Starptautiskā adopcija.

Viens no ģimenes tiesību institūtiem, kuriem tiek pievērsta uzmanība arī starptautisko privāttiesību kontekstā, ir adopcija, jo dažādās valstīs un tiesību sistēmās dažādi tiek saprasts adopcijas jēdziens un tās tiesiskās sekas, kas rada problēmas gadījumos, kad adopcija notiek ar ārvalstu elementa piedalīšanos, jo dažādās valstīs dažādi tiek risināti adopcijas tiesisko seku jautājumi, kā, piemēram, adoptētāju vecāku varas apmērs, tiesības adoptētajam un adoptētājiem lietot vienam otra īpašumu, saņemt kompensāciju otra vardarbīgas nāves gadījumā, bet jo īpaši bieži strīdi rodas attiecībā uz mantošanas tiesību jautājumiem.
Jāatzīst, ka arī LR Civillikums nedod kompaktu definīciju tam , ko tad saprast ar adopciju. Tomēr adopcija tiesiskās sekas ir noteiktas LR Civillikuma 173.p.1.d. – adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā arī mantiskajās attiecībās. Likums uzsver, ka ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.
Savukārt citās valstīs izpratne par adopciju un tās tiesiskajām sekām var atšķirties, jo, piemēram, vispārējās tiesību sistēmas valstīs adopciju ilgāku laiku nepazina tādā izpratnē, kāda tā pastāv civiltiesību sistēmas valstīs, kur, balstoties uz romiešu tiesībām , adopcijas institūts bija attīstīts. Tomēr mūsdienās arī vispārējo tiesību sistēmas valstīs adopcijas izpratne tuvinājusies civiltiesību sistēmā pazīstamajai izpratnei, kaut arī agrāk adopcijas jēdziens vispārējo tiesību sistēmas valstīs tika lietots gan attiecībā uz leģitimāciju, paternitātes atzīšanu, gan adopciju. Mūsdienās ASV ar adopciju saprot oficiālu procesu, kura rezultātā tiek radītas bērnu un vecāku attiecības starp personām , starp kurām nav šādu dabisku attiecību.*

______
* – Scoles, Hay. Conflict of laws. – St.Paul, 1984, p.542;
Starptautiskajās privāttiesībās adopcijas jautājumos likumu kolīzijas attiecas, pirmkārt, uz tiesas jurisdikciju adopcijas apstiprināšanā, un, otrkārt, uz adopcijas un tās seku atzīšanu citās valstīs.*
Ja visas adopcijā iesaistītās puses – paredzamie adoptētāji, adoptējamais bērns, dabiskie vecāki vai aizbildņi dzīvo vienā un tajā pašā valstī, nerodas nekādas problēmas – spriedums, ar kuru kompetenta tiesa apstiprinājusi adopciju, būs spēkā visur. Jautājums kļūst sarežģītāks, ja pusēm ir dzīvesvietas dažādās valstīs.
LR Civillikuma Ievada normās nekas nav minēts par to, kāds likums piemērojams adopcijas procesā. Vadoties no analoģijas ar 9.p.1.d., kas nosaka, ka aizbildnību vai aizgādnību nodibina pēc Latvijas likuma, ja aizbildnībai vai aizgādnībai pakļaujamās personas dzīvesvieta ir Latvijā, varētu domāt, ka arī adopcija veicama pēc Latvijas likuma, ja adoptējamā dzīvesvieta ir Latvijā. Savukārt profesors J.Bojārs uzskata, ka Latvijas likums ir piemērojams, ja adoptētāja dzīvesvieta ir Latvijā,** pamatojoties uz analoģiju ar Civillikuma 15.p.1.d. – vecāku un bērnu personiskās un mantiskās attiecības nosakāmas pēc Latvijas likuma, ja personai, kam pieder vecāku vara, dzīvesvieta ir Latvijā. Tomēr šāds apgalvojums varētu neizturēt kritiku, jo Civillikuma 15.p. iet runa par jau pastāvošām vecāku un bērnu attiecībām, un to drīzāk var piemērot gadījumos, ja adoptējamā bērna bioloģiskajiem vecākiem dzīvesvieta ir Latvijā, jo ne visos gadījumos adopcija notiek pēc tam, kad bioloģiskajiem vecākiem atņemta vecāku vara.
Tā kā galvenais faktors, kurš tiek ņemts vērā adopcijas lietā, ir bērna interešu aizsardzība, tad īpaši vispārējo tiesību sistēmas valstīs tiek uzskatīts, ka vislabāk bērna tiesības var aizsargāt bērna domicila valsts, tādēļ arī jurisdikcija adopcija lietās piekrīt adoptējamā bērna domicila valsts tiesai. Bez tam nav pamata domāt, ka ar ārvalsts tiesā apstiprinātu adopciju varētu apdraudēt adoptētāju domicila valstī pastāvošos sociālos institūtus un tādēļ būtu nepieciešama īpaša adoptētāju domicila valsts tiesas iejaukšanās..

______

* – Reese, Willis L. Cases and materials on conflict of laws. – New York, 1990, p.888.
** – J.Bojārs. Starptautiskās privāttiesības. – R., 1996., 217.lpp.

Patiesībā vienīgās personas, kuras adopcijas rezultātā tiek zināmā mērā ietekmētas negatīvi, ir gan adoptētāju, gan adoptējamo asinsradinieki, jo ar adopciju mainās to radniecības attiecības ar adoptēto bērnu, un līdz ar to tiek ietekmētas radinieku mantošanas tiesības, kas savukārt ne tuvu nevarētu tikt uzskatīts par adopcijas gadījumos vērā ņemamu faktoru, jo adopcijas galvenā būtība ir vecāku un bērnu attiecību nodibināšana un bērna interešu aizsardzība
Adopcija, kas notikusi bērna domicila valstī, brīvprātīgi piedaloties adoptētājiem, tiks atzīta par derīgu gan tiesas valstī, gan arī jebkurā citā valstī. Pretēji lēmumi varētu drīzāk tikt uzskatīti par šauru noteiktas likuma normas interpretējumu, nevis vispārēju tiesību principu piemērošanu. *
Vai varētu tikt atzīta par derīgu adopcija, kas notikusi pēc adoptētāju domicila valstī pēc adoptētāju domicila valsts likumiem ? Atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva,** jo jāņem vērā, ka var būt gadījumi, kad adopcija iespējama tikai šādā, veidā, jo adoptējamais bērns pats nevar mainīt savu domicilu, bet viņa vecāki var būt miruši vai attiekušies no bērna. Tā kā adopcijas lietās tiesas galvenais uzdevums ir rūpētie par bērna interesēm un iespējami labi nodrošināt tā nākotni, tad arī jāuzskata par vienīgo pareizo to rezultātu, ar kuru bērnam tiek radīta vislabākā iespējamā situācija. Tātad, ja tiesas valstī ir vai nu bērna, vai arī adoptētāju domicils, tad tiesa var realizēt savu jurisdikciju šajā lietā, ja tās ir bērna interesēs. Atsevišķi ārvalstu autori uzskata, ka nav pieļaujama adopcija pēc adoptētāju domicila valsts likumiem, pamatojoties uz to, ka tikai bērna domicila valsts tiesa pievērsīs vislielāko uzmanību bērna interesēm un varēs pilnīgi izvērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu. *** Tomēr šāds viedoklis ignorē faktu, ka jebkuras valsts publiskā kārtība nodrošina vislielāko labvēlību un uzmanību adopcijas lietās, ka adopcija parasti ir tieši tas instruments, kas nodrošina bērna interešu ievērošanu un aizsardzību, kā arī to, ka adopcijā, kas parasti notiek stingri likumiskos ietvaros, galvenais uzsvars tiek likts uz bērna interešu aizsardzību.

______

* – Scoles, Hay. Conflict of laws. – St.Paul, 1984, p.541;
** – turpat, p.541;
*** – turpat, p.542.

Vispārējo tiesību sistēmas valstīs, kurās pastāv noteikums, ka adopcijai jānotiek adoptējamā vai adoptētāja domicila valstī, nerodas problēmas ar piemērojamā likuma izvēli – tā kā jurisdikcija piekrīt adoptētāja vai adoptējamā domicila valsts tiesai, tad arī, izlemjot lietu, tiek piemērots tiesas valsts likums. Civiltiesību sistēmas valstīs domicils jurisdikcijas noteikšanai netiek prasīts, tādēļ, tā kā tiesas valstij nav ciešas saiknes ar pusēm, bet to līdz ar adopciju mainītā statusa sekas tiks risinātas citās valstīs, aktuālāks ir jautājums par lietai piemērojamā likuma izvēli, un šī jautājuma risināšanai ir dažādas pieejas.
Parasti piemērojamais likums ir adoptējamā bērna vai adoptētāju personīgais likums, nevis tiesas valsts likums. Tādējādi adoptētāja personīgais likums tiek ņemts vērā, nosakot priekšnoteikumus tam, lai konkrētais cilvēks varētu adoptēt bērnu, bet adoptējamā bērna personīgais likums dažās jurisdikcijās tiek ņemts vērā, izlemjot, vai konkrētajā gadījumā adopcija ir nepieciešama. * Tādi paši noteikumi tiek pielietoti civiltiesību sistēmas valstīs, risinot jautājumu par ārvalstīs notikušas adopcijas atzīšanu. Tiek ņemts vērā ne tikai tas, vai tiesa, kura pieņēmusi lēmumu adopcijas lietā, ir bijusi šajā lietā kompetenta, bet arī tas, vai tiesa piemērojusi pienācīgo likumu. Lai tiktu atzīta ārvalstīs notikusi adopcija, civilo tiesību sistēmas valstīs tiek prasīts, lai lietā piemērotais likums būtu adoptētāja personīgais likumus jautājumos, kas attiecas uz adoptētāju raksturojošies aspektiem un viņa rīcībspēju šajā jautājumā, bet adoptējamā bērna likumam jābūt piemērotam attiecībā uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar viņu.**
Tā kā vispārējo tiesību sistēmas valstīs adopcijas lietās tiek piemērots tiesas valsts likums, tad šajās valstīs notikušu adopciju varētu neatzīt civiltiesību sistēmas valstu tiesas, ja vien likums, kurš ticis piemērots attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar adoptējamo bērnu un adoptēju, neietver sevī līdzīgus priekšnoteikumus kā adoptētāja vai adoptējamā personīgais likums.*** No ārvalstīs notikušas adopcijas atzīšanas viedokļa šķēršļus atzīšanai var radīt tas, ka ārvalstīs notikušā adopcijā nav ievēroti tie nepieciešamie adoptētāja vai adoptējamā personīgā statusa priekšnoteikumi, kurus pieprasa adoptētāja vai adoptējamā personīgais likums.

______
* – Scoles, Hay. Conflict of laws. – St.Paul, 1984, p.545;
** – turpat, p.545;
*** – turpat, p.545;

Kā piemēru var minēt vecumu, no kura adoptējamam bērnam ir tiesības dot piekrišanu adopcijai – dažādās valstīs šis vecums svārstās no 10 līdz 21 gadam.* Bērns, kurš, piemēram, pēc ASV jurisdikcijā piemērojamā likuma ir pārāk jauns, lai viņam prasītu piekrišanu, pēc viņa personīgā likuma var būt jau pietiekoši vecs, lai izlemtu, piekrist vai nē.

Tāpat dažādās jurisdikcijās ir dažādi citu priekšnoteikumi adoptētājam un adoptējamajam bērnam, piemēram, tas, ka pusēm jābūt vienas nacionalitātes pārstāvjiem, ka adoptētājs, kurš neatrodas laulībā, nevar adoptēt pretējā dzimuma bērnu, ka adoptēt nedrīkst persona, kurai pašai jau ir bērni, tāpat ir arī dažādi noteikumi attiecībā uz to, cik vecam jābūt adoptētājam – dažādās valstīs vecums svārstās no18 līdz 50 gadiem, kā arī attiecībā uz to, kādai jābūt vecuma starpībai starp adoptētāju un adoptējamo – tā var svārstīties no 10 līdz 30 gadiem. **

Lai novērstu situāciju, kad adopcija, kura būtībā tiek veikta, lai nodrošinātu bērna interešu aizsardzību, vairāk vai mazāk formālu likuma priekšnoteikumu neievērošanas dēļ, nepielietojot adoptētāja vai adoptējamā personīgo likumu, netiek atzīta ārvalstīs, tiek slēgti starptautiski divpusēji un daudzpusēji līgumi, kuru uzdevums ir – panākt zināmu konsekvenci adopcijas jautājumu risināšanā un līdz ar to padarīt iespējamāku ārvalstīs notikušu adopciju atzīšanu.

1965.gadā tika pieņemta Hāgas Konvencija par jurisdikciju, pielietojamo likumu un ārvalstīs notikušas adopcijas atzīšanu. Konvencija ir spēkā, kaut arī pievienojušos valstu skaits ir niecīgs ( 1997.gadā – 3 valstis) ***. Konvencija attiecas uz adopcijām, kurās adoptētājiem ir domicils vai pastāvīga dzīvesvieta valstī, kurā konvencija ir spēkā, kā arī adoptējamais bērns, kurš ir jaunāks par 18 gadiem un neprecējies, ir kādas ko konvencijas dalībvalstīm pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs.****

_____
* – Scoles, Hay. Conflict of laws. – St.Paul, 1984, p.546;
** – turpat, p.546;
***- J.Bojārs. Starptautiskās privāttiesības. – R., 1996., 218.lpp.
**** – turpat, 219.lpp.

Konvencija netiek pielietota, ja adoptētājiem un adoptējamajam ir dzīves vieta tajā pašā valstī vai arī vienāda pilsonība. Konvencija paredz, ka jurisdikciju adopcijas lietā iegūst tā valsts, kurās adoptētājs vai adoptētāji pastāvīgi dzīvo, vai arī kuras pilsonība ir vienam vai abiem adoptētājiem.
Jurisdikciju ieguvusī tiesa vai cita kompetenta iestāde pielieto lex forum, tomēr , ja lieta piekrīt tiesai pēc adoptētāju pastāvīgās dzīvesvietas, tiesai jāņem vērā visi adopciju aizliedzošie noteikumi, kuri ir paredzēti adoptētāja personīgajā likumā , ja adoptētāja pilsonības valsts, pievienojoties konvencijai, ir izdarījusi tādu atrunu. *

Aizliegumi var balstīties uz to, ka adoptētājam ir pašam savi bērni, ka adoptēt vēlas neprecējusies persona, ka bērns jau bijis adoptēts, ka starp adoptētāju un adoptējamo pastāv asins radniecība, kā arī var tikts pieprasīts noteikts adoptētāju vecums un vecuma atšķirība starp adoptētāju un adoptējamo. Savukārt attiecībā uz adoptējamo bērnu tiesai jāņem vērā viņa personīgajā likumā noteiktās prasības attiecībā uz piekrišanu adopcijai.
Jebkurā gadījumā kompetentajai iestādei, kura izlemj adopcijas jautājumu, jādarbojas bērna interešu labākās aizsardzības nolūkā un procesa laikā jāveic nepieciešamās darbības, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt bērna, adoptētāju un bioloģisko vecāku cieņu un privātās dzīves neaizskaramību. Kompetentajai iestādei, kura lemj par adopciju, jāpaziņo par notiekošo procesu bērna pilsonības valstij, valstij, kurā bērns dzimis, kā arī valstij, kurai arī varētu piekrist jurisdikcija konkrētajā adopcijas lietā.**
Adopcijas atcelšanas vai atsaukšanas gadījumā kompetentajai iestādei jāpaziņo par to bērna dzimšanas un pilsonības valstij, kā arī valstij, kurā adopcija notikusi. ***
Konvencijas dalībvalstīs notikušas adopcijas, adopcijas atcelšanas un atsaukšanas tiek atzītās visās pārējās konvencijas dalībvalstīs bez papildus formalitātēm.

________

* – Scoles, Hay. Conflict of laws. – St.Paul, 1984, p.547;
** – turpat, p.547;
*** – turpat, p.547.

Tomēr fakts, ka konvencijai pievienojušās tik maz valstis, liek secināt, ka konvencijas noteikumi nav pilnīgi un ka tie neaptver valstu intereses un neatbilst valstīs pieņemtajām adopcijas normām. Tā, piemēram, var atzīmēt, ka konvencija neparedz jurisdikcijas piekritību adopcijas jautājumos pēc adoptējamā bērna pilsonības vai dzīvesvietas, kas daudzās valstīs tiek atzīts un praktizēts, kā arī tiek atzītas ārvalstīs izdarītas šādas adopcijas .

Tāpat par konvencijas trūkumu var uzskatīt to, ka tajā nav nekādu noteikumu par adopcijas tiesisko seku atzīšanu dažādās valstīs, bet tas savukārt ir viens no svarīgākajiem jautājumiem attiecībā uz ārvalstīs izdarītu adopciju, jo praksē jautājumi par adopcijas atzīšanu neparādās tik bieži, kā jautājumi par ārvalstīs notikušas adopcijas seku atzīšanu, īpaši attiecībā uz mantošanas tiesībām.
1993.gadā tika pieņemta Hāgas Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, kurai ir pievienojies krietni vairāk valstu, nekā 1965.gada konvencijai,* kas savukārt liecina par to, ka konvencijas noteikumi ir labi izstrādāti un atbilst valstu interesēm bērnu tiesību aizsardzības jautājumos. Konvencijas mērķis ir nodrošināt . lai starpvalstu adopcijas notiktu tikai bērna labāko interešu aizsardzības dēļ, kā arī palīdzēt bērniem, kuri savā valstī netiek adoptēti, atrast pastāvīgu ģimeni ārpus valsts. Konvencija nosaka, kādas procedūras ievērojamas, lemjot par bērna adopciju uz ārvalstīm. Konvencijas dalībvalstīm jānodibina kompetenta iestāde, kuras uzdevums ir tieši starpvalstu adopciju organizēšana, nodrošināšana, kontrolēšana. Konvencijas dalībvalstīs notikusi adopcija tiek atzīta pārējās dalībvalstīs, ja adopcijas valsts kompetentā iestāde šo adopciju ir noteiktā veidā apstiprinājusi jeb sertificējusi.
Konvencija dalībvalstis var attiekties atzīt šādu adopciju tikai tad, ja tā ir notikusi tādā veidā, kas ir klajā pretrunā ar valsts publisko kārtību, ņemot vērā bērna interešu labāko aizsardzību ( 24.p.).

______

* – J.Bojārs. Starptautiskās privāttiesības. – R. 1996., 219.lpp.

Konvencija nosaka ( 26.p. ), ka adopcijas atzīšana nozīmē arī to, ka tiek atzīta:
1. tiesisku bērnu un vēcāku attiecību rašanas starp adoptēto bērnu un tā adoptētājiem;
2. vecāku atbildības rašanos adoptētājiem pret adoptēto bērnu;
3. iepriekšējo vecāku – bērnu attiecību pārtraukšanu starp bērnu un viņa bioloģiskajiem vecākiem līdz ar adopciju, ja dalībvalsts, kurā adopcija notikusi, atzīst šādu attiecību pārtraukšanu līdz ar adopciju.

Dalībvalsts var neatzīt adopciju, kuras rezultātā adopcijas izdarīšanas valsts likumi neparedz vecāku – bērnu attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un bioloģiskajiem vecākiem, atzīstot to kā adopciju ar vecāku – bērnu attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un bioloģiskajiem vecākiem, ja to paredz valsts likumi vai arī ja kompetentās iestādes atļauja dota tādai adopcijai, kuras rezultātā tiek pārtrauktas vecāku – bērnu attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un bioloģiskajiem vecākiem.
Jebkura valsts var ietvert savā likumdošanā jebkurus citus noteikumus, kuri adoptējamajam bērnam rada labāku stāvokli nekā konvencija.
Konvencija nosaka, ka neviens nedrīkst gūt nekādu peļņu vai citu finansiālu vai materiālu labumu no starpvalstu adopcijas.
Konvencija risina arī situācijas, ka var rasties, ja kādā no dalībvalstīm ir dažādas tiesību sistēmas vai arī tā sastāv no atsevišķām teritoriālām vienībām ar patstāvīgu likumdošanu.

Adopcija ir nozīmīgs ģimenes tiesību institūts, jo ar tās palīdzību bērnam, kurš dažādu iemeslu dēļ netiek audzināts ģimenē, tiek radīta iespēja iegūt sev ģimeni, iegūt vecākus, līdz ar to iegūt tos priekšnoteikumus, kas nepieciešami, lai bērns izaugtu par garīgi un fiziski veselu, pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tādēļ katrā valstī ir īpaši noteikumi, kas reglamentē adopcijas jautājumu risināšanu, kas savukārt var radīt problēmas gadījumos, ja adopcijā ir iesaistīts ārvalstu elements. Valstu tiesību normās pastāvošās atšķirības attiecībā uz adopcijas regulējumu tiek mēģināts risināt ar divpusēju un daudzpusēju starptautisko līgumu palīdzību, nosakot galvenokārt jurisdikcijas piekritības un atzīšanas noteikumus, bet to, kādas normas tiek piemērotas, nosaka valstu kolīziju likumi. Vispārējo tiesību sistēmas valstīs tradicionāli tiek piemērots tiesas valsts likums, jo jurisdikciju pār konkrēto lietu tiesas var iegūt tikai pamatojoties uz adoptētāju vai adoptējamā domicila piesaisti, savukārt civilo tiesību sistēmas valstīs jurisdikcijas piekritības tiek pielietoti arī citi kritēriji, bet, lemjot lietu, tiek piemērots pušu personālais likums.