Izspiešana

Izspiešanas jēdziens ir izveidots jaunākās tiesībās no Romiešu concussio. Sākumā concussio nozīmēja nelikumīgu piespiešanu izdot lietu. Ar izdošanas elementu šī primitīvā izspiešanas konstrukcija atšķīrās no zādzības, ar kuru arvien saistījās priekšstats par paņemšanu. Samērā agri virsroku tomēr guva izspiešanas plašāka izpratne, proti, ka izspiešana ir uzskatāma par nelikumīgu piespiešanu piekāpties attiecībā uz visādiem mantiskiem labumiem.

183. pants, kas paredz atbildību par izspiešanu ir iekļauts krimināllikuma (turpmāk – KL) XVIII nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu”. Šajā nodaļā iekļauti tikai nodarījumi, kuri tieši apdraud īpašuma in

n
ntereses, lai gan arī citās KL sevišķās daļas nodaļās ir normas, kurās paredzēti bistami nodarījumi pret tiesībām uz īpašumu. Tie ir tīši vai aiz neuzmanības izdarīti nodarījumi, kas apdraud mantas īpašnieka valdījuma vai lietojuma tiesības, vai tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu, un šo nodarījumu dēļ cietušajam tiek nodarīts mantisks kaitējums.

Latvijas Republikas krimināllikuma 183. pantā ir teikts, ka izspeišana ir: Pieprasījums bez tiesiska pamata atdot mantu vai tiesības uz mantu vai izdarīt kādas mantiska rakstura darbības, piedraudot ar vardarbību cietušajam vai vi
i
iņa tuviniekiem , piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem, piedraudot iznīcināt viņu mantu vai radīt viņiem citus būtisku kaitējumu.

Izspiešanu kvalifičejoši apstākļi ir ,ja izspiešana ir izdarīta atkārtoti, vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tā
ā
ā izdarīta, lietojot vardarbību, ieročus vai sprākstošas vielas.

Izspiešanas priekšmets ir ne tikai manta, bet arī tiesības uz mantu, kas, ietvertas noteiktā dakumentā, dod iespēju tā turētājam saņemt zināmas vērtības vai citu labumu (piemēram, pieprasījums noformēt dāvinājuma līgumu, pieprasījums noformēt izspiedēju par cietušā mantinieku u.c.). Pieprasījums izpildīt noteikta mantiska rakstura darbību var izpausties kā pieprasīšana bez atlīdzības veikt, piemēram, automašīnas remontu, uzcelt garāžu u.tml.

Vardarbības draudus var izteikt jebkurā veidā – gan mutiski, gan rakstiski, kā tieši, tā pastarpināti ar citas personas vai ar komunikācijas līdzekļu starniecību u.tml. Draudiem jābūt reāliem, bet to realizācijai pietiekami bīstami jāapdraud cietušā vai viņa tuvinieku dzīvība vai jānodara kaitējums viņu veselībai.

Vardarbības draudi, izdarot izspiešanu, jānorobežo no draudiem lietot vardarbību, kas izteikti mantas laupīšanas gadījumā. Pēc sava ra
akstura iz
zspiešanas draudi ir saistīti ar nosacījumu, ka tie tiks izpildīti, izbeidzoties vainīgā noteiktam laikam, ja cietušais neizpildīs izvirzītās prasības. Laupīšanas gadījumā vainīgais draud lietot vardarbību nekavējoties , nolūkā tūlīt paralizēt cietušā gribu pretoties vai arī pārvarēt viņa pretošanos un tūlīt arī iegūt mantu vai paturēt vardarbīgi iegūto mantu. Izspešanas gadījumā mantas iegūšanas brīdi pēc vardarbības pielietojuma draudiem vainīgais atliek uz noteiktu vēlāku laiku. Tāda ir pati galvenā atšķirība starp izspiešanu un laupīšanu, ja cietušā griba tiek pārvarēta ar vardarbības draudu pa
alīdzību. To
omēr jāievēro, ka gadījumos, kad pēc izteiktajiem draudiem un to ietekmē cietušais atrodas draudētāja nepārtrauktā uzraudzībā lidz mantas iegūšanas brīdim, vainīgā darbības jākvalificē kā laupīšana.

Vai ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem, pie kam tās var būt kā atbilstošas īstenībai, tā arī izdomātas, ir patiešām apkaunojošas, jāvērtē gan pēc izspiedēja uztveres, gan pēc cietušā vērtējuma. Izspedējam tas ir līdzeklis mantas prettiesiskai ieguvei, psihiski iedarbojoties uz cietušo. Ziņas, ko cietušais vai viņa tuvinieks vēlas saglabāt slepenībā, var izpaust tūlīt, piemēram, telefoniski kādai zināmai personai, vai arī nākotnē.

Arī piedraudējums iznīcināt cietušā vai viņa tuvinieku mantu var būt kā tūlīt realizējams, tā arī vēlāk izpildāms. Ja Piedraudējuma laikā manta tiek iznīcināta vai bojāta, vainīgā darbības jākvalificē kā nodarījumu kopība – izspiešana un mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana (KL 185. pants).

Cita kaitējuma nodaŗīšana cietušajam vai viņa tuviniekam var izpausties kā ikviens materiāls vai morāls kaitējums, kas būtiski aizskar cietušā vai viņa tuvinieku intereses.

Izspiešana kā noziegums ir pabeigts brīdī, kad vainīgais bez tiesiska pamata pieprasa no cietušā mantu, tiesības uz mantu vai izdarīt noteiktas mantiska rakstura darbības, piedraudot pieprasījuma neizpildīšanas gadījumā izspiedēja noteiktajā laikā nodarīt attiecīgo kaitējumu neatkarīgi no tā, vai pieprasītais labums ir iegūts vai nav iegūts.

No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka izspiešana ir mantkārīga rakstura noziegums.

Lai gan ir daudz kopīgu iezīmju ar mantas nolaupīšanu – vienots objekts un priekšmets, izņemot īpašumtiesiska rakstura darbības, tiešs nodoms, mantkārīgas ievirzes, tāda pati aktīvo darbību motivācija, neiespējamība pastrādāt šo noziegumu ar bezdarbību, – izspiešanu ne pilnā mērā aptver zādzības vispārīgā jēdziena pazīmes.

Izspiešanas sastāvā acīmredzot pats galvenais ir – brīdis, kad notiek nelikumīga reālas mantas iegūšana, ja tas vispār notiks nākotnē. Laika ziņā tas būtiski atrauts no brīža, kad izspiedējs pastrādājis savas noziedzīgās darbības.

Izspiešanai bez pamatobjekta – īpašumtiesiskajām attiecībām – otrs obligāts objekts ir persona, bet, ja tā savienota ar viziskas vardarbības pielietošanu, arī cilvēka veselība.

Tas, ka vardarbīgai izspiešanai ir divi objekti, paaugstina tās sabiedriskās bīstamības pakāpi. Tādu vērtējumu ir devis arī likumdevējs, noteiktdams par izspiešanu organizētā grupā pie kvalificējošiem apstākļiem brīvības atņemšanu no desmit līdz piecpadsmitgadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.

Sakarā ar tādu izspiešanas objektīvās pazīmes analīzi kā apdraudējuma objekts ir sevišķi jāizceļ, ka īpašumam ir noteikta naturāla (fiziskā) substance: tas vienmēr ir ar jutakļiem uztverams materiālās pasaules priekšmets, kam ir vērtība vai tas ir vispārējas vērtības ekvivalents, kurš izteikts naudā. Tiesības uz īpašumu ir īpašnieka vai tā pilnvaroto personu tiesības valdīt, lietot vai rīkoties ar materiālās pasaules priekšmetiem naudas – preču veidā.

Tiesības uz īpašumu nostiprinātas noteiktos dokumentos, bet pašas par sevi tās kļūst par fiziski priekšmetisku kategoriju. Tāpēc šādas tiesības, kā arī “mantiska rakstura darbības” nav īpašuma veids vai forma. Šis apstāklis iegūst īpašu nozīmi, norobežojot izspiešanu no laupīšanas.

Nedrīkst neņemt vērā arī to, ka pilnīgi dažādu nozieguma priekšmetu “īpašums” un “tiesības uz īpašumu” nodalīšana var radīt nevienādību tiesību piemērošanas praksē, kvalificējot vardarbīgu laupīšanu un izspiešanu.

Praksē var sastapties ar tādiem īpašuma tiesību nodošanas veidiem kā nepamatotas parādzīmes izraksīšana, fiktīva piespiedu ieskaitīšana dažādu komercstruktūru dibinātāju sastāvā ar nolūku turpmāk gūt ienākumus no peļņas u.c.

No objektīvās puses izspiešana izpaužas ar pieprasījumu nodot noziedzniekam īpašuma tiesības uz īpašumu vai izdarīt viņa vai viņa norādītu personu labā kaut kādas mantiska rakstura darbības, kas vērsts pret īpašnieku vai mantisku labumu valdītāju un apvienot ar vardarbības pielietošanas piedraudējumu vai mantas iznīcināšanu vai bojāšanu, kā arī piedraudējumu izplatīt ziņas , apkauno cietušo vai viņa tuviniekus, vai nodarīt cietušajam citu kaitējumu.

Šajā sakarībā jāatzīmē Augstākās tiesas plēnuma 1994. gada 19. decembra lēmums Nr. 7 “Par likumu piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai laupīšanu”. 15. punktā tika izskaidrots, ka draudi, kas raksturīgi izspiešanai, ir saistīti ar nosacījumu, ka tie tiks realizēti, kad izbeigsies vainīgā noteiktais termiņš, ja cietušais nebūs izpildījis viņam izvirzītās prasības, izņemot gadījumus, kad cietušais atrodas vainīgās personas nepārtrauktā uzraudzībā.

“Vērst tiesu uzmanību uz to, ka nepieciešams stingri norobežot draudus lietot vardarbību, kas izteikti, izdarot laupīšanu (Latvijas KK 141.pants) vai zādzību (Latvijas KK 139. pants) , no draudiem, kas lietoti, lai izdarītu Latvijas KK143 . pantā paredzēto izspiešanu. Pie tam jāņem vērā, ka draudi, kas saistīti ar pieprasījumu atdot mantu, atšķiras no draudiem, kuri saistīti ar svešas mantas nolaupīšanu, izdarot zādzību vai laupīšanu. Draudi, kas raksturīgi izspiešanai, ir saistīti ar nosacījumu, ka tie tiks realizēti, kad beigsies vainīgā noteiktais termiņš, ja cietušais nebūs izpildījis viņam izvirzītās prasības, izņemot gadījumus, kad cietušais atrodas vainīgās personas nepārtrauktā uzraudzībā.

Izspiešanas pamatsastāva ojektīvo pazīmju ietvaros – 183. panta 1. daļā – fiziskās vardarbības pielietošanas draudu īpatnība izpaužas tādejādi, ka tie, pirmkārt, pieļauj jebkuras smaguma pakāpes miesas bojājumu nodarīšanu un, otrkārt, parasti vērsti nākotnē. Taču, apvienoti ar pieprasījumu nodot tiesības uz īpašumu vai veikt kādas mantiska rakstura darbības, draudi var būt arī nepārprotami, tas ir, saturēt viennozīmīgi izteiktu nodomu realizēt tos nekavējoties pašā pretenzijas pielietošanas brīdī, ja cietušais nepiekritīs to apmierināt. Arī draudi iznīcināt vai sabojāt mantu, kas pieder cietušajam vai tā tuviniekam, pēc sava rakstura var būt vērsti kā nākotnē, tā arī saturēt tūlītējas īstenošanas bīstamību. Šāda iebaidīšana netuvina izspiešanu jebkādā kopsakarībā ar svešas mantas nolaupīšanu un tāpēc tā paliek izspiešanas nozieguma pzīmju ietvaros. Protams, ja draudi tiek īstenoti, nodarījums ir papildus kvalificējams pēc attiecīgas KL 185. panta daļas.

Izspiešana, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem pēc būtības ir šantāža’. Tā ir iebaidīšana darīt zināmu trešām personām jebkuru informāciju – melīgu vai patiesu, bet noteikti apkaunojoša rakstura, kuru cietušais ir ieinteresēts saglabāt slepenībā. Vai ziņas ir tādas un cik lielā mērā to izpaušana var kaitēt cietušā vai tā tuvinieku interesēm, pilnībā atkarīgs no tās personas, pret kuru izspiedējs vērš attiecīgas prasības , vērtējuma un subjektīvās attieksmes pret tām. Tāpēc tiesai nav jāizmeklē, cik lielā mērā ziņas, ar kuru izpaušanu draudējis izspiedējs, bijušas melīgas vai patiesas un ojektīvi varējušas apkaunot cietušo vai tā tuviniekus. Līdztekus tam, ja par cietušo vai viņa tuviniekiem faktiski izplatītas apzināti apmelojošas vai aizskarošas ziņas, nodarījums, ja tam ir pamats, būtu kvalificējams pēc kopības ar KL 156.; 157. vai 158. pantu.

Kas attiecas uz draudiem izplatīt ziņas, kuras var nodarīt citu kaitējumu cietušajam vai viņa tuviniekiem, tad to saturs var būt visdažādākais, piemēram, komercnoslēpuma izpaušana, ražošanas tehnoloģiju noslēpumi, kritisks finansiālais stāvoklis utt. Svarīgi atzīmēt, ka par šāda kaitējuma nozīmīgumu var izlemt tikai cietušais.

Krimināllikuma 183. panta 2. daļā kriminālatbildība paredzēta nevien par izspiešanu, kas izdarīta atkārtoti vai personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās, bet arī gadījumos, ja tā izdarīta, lietojot vardarbību šaujamieročus vai sprāgstvielas. Tā rezultātā var rasties problēmas, kā nošķirt izspiešanu no laupīšanas, jo, papildinot izspiešanas nozieguma sastāvu ar kvalificējošu pazīmi – lietojot vardarbību, šujamieročus vai sprāgstvielas – tas tuvinās mantas nolaupīšanas nozieguma sastāvam.

Likuma izpratnē vardarbības jēdziena izskaidrojums ir dots Augstākās tiesas plēnuma lēmuma 1994. gada 19. decembra lēmumā Nr. 7 “Par likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai laupīšanu” un, acīmredzot, tas pats ir attiecināms uz izspiešanu.

Domājams, ka arī šeit ir jāvadās no tā, kad reāli notiek mantas iegūšana. Kā jau iepriekšminēts, laika ziņā tam jābūt atrautam no brīža, kad izspiedējs pastrādājis savas noziedzīgās darbības. Šajā gadījumā – vardarbību. Laupīšanas gadījumā vardarbība tiek lietota, lai paralizētu cietušā gribu pretoties un atņemtu viņam mantu. Tā viņam tiek izņemta, neņemot vērā cietušā gribu. Izspiešanas gadījumā mantas atdošana tomēr zināmā mērā ir cietušā gribas akts, jo viņam ir dots laiks, kurā var izvērtēt pieprasījumu. Ja vardarbība ir īstenota, lai īpašumu iegūtu nākotnē, nevis tās realizēšanas brīdī, nodarījums kvalificējams pēc KL panta par izspiešanu, t.i. KL 183. panta 2. daļas. Taču praksē, es uzskatu, nereti var būt jauktas situācijas. Piemēram, izspiedējs, reāli pielietojot vardarbību, kopā ar prasību nodot viņam nākotnē noteiktu naudas summu jau tajā pašā brīdī pieprasa nodot viņam citu īpašumu, ko cietušais, fiziskas vardarbības ietekmē, arī izdara. Šādas darbības veido izspiešanas un zādzības vai laupīšanas kopību, atkarībā no vardarbības pakāpes. Iespējama arī cita patstāvīgu noziedzīgu darbību secība: noziedznieks, izdarīdams laupīšanu, pielietojot vardarbību, neapmierinās ar nolaupītā apmēru un izsaka prasību, apvienotu ar draudiem un vardarbību, papildus nodot viņam nākotnē naudas summu.

Juridiskajā literatūrā vairāki autori izteikuši viedokli, ka papildu kvalifikācija atbilstoši pantiem, kuros paredzēta atbildība par noziegumiem pret personu ar vardarbību saistītas izspiešanas gadījumā, nav nepieciešama arī tad, ja cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi (KL 125. pants). Vienīgais arguments tam varētu būt apstāklis, ka sankcija, kāda paredzēta par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu (KL 125. Panta 1.un 2. daļa), ir mīkstāka, nekā par izspiešanu kvalificējošos apstākļos.

Tomēr, iepriekšminēto viedokli var arī apstrīdēt. Atbildība par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ ir bijis iemesls cietušā nāvei (KL 125. panta 3. daļa), ir smagāks, jo brīvības atņemšana te paredzēta līdz piecpadsmit gadiem. Turpretim par izspiešanu pie kvalificējošiem apstākļiem (KL 183. pants 2. daļa) maksimālais sods noteikts tikai līdz divpadsmit gadiem. Pēc Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta ieskata, gadījumā, ja ir izspiešanas laikā ir nodarīti smagi miesas bojājumi, vainīgā darbības ir kvalificējamas gan pēc KL 183. panta 2. daļas, gan pēc attiecīgas 125. panta daļas).

No minētā panta otrās daļas kvalificējošā apstākļa – izspiešana, pielietojot vardarbību – trešajā daļā atsevišķi izdalīta vardarbība, kas saistīta ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu vai citām smagām sekām. Tātad, ja izspiešana organizētā grupā saistīta ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu, likumdevējs ir uzsvēris, ka šādā gadījumā nodarījums ir kvalificējams tikai pēc KL 184. panta 3. daļas, attiecīgi nosakot lielāku maksimālo brīvības atņemšanas sodu. Šāda izņēmuma nav KL 183. pantā. Līdz ar to jāatzīst, ka fizisku sāpju nodarīšana izspiešanas laikā vai vēlāk, kā arī vieglu vai vidēji smagu miesas bojājumu nodarīšana ietverta kvalificējošā pazīmē – vardarbībā, sakarā ar ko papildu kvalifikācija nav nepieciešama, bet, ja nodarīti smagi miesas bojājumi, tad nodarījums kvalificējams pēc nozieguma kopības. Attiecībā uz KL 183. panta 2. daļā norādīto kvalificējošo apstākli – izspiešna, lietojot šaujamieročus vai sprāgstvielas – Augstākās tiesas plēnums ir devis izskaidrojumu 1997. gada 2. jūnija lēmumā Nr. 5 “Par tiesu praksi krimināllietās par neatļautām darbībām ar ieročiem, munīciju, sprāgstvielām un speciāliem līdzekļiem”. Lēmuma 9. punktā konkrēti norādīts, ka Latvijas KL 143. panta 1. daļas izprantē par šaujamieroča vai sprāgstievielu lietošanu jāuzskata ne tikai spridzināšana vai šāviena izdarīšana, bet arī vainīgās personas izteikta vai demonstrēta gatavība lietot šos priekšmetus (vielas) tiem paredzētajā veidā. Tādad stājoties spēkā jaunajam krimināllikumam tas attiecas uz KL 183. panta 2. daļu.

Pastāv jautājums – vai ķīlnieka sagrābšana aiz mantkārīgām tieksmēm, ja tā saistīta ar izspiešanu, kvalificējama pēc noziegumu kopības, t.i. pēc KL 183. panta un 154. panta. Vadoties pēc tā, ka 154. pants ir ievietots KL XV nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu”, jāatzīst, ka tiešais nozieguma objekts ir personu veselība un dzīvība, kā arī brīvība, bet kā papildu objekts varbūt arī sabiedriskā drošība. Par ķīlnieku sagrābšanas brīvības atņemšana nav mērķis, bat līdzeklis, lai noziedznieks sasniegtu savu mērķi. Parasti tie ir saistīti ar vēlēšanos pamest valsti, panākt noteiktu lēmumu atcelšanu, atbrīvot apciettinātos u.tml. Lai sasniegtu šos mērķus, pats sagrābšanas fakts un izteiktās prasības netiek slēptas, bet gan tās tiek izteiktas atklāti, publiski, nereti ar vēlmi piedot tām plašu politisku rezonansi. Brīvības atņemšanas gadījumā un vēl jo vairāk, ja tam ir mantkārīgs raksturs, vainīgais nav ieinteresēts publiskumā, darīt to zināmu plašākai sabiedrībai.

Rezumējot, lai pareizi atšķirtu izspiešanu no zādzības un laupīšanas, vēlreiz jāuzsver:

1. Ja pie atklātas zādzības vai laupīšanas vardarbība kalpo kā tiešs līdzeklis īpašuma iegūšanai vai tā paturēšanai pēc iegūšasnas, tad pie izspiešanas vardarbība pastiprina nelikumīgo prasību nodot īpašumu, kalpo kā līdzeklis cietušā gribas apspiešanai un viņa piespiešanai izspiedēja prasību izpildīšanai. Pie atklātās zādzības vai laupīšanas mantas iegūšana notiek vienlaicīgi ar vardarbības pielietošanu, bet izspiešanas gadījumā vainīgā nodoms ir virzīts uz pieprasītā īpašuma iegūšanu nākotnē no cietušā, kurš, kaut arī piespiedu kārtā, bet pats nodod to vainīgajam vai personām, kuru vārdā rīkojies izspiedējs. Gadījumos, kad izspiešana saistīta ar tiešu īpašuma izņemšanu no cietušā, tā pārtopžādzībā vai laupīšanā un jākvalificē atbiltoši šīm kriminālkodeksa normām.

2. Ja izspiešanas laikā ir nodarīti smagi miesas bojājumi, vainīgā darbības ir kvalificējamas gan pēc KL 183. panta 2. daļas, gan pēc KL 125. panta attiecīgās daļas.

3. Izspiešanas gadījumā, ja tā saistīta ar nelikumīgu personas brīvības atņemšanu, nodarījumi jākvalificē pēc noziegumu kopības – kā pēc KL 183. panta, tā arī pēc 154. panta.

4. Lai norobežotu izspiešanu, kas saistīta ar nelikumīgu brīvības atņemšanu, no ķīlnieku sagrābšanas, svarīgi noskaidrot vainīgā motīvus un to, cik publiski un atklāti izteikts pieprasījums, kas ir noteikums ķīlnieku atbrīvošanai.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS.

1. Latvijas Republikas Krimināllikums. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā.

2. U. Krastiņš; V. Liholaja; A. Niedre. Krimināltiesības. Rīga 1999. gads.

3. P. Mincs Krimināltiesības, Sevišķā daļa. – Rīga 1939.gads.

4. P. Gruziņš Tiesu prakse un problēmas krimināllietās par izspiešanu. Juristu Žurnāls 1998.gads. Nr. 7.

5. Augstākās tiesas plēnuma lēmums”Par likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai laupīšanu. 1994. gada 19. decembra lēmums Nr 7

Leave a Comment