Izglītība
Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %. Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Ar 1919. gada 8. decembra likumu Latvijā tika pasludināta obligāta sešgadīga pamatizglītība, kuru varēja iegūt dzimtajā valodā. Latgales skolās mācības notika latgaliešu izloksnē. Pamatskola (tautskola) bija bērniem 8 – 14 gadu vecumā un dalījās divās daļās: pirmā no 1. līdz 4. klasei, otrā – no 5. līdz 6. klasei. Pamatskolas izglītība bija bezmaksas. 30. gadu sākumā bija vairāk nekā 2000 tautskolu, kurās strādāja apmēram 8500 skolotāju. Visā Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā izdevās panākt, ka praktiski gandrīz vairs nebija lasīt un rakstīt nepratēju.
Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā. Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk.
Vidusskolas bija dažādas. Vēlāk filoloģijas, tieslietu un citu humanitāro zinātņu studijām sagatavoja ģimnāzijas. Arī tās bija dažādu novirzienu – vienās vairāk vērības piegrieza klasiskajām (grieķu un latīņu) valodām, otrās – mūsdienu valodām, trešajās – matemātikai. Inžinierzinātņu un mehānikas studijām vai citai tehniskai izglītībai skolēnus sagatavoja tehnikumi. Tirdzniecības darbiniekus un tautsaimniecības (ekonomikas) speciālistus sagatavoja komercskolas. Bez tam bija īpašas lauksaimniecības, dārzskopības un citas speciālās vidusskolas un dažādi speciālie institūti. Darbojās arī divgadīgas arodskolas, kas gatavoja dažādu specialitāšu strādniekus bez tiesībām stāties augstākajās mācību iestādēs. Skolas bieži izvietojās bijušo muižu ēkās, bez tam uzcēla arī daudz jaunu skolas ēku.
Mazākumtautības varēja mācīties savās skolās dzimtajā valodā. Kā obligāts priekšmets viņiem bija latviešu valoda. Valsts nodrošināja materiālu atbalstu mazākumtautību skolām. Tautu Savienība atzinīgi novērtēja Latvijas sasniegumus tieši mazākumtautību izglītības nodrošināšanā.
Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē, Mākslas akadēmijā un Latvijas konservatorijā. Augstskolās mācības notika latviešu valodā. Tikai pirmajos valsts neatkarības gados daudzas lekcijas lasīja vieslektori vācu un krievu valodās, jo ne visiem mācību priekšmetiem atradās pietiekami sagatavoti latviešu pasniedzēji. Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko vadīja studentu padome. Darbojās studentu organizācijas. Daudzām no tām piederēja savi nami un bibliotēkas. Izglītoties varēja arī vairākās tautas universitātēs un privātās augstskolās. Vācu valodā mācības notika Herdera institutā, bet krievu valodā – Krievu universitātes zinātņu institūtā. Latvijas universitātei milzīgu atbalstu sniedz būvuzņēmēja un namīpašnieka Kristapa Morberga fonds, kurā bija vairāk nekā trīs miljonu latu. No šī fonda ienākumiem studentiem maksāja stipendijas un izsniedz pabalstus universitātes bibliotēkām.
Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par tautas izglītību. Pamatskolās ieviesa septiņu klašu, bet vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Galveno uzmanību turpmā veltīja latviskas izglītības apguvei. Jauktu laulību bērniem, ja viens no vecākiem ir latvietis, bija jāapmeklē latviešu skolas. Mazākumtautību ģimnāziju uzturēšanai valsts samazināja pabalstus. Latgales skolās tika pārtraukta latgaliešu dialekta mācīšana. Plašāk izvērsa apmācību arodskolās.
Sevišķi nozīmīgs bija K. Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums”. Savā aicinājumā viņš mudināja bijušos skolēnus atcerēties savas skolas un dāvināt tām grāmatas, mācību līdzekļus un mākslas priekšmetus. “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību līdzekļu. Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku organizācijām.
Zinātne
Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnoteikums straujai zinātnes attīstībai. Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus. Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā, jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi. Andreja Viča “Latvijas skolu vēsture”, kas līdz šim ir plašākais pētījums šajā virzienā. Zinātniskus rakstus par mūsu zemes senatni publicēja vēsturnieki Arveds Švābe, Vilis Biļķins, Jānis Straubergs, Arvolds Spekke, Boļeslavs Brežgo, vācietis Leonīds Arbuzovs un citi.
Ievērojami pētijumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja svarīgus atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā. Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem lauksaimniecībā.
Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Pēc K. Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma tā darbība kļuva vēl rosīgāka. Kultūras fonda ienākumus viedoja 3 % piemaksas pie alkaholisko dzērienu un tabakas izstrādājuma cenām, kā arī nodoklis par ievestajām ārzemju kinofilmām. Šī fonda līdzekļi tika izlietoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai, Latvijas senatnes pētīšanai, kultūras pieminekļu aizsardzībai, zinātnisku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. Tas deva milzīgu atbalstu zinātnei.
Sāka veidoties Latvijas Zinātņu akadēmija – par tās pirmsākumu var uzskatīt Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteju, arī Folkloras krātuvi un Latvijas Vēstures institūtu.
Literatūra
Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas. Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās valsts politiskajās apritēs. Ievērojamo dzejnieku ievēlēja trijās Saeimās, viņš kādu laiku vadīja Izglītības ministriju un Nacionālo teātri. Raiņa bēres 1929. gadā izvērtās par visas latviešu tautas sēru brīdi. Vienīgi komunisti viņu zakāja par strādnieku šķiras nodevēju.
Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas Brigaderes pasakas.
Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Arī dzejniece Aspazija vairākus dzejoļus veltīja valsts vadītājam. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru Tēvzemes balvai.
Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām. Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus “Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā.
Grāmatniecība
Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Divdesmit gados iznāca ap 22 000 dažādu grāmatu 60 miljonu eksemplāru. Izdoto grāmatu daudzuma ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas. Lielajā Krievijā 1925. gadā iznāca 1274 daiļliteratūras grāmatas, turpretī mazajā Latvijā 524. Lielāko izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar visdažādākās literatūras klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu konversācijas vārdnīca. Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra, mācību grāmatas un nopietni zinātniski darbi. Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā, kas būtu pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti. Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera apgāds “Zelta ābele”. Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte. Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī izdevējdarbība tika pārtraukta. Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja arī “veco druku” – gotu burtus. Autoritārisma periodā no bibliotēkām izņēma daudzas agrāk izdotas grāmataas, kuras valdība atzina par nevēlamām.
Tēlotāja māksla
Pēc daudzajiem kara gadiem Latvijas Republikā varēja uzplaukt arī tēlotājas mākslas nozares. 1921. gadā Rīgā darbu uzsāka Mākslas akadēmija. Vislielākie nopelni šīs augstskolas tapšanā bija vecmeistaram Vilhelmam Purvītim, kura meistardarbnīcā gleznošanas iemaņas apguva daudzi jauni latviešu mākslinieki. Nozīmīgus darbus gleziecībā radījaKonrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme, Leo Svemps, Ģederts Eliass un citi talantīgi autori. Pie tautiskajiem, ar latviešu pagātnes garamantām saistītajiem māksliniekiem pieskaitāmi gleznotāji Jūlijs Madernieks, Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne un Niklāvs Strunke. Ievērojamākie grafiķi bija Rihards Zariņš, Oskars Norītis, Vilis Krūmiņš un Rūdolfs Plēpis. Teātru izrāžu dekoratīvo ietērpu savā īpatnējā stilā veidoja Jānis Kuga un Ludolfs Liberts, bet lietišķajā mākslā lielāko ieguldījumu deva Ansis Cīrulis, Romāns Suta un Aleksandra Beļcova. Vēl lielāka izaugsme bija vērojama tēlniecībā. Tikai neatkarīgā Latvijā radās iespēja vaidot un uzstādīt iespaidīgus latviešu mākslinieku izlolotus pieminekļus. Varenākie un katram latvietim pazīstamākie tēlniecības meistardarbi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors bija tēlnieks Kārlis Zāle. Viņa radīti mazākas formas darbi aplūkojami Jaunpiebalgā, Meirānos un citur. Visos Latvijas novados pacēlās daudzi pieminekļi, kas tika veltīti latviešu strēlniekiem un Brīvības cīņu dalībniekiem. Iespaidīgākie monumenti bija Kārļa Jansona darinātais piemineklis Jelgavā. Kārļa Zemdegas – Raunā, Teodora Zaļkalna – Straupē, Emīla Meldera – Valkā, Paula Kundziņa – Cēsīs un vēl daudzi citi.
Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma turpinājās mākslinieciski augstvērtīgu pieminekļu izgatavošana. Iespaidīgi bija K. Jansona darinātie monumenti Balvos un Rēzknē, K. Zemdegas veidojums Rūjienā. Vairāki gleznotāji savos darbos sāka attēlot K. Ulmani kopā ar tautumeitām, kareivjiem, zemniekiem un strādniekiem. Valsts vadītāja attēli parādījās uz Latvijas pastmarkām un naudaszīmēm.
Latviešu mākslimieku darbus iepazina arī citās valstīs. Tika rīkotas mākslas izstādes kaimiņvalstīs, kā arī Dānijā, Somijā, Ungārijā, Lielbritānijā un Francijā. Sevišķi nozīmīga bija 1939. gada izstāde Francijā, kurā piedalījās 32 latviešu gleznotāji un 7 tēlnieki ar saviem darbiem. Daudzus latviešu mākslinieku darbus iegādājās pazīstamākie Eiropas muzeji.
Teātris un mūzika
Ar Latvijas valsts izveidošanos teātrim pavērās jaunas iespējas. Agrāk to darbību atbalstīja galvenokārt biedrības, turpretī neatkarības gados par teātriem rūpējās valsts iestādes, pašvaldības un Kultūras fonds. Rīga bija īsta teātru pilsēta. Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris. Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas. Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris pievērsās modernās skatuves mākslas meklējumiem. Savukārt Strādnieku teātris savās izrādēs pauda iedzīvotāju šķiru pretrunas. Rīgas teātrus katru gadu apmeklēja apmēram miljons skatītāju. Visiecienītākās bija A. Brigaderes, Raiņa un R. Blaumaņa lugas. Blakus šo klasiķu darbiem tika iestudētas arī jauno autoru lugas. Ārpus Rīgas daudzus skatītājus pulcēja 1922. gadā dibinātais Ceļojošais teātris. Pilsētās un pagastos darbojās daudzi dramatiskie pulciņi. Katra aizsargu pulka lepnums bija pašu spēkiem iestudētas izrādes. Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs. Operas namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados izauga Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu operdziedātāji Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl daži citi. Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti. Publika bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija pieejamas katram, jo cenas bija mērenas.
Autoritārisma periodā slēdza Strādnieku un vēl dažus citus teātrus. Aizliedza lugas, kurās skatītāji varēja uztvert pastāvošās iekārtas kritiku. Tā tika aizliegts Ērika Ādamsona “Mālu Ansis”, Šekspīra “Jūlijs Cēzars” un Šillera “Vilhelms Tells”. Teātros iestudēja galvenokārt jauno autoru darbus. Skatītāju atzinību izpelnījās Mārtiņa Zīverta, Elīnas Zālītes un Voldemāra Sauleskalna lugas. Dramatizēja tolaik populārus romānus – A. Brigaderes “Kvēlošā lokā” un A. Grīna “Dvēseļu puteni”. Jaunums teātru ikdienā bija lieluzvedumi, ko rīkoja brīvā dabā. Šādi dramatizējumi pulcēja skatītāju tūkstošus, un tie tautai patika. Lieluzvedumos “Atdzimšanas dziesmas”, “Apjumības” un “Tev mūžam dzīvot, Latvija” bija gan laba mūzika un dekorācijas, gan patriotiski teksti. Jaunus operdarbus sarakstīja Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš un Mārtiņš Jansons.
Arī mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus gadus vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols. Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis Melngailis daudz laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas. Vēlāk iznāca E. Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No plašākiem mūzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums “Imantaa”.
Latviešu vispārējie dziesmu svētki bija valsts nozīmes notikumi. 1938. gadā VIII vispārējos dziesmu svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000 dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos. Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta Teodora Reitera vadītais koris vairākās Eiropas koncertturnejās popularizēja latviešu mūziku. Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu neviena kora.
Kino
Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties kinofilmas.
Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot skaņufilmas. Visvairāk pārstāvētā Latvijas kinoprodukcija bija dokumentālās filmas un īsmetrāža kinolentes par tēvzemes dabu un pilsētām. Regulāri uzņēma kinohronikas par notikumiem pašu zemē. Uzņēma arī vairākas mākslas filmas. No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”. Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma pilnmetrāžas skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.
Kopsavilkums
Latvijas Republikas neatkarības gados apmēram 15 % no visiem ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Latvijas Republikas 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolas ēkas. Pamatskolā bezmaksas mācījās 6 gadus. Vēlāk par nelielu samaksu varēja mācīties četrgadīgās vidusskolās vai arodskolās. Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē, Mākslas Akadēmijā un Latvijas Konservatorijā; mācības notika latviešu valodā. Studentu skaita ziņā Latvija bija pirmajā vietā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvotājiem. Pēc valsts apvērsuma pieņēma jaunu izglītības likumu. Pamatskolās ieviesa 7 klašu, bet vidusskolās 5 klašu mācību programmu. Plašāk izvērsa apmācību arodskolās. K. Ulmaņa “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju un daudz citu skolām vajadzīgu lietu.
Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnoteikums straujai zinātnes attīstībai. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Ievērojami pētijumi tika veikti arī dabas un tehniskajās zinātnēs. Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Tā ienākumus veidoja 3 % piemaksas pie alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu cenām, arī nodoklis par ievestajām kinofilmām.
Ar Latvijas Republikas izveidošanos strauji uzplauka latviešu kultūra. Daudzus dzejniekus, māksliniekus un mūziķus atbalstīja Kultūras fonds. Uzsāka darbu arī augstskolas – Mākslas akadēmija un Latvijas konservatorija, kur varēja kļut par talantīgu mākslinieku un mūziķi. Arī neatkarība pavēra daudziem plašākas daiļrades iespējas. Varēja publicēt savus dzejoļu krājumus un veidot izstādes arī ārzemēs, ko daudzi arī darīja.
Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma sāka ierobežot dzejnieku un daudzu citu kultūras darbinieku brīvību. Aizliedza publicēt darbus un slēdza teātrus, aizliedza rādīt lugas. Tomēr vēl arvien bija liela brīvība un plašas iespējas ikkatram.