LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJA
Krimināltiesisko zinātņu katedra
REFERĀTS
Lekciju kursam krimināltiesībās
“SODU VEIDI”
Darba izpildītājs: Policijas koledžas
124 neklātienes
grupas students
Raitis Turss
Rīga 1999 gads.
Saturs:
1. Soda jēdziens.
2. Sodu sistēma.
3. Sodu veidi:
a) Pamatsodi:
– nāves sods,
– brīvības atņemšana,
– arests,
– piespiedu darbs,
– naudas sods.
b) Papildsodi:
– mantas konfiskācija,
– izraidīšana no Latvijas Republikas,
– naudas sods,
– tiesību ierobežošana,
– policijas kontrole.
Izmantotā literatūra.
1. Kriminālsods ir piespiedu līdzeklis, ko valsts vārdā uzliek personai, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Šo sodu var piespriest tikai tiesa.
Saskaņā ar Krimināllikumu kriminālsodu var atzīt par valsts piespiedu līdzekli.To piespriež valsts vārdā un tam ir publisks raksturs, tādēļ spēkā stājies tiesas spriedums ir obligāts ne vien notiesātajam, bet arī visiem citiem valsts iedzīvotājiem, turklāt valsts realizē atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu sprieduma izpildi.
Soda piespiedu raksturs nozīmē arī to, ka notiesātajam tiek noteikti zināmi ierobežojumi un sagādātas zināmas ciešanas – viņam var atņemt brīvību, atņemt tiesības uz zināmu nodarbošanos, konfiscēt mantu u.c.
2. Krimināllikumā ir dota Latvijā pastāvošo Kriminālsodu sistēma. Tā būtiski atšķiras no soda veidu uzskaitījuma Latvijas KK – izslēgti vairāki sodu veidi (nometinājums, izsūtījums, atbrīvošana no amata, sabiedriskais nopēlums), kurus pēdējos gados tiesu praksē tikpat kā nepielietoja, bet Krimināllikumā norādīti daži jauni sodu veidi (arests, piespiedu darbs).
Sodu sistēma ir likumā noteiktā kārtībā izvietots kriminālsodu izsmeļošs uzskaitījums, kurus tiesa var piespriest personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus. Soda veidu uzskaitījums ir tiesai obligāts,tā nevar piespriest citu sodu. Bez tam ikviena soda robežas Krimināllikumā ir stingri noteiktas.
3. Saskaņā ar likumu kriminālsodus iedala pamatsodos un papildsodos. Personai, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var piespriest tikai vienu pamatsodu. Ja tas ir piespriests kā pamatsods, to nevar piespriest papildus pie citiem sodiem. Savukārt, personu, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nevar sodīt, nepiespriežot viņai pamatsodu.
Bez pamatsoda personai, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var piespriest vienu vai vairākus likumā norādītos papildsodus. Patstāvīgi tos piespriest nevar, bet tikai kopā ar pamatsodu. Sodi ir:
a) Pamatsodi.
Nāves sods – ir pats bargākais Krimināllikumā paredzētais kriminālsoda veids. Likumā norādīts tikai viens tā piemērošanas veids – nošaušana. Nāves sodu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Likumā speciāli uzsvērts, ka nāves sodu nevar piespriest personai, kura līdz šī nozieguma izdarīšanai vēl ir bijusi nepilngadīga, kā arī sievietei.
Krimināllikumā nav regulēts jautājums par to krimināllietu izskatīšanas kārtību, kurās likums pieļauj piespriest nāves sodu. Saskaņā ar kriminālprocesuālo likumu šīs kategorijas lietas iztiesā apgabaltiesa kā pirmās instances tiesa. Lietā ir obligāta aizstāvja piedalīšanās.
Tiesai, izskatot lietu par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos, nav pienākums vainīgajam vienmēr piespriest nāves sodu. Likuma sankcija paredz alternatīvas iepēju – bez nāves soda arī mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu uz laiku no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem.
Nāves sodu apžēlošanas kārtībā var aizstāt tikai ar mūža ieslodzījumu.
Brīvības atņemšana – ir atzīstama par visplašāk pielietojamo barga soda veidu. Kā norādīts likumā, brīvības atņemšana ir personas piespiedu turēšana ieslodzījumā.Tātad šis sods saistīts ar notiesātā izolēšanu no agrākās vides, ierastā dzīves veida, pastāvošajiem sociālajiem kontaktiem. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam papildu fizisku un psiholoģisku slodzi un grūtības.
Brīvības atņemšanas soda izciešanas kārtību nosaka saskaņā ar Sodu izpildes likuma norādījumiem.
Šo sodu izcieš slēgtajā cietumā, daļēji slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Nosakot brīvības atņemšanas sodu, tiesas spriedumā norāda tās brīvības atņemšanas iestādes veidu, kurā uzsākama soda izciešana.
Brīvības atņemšanas vietās šķirti tur vīriešus un sievietes, kā arī nepilngadīgos un pieaugušos. Šķirti tur arī tos notiesātos, kuru personiskās īpašības un kriminālā pieredze negatīvi iespaido citus notiesātos vai arī kuri apspiež un izmanto pārējos.
Saskaņā ar likumu tiesa, piespriežot brīvības atņemšanas sodu, tā laiku nosaka gados un mēnešos. Brīvības atņemšanas sodu var noteikt dienās, aizstājot ar to piespriesto naudas sodu vai policijas kontroli.
Arests – ir personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā, ko tiesa var piespriest uz laiku no trim dienām līdz sešiem mēnešiem (aizstājot naudas sodu ar arestu, to var noteikt uz laiku līdz vienam gadam).Tādejādi arestu zināmā mērā var atzīt par brīvības atņemšanas soda vieglāko veidu.
Sodu izpildes likums nosaka, ka ar arestu notiesātie tiek turēti kopieslodzījumā valsts policijas iestādēs arestam iekārtotās izolētās un apsargājamās telpās, taču, pamatojoties uz notiesātā lūgumu, viņu var turēt vienieslodzījumā, ja ir brīvas telpas. Katrā gadījumā ar arestu notiesātie tiek turēti šķirti no citu kategoriju ieslodzītajiem.
Ja arests piespriests militārpersonai, tā šo sodu izcieš virssardzē. Šķirti izvietojami virsnieki, instruktori un kareivji, kā arī ar arestu notiesātie – atsevišķi no disciplināri sodītām militārpersonām.
Krimināllikums nosaka personu loku, kurām nav piemērojams arests. Tās ir grūtnieces un mātes, kuru aprūpē ir bērns līdz viena gada vecumam. Šādos gadījumos ir mērķtiecīgi izvēlēties citu, vieglāku soda veidu.
Piespiedu darbs – ir jauns soda veids. Likumā noteikts, ka piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamos darbos, ko notiesātais izcieš kā sodu, veicot dzīves vietas apvidū pašvaldības noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā.
Piespiedu darbs ir pamatsods, kas arī zināmā mērā ierobežo personu brīvību. Tomēr īpatnība šim sodam ir tā, ka notiesāto nepakļauj ieslodzījumam un tātad neizolē no ierastās vides. Soda būtība ir darbs bez atlīdzības, no kura notiesātais nevar izvairīties. Darba raksturu un vietu nosaka tā pašvaldība, kuras rajonā notiesātais dzīvo laikā, kad stājas spēkā tiesas spriedums.
Likumā noteikts, ka piespiedu darbu kā kriminālsodu var piespriest uz laiku no četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit stundām. Gadījumā, ja notiesātais ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas, viņam tiesa piespiedu darbu aizstāj ar arestu, astoņas piespiedu darba stundas rēķinot kā vienu aresta dienu.
Personu loks kurām nav piemērojams piespiedu darbs ir darbnespējīgas personas (invalīdi, pensionāri, grūtnieces u.c.), kā arī militārpersonas. Pēdējie sakarā ar viņu patstāvīgo atrašanos dienestā tādam sodam nevar tikt pakļauti.
Naudas sods – ir visvieglākais Krimināllikumā paredzētais pamatsoda veids. Naudas sods ir naudas piedziņa, ko tiesa uzliek kā pamatsodu vai papildsodu.
Naudas sods nav saistīts ar notiesātā brīvības ierobežošanu, taču viņam var rasties būtiski materiālas dabas ierobežojumi, jo naudas sods ir mantiska rakstura sods.
Likumā norādīts naudas soda minimālais un maksimālais apmērs – no vienas līdz divsimt Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu apmērā sprieduma taisīšanas brīdī. Naudas sodu tiesa piespriež atbilstoši noziedzīgā nodarījuma smagumam un vainīgā mantas stāvoklim. Šāda likuma prasība nozīmē, ka naudas sods nav pielietojams, ne lai vainīgais atpirktos no cita soda, ne lai vainīgo izputinātu.
b) Papildsodi:
Mantas konfiskācija – ir visbargākais Krimināllikumā paredzētais papildsods. Tā ir notiesātā īpašumā esošās mantas vai tās daļas piespiedu bezatlīdzības atņemšana valsts īpašumā. Mantas konfiskācija kā papildsods galvenokārt paredzēts pantos, kuros noteikta atbildība par sevišķi smagiem vai smagiem mantiskiem noziegumiem. Mantas konfiskāciju var vērst vienīgi uz notiesātā personīgo mantu vai viņa mantas daļu kopīpašumā. Var konfiscēt arī notiesātā īpašumā esošu mantu, ko tas nodevis citai fiziskai vai juridiskai personai.
Mantas konfiskācija kā kriminālsods ir jānorobežo t.s. speciālās konfiskācijas, kas nav uzskatāma par sodu.
Izraidīšana no Latvijas Republikas – Šo sodu var attiecināt vienīgi uz citas valsts pilsoni vai personu, kurai ir patstāvīgās uzturēšanās atļauja citā valstī. Izraidīšanu no Latvijas Republikas piespriež tikai kā papildsodu, nenorādot tā termiņu un izpildot to tikai pēc pamatsoda izciešanas. Šo sodu piespriež, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijas Republikā.
Izraidīšanu no Latvijas Republikas savas kompetences ietvaros izpilda valsts policijas iestādes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un valsts robežsardze.
Personas izraidīšana notiek saskaņā ar likumā noteikto kārtību.
Tiesību ierobežošana – ir tiesību atņemšana uz noteiktu vai visu veidu uzņēmējdarbību, uz noteiktu nodarbošanos, uz noteiktu amatu ieņemšanu vai speciālu likumā paredzētu atļauju vai tiesību iegūšanu. Minētās tiesības ar tiesas spriedumu tiek atņemtas uz laiku no viena līdz pieciem gadiem vai līdz īsākam termiņam, ja tas speciāli norādīts Krimināllikuma Sevišķās daļas pantā. Šo sodu piespriež galvenokārt tad, kad sakarā ar noziedzīgā nodarījuma raksturu, ko vainīgais ir izdarījis, ieņemot kādu amatu vai veicot zināmu nodarbošanos, tiesa atzīst par neiespējamu ļaut šai personai turpināt strādāt tādā amatā vai veikt tāda veida nodarbošanos.
Tiesību ierobežošana Krimināllikumā paredzēta tikai kā papildsods, un tā izciešanas laiks visos gadījumos attiecas uz laiku, kad notiesātā persona ir brīvībā.
Policijas kontrole – ir papildsods, ko tiesa piespriež kā piespiedu līdzekli, lai uzraudzītu no brīvības atņemšanas vietas atbrīvotās personas uzvedību un pakļautu šo personu policijas iestādes norādītajiem ierobežojumiem.
Šo papildsodu tiesa piespriež, notiesājot ar brīvības atņemšanu tikai tad, ja Krimināllikuma Sevišķās daļas pantā, pēc kura notiesā vainīgo, sankcijā tāds papildsods ir paredzēts.
Policijas kontroli nosaka uz laiku no viena gada līdz trim gadiem un šis sods izpildāms pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas. Papildsoda izciešanas laikā notiesātais pakļauts policijas iestādes norādītajiem ierobežojumiem. Sodu izpildes likums paredz, ka personai, kurai ar tiesas spriedumu noteikta policijas kontrole, var piemērot šādus ierobežojumus:
1) aizliegumu atstāt dzīvesvietu noteiktā laikā;
2) aizliegumu uzturēties noteiktās sabiedriskās vietās;
3) aizliegumu izbraukt no noteiktas administratīvās teritorijas bez policijas atļaujas;
4) pienākumu ierasties policijas iestādē reģistrēties no vienas līdz četrām reizēm mēnesī.
Lai pārbaudītu, kā persona, kurai noteikta policijas kontrole, ievēro noteiktos ierobežojumus, policijas darbinieki to var apmeklēt dzīvesvietā jebkurā diennakts laikā.
Pēc brīvības atņemšanas iestādes administratīvās komisijas vai policijas iestādes iesnieguma tiesa var samazināt policijas kontroles termiņu vai to atcelt.
Turpretim, ja notiesātais papildsoda izciešanas laikā izdarījis jaunu noziegumu (bet nevis kriminālpārkāpumu), viņam neizciesto papildsoda laiku tiesa aizstāj ar brīvības atņemšanu, nosakot galīgo sodu pēc spriedumu kopības. Papildsodu tiesa aizstāj ar brīvības atņemšanu arī tad, ja notiesātais papildsoda izciešanas laikā ļaunprātīgi pārkāpj policijas kontroles noteikumus. Noteikumu pārkāpšana ir ļaunprātīga, ja notiesātais gada laikā jau divas reizes sodīts par šo pārkāpumu.
Izmantotā literatūra:
Dainis Mežulis. KRIMINĀLTIESĪBAS SHĒMĀS. Vispārīgā daļa.
Uldis Krastiņš,
Valentija Liholaja,
Aivars Niedre. KRIMINĀLTIESĪBAS .