Jānis Jaunsudrabiņš
“Aija”
I. daļa.
Kāds ceļinieks iziet no Jelgavas un ceļā satiek Jāni un tie abi dodas kopā tālāk. Ceļā tiek daudz kas stāstīts. Satiktais Jānis stāsta par savu bērnību.
Jau no mazām dienām viņam esot patikušas meitenes. Skolā par visām vairāk Jānim patika Aija, taču viņai viņš neuzdrošinājās izrādīt savas jūtas, jo pats bija kalpa dēls, bet viņa ne. savstarpējās sarunās ar zēniem Jānis aiju kritizē, kut pats tā nemaz nedomā, kā runā. Kādu rītu Aija paziņo, ka Jānis salīgts viņas mājās par ganu. Aiz priekiem Jānis nezina kur likties un arī Aijai prieks. Kādā svētdienā Jānis ar draugiem dodas garām Aijas mājām uz mācītājmuižu. Jānis visādi cenšas gausināt gājienu, lai satiktu Aiju. Pēc tam viņš izdomā, ka ies pakaļ grāmatām, kuras itkā aizmirsis. Pārējie zēni aiziet. Patiesībā Jānis ir nevis atstājis grāmatas, bet apracis tās, lai satiktu Aiju, taču kad viņš saprot, ka Aiju satikt neizdosies, viņš izrok grāmatas un dodas pie biedriem. Vēlāk ejot mājās Jānis ierauga Aiju, bet tikai pa lielu gabalu.
Jurģos Jānis dodas uz Lapām, kur dzīvo Aija. Viņam klētī tiek ierādīta vieta un pēc brokastīm jāiet ganos. Viņš gana tā, lai varētu redzēt sētsvidu, kur Aija laiku pa laikam parādās. Vakarā Aija aizved ar viņu iepazīstināt otru ganu, kuram vēl ir tikai 8 gadi. Vakarā Jānis palīdz Aijai novākt traukus, lai tikai varētu pabūt ar viņu divatā. Nākošajā rītā Jānim ar mazo ganu Jozu jāplūkā lupatiņas, ko Jānis uzskata par sieviešu darbu un no tā kaunas. Kad Jānis iet saukt vīrus no lauka brokastīs, saimnieks iedod viņam arklu, lai tas pamēģina art, taču viņam tas diez ko neizdodas un viņš pats domā, ka tas ir tāpēc, ka viņam nekad nav bijis pietiekoši daudz ko ēst. Miķelis pie brokastgalda visiem par Jāņa neveiksmi. Jānis dusmīgi cērt pretī un Aija par to paliek nelaipna pret viņu. Jānim izdodas atkal atgūt Aijas labvēlību, bet viņš cenšas būt pret viņu vienaldzīgāks, jo apzinās abu stāvokļa atšķirību. Aijai laikam patīk Miķelis, kurš nav sevišķi glīts. Jānim ir apsolīts brīvs rīts, jo piektdienās Pēteriene gana viņa vietā, taču viņai tuvojas dzemdības un Jānim jāiet pašam, par ko viņš ir sapīcis. Uz Lapām atbrauc Ieva, lai palīdzētu Pēterienei darbos, kamēr viņas bērniņš vēl mazs. Ievukam ir liela mute un viņai vienmēr gribas visu izstāstīt, Jānim, jo citi viņā neklausās.
Jānim jāiet pļaut Pēterienes vietā par ko Jānis ir tiešām priecīgs. Brokastu laikā Jānis pamana, ka Miķelis Aijas klātbūtnē ir pavisam kluss un pat cenšas nedaudz izvairīties. Kādu vakaru Ievuks paaicina Jāni uz upi, kur iedod kādu lapiņu, uz kuras rakstīto pati nevar izlasīt. Tā ir saimnieks vēstule kādai kaimiņienei, kuru sauc Marija. Jānis viņai saka, ka tur esot rakstīta kāda dziesma.
Nākošajā dienā, kad visi dodas pļaut uz līča pļavu, Miķelis nicīgi izsakās par Jāņa pļaušanu. Jānis viņu izaicina uz sacensībām, kurš ātrāk nopļaus vālu. Miķelis negrib piekrist, taču kad Aija pasaka, ka viņš ir nobijies, tad gan piekrīt. Jānis visu laiku min Miķelim uz papēžiem un beigās uzvar sacensības. Par to Pēteris apsola Jānim kaut ko samaksāt uz Jāņiem. Tiek vests siens un Aija ar Jāni ir pie bradāšanas un pretī ņemšanas. Abi runā par to, ka saimnieks ar saimnieci nesatiek. Kādā brīdī Jānis Aiju noskūpsta. Pēc tam abi ir kā apreibuši.
Saimniece prasa Jānim kas tā ir par zīmīti, kuru Ievuks esot viņam iedevis. Jānis izlokās no atbildes un Ievukam nākas aiziet no Lapām, jo saimniece domā, ka viņa ie mele. Aija izstāsta Jānim, ka pirms kāda laika esot atrasta vēl viena vēstule, kuru Marija rakstījusi saimniekam. Vēlāk saimnieks ienāk pie Jāņa un tas viņam atdod lapiņu, par to saimnieks ir ļoti pateicīgs. Viņš iedod Jānim lapiņu uz kuras rakstīta kāda dziesma, lai būtu ko parādīt, ja kāds jautā.
Jāņos Jānis no Pētera dabū sudraba rubli un sieru, ka solīts. Jānis un Aija tagad pavada naktis kopā. Jāņu rītā atnāk gan Jāņa, gan Jozas māte un Jānis stāsta savējajai kā viņam iet. Jānis atdod viņai arī savu naudu kad tā lūdz, kut arī negribīgi.
Aija izstāsta saimniecei taisnību par vēstuli, ko tai uzticējis Jānis. Saimniece par to ir ļoti dusmīga uz Jāni, ka tas nav varējis izstāstīt taisnību. Aija neuzskata par vajadzīgu atvainoties, ka sagādājusi Jānim nepatikšanas. Pēc kāda laika mājās atkal uzrodas Ieviņa. Saimniece izlēmusi viņu ņemt atpakaļ,. Jo viņa tika nepatiesi atlaista. Ieviņa Jānim izstāsta, ka redzējusi Miķeli kopā ar kādu vecu kalponi , kuru sauc par Poģeni. Viņi laikam taisoties precēties.
Pienāk Jēkaba diena un saimnieks saka, ka laidīs Jozu uz tirgu kā solīts tikai tad, ja saimniece brauks līdz, bet saimniecei bail viņu vienu atstāt mājās, kad Marija tur pat vien ir. Jānis grib sagādāt Aijai pārsteigumu un ieguļas viņas gultā, bet ienāk saimnieks, taču viņš Jāni laikam nepamana. Aija par to ir ļoti dusmīga uz Jāni. Mājās tiek uzmanītas visas saimnieka gaitas. Par tām saimniecei ziņo vai nu Aija vai Ievuks. Mājās valda saspringta gaisotne.
Aija atkal piesitusies Miķelim un Jānis saprot, ka viņš viņu nemaz tā vairs negrib, taču negrib arī Miķelim dot. Mājās ir liels tracis, jo saimnieks ved Jozu pie mātes, bet saimniecei ir aizdomas, ka viņš brauc arī pie Marijas. Saimnieks pārbrauc mājās vēlu vakarā, bet bez Jozus. Izrādās, ka Marija braukusi prom un saimnieks devies no viņas atvadīties. Jozus pārnāk nākošajā dienā un saka, ka saimnieks viņu aizmirsis. Aija ar Miķeli taisās precēties un abi ir jau baznīcā uzsaukti 2 reizes, kad pie Aijas ierodas kurpnieks, un lūdz viņas roku. Aija arī piekrīt. Aija uztraucas, ka Miķelis aiz dusmām var nodarīt Aijai vai viņas līgavainim ļaunu, tāpēc lūdz Jāni, lai viņš Miķeli pieskata.
Beidzot arī Jānis tiek uz tirgu, jo ir jāpalīdz saimniekam aizdzīt bulli. Miķelis pazūd un Jānis to vēlāk atrod krogā, kur tas cenšas slīcināt savas bēdas par atraidījumu. Jānis par buļļa dzīšanu dabū naudu un nopērk Aijai kāzu dāvanu- grāmatu. Miķelis ar Jāni pamazām arvien vairāk sadraudzējas.
Kad pienāk Aijas kāzas tad ierodas arī Jāņa māte, lai palīdzētu virtuvē. Jānis aiziet ganos, jo nevēlas iet uz kāzām. Viņš pa gabalu noskatās kāzinieku braucienā uz baznīcu, taču pēc pusdienas Jāni pēc Aijas lūguma nāk nomainīt Poģene. Jānis uzdāvina Aijai grāmatu un viņas jaunajam vīram tabakmaku, kuru kādreiz Aija uzšuvusi viņam, bet kuru viņš nekad nav lietojis. Miķelis visu dienu ir sadrūmis. Viņš kaut ko vēlas ieriebt Aijai. Viņš sagriež Aijas vīram svārkus. Jānis pat neatvadās, kad Aija ar savu vīru brauc prom uz jaunajām mājām. Nākošajā dienā Jānis daudz domā par Aiju un atceras kopā pavadītos brīžus. Ar to arī Jāņa stāsts beidzas un abiem ceļiniekiem pienāk laiks atvadīties.
Miķelis esot apprecējies. Aija dzīvojot nabadzīgi, viņai esot 3 meitiņas, taču mājās liela netīrība. Ieva esot izaugusi par kārtīgu meitu.
II. daļa.
Jānis Balodis dodas pie saviem vecākiem ciemos no pilsētas, kur visu šo laiku strādājis dažādās rūpnīcās. Viņš satiek Ievu, kuru pazina jau no laika, kad kalpoja Lapās, un tā viņu laipni uzņem. Vecāki arī ir ļoti priecīgi par Jāņa apciemojumu. Viņš stāsta tiem, kā tam Rīgā pa šo laiku gājis un uzdāvina mātei lakatu un tēvam tabakmaku. Pie saimniekiem, kur mitinās Jāņa vecāki atbrauc ciemos viņu bagātā meita. Mājas ļaudis uzreiz manāmi sarosās. Jāņa māte jau pa gabalu saimnieku meitu nokritizē. Atnāk Ieva un atnes Jānim ūdensrožu ziedus, par ko Jānis ir ļoti patīkami pārsteigts, un Ieva dodas taisīt ēst .
Viss sētā notiekošais Jānim atgādina Lapās pavadīto vasaru kopā ar Aiju. Viņam šķiet, ka vajag tikai aizvērt acis un viss atgriezīsies un būs kā toreiz. Pienāk saimnieku jaunākā meita Olga un lūdz Jāni salasīt ābolus. Jānis arī palīdz. Olgai viņš iepatīkas. Visi tiek aicināti pie galda izņemot kalpotājus, jo ciemojas bagātā meita, kuras vīram pieder dzirnavas. Jānim paliek tīti vai kauns, ka viņš var sēdēt pie galda, bet Ieva nē, viņai nākas visus apkalpot pie galda. Jānis iedzēris sāk stāstīt par savu dzīvi Rīgā un darbu gumijas fabrikā.
Vēlāk , kad kalpi ēd paši savā istabā, ieva ir sadrūmusi, nevis jautra kā parasti. Vēlāk saimniece viņu norāj, ka tā gājusi uz upi pēc ūdensrožu ziediem.
Bagātā meita ar savu vīru, apstaigājot tēva saimniecību, pamāca saimnieku, kā gūt lielāku peļņu no savas zemes, taču saimnieks labāk vēlas palikt pie vecā. Viņš atzīst, ka varētu gan izmēģināt, ja dēls būtu strādnieks, bet tas pa skolām izdzīvojies nava vairs strādnieks.
Jānis grib iet uz krogu, bet Olga viņu pierunā iet ar viņu un viņas brāli pastaigāties. Jānis nelaiž Olgas roku vaļā un viņa saka, ka nav nekāda fabrikas meitene. Par šo izteicienu viņa vēlāk atvainojas ar asarām acīs. Jānis pret to ir vienaldzīgs un Olga apņemas ar viņu vairs nerunāt. Arī Ieva kļuvusi klusāka, kaut parasti bija ļoti runīga. Saimniece ir ļoti apmierināta, ka Jānis kā samaksu par pajumti un ēdienu palīdz darbos, jo viņas dēls visu dienu ir aizņemts ar makšķerēšanu. Jānis ar Ievu guļ vienā klētiņā, bet viņi nesarunājas, jo Ieva domā, ka ir viņam vienaldzīga. Viņa ir greizsirdīga uz Olgu, jo zina, ka arī tai patīk Jānis.
Gan saimniece, gan Jāņa māte saasināti uztver Ievas interesi par Jāni. Viņas domā, ka Ieva cenšas Jāni pavedināt. Jāņa māte nevēlas, lai Jānis ar Ievu apprecētos. Jānis viņām par spīti apņemas izrādīt Ievai uzmanību. Mikam notiek nelaime- viņam vanags saplosa vistu un tā pa ceļam pie daktera nomirst.
Jānis stāsta ievai par dzīvi Rīgā un viņa sola aizbraukt kādreiz ciemos. Viņiem ir daži kopīgi nākotnes plāni. Nākošajā dienā abi nolemj doties uz baznīcu, kaut arī Jānim nepatīk baznīcas, viņš to dara Ievas dēļ. Jāņa māte noslēpj Jāņa apavus, lai viņš neietu, bet Olga tos atrod un atdod viņam. Jānis ielūdz arī Olgu uz baznīcu, bet viņa nevar, jo viņai jāpieskata onkuļa vistas, kamēr tas vēl nav atgriezies no daktera. Pa ceļam uz baznīcu sarunas starp Jāni un Ievu ir vēsas, bet Jānis tur viņas roku un vēlāk Ieva atzīstas, ka bieži bijusi greizsirdīga. Baznīcā Jānis ierauga Aiju un tas aizņem visu viņa prātu.
Vakarā Ieva klētiņā sāk raudāt , taču Jānis viņu mierina. Ieva saprot, ka ļoti mīl Jāni. Naktī iedzēruši pārnāk divi kalpi- Klāvs un Andris, taču Ieva un Jānis viņiem nepievērš nekādu uzmanību. Jāņa māte vēl arvien negrib, ka Jānis būtu kopā ar Ievu, tāpēc cenšas Jāni noskaņot pret Ievu. Vientulības brīžos Jāņa domas kavējas pie Olgas. Kuļot linus Olga atzīstas Ievai, ka mīl Jāni un Ieva tādēļ kļūst drūmāka.
Jānis dārzā rok ap ābelēm zemi, kad pārrodas Mikus. Viņš ir bijis pie brāļameitas, kura viņu izglābusi no žīdiem. Viņa uzzinājusi, ka Jānis dzīvo pie viņas tēva, nāk lūgt Jānim , lai tas palīdz viņai saimniecībā, jo viņas vīrs samaitājis kāju. Nākošajā nedēļā Jānis apsola doties palīgā. Emīlija prom ejot atceras, ka Aija lūgusi Jāni pasveicināt un tā arī izdara. Tas padara Jāni atkal domīgu. Olga lūdz Jāni, lai tas prec Ievu, jo tā viņu ļoti mīl. Jānis neko neapsola, kaut arī ir jau apņēmies, ka precēsies ar viņu tajā pašā rudenī. Ludim un Olgai pienāk laiks doties prom un atvadu mielastā aicina Jāni, bet Ievu nē. Jānis brauc viņus pavadīt un pa to laiku, kamēr Jānis nav mājās, Ievai darbus darot visas domas pie Jāņa. Jānis pārrodas tikai vēlā naktī un ir pamatīgi iereibis. Jānis grib turpināt ābeļu aprakšanu un Ieva viņam seko. Jānis zaudē savaldīšanos un met Ievai ar lāpstu. Pēc tam viņš to ļoti nožēlo un sāk raudāt, bet Ieva aizved viņu gulēt.
Atbrauc saimnieka bagātā meita un atkal tiek uzņemta kā princese. Viņa piedāvā Ludim un Olgai samaksāt naudu, ja tie atteiktos no saimniecības –par labu viņai. Viņai ir lieli plāni, ka , izmantojot vecāku saimniecību, pelnīt naudu.
Nākošajā dienā Jānim jādodas uz Emīlijas mājām. Viņš meklē Ievu, lai atvadītos, bet neatrod. Saimniece viņam iedod sainīti, kuru Olga lūgusi viņam nodot. Pa ceļam Jānis satiek Ievu un atvainojas viņai par to nakti, kad sviedis viņai ar lāpstu. Jānis dodas uz Emīlijas mājām, kura dzīvo nabadzīgā apvidū taču par savu dzīvi nekad nav sūdzējusies. Ejot Jānis atceras Olgas doto grāmatu, kurā atrodas vēstule no viņas. Vēstulei ir pievienotas lapas no Olgas dienasgrāmatas, tur Olga ir rakstījusi savas domas un jūtas, kurās bieži ir pieminēts arī Jānis. Vēstule no Olgas nemaina Jāņa domas par viņu.
Pakalnos, kur dzīvo Emīlija, Jāni sirsnīgi saņem. Nākošajā dienā Jānis uzzina, ka Aijas vīrs ir miris. Viņu plosa divējādas izjūtas. Viņš itkā vēlētos būt kopā ar Aiju, bet viņa pašlepnums to neļauj. Jānis palīdz Emīlijas saimniecībā pļaut miežus. Vakarā Emīlija stāsta Jānim, ka Aija domā atkal precēties, jo viņa nespēj viena uzturēt savas 3 meitiņas. Jānis mocās par domām ar Aiju. Viņš bieži atceras arī Ievu, kura viņu mīl. Vairākas dienas viņš staigā kā nemaņā , nespēdams izlemt, ko lai dara. Lai tam beidzot darītu galu, viņš nolemj doties apciemot Aiju. Tā viņš arī izdara. Aija ir nabadzīgi ģērbusies, taču ar visu to Jānim viņa šķiet jauna un skaista. Aija viņam stāsta par savu rūpju pilno dzīvi. Jānis saka, ka viss, ko viņš Aijai var piedāvāt ir sirds, jo mantas viņam nav. Jānis ir ļoti laimīgs, ka beidzot var būt kopā ar Aiju, taču iekšēji viņu kaut kas grauž. Viņa lielā laime pretstatā drausmīgajai nabadzībai , kāda valda Aijas mājās.
III. daļa.
Jānis sola palikt kopā ar Aiju, viņš saka, ka viņu mīlestība spēj šo postu uzvarēt. Naktī uzsnieg sniegs. Nākošajā rītā Jānis apstaigā mājas un atrod daudz ko labojamu. Viņu joprojām pārsteidz nabadzība un tikai tagad viņš sāk īsti aptvert tās lielumu. Aija iepazīstina savas 3 meitas ar viņu un saka, ka tas tagad būs viņu tēvs.
Pēc 2 nedēļām uz Pakalniem atbrauc Emīlijas māte, kura tur vēl nekad nav bijusi. Viņa atved Jānim vēstuli no Ievas. Māte ir patīkami pārsteigta par to, kā Emīlija dzīvo. Viņai viss ir tīrs, spodrs un kārtīgs. Viņi ar vīru pratuši no mazumiņa iegūt daudz labuma. Jānis Aijas mājās pa to laiku ir daudz ko pielabojis un arī ar bērniem paspējis iedraudzēties. Viņi jau runā par kāzām. Atnāk Pakalnu dēliņš un atnes Jānim vēstuli no Ievas. Nākošajā svētdienā Jānis un Ieva tie uzsaukti baznīcā. Ļaudis tā aizņemti ar tenkošanu par to, ka nedzird, ko mācītājs pēc tam saka. Kad Ieva dzird, ka Jānis precēsies ar Aiju, viņa noģībst. Cilvēki tāpēc sāk tenkot, ka Ieva esot stāvoklī no Jāņa. Jāņa māte apņemas izšķirt Aiju un Jāni.
Jānim labāk patīk darba dienas , kad Aija itkā ir visu laiku viņam tuvumā, bet kad viņam nav ar viņu visu laiku jākontaktējas Viņam Aija šķiet mazliet aprobežota, jo tā netiecas pēc garīgas izaugsmes. Jānis ir kaut cik novērsis postažu. Jānim kauns, ka viņam nav naudas. Abi domā, kur dabūt naudu kāzu rīkošanai. Naudu izdodas aizņemties. Uz kāzām atbrauc arī Jāņa vecāki. Savu kāzu priekšvakarā Jānis domā par Ievu un viņas mīlestību, kuru tas atraidījis. Aija uz baznīcu brauc kopā ar Juri un risina intīmas sarunas. Juris saka, ka arī turpmāk nāks pie Aijas kā pie mīļākās. Nākošajā rītā gan Jānis, gan Aija pamožas ar smagām galvas sāpēm. Jānis atklāj, ka Aija gājusi Juri pavadīt un viņā iezogas šaubas par Aijas uzticību. Vakarā, kad Aija un Jānis mierīgi sēž pie galda un runājas, atnāk Juris. Viņš atnes ziņu, ka Ieva esot noslīkusi. Jānis izskrien ārā un iet kā bet saprāta zinādams, ka Ieva noslīkusi viņa dēļ. Aija pēc tam viņam pārmet mīlestības trūkumu.
Trūkst lapas…
Ziemassvētki. Jānis saprot, ka kopš tā laika, kad viņš Aiju pazina, tā ir daudz izmainījusies. Viņš ir priecīga, kad paiet svētki un viņš var atkal aizmirsties un nodoties darbam. Jānis gatavojas iet mežā. Viņš apņemas, kad būs pārnācis, mācīt meitenēm lasīt. Nāk jaunais gads un Jānis saka Aijai, ka vajadzētu sadabūt zirņus. Taču Pakalniem nemaz zirņu nav. Jānis meklējot alvu laimes liešanai atrod Aijas pirmā vīra duncīti. Tas viņā izraisa nepatīkamas jūtas, jo visu laku ir iespaids, ka viņš tepat vien ir. Aija neļauj izkausēt alvas pīpi laimes liešanai, tāpēc arī tas netiek darīts. Jānis dodas uz mežu, lai taisot lazdu stīpas varētu nopelnīt naudu zirgam. Naktī pirms došanās viņu moca smagas pārdomas, viņš apzinās, ka abu mīlestība dziest. Jānis ļoti apzinās, ka ir daudz nabadzīgāks nekā Pakalni. Viņš iet pie viņiem ceļu prasīt. Saimniece viņam iedod līdzi sālītu gaļu. Jānim tiek sarunāta palikšana pie mežsarga, kamēr tas cirtīs lazdas. Mežā un mežsarga mājā Jānis zaudē lielu daļu sava drūmuma un kļūst atkal jautrs. Kādu dienu viņš nolemj apciemot vecākus. Vecāki nav sajūsmā par Aiju, taču Jānis apgalvo, ka viņi sadzīvojot labi. Jānis drīz darbu beidz un dodas uz mājām pie Aijas. Tā viņu neuzņem tik laipni kā cerēts. Kad šķiet , ka Jānis aizmidzis no aizkrāsnes laukā izlavās Juris. Jānis aiz bēdām iekrīt kā nemaņā. Viņš prasa Aijai vai tā ir taisnība, ka Juris ir viņas mīļākais, taču Aija to noliedz. Jānis atrod pēdas, kuras ved no viņa mājām uz Jura mājām un saprot, ka Aija melo. Aija dusmojas par vēstuli, kuru Olga rakstījusi Jānim. Viņa tam pārmet neuzticību. Aija ar Jāni atkal salabst. Viņa tam atklāj, ka ir stāvoklī, taču prieku par to, ka kļūs tēvs Jānim aizēno doma, ka tas varētu arī nebūt viņa, bet gan Jura bērns. Kad Aija iziet Jānis meitenēm prasa vai Juris te bieži ciemojies un ilgi palicis. To viņam arī mazākā meitene izstāsta.
Jānis dodas uz Pakalniem lūgt zirgu. Viņš izsūdz tiem savas bēdas, bet tie saka, ka gan jau ar laiku viss nokārtosies. Jānis tā arī aizmirst zirgu paprasīt. Jānim nekur nav miera. Aija pret viņu izturas ļauni un Jānis viņai atmaksā ar pilnīgu ignorēšanu, taču viens mīļš vārds no viņas mutes joprojām spēj likt viņam izkust Aijas priekšā. Viņš prasa Aijai atzīties par sakaru ar Juri un viņa to arī izdara. Jānis apsola Aijai labklājību, ja viņa apsolīs nekad vairs netikties ar Juri, viņa to arī apsola. Kad Jānis aiziet uz veikalu Aija sit bērnus par to, ka tie stāstījuši Jānim par Juri. Jānis atgriežas un attur viņu no tālākas sišanas. Pēc tam Aija vairs bērnus neaizskar. Jānis aiziet. Aija sēž pie loga un gaida viņu pārnākam, bet atnāk Juris un saka, ka Jānis esot krogā. Jānis pārnāk vēlu un Juris izšmauc ārā. Jānis cer, ka nodarot Aijai sirdssāpes viņš liks tai atmaigt. Nākošajā rītā nomirst gotiņa. Jānis ar Aiju strīdas par abu attiecībām, jo saprot, ka tās nonākušas strupceļā. Jānis ierosina šķiršanos. Jāņa garīgajai dzīvei trūkst attīstības, kaut arī viņi ar Aiju saprotas labāk kā jebkad. Jānis grib rīkot talku, taču ir sniegputenis un pagaidām tas nav iespējams. Jānis beidzot iet pie Pakalniem zirgu lūgt, bet tie nedod un saka, ka Jānim to jau sen esot vajadzējis darīt un, ka ir jau par vēlu. Jānis kļūst atkal drūms un caurām dienām prāto, ko lai iesāk. Atkal uznāk sniegs un Jānis cer, ka tagad varēs pārvest lazdas. Viņš iet uz Aizupēm lūgt zirgu, bet neaiziet, jo pusceļā saprot savas dzīves bezjēdzību. Aizgājis mājās viņš piedzeras. Kad Aija ar bērniem iziet ārā viņš ar kurpnieks duncīti pārgriež sev vēnas. Mirstot viņš redz Aiju jaunu un skaistu un viņam kļūst žēl dzīves. Aijai ienākot viņš vairs nespēj parunāt, tikai parādīt, ko izdarījis.