Morāle, privātīpašums, privāttiesības

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts privāttiesībās

Morāle, privātīpašums, privāttiesības

Ventspils Augstskolas

Ekonomikas un pārvaldības nodaļas

2.kursa students

Ģirts Poļikovs

Ventspils 2000

Ievads

Šajā darbā autors centīsies noteikt, kas kopīgs ir šādām trīs lietām morālei, privātīpašumam, privāttiesībām. Jo pēc autora domām visiem šiem jautājumiem ir kaut kas kopējs, jo cilvēki likumus pirmām kārtām ievēro, jo baidās tikt par šiem pārkāpumiem tikt sodīts. Bet ja nav neviena, kas viņu varētu sodīt par šo likumu pārkāpšanu vai arī nodarījums nav tik liels, lai viņu kāds sodītu likuma paredzētajā kārtībā, tad viss ir

r
r atkarīgs no cilvēka morālās stājas, tas ir viņa izpratni par labo un ļauno.

Autors šim darbam izvirza šādus mērķus:

1) Noskaidrot kāda ir kopsakarības starp tiesībām un morāles normām.

2) Apskatīt kā radusies cilvēku tikumiskā apziņa no filozofiskā viedokļa.

3) Noskaidrot kāds kopsakars ir īpašumtiesībām ar morāli.

Darbā tiks izmantota tiesību zinātņu speciālā literatūra, kā arī daži jautājumi tiks apskatīti izmantojot filosofijas literatūra.

1. Tiesības un morāle

Morāle – nedaudz plašāks jēdziens kā ētika un aptver visu cilvēka dzīvi un darbību, ciktāl tā vērtējama no tikumības viedokļa, ir sociāls institūts, ku

u
ura funkcija ir cilvēka izturēšanās, regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves jomās. Morāle pauž priekšstatu par to, kā cilvēkam ir jādzīvo, jārīkojas, jāuzvedas. Morāle ir principu un normu kopums, kas vēsturiski izveidojies sakarā ar cilvēku priekšstatiem par labo un ļauno, pienākumu, go
o
odu u.c., un to ievērošanas nodrošina cilvēka iekšējā pārliecība un sabiedriskā doma.

Ētika ir mācība par morāli, morāles jēdzienā ietilpst: 1) labā un ļaunā problēma; 2) jautājums par tikumisko normu avotu; 3) gribas brīvības problēmas, kas ir morāles filozofijas centrālie jautājumi.

No tiesībām morāle atšķiras:

1) tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi, un indivīda morālā autoritāte nav saistīta ne ar kādām oficiālām pilnvarām.

2) Morālo prasību izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām – rīcības sabiedrisku vērtējumu, nosodījumu.

1.2. Tiesību un morāles normu salīdzinājums

Tiesībām un morālei ir kopīgas un atšķirīgas pazīmes.

Līdzība:

• tās ir sociālo normu paveidi;

• tās pieder sociālo normu sistēmai;

• tās ir balstītas uz sociālekonomisko interešu kopību.

Atšķirības:

 izcelšanās laiks.

Morāle ir cēlusies pirms valsts un tiesību rašanās.

 pēc rakstura.

Morāle ir brīva griba, balstīta uz priekšstatiem par labo un ļauno, tā ir sabiedrības gribas izpausme; tiesību normas nosaka va
a
alsts, kad tās stājas spēkā, tās ir vispārsaistošais.

 pēc izpausmes formas jeb avota.

Morāles normas netiek nostiprinātas tiesiskos aktos, rakstīts morāles normu avots ir Bībele (10 baušļi); tiesību normas ir tikai un vienīgi rakstiskos tiesību aktos.

 detalizācijas pakāpe.

Morāles normu prasībām ir salīdzinoši izplūdis raksturs; tiesību normām ir stingri noteikts raksturs un detalizācijas pakāpe, kas satur noteiktus juridiskus likumus un kategorijas.

 Pēc aizsardzības pret pārkāpumu veida.

Morāles normu īstenošanai nav nepieciešama valstiska aizsardzība, ievērot tās vai nē ir katra paša iekšēja pārliecība, kā sods – sirdsapziņa, kauns, nožēla; pa
a
ar tiesību normu pārkāpumu – sods.

Cinisms – morāla īpašība, kas parādās kā izaicinoša izturēšanās pret sabiedrības kultūras vērtībām, ideāliem, vispārpieņemtās tikumības un pieklājības normām, to atklāta ignorēšana. Sevišķi huligānismā var izpausties darbībās, kuras saistītas ar demonstratīvu vispārpieņemto tikumības normu ignorēšanu, piemēram, dažādas netikumisku darbību izpausmes, ņirgāšanās par slimiem un veciem cilvēkiem, kas atrodas bezpalīdzības stāvoklī.

2. Kā rodas cilvēka tikumiskā apziņa?

Nostāstā par paradīzi figurē čūska, kas pavedina Ievu nobaudīt aizliegto augli, norādot, ka tad cilvēki būšot līdzīgi Dievam un iegūšot atziņu par labo un ļauno, jo tūdaļ pat apzinās, ka pārkāpuši dieva bausli, un jūtas vainīgi.

Kas atklāts šajā nostāstā par cilvēka pašapziņu? Tas, ka cilvēka rīcībā vienmēr pastāv spriedze, jo viņam jāizvēlas starp to, ko viņš labprāt vēlētos darīt, jo tas ir tīkami, un to, kas viņam jādara, jo tā jārīkojas morāli. Tātad ikviens cilvēks var nokļūt konfliktā starp to, kas vajadzīgs viņam pašam, un tikumiskajām prasībām, priekšstatiem, kas aizliedz noteiktu rīcību.

Antīkās pasaules filozofs Kritijs, par morāles rašanos, ir uzrakstījis šādu tekstu:

“Reiz bija laiks, kad cilvēku dzīvē nebija nekādas kārtības, gluži kā plēsīgu zvēru vidū, un valdīja vistīrākā vardarbība. Labos tolaik neatalgoja, bet ļaunos nesodīja. Un tad cilvēki izdeva sev likumus, kas visiem bija vienādi un atturēja no noziedzības. Ja kāds noziedzās, to sodīja. Likumi traucē darīt varas darbus atklāti, tāpēc noziegties varēja tikai slepeni, un, kā man šķiet, kāda viltīga un gudra galva izdomāja cilvēkiem bailes no dieviem, lai noziedznieki baidītos arī slepeni ko ļaunu darīt vai teikt, vai (pat) domāt. Šī gudrā galva ieviesa ticību dieviem: ir viens dievs, kurš dzīvo mūžīgi, būdams pilns spēka, kurš redz un dzird garīgi un kuram piemīt pārcilvēciska saprašana; viņam ir dievišķa iedaba, un visu viņš uzmana. Viņš dzird visu, ko cilvēki runā un visu, ko tie dara, viņš var redzēt. Ja tu klusībā nodomā ko sliktu, tomēr tas nepaliek dievam apslēpts, jo viņam piemīt pārcilvēciska izzināšanas spēja.

Ar šādām runām gudrinieks ieviesa visviltīgāko mācību, patiesību ieslēpjot mānīgos vārdos. Dievi, teica viņš mitinās tur, no kurienes parasti cilvēkus var visvairāk nobaidīt, no kurienes, kā viņš zināja, pār cilvēkiem nāk bailes un gluži tāpat svētība trūcīgai dzīvei, – no pašiem augstumiem, kur zibeņo un pērkona dārdi dzirdami, kur atrodas debesu velve – laika, gudrā mākslinieka, brīnišķais mākslas darbs, no turienes, kur dienas starojošā bumba savu ceļu iet un maigs mitrums uz zemi pludot sāk. Ar šāda veida bailēm viņš draudēja cilvēkiem un, visu atbilstīgi un labi pārdomādams, norādīja to mitekļos dievībai piedienīgo vietu un nelikumību deldēja ar likumiem.”

Tātad ieklausoties Kritija teiktajā var saprast, ka agrāk cilvēki ir dzīvojuši kā mežoņi, kas neatzīst nekādus likumus, jo tādi vienkārši nebija. Ja cilvēki ar varu censtos īstenot savas vēlmes, tad vienkārši nebūtu nekādas cilvēku kopdzīves un valdītu slepkavošana. Tāpēc cilvēkam ir pavisam apzināti jāveido likumi. Viņam jāaizliedz darbības, kas nepieļauj mierīgu kopdzīvi. Tātad viņam jāciena citi cilvēki un jāapzinās, ka tiem ir tādas pašas tiesības, kādas viņš piešķir sev. Tātad citu dzīvība, īpašums un intereses ir jāņem vērā. Jānodrošina interešu līdzsvars. Tikai tad var pastāvēt cilts, kas ir plašāka par ģimeni.

Ģimenē un ciltī cilvēkiem ir savstarpēji radnieciskas attiecības un viņi labi cits citu pazīst. Šādās kopās veidojas hierarhija un sakari, kas balstās uz simpātijām, draudzību mātes un bērna attiecībām u.tml. Mazās pārskatāmās grupās cilvēki var mierīgi sadzīvot, jo valda spēcīga izjūta par piederību vienai lielai ģimenei, taču nekāda valsts vēl nav izveidota.

Ja kāda cilvēku grupa tiecas pāraugt ģimenes klana lielumu, ar šādiem noteikumiem un radniecības attiecībām vairs nepietiek, jo tad rodas saskarsme ar svešiem. Tas nozīmē, ka ir arī citi cilvēki, kas nav ģimenes vai cilts locekļi. Pret svešiniekiem izturēšanās ir citāda. Viņi tiek uztverti kā konkurenti vai ienaidnieki un atvairīti, padzīti, pat nogalināti, kā tas ir konstatēts, novērojot cilvēkveidīgos pērtiķus. To, ka arī cilvēki var tā rīkoties, mēs vienmēr esam zinājuši.

Cilvēka noteiktie likumi regulē ikviena cilvēka izturēšanos citam pret citu. Ja aplūko seno ebreju desmit baušļus un trīs svarīgākos – melošanas, zagšanas un nonāvēšanas – aizliegumus, tad atzīsim, ka runa ir par to, lai tiktu cienīts ikviens cilvēks neatkarīgi no tā, kas viņš arī būtu, lai viņu neviens neievainotu, nerunājot nemaz jau par nogalināšanu. Ja visi cilvēki to ievērotu, viņi varētu mierīgi sadzīvot.

2.1. Kā cilvēki pamato savus likumus?

Cilvēki nosaka sev likumus, lai varētu regulēt savu kopdzīvi. Tātad likumiem ir jēga. To ievērošanai ir jānodrošina tāda cilvēku kopdzīve, kurā valdītu miers, ikviens varētu izmantot savas tiesības u.tml.

Likumi ir labi, ja to ievērošana nodrošina labu rezultātu. Ja cilvēki reizēm runātu patiesību, bet reizēm melotu, neviens vairs nevarētu ticēt otra vārdiem. Tātad tu nedrīksti melot! Bet, ja kāds uz nāvi slims cilvēks man sirsnīgi lūdz apstiprināt, ka viņš atkal kļūs vesels, vai es darīšu ko labu, teikdams rūgto patiesību “Nē mans draugs tev jāmirst”? Vai es drīkstu patiesības labad izmisušajam atņemt pēdējo cerību, vai man tas patiesi jādara? Ja kāda cilvēka bada nāvi es varu novērst tikai tā, ka aizkaru kāda cita īpašumu, ko gan tad nozīmē bauslis “Tev nebūs zagt”? Un, visbeidzot, ja vienīgi es varu glābt daudzu cilvēku dzīvības, nogalinot tirānu, piemēram, Ādolfu Hitleru, kāda tad ir mana attieksme pret bausli “Tev nebūs nokaut”?

Pilnīgi skaidrs, ka pastāv situācijas, kurās pilnīga baušļu ievērošana var radīt tādas sekas, kuras mēs nevaram atzīt par labām. Rodas konflikts, un mums jājautā, vai morālie baušļi ir vispārnozīmīgi. Vai pastāv situācijas, kurās drīkstam atsacīties vai mums pat jāatsakās no šiem obligātajiem pienākumiem?

Šeit varētu piebilst, ka ne visi cilvēki tic dievam, tāpēc viņiem īpaši lielas bailes nav no Dieva soda. Bet ir cilvēki, kas cenšas dzīvot pēc saviem morāles principiem, kas varbūt nesakrīt ar šiem morāles baušļiem, tāpēc arī tika ieviesti stingrāki likumi, kas paredzēja arī par likumu pārkāpšanu sodu vēl cilvēkam dzīvam esot, ko izpildīja cilvēki, nevis Dievs. Protams, kādu laiku cilvēki tic dievam, kurš varētu viņus sodīt par nodarītajiem sliktajiem darbiem, bet cik ilgi. Jo, piemēram, krustu karos cilvēki tika nogalināti, it kā tikai reliģijas vārdā, bet patiesībā reliģijai tur bija visai maza nozīme, lielāka nozīme tur bija jauniegūtajām zemēm. Šī kara laikā neviens nedomāja par tādiem baušļiem kā “Tev nebūs nokaut” vai arī “Tev nebūs zagt”. Sanāk, ka šie krusta kari notika it kā Dieva vārdā, bet pārkāpa dieva morāles baušļus.

3. Īpašumtiesības un morāle

Tās tiesības, kur viena atsevišķa persona figurē kā patstāvīgs tiesību subjekts, ir privātās tiesības. Jebkurš īpašums ir saistīts ar piesavināšanos, jo agrāk, piemēram, zeme visiem bija koplietošanā, bet tad uzradās kāds, kurš izdomāja, ka viņš varētu piesavināt šo zemi. Piesavinot šo zemi, viņš ierobežoja personu rīcības brīvību, aizliedzot tām atrasties uz savas jauniegūtās zemes. Tātad sanāk, ka šis zemes īpašumtiesības ir amorālas, jo piesavinātājs bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem atņēma rīcības brīvību citiem cilvēkiem uz šīs zemes, ierobežo cilvēku privātās tiesības. Pie privātām tiesībām pieder – civiltiesības, darba tiesības u.c. Liekas, ka īpašums ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc notiek dažāda veida noziegumi, piemēram, Ziemeļu Amerikā indiāņi tika ar varu padzīti no sev likumīgi piederošiem īpašumiem. Kā jau tika teikts iepriekš pie privāttiesībām pieder arī civiltiesības, kas ir noteiktas civillikumā. Civillikums būtībā regulē cilvēku civiltiesiskās attiecības, tas atrunā tādas lietas, kuru dēļ varētu izcelties kaut kāda veida domstarpības, piemēram, mantojumu tiesības, lietu tiesības, laulību tiesības, saistību tiesības. Katrā likumā var atrast kaut kādas nepilnības, kuras var izmantot ļaundabīgos nolūkos. Bet pēc manām domām šis likums ir tas, kurš palīdz izšķirt vismaz tiesiskā ceļā, kuram no strīdā iesaistītajām personām ir bijusi taisnība, protams, ka katrs likumus tulkos sev izdevīgākajā valodā. Viena no civillikuma nodaļām ir par lietu tiesībām, bet skatoties vēl sīkāk šajā nodaļā tiek runāts par īpašumu, šeit tiek runāts tikai par īpašuma veidiem, kā sadalīt, piemēram, zemi, ko darīt ar atrastu mantu, kā valdītājs var iegūt īpašumā savu valdījumu. Bet arī šīs jomas ir tās, kur var izcelties dažādi strīdi starp ieinteresētajām pusēm un var novest pie tā, ka, piemēram, cilvēks, kuram pēc viņa domām ir likumības tiesības uz kādu sava kaimiņa valdījumā atrodošos lietu, sāk dažādi tiranizēt savu kaimiņu, piemēram, ielejot tā dīķī ķīmiskos atkritumus, to jau varētu nosaukt par cita īpašuma bojāšanu. Un vainīgo varētu sodīt par huligānismu. Attiecībā uz īpašumu cilvēki mēdz apzināti vai neapzināti nodarīt kaut kādus nodarījumus. Un vienalga vai šis nodarījums tiks izdarīts tīšām vai netīšām nodarītājam būs jāatbild par savu nodarījumu, protams, ja šis īpašums piederēs kādam citam.

Lai cilvēki spētu sadzīvot un nestrīdētos savā starpā par savām tiesībām uz kādu lietu, civillikumā ir nodaļa par lietu tiesībām, kas speciāli atrunā dažādus starpgadījumus, kas varētu rasties starp potenciālajiem īpašniekiem, vai arī īpašniekiem un šo īpašumu valdīt gribētājiem. Lietu tiesībās ir noteikts, ka par īpašumu var iegūt tikai bezīpašnieka lietas, bet vienīgi tajā gadījumā, kad ar lietas varā ņemšanu tieši saistīts nodoms iegūt to par īpašumu (CL930). Šis pants zināmā mērā pasaka, ka īpašniekam tāpat nevar atņemt īpašumu, ja vien tam nav tiesiska pamata. Šis pants arī it kā norāda, ka ne vienmēr var dabūt to, ko vēlas. Piemēram, tas nebūtu normāli, ja kāds garāmgājējs ierauga skaistu māju pēkšņi izdomā, ka viņš labprāt tajā dzīvotu. Un nākamajā dienā viņš jau ievācas šajā mājā neņemot vērā mājas patiesā īpašnieka iebildumus, tas būtu amorāli, tāpēc ir šis likums par lietu tiesībām, kurš aizstāv īpašnieku privāttiesības. Lietu tiesībās ir pieminēts arī tāds gadījums, kā “lietu atrašana”(CL 940-953). Lieta tiek uzskatīta par nozaudētu, kad tās nozaudētājs nezina, kur to meklēt vai no kā pieprasīt, vai kādā kārtā dabūt atpakaļ to savās rokās (CL 943.p.). Nozaudētas lietas atradējam, ja viņam nozaudētājs zināms, jāatdod tā pēdējam, saņemot no viņa pienākošos atradēja algu (948.p.). Par tādas lietas atrāšanu, kura pieder pie karavīra apbruņojuma, jāpaziņo tuvākai kara priekšniecībai (944.p.). Izlasot šo pantu man ienāca prātā, ka ir taču tādi cilvēki, kuri nozog kādu lietu un pēc tam piesakās kā atradēji saņemot vēl par to sev pienākošos atradēja algu, tā varētu būt laba nodarbošanās cilvēkiem, kuriem nav nekādas godīguma izjūtas un kuri ir pietiekami viltīgi, lai viņus nepieķer. Šis piepelnīšanās veids varētu padoties tādiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu morāles vērtību izpratne, kuri vēl pēc zādzības varētu bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem paskatīties savam “upurim” acīs un pieprasīt “atalgojumu” par savu nodarījumu. Un varbūt arī tāpēc lielai daļai cilvēku, kuri patiesi atrod kādu nozaudētu lietu, ne vienmēr gribēs šo lietu nodot tās likumīgajam īpašniekam, jo var gadīties, ka īpašnieks nodomās, ka viņš šo lietu ir nozadzis, lai iegūtu šo atradēja algu, un tāpēc šis atradējs vienkārši negrib piedzīvot šāda veida pazemojumu. Jo šis atradējs varbūt tikai labu gribēdams atrod lietas likumīgo īpašnieku un nodod šo nozaudēto lietu atpakaļ, bet viņam sanāk nepatikšanas par laba darba izdarīšanu. Šajā sadaļā ir pateikts, kāds statuss ir lietas atradējam un, kas viņam ir jādara ar atrasto lietu un vai viņam šī lieta pienākas, kā likumīgajam atradējam vai arī šī lieta pienākas tās likumīgajam īpašniekam. Šī nodaļa parāda, kā jārīkojas cilvēkam, kuram vismaz ir kaut kāda pienākuma apziņa, ja viņš ir atradis kādu lietu, jo var gadīties, ka viņš labprāt atdotu vai arī sadalītu atrasto mantu, bet viņš nezina kā to izdarīt. Lietu tiesību nodaļā ir arī tāds pants, kas aizliedz meklēt apslēpto mantu uz svešas zemes. Un ja uz šīs zemes tiek atrasta apslēptā manta, tad tā piekrīt tam, kam šī zeme pieder. Bet šajā pašā pantā ir pieminēts arī tas, ja šī manta tiek atrasta nejauši, tad tā tiek dalīta uz pusēm ar zemes īpašnieku (CL 953.p.). Izlasot šo pantu, liekas, ka vairāk neviens speciāli neies meklēt apslēpto mantu uz svešas zemes, bet atradīs to netīšām uz tās pašas zemes, protams, ja viņam būs pierādījumi, ka tiešām viņš šo mantu atradis netīšām un dalīs mantu uz pusēm ar zemes īpašnieku.

Civillikumā ir atrunāts arī tāds aspekts kā īpašuma iegūšana ar ieilgumu. Ieilgums ir īpašuma iegūšanas veids ar labticīgu valdītāju, kas valdījis svešu lietu noteiktā laikā, balstoties uz tiesiska pamata un ievērojot citus likumiskos nosacījumus (CL 998.,999.p.).

1) No tā izriet, ka ne katrs valdītājs var iegūt savā īpašumā svešu lietu, bet gan vienīgi labticīgs valdītājs.

 Tas nozīmē, ka ieilgums pēc savas juridiskās dabas ir labticības institūts. Ar labu ticību jāsaprot tāds valdītāja stāvoklis, kad viņš nezina šķēršļus, kas nepieļauj iegūt to par īpašumu (CL 1013.p.), pie kam valdītāja maldība var attiekties tikai uz faktiem (1013. P. 2.d, salīdz 1014.p.). Tiesiskai maldībai nav labas ticības spēka – 1013.p.2.d. Beidzot, ja valdītājam, pastāvot šķēršļiem, ir bijis pietiekošs iemesls šaubīties par sava valdījuma tiesīgumu, tad viņš vairs nav atzīstams par labticīgu valdītāju (1013.p. 3.d.). valdītājam jābūt labticīgam visu ieilgumam noteikto laiku (1015.p.).

 Ja kāds iegūst valdījumu caur vietnieku, laba ticība prasāma no abiem, bet ja valdījums tikai turpinās caur vietnieku, tad laba ticība prasāma tikai no atvietojamas personas (1016.p.). Valdītāja ļauna ticība attiecībā uz vienu lietas daļu nav par šķērsli viņam iegūt ar ieilgumu lietas pārējās daļas (1017.p.).

2) svešu lietu ar ieilgumu var iegūt ne katrs labticīgs valdītājs, bet tikai tāds, kam ir šī labticīgā valdījuma tiesisks pamats.

3) Neraugoties uz to, ka valdītājs ir labticīgs un ir valdījuma tiesisks pamats, svešu lietu iegūt par īpašumu valdītājs var ne citādi, kā tikai ar ieilgumam noteiktā laika (termiņa) notecējumu.

4) Kas savu īpašuma iegūšanu pamato ar ieilgumu, tam jāpierāda kā valdījums, tā arī tā turpināšanās pa visu vajadzīgo laiku. Kad izceļas strīds, tad tam, kas iegūst īpašumu ar ieilgumu, jāpierāda sava valdījuma tiesiskais pamats; ja viņš to pierādījis, tad viņš atzīstams arī par labticīgu valdītāju, kamēr nav pierādīts pretējais (1030. un 1031.p.).

Šajos pantos varētu teikt ir atrunātas visas lietas, kam ir jāpiepildās, lai valdījums nonāktu valdītāja īpašumā. Bet ja cilvēks gribēs ļoti kādu lietu, tad viņš atradīs vaidu, kā tā varētu nonākt viņa likumīgajā īpašumā. Piemēram viņš varētu noklusēt kādu nozīmīgu apstākli, kas viņam vienīgajam ir zināms par lietas patieso īpašnieku, un kuru izpaužot lieta nenonāktu valdītāja īpašumā.

Nobeigums

Šo darbu rakstot autors secināja, ka morālei tiesību zinātnē ir daudz lielāka nozīme nekā sākumā likās. Jo varētu teikt, ka morālās apziņas iemācīšana cilvēkam ir galvenais priekšnoteikums, lai cilvēks izaugtu par pilntiesīgu sabiedrības locekli, kurš spēj saprast, ka likumu ievērošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai sabiedrība spētu kārtīgi funkcionēt. Un tikpat noteicošs ir likums par īpašumu, kura precizitāte un pareizs noformējums, palīdz novērst dažādus strīdus pašos to pamatos.

Izmantotā literatūra

1. Rolands Simons – Šefers, “Mazā filosofija Berenīkei”, Apgāds “Krauklītis”, 1998. gads, 151 lpp.

2. Prof. Dr. Iur. Vasilijs Sinaiskis, “Latvijas civiltiesību apskats” Lietu tiesības. Saistību tiesības, Latvijas juristu biedrība, Rīgā 1996. gads, 246. lpp.

3. “Juridisko terminu vārdnīca”, Nordik, Rīga, 1998. gads, 161. lpp.

Leave a Comment