pārdomām un likumīgām celtnēm. Ir ļoti grūti noteikt īpašu grupu daudzumu un kustību vai kodolīgi definēt piekritējus īpašām musulmaņu tradīcijām visā pasaulē. Talibana līderu apjoms aptver apmācības un vispasaules pieeju internetam, kas pieslēgts Osamam bin Ladenam, tiem vajadzētu tik apskatītiem tik bieži no kuras liela daļa, no pasaules 1,2 miljoniem musulmaņu (otra lielākā, ātri pieaugošā), saprot kā galvenos ticības principus.
3. kāda ir atšķirība starp “fundamentālisma” Islāma un “ekstrēmā” (vai vardarbīgā) Islāma principiem?
Reliģiski izglītots skolniek pietuvojas terminam “fundamentālists” dažādos veidos. Daži apgalvo, ka termins ir tā iesakņojies Protestantu Kristietības detalizētā formā, ka tas nevar būt tik vienkārši attiecināms uz Islāmu, Jūdaismu un Hinduismu, u.c. Martins Martijs, slavens skolnieks, kurš rediģēja piecu līmeņu fundamentālisma studijas, apgalvo, ka fundamentālisms noteikti ļoti atšķirīgs. Taču ir arī pārsteidzoša līdzība. Fundamentālisti dažādās tradīcijās māca, ka bija perfekts mirklis un viņi mēģina atgūt to mirkli. Tas bieži izraisa reakciju uz to, kas ir redzams kā draudi, lai realizētu ideālu sadali, ja ideāls nekad nav eksistējis. Izvēlētu Islāma grupu gadījumā ( piemēram, Hizbollas, Hamas un Islāma svētais karš), viņu vīzijas par Islāma lielvalsts realizāciju kavē uzpirkti dominējošo musulmaņu valstu līderi. Ietekmes izplatīšana uz ārvalstīm, visvairāk uz ASV, ir saskatāma kā abu apgānīšana Islāma kultūrā un kā ekspluatācijas tehnika. Pēdējās desmitgadēs dažas grupas ir centušās strādāt pie īpašas politikas sistēmas; dažas ir ķērušās pie vardarbīga ekstrēmisma. Lai saprastu atsevišķas grupas, ir svarīgi uzmanīgi veikt konteksta analīzi.
4. kāda ir Korāna nostāja pret pašnāvniekiem? Vai pašnāvnieki spridzinātāji, kuri oficiāli ziņo par burvīgo aizkapa dzīvi kā balvu par viņu varoņdarbiem ir nepareizs tulkojums Bībelei?
Korānā ir tikai viens pants, kas satur citātu, kas attiecināms uz pašnāvniekiem: “Ak, tu, kas tici! Neizšķied savu bagātību nepareizos ceļos – labāk abpusēji caur apmaiņu vienoties, un nenogalināt sevi. Protams, Dievs ir žēlīgs pret tevi.” (4:29) Daži izskaidrotāji uzskata, ka šī frāze labāk pārtulkojama “ nenogaliniet viens otru”. Praviešu tradīcijas, tomēr, skaidri aizliedz pašnāvības. Hadita materiālos, kas ir autoritatīvi pravieša izteicieni un darbības, Muhameds, iekļauj daudzus skaidrus apgalvojumus par pašnāvniekiem: kāds, kurš “pats nolēks no klints” vai “iedzers indi”, vai “nogalinās sevi ar asu priekšmetu”, degs elles liesmās. Pašnāvība nav atļauta pat tādos ārkārtējos apstākļos kā mokošā slimībā vai nopietnos ievainojumos. Galu galā, tas ir Dievs, nevis cilvēks, kam ir vara pār katra cilvēka dzīvi. Ir daži musulmaņi, visvairāk ievēroti pēdējās desmitgadēs, kuri ir nodarbināti militārās pašnāvnieku misijās kā ASV flotes kravas automašīnu spridzināšanā kazarmās Beirutā 1983. gadā, un 11. septembra teroraktā Ņujorkā un Vašingtonā. Ekstrēmisti aicina pāriet Korānā, kas apsola paradīzi tiem, kas mirs “cīņā pēc Dieva metodes.”(2:154) Viņi redz, ko viņi dara, kā efektīgi bruņotu Islāma aizsardzību. Viņu nāve ir uzskatāma kā mocības nevis pašnāvība. Bezgalīgais musulmaņu vairākums uztver to kā nepareizu interpretāciju Islāma kultūrai un Korānam. Daudzi arī norāda, ka nevainīga dzīvības atņemšana – pat karā – Islāmā ir stingri aizliegta. Arī šis padara 11. septembra aktus nesavienojamus ar Islāma mācību.