Jānis Cimze (1814 – 1881)
Jānis Cimze ir viens no nozīmīgākajiem latviešu kultūras darbiniekiem. Būdams Vidzemes skolotāju semināra vadītājs, viņš savā ilggadīgajā darbā izaudzināja ap 400 tautskolotāju, kas nesa zināšanas plašām tautas masām. Pievēršot lielu uzmanību savu audzēkņu muzikālajai attīstībai, viņš lika pamatus arī profesionālajai mūzikas kultūrai,
Jānis Cimze ir dzimis 1814.gada 3.jūlijā Raunā. Vecākiem mājās bijušas miniatūrērģeles, tādā veidā jau no agras bērnības apgūst muzikālās iemaņas. Mācoties Raunas draudzes skolā, viņš sāk apgūt ērģeļspēli. 16 gadu vecumā sācis strādāt par mājskolotāju. 3 gadu laikā guvis pieredzi viņš dodas strādāt. Valmieras draudzes skolā par skolotāju, priekšdziedātāju un ērģeļnieku. 1834.gadā Valmieras mācītājs Ferdinants Valters, J.Cimzem piedāvā doties uz Vācijas pilsētu Veisenfelsu, lai mācītos skolotāju seminārā. Naudas trūkuma dēļ uz semināru dodas 1836.gadā. 1828.gadā J.Cimze ar ļoti labām sekmēm beidz semināru. Tad vienu gadu pavada Berlīnē, kur kā brīvklausītājs apmeklē filozofijas, pedagoģijas un teoloģijas kursus. Jānis Cimze nopietni Veisenfelsā studēja mūziku. Sevišķi nozīmīga bija nodarbības E.Henčela vadībā. Cimze spēlēja vijoli, ērģeles un klavieres, labi pārvaldīja harmoniju. Berlīnē mūziku mācās pie profesora Ludvika Erka (1807-1883). L.Erks savos skolniekos modināja lielu interesi un mīlestību pret tautas daiļradi. 1839.gadā Cimze atgriežas dzimtenē un dibina Valmieras, vēlāk Valkas skolotāju semināru. J.Cimzes autoritāte auga ar katru gadu. 1864.gadā svinēta semināra pastāvēšanas 25 gadu jubileja. Palicis savā darbā līdz mūža beigām, J.Cimze turpina strādāt pie latviešu tautasdziesmām. J.Cimze mirst 1881.gada 22.oktobrī.
Kā viens no paiem pirmajiem latviešu tautas dziesmu vācējiem J.Cimze apstrādājis korim ap 200 melodiju, kas publicētas viņa kora dziesmu krājumos “Dziesmu rota” no 1872.līdz 1884.gadam. Pavisam šie krājumi ir astoņi. “Dziesmu rotas” I, V un VIII daļā – “Dārza puķēs” ievietotas vācu tautas dziesmas vai vācu komponistu dziesmas. “Dārza puķēs” ir tādas dziesmas kā Mocarta “Tēvzemes dziesma”; Bēthovena “Nakts slava”; Vēbera “Cik jauks ir mežs un lauks”, “Rītā”, “Sirdēsti”; Mendelsona “Kas tev, mežs, tu zaļā pils”,”Medības”; Šūberta “Rozīte” u. c.
J.Cimzes darba vērtīgākā daļa ir “Lauka puķu” burtnīcas, kur ievietotas latviešu tautas dziesmu apdares korim. J.Cimzes nopelni ir atzīstami tāpēc, ka viņš bija pirmais latviešu tautas dziesmu apdarinātājs. “Lauku puķēs” ir tādas tautasdziesmu apdares kā “Bārenīte”, “Kur tad tu nu biji, āzīti manu?”, “Kur aug mana līgaviņa?”, “Teci, teci, kumeliņi”, Cekulaina zīle dzied”, “Divi sirmi kumeliņi”, “Līgo laiva uz ūdeņa”, “Seši mazi bundzinieki”, “Maziņš biju neredzēju”, “Kas tie tādi, kas dziedāja”, “Krauklīts sēž ozolā”, “Tūdaliņ, tāgadiņ”, “Rīga dimd”, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, “Sidrabiņa upi bridu”, “Nu, ar dievu, Vidzemīte”
J.Cimzes apdares ir strofiskas, parasti stingri četrbalsīgas, ar melodiju augšējā balsī. Apdarēs profesionālās iemaņas un neapšaubāma muzikāla gaume apvienojas ar labu kora skanējuma pazīšanu.
Lai arī J.Cimzes darbā bija savas nepilnības, kas izskaidrojamas ar to, ka tie bija pirmie mēģinājumi latviešu profesionālās mūzikas vēsturē, tomēr “Dziesmu rota” deva pirmo nacionālo repertuāru koriem un palīdzēja sagatavot I Vispārējos dziesmu svētkus. Tas ļauj uzskatīt J.Cimzi par vienu no latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem.
Daiļrades raksturojums
Jānis Cimze ir pedagogs, tautas dziesmu vācējs un harmonizētājs, ērģelnieks. J. Cimzes vadītais Valmieras, vēlāk Valkas skolotāju seminārs kļūst par pirmo mūzikas skolotāju mācību iestādi. J. Cimze uzskatīja, ka skolotāja darbs pēc savas būtības ir humāns un progresīvs. Savus audzēkņus viņš aicināja kalpot tautai un skolai, izglītojoties visu mūžu. Viņš ir skolotāju konferenču un pedagoģisko bibliotēku veidotājs Latvijā. Skolotāju konferencēm, viņaprāt, jākļūst par skolotāju metodiskā darba līmeņa celšanas un skolotāju pašapziņas veidošanas līdzekli.
Četrdesmit divu gadu darbības laikā skolotāju seminārā Valmierā un Valkā Jānis Cimze sagatavo 431 tautskolotāju – diriģentu, kuri aktīvi organizēja un vadīja korus, jo seminārā paralēli citiem priekšmetiem apguva dziedāšanu, vijoles un ērģeļspēli, harmonijas mācību. Seminārā mācījušies Apsīšu Jēkabs, Auseklis, Jēkabs Zvaigznīte (viens no pirmajiem H.K. Andersena un brāļu Grimmu pasaku tulkotājiem), Baumaņu Kārlis, Jānis Sērmūkslis, Indriķis Zīle u.c.
Svarīga ir Jāņa Cimzes muzikālā daiļrade – viņš veicināja kora dziedāšanas tradīcijas un a cappella dziedāšanas veida izkopšanu. Daudzās tautasdziesmu apdarēs sastopami veiksmīgi faktūras variēšanas paraugi (Kur tad tu nu biji, āzīti manu?), strofiskās un variētas strofiskās formas pielietojums (Rīga dimd, Saulīt’ tecēj’ tecēdama, u.c.). Tautasdziesmu apdarēs sasniegta arī zināma kompozīcijas meistarība, tieksme pēc krāsainības. Nevar noliegt, ka Jāņa Cimzes apdarēm raksturīga arī krāšņa harmoniju izvēle, augsta tehniska meistarība un gaume. Jāzeps Vītols raksta: Viņa tautasdziesmas tauta ilgi dziedāja un klausījās asarām acīs; esmu pats līdzi raudājis. Sevišķi tālumā no dzimtenes tās piederēja latviešu ticības visiespaidīgākajiem apliecinājumiem.
Pēc Ata Kronvalda (1837 – 1875) aicinājuma vākt un pierakstīt … tās skaistākās no latviešu dziesmām vai ziņģēm, kam koši meldiņi, Vidzemes skolotāju konferencēs Turaidā 1869. un 1870. gadā, Jānis Cimze apņemas sagatavot dziesmu krājumu latviešu koriem.
1872. gadā iznāk Dziesmu rotas pirmais krājums (I daļa Dārza puķes – vācu komponistu dziesmas, II daļa Lauka puķes – tautasdziesmu melodijas J.Cimzes un sešu citu Vidzemes skolotāju apdarē). Dziesmu rota ir pirmais latviešu tautasdziesmu harmonizējumu krājums.
Lauka puķes dod ievērojamu papildinājumu latviešu koru repertuāram. Pirmie Vispārējie Dziesmu svētki 1873. gadā kļūst par latviešu nacionālās kultūras parādi: koncerta programmā iekļautas Jāņa un Dāvida Cimzes tautasdziesmu apdares.
1873. gada I Vispārējos Dziesmu svētkos skanēja šādas Jāņa Cimzes tautasdziesmu apdares – Rīga dimd , Nu ardievu, Vidzemīte, Jāņa dziesma (četru melodiju virkne), Saules meita kroņus pina, Karavīri bēdājās un Dāvida Cimzes tautasdziesmu apdares Kas tie tādi, kas dziedāja, Kur mājo mana meitiņa, Maza biju, neredzēju un Līgo laiva uz ūdeņa.
Dziesmu rotā ietilpst astoņi krājumi, tās sastādīšanā piedalījušies Jānis Kaktiņš no Burtniekiem, Juris Kalniņš no Vietalvas, Jēkabs Viļums no Umurgas un Jānis Ulpe no Piebalgas.
Darbs izdots no 1872. gada līdz 1884. gadam.
Dziesmu rotas I daļa Dārza puķes (vācu komponistu dziesmas vīru koriem) un II daļa Lauka puķes (latviešu tautas dziesmas vīru koriem) iznāca 1872. gadā vienā sējumā. Dziesmu rotas I daļā (J. Cimze to veltī¬jis jaunekļiem un vīriem) ievietotas 49 vācu komponistu dziesmas un caris¬kās Krievijas himna J. Cimzes četrbalsīgā salikumā vīru koriem. Krājumā redzam tādus skaņdarbus kā V.A. Mocarta Tēvzemes dziesma, L. van Bēthovena Nakts slava, K.M.Vēbera Cik jauks ir mežs un lauks un Rītā, F.Mendelsona Kas tev, mežs, tu zaļā pils un daudzu citu komponistu dziesmas, kas 19.gs. 70. un 80. gados bija ļoti populāras latviešu vīru koros un vei¬cināja dziedāšanas kultūras izplatīšanos tautas masās.
Dziesmu rotas II daļā, kas izdota 1872. gadā, ietilpst 85 latviešu tautas dziesmas un 5 tosti. Jānis Cimze devis apdares 59 dziesmām, Dāvids Cimze — 19 dziesmām, un citi autori apdares veidojuši 12 dziesmām. No šī krājuma populārākajām J. Cimzes tautas dziesmu apdarēm minamas Bārenīte, Kur tad tu nu biji, āzīti manu?, Kur aug mana līgaviņa?, Teci, teci, kumeliņi, Cekulaina zīle dzied, Guļu, guļu, miegs nenāk, Jāņa dziesma, u. c. Šīs ir četrbalsīgas tautas dziesmu apdares ar melodiju augšējā balsī, izmantoti dažādi koru salikumi (Jāņa dziesma).
D. Cimzes labākās apdares ir Divi sirmi kumeliņi, Līgo laiva uz ūdeņa, Sēju platu rožu lauku un Seši mazi bundzinieki.
Dziesmu rotas III daļā ( 1874. gads) ievietotas 125 četrbalsīgas apdares vīru ko¬riem. Šinī daļā daudz nelatvisku dziesmu un ziņģu. Sastopamas arī citu tautu (krievu, vācu) tautas dziesmas. Vairums krājumā ievietoto dziesmu liecina par J. Cimzes nekritisko pieeju tautas dziesmu melodiju izvēlē un atlasē.
Baumaņu Kārlis savā rakstā Latviešu nošu grāmatas (Baltijas Vēstnesis, 1874, Nr. 44) par īsti latviskām Dziesmu rotas III daļā atzīst tikai divas D. Cimzes harmonizētās latviešu tautas dziesmas — Maziņš biju, neredzēju un Kas tie tādi, kas dziedāja. Baumaņu Kārlis pārmet tautas dziesmu melodiju grozījumus, vāciskās kadences, kā arī krievu un vācu tautas dziesmu ievietošanu Dziesmu rotā. Šis raksts izraisa asu polemiku, par to, kas ir latviešu tautasdziesma. 1875. gadā Baltijas Vēstnesī Varaidošu Zanders (Aleksandrs Vēbers) dod tautasdziesmas definīciju: …Tādu dziesmu, pie kuras radīšanas un dziedāšanas visa tauta dalību ņēma, kura uzglabājas tautas mutē, ilgāku laiku no tēva un mātes uz bērniem pāriedama, kura pirmo sacerētāju tautas atmiņa vairs nezin daudzināt, kura tautas dzīvi mums patiesi parāda, kāda tā īstenībā ir, tādu dziesmu mēs, latvieši, saucam par tautas dziesmu… Ar šo atbildi polemika arī beidzās un tika atrisināts jautājums – ne viss, ko tauta dzied, ir īsta tautas dziesma, tāpat tā mudināja ieskatīties tautasdziesmā un domāt par to kā nopietnu pētījumu objektu.
Aplūkojot Dziesmu rotas III daļas dziesmas, varam droši teikt, ka īstu latviešu tautas dziesmu krājumā ir daudz vairāk, nekā to ir atzinis Baumaņu Kārlis, kaut vai Brālīts savu īsto māsu, Trīs sidraba upītes, Es redzēju jūriņā, Ozolīti, zemzarīti, u.c..
Ar Dziesmu rotas IV daļas Lauka puķes iznākšanu 1875. gadā, Jānis Cimze radīja repertuāru latviešu jauktajiem koriem (sākumā kori organizējās dziedāšanas biedrībās , kuru dalībnieki bija vīrieši, bet Dziesmu svētku ietekmē sāka veidoties jauktie kori). IV daļā ievietotas 88 dziesmas četrbalsīgam jauktam korim – Rīga dimd, Krauklīts sēž ozolā, Saulīt’ tecēj’ tecēdama u.c. Šajās tautasdziesmu apdarēs parādās lielāka tēlainība harmonizējumos, balsu patstāvība. Dāvida Cimzes apdarē ir 14 melodijas. Šis repertuārs deva stimulu daudzu jaukto koru attīstībai un izaugsmei.
Svarīgs jaukto koru repertuāra papildinājums bija arī Dziesmu rotas V daļā Dārza puķes (1875.gads) ievietotās vācu komponistu 60 dziesmas. Te redzam F.Šūberta Cik jauka tu, Rožu krūmiņš ceļmalā, L. van Bēthovena Svēta nakts, ak, atnes tu, vairākas F.Mendelsona un L. Erka dziesmas, kā arī F.Abta, F. Zilhera u.c. darbus.
Dziesmu rota skolas bērniem (VI daļa, iznāk 1876. gadā) sakārtota četrās nodaļās. Pir¬majā nodaļā ievietotas latviešu tautas dziesmas divbalsīgā un trīsbalsīgā salikumā bērnu koriem. Visas melodijas ņemtas no iepriekšējām Dziesmu rotas daļām. Šajā nodaļā mēs redzam Jāņu dziesmas, Kur, priedīte, tavi zari, Saulīt vēlu vakarāi, Rīga dimd, Ozolīti, zemzarīti, Sid¬rabiņa upi bridu, Nu ar dievu, Vidzemīte un citas dziesmas.
Otrajā nodaļā divbalsīgā un trīsbalsīgā salikumā sakārtotas vācu tau¬tas dziesmas.
Trešajā un ceturtajā nodaļā ievietotas reliģiska satura dziesmas trīs¬balsīgā salikumā.
Ļoti zīmīgus un šodien aktuālus vārdus J. Cimze ir ierakstījis “Dziesmu rotas” VI daļas priekšvārdā: “Caur biedrībām un svētkiem dzie¬dāšana var izplaukt, zaļot un ziedēt, bet pamats un sakne ir un paliek skola. Tikai caur skolām izzudīs mēmas rīkles, neģēlīgas dziesmas un tā neglītā dziedāšana, ko vēl dažu reizi šur tur, dievam žēl, dzirdam.”.
Dziesmu rotas VII daļā Lauka puķes ievietotas 40 tautasdziesmu apdares, no tām – 34 četrbalsīgā salikumā jauktiem koriem. Visvairāk harmoniskā stila un faktūras dažādībā Jānis Cimze sasniedzis savās Jāņu dziesmās (otrā vītne ) . VII daļā varam minēt – Dziedāj’ tautu tīrumā, Sidrabiņa upi bridu, u.c.
Dziesmu rotas VIII daļā Dārza puķes sakopotas divdesmit sešu vācu komponistu 70 dziesmas. Lielāko daļu dziesmu tekstu no vācu valodas latviešu valodā tulkojis J. Neilands. Te sastopam arī V.A.Mocarta ( Vasaras rīts), K.M.Vēbera (Vasaras rīts, Sirdsēsti) un F.Mendelsona – Rīta dziesma, Miera vieta, Medības dziesmas.
Dziesmu rotas VII un VIII daļa izdotas 1884. gadā, jau pēc J. Cimzes nāves J. Neilanda sakārtojumā un ar viņa priekšvārdu.
1908. gadā iznāca Dziesmu rotas otrs paplašināts un pārstrādāts izdevums jauktiem koriem.
Būdams pirmais tautasdziesmu vācējs un harmonizētājs, J. Cimze pieļāva arī kļūdas. Svarīgākās apdaru īpatnības ir:
• korāļu faktūras izmantojums tautasdziesmu apdarēs ar vārda uzsvērto zilbi (korāli harmonizē – nots pret noti, ik pēc divām taktīm fermāta, kas neatbilst ne latviešu tautas dziesmas tekstam, ne melodijas raksturam), piem. Brāļa zelta līgaviņa,
• metrisko akcentu nesakritība ar vārda uzsvērto zilbi ( dainās sastopam trohaja un daktila pantmērus ar uzsvaru uz pirmās zilbes, līdz ar to melodijai jāsākas bez uztakts), piem. Puiši jāja pieguļā, Es stāv’ uz augsta kalna, Ai, meitenītes, ai, zeltenītes,
• nevajadzīgi bieža modulāciju izmantošana, dažādas alterācijas, hromatismi, piem. Saulīt’ tecēj’ tecēdama, Karavīri bēdājās, Ej, saulīte, drīz pie dieva,
• tautasdziesmu teksta “uzlabojumi”,
• jaukto taktsmēru vietā izmantotas fermātas, piem. Mēs, deviņi bāleliņi.
Daudzas tautasdziesmu apdares pelna ievērību arī šodien. Te minamas gandrīz visas diatoniski veidotās apdares.
1914. gadā J. Sērmūkšļa redakcijā divos sakopotos sējumos (atsevišķi vīru un jauktiem koriem) ievietotas 324 dziesmas.
Cik tad tautas dziesmu Jānis Cimze ir apdarinājis? Dzidra Bērziņa atzīst, ka visās Lauka puķēs ir 245 dziesmas, bet par tautas melodijām var uzskatīt 196, toties Klements Mediņš min 343 dziesmas, no tām tautas dziesmas apmēram 200, bet Jānis Lindenbergs Latviešu kora literatūrā min, ka J.Cimze korim harmonizējis (apdarinājis) ap 300 melodiju (196 no tām – tautasdziesmas).
Latviešu profesionālās mūzikas attīstības sākuma posmu analizē Jāzeps Vītols. Viņš uzskata, ka Cimze ar savu Dziesmu rotu bija nepieciešams, kaut arī latviešu tautasdziesmu harmonizācijās viņš ir daudz grēkojis… Cimzes Dziesmu rota korus mācīja dziedāt, deva elementāro, solīdo kora dziedāšanas tehniku.
Jānis Cimze liek pamatus latviešu kora mūzikas attīstībā, ir latviešu profesionālas mūzikas aizsācējs.