Jānis Ezeriņš
„Zvanītājs”
Jāņa Ezeriņa noveles „Zvanītājs” galvenā tēma ir cilvēku kaislīgā mīlestība pret savu darbu, kas kļūst par dzīves jēgu. Krišs Krustdēls, noveles galvenais varonis, ir baznīcas zvanītājs. To nevar nosaukt par vienkārši darbu, tas bija viņa aicinājums. „Jau divdesmit gadus viņš kāpa savā tornī, nesaņemdams ne grašā atlīdzības.” Aprakstot baznīcas zvanus, Jānis Ezeriņš nosauc Krišu Krustdēlu par to īsto meistaru, kas liek zvaniem „negaidot ierunāties un mirklī visu namu pārvērst par dzīvu, skanošu būtni”. Kriša Krustdēla talants un radošā pieeja sākumā izraisīja kritiku no priestera puses, bet vēlāk viņam ļāva brīvi izvēlēties, kā un kad zvanīt. „..viņš nesaņēma rājiena pat tad, ja zvanīja kaut kurā brīdī un bez kādas vajadzības, vienīgi dievam par godu un sev par apmierināšanu.” Krišs Krustdēls guva patiesu baudu no sava sarežģītā darba, viņš bija tajā iemīlējies. „Piere bija sviedros, rokas atlauztas, un viss viņš līdz galam samocīts, nevarīgs, vārgs, bet laimīga gaisma vaigā.”
Diemžēl tieši šī mīlestība pret savu darbu vēlāk kļuva par iemeslu viņa traģiskajiem pārdzīvojumiem. Kad sākās karš, Krišs Krustdēls veltīja sevi zvanīšanai – „Viņš zvanīja kā zvanījis un savās skaņās nedzirdēja pārejo trokšņu”. Tomēr karš tuvojās un tika dota pavēla evakuēt zvanus, lai glābtu tos no ienaidnieka. Zvanītājs negribēja tam ticēt. Kad pagasta šķūtnieki atbrauca, lai aizvestu zvanus, Krišš Krustdēls darīja visu, lai to nepieļautu. Viņš atteicās iedot šķūtniekiem baznīcas atslēgas, pat priesteris nebija spējīgs viņu pierunāt. Kā Jānis Ezeriņš saka savā novelē – „Tāda bija šī mazā vīra lielā pretošanās…”. Zvanītājs šķīrās no sava dārguma – no saviem zvaniem. Krišs Krustdēls nevarēja to pārdzīvot. Viņa dzīve zaudēja jēgu. Zvanītājs pārstāja runāt, viņš tikai klusi smaidīja. Pēc dažām dienām viņš tika atrasts pakāries baznīcas tornī ar zvaniņu rokā. Bez zvaniem – savas īstās un vienīgās mīlestības, kaisles – Krišs Krustdēls nevarēja sev atrast vietu šajā pasaulē. Viņa zvani bija vienīgais, kas viņam patiešām interesēja. Cilvēkam atņemot viņa iemīļoto darbu, mēs atņemam viņam dzīves jēgu. Mirstot viņš turēja rokā mazu zvaniņu, jo tieši zvanīšana baznīcas tornī bija viņa dzīves aicinājums, ko viņam atņēma.
Noveles galvenais tēls ir zvanītājs, kura dzīves traģēdija kļūst par noveles sižetu. Viņa zvani, kas bija viņa kaisle, ir dzīves simboli, jo Krišam Krustdēlam tie simbolizēja dzīves aicinājumu, dzīves jēgu. Zvanītāja sievai un dēlam nav lielas nozīmes šajā novelē, jo viņiem nebija lielas nozīmes arī galvenā varoņa dzīvē, kurā svarīgāko vietu aizņēma baznīcas zvani. Priesteris šķiet diezgan svešs zvanītājam cilvēks, jo viņš ne tikai sākumā diezgan negatīvi uzņem Kriša Krustdēla zvanīšanu, bet arī piekrīt zvanu evakuēšanai.
Jānis Ezeriņš padara noveli spilgtāku svarīgākajos brīžos ieviešot varoņu dialogus, kas pārtrauc autora stāstījumu un parāda notikumu emocionalitāti. Gan zvanītāja filozofiskā atbilde uz priestera kritiku par viņa drūmo zvanīšanu baznīcas svētkos „..grēcinieku prieki ir skumji”, gan viņa asie vārdi, aizstāvot baznīcas zvanus, liecina par jūtīgu attieksmi pret saviem zvaniem, kas ir viņa dzīves lielākā vērtība. Abi šie notikumi parāda arī Kriša Krustdēla un priestera svešumu un nesaprašanos, ko autors uzsver, liekot zvanītājam uzrunāt priesteri krieviski „Отец Якап”. Noveles kulminācijas brīdis, kad zvanītājam nākas šķirties no saviem zvaniem, tikai sarežģī sižetu, kas atrisinājumu padara daudz interesantāku, jo lasītājam nav zināms Kriša Krustdēla liktenis. Atrisinājuma beigas, kad zvanītājs atņem sev dzīvību, turot mazu zvaniņu rokā, kļūst par noveles otro kulmināciju, jo tieši šajā brīdī lasītājā pārdzīvojumi par galveno varoni sasniedz savu virsotni.
Jāņa Ezeriņa novele „Zvanītājs” atklāj dzīves traģiskumu, kad cilvēkam tiek atņemta viņa iemīļotais darbs, viņa aicinājums. Šķiroties no savas kaisles, cilvēks šķiras arī no dzīves jēgas, jo nespēj izpaust sevi bez sava darba. Zvanītāja bēdīgais liktenis kļūst par piemēru ciešanām un pārdzīvojumiem, ar kuriem cilvēks sastopas, zaudējot visvērtīgako savā dzīvē.