Japānas tradicionālās kaujam mākslas

Karatē.

. Karate pirmsākumi

Mūsdienu karatē izcelšanās ir cieši saistīta ar Okinavas salu no Rjukju salu arhipelāga. Par šo mākslas veidu ir ļoti liela izcelšanās vēsture, kas ir pilna ar dažādām domstarpībām. Šis termins karatē sastāv no diviem vārdiem: kara ( tukšs) un te (roka). Kopā tie veido vārdu salikumu tukša roka. Vēlāk pie vārda karatē pievienoja vēl vārdu do, kas nozīmē ceļš, tātad tukšās rokas ceļš. Šī austrumu cīņu stilu tehnikas daudzveidība ir tādēļ, ka to ir veidojuši ļoti daudz un dažādu stilu pārstāvji. Pa

a
astāv ļoti daudz karate-do sistēmu. Japāņi izveidoja savu karate-do, kas, pirmkārt, bija domāts bezieroču sparing-cīņas apgūšanai. Pareizi saprastais japāņu karate-do ietver sevī garīgās disciplīnas, fiziskās audzināšanas, pašaizsardzības un sporta sacensības.

Kultūras apmaiņa starp Japānu un Okinavu pastāvēja jau no neiedomājamiem laikiem. Okinava neko nevarēja piedāvāt ārpasaulei. Ķīnai izdevās 11. gs. izgudrot šaujampulveri, tā izgatavošanai bija nepieciešams sērs. 12.gs. Ķīna un Okinava izveidoja plašas tirdzniecības attiecības, kas ļāva Okinavā ieplūst ķīniešu kultūrai (cīņu mākslai).

17.gs. Japānai pakļaujot Okinavu, izdevās ciešāk iepazīties ar Okinavas un Ķī
ī
īnas cīņas mākslu. Pakļautajai Okinavai valdniekiem bija jāmaksā nodevas, tāpēc nereti nodokļu vācēji tika aplaupīti un nogalināti. 15.gs tika izdots mutisks aizliegums uz ieroču nēsāšanu, bet tas netika ņemts vērā, tāpēc 1609.gadā Japānas valdnieks pieņēma otru likumu par ieroču nēsāšanas ai
i
izliegumu. Šoreiz tika pilnīgi aizliegta zobenu izgatavošana, kā arī nažu vai līdzīgu priekšmetu nēsāšana un turēšana. Kas pārkāpa šo likumu, tas tika sodīts ar nāvi. Okinavā uz vienu ciemu tika izsniegts viens nazis, kurš bija piesiets ciemata centrā, un pie kura dežūrēja sargs un izsniedza nazi uz parakstu uz neilgu laiku lopu nokaušanai. Kaut arī iedzīvotāji nespēja turēties pretī bruņotam karaspēkam, tas tomēr ļāva nedaudzajiem cīnu meistariem izveidot slēptās savienībās, kurās ļaudis tika mācītas cīņu mākslai, bet tomēr visplašāk šie cīņu veidi izplatījās pilsētās. Rjukju salās karatē saucās par Okinava-te, tas ir, Okinavas dūru cīņa. Pašā Okinavā cīņu stili dalījās pēc pilsētu nosaukumiem: Naha-te, Sjuri-te un Tomari-te. Visā 17.gs. skolas te darbojās pilnīgajā pagrīdē. Visi audzēķņi deva zvērastu par šī noslēpuma ne
e
eizpaušanu. Ja arī kādam izdevās izpaust šo noslēpumu Japānas valdībai pēc ilgām moku izciešanām, tad viņš ar laivu tika ievests tālu jūrā, kur to nedaudz ieskrāpēja līdz asinīm un iemeta ūdenī, kur, sajūtot asins smaku, aprija haizivis.

Tā kā samuraji bija lietpratēji savā amatā, tad okinaviešiem nenācās viegli, tāpēc cerības uz uzvaru bija nelielas. Šo cerību vajadzēja izmantot jebkurā gadījumā. Tad arī radās lozungs „ ar vienu sitienu – gar zemi”. Pat sportiskie turnīri starp konkurentiem ļoti bieži beidzās letāli. Ilggadējie treniņi pārvērta ro
o
okas un kājas par ieročiem ar graujošu spēku, kuri darbojās viltīgā un neprognozējamā programmā. Īpašs akcents tika veltīts roku un kāju rūdīšanai, jo caursist samuraju ķiveri vai bruņas varēja tikai tērauda roka.

Pamatā ķermeņa rūdīšanai tika izmantotas vecās ķīniešu receptes, kaut gan tajās tikai ieviesti arī daudzi jauninājumi. Piemēram, rūdot roku pirkstus, audzēkņi iebēra spainī pupiņas un katru dienu vairākus tūkstošus reizes durstīja ar pirkstiem pupiņās, tik ilgi, kamēr zem nagiem nesāka tecēt asinis. Neraugoties uz sāpēm, mācekļiem vajadzēja turpināt rūdīšanu dienām un mēnešiem ilgi, kamēr pirksti palika bezjūtīgi. Tieši tāda pati procedūra atkārtojās arī ar smiltīm, sīku granti un dažreiz pat ar svina bumbiņām. Pēc vairāku gadu treniņa viņiem nesagādāja nekādas grūtības caurdurt zirga vai buļļa sānu un izņemt kādu orgānu. Ļoti līdzīgi tika trenētas arī dūres un kājas. Visiem vajadzēja iziet caur nežēlīgām sāpēm. Ar dūri un kāju pēc ilgiem treniņiem varēja pārsist jauna auguma kokus.

4.

Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka karatē rokas sitiena spēks sasniedz 700 kg., bet kājas sitiens pat 1 tonnu.

Zināms, ka 18.gs Sakugava no Akatas, nodzīvojot vairākus gadus Ķīnā un nodarbojoties tur ar šaolin cuan-šu, kā arī ar bo- dzjutsu, atgriezās dzimtenē un pilsētā Sjuri izveidoja privātskolu Karate-no Sakugava. Tā bija pirmā reize, kad skolas nosaukumā parādījās vārds karatē.

Līdz 20.gs. vārds karatē Okinavā rakstījās ar diviem hieroglifiem: kara burtiski nozīmēja “ Ķīna Tanas dinastijas valdīšanas laikā”, bet dažreiz arī tulkojās kā “varenā Ķīna”, un vārds te nozīmē- “roka”. Bet dēļ tā, ka ļaudis sāka jaukt karatē ar ķīniešu kempo, kā arī tāpēc, ka Okinavas kara māksla var skaitīties arī par japāņu, tādēļ būtu nepareizi un pazemojoši izmantot vārdu Ķīna. Tāpēc pēc vairākkārtējiem protestiem šīs vārds kara sāka nozīmēt – tukšums. Pie viena tika mainīti arī, formālo vingrinājumu kompleksi- katas, to nosaukumi.

1902.gadā, kā eksperiments, karatē tika iekļauts Pirmās vidusskolas un Pedagoģijas augstskolas programmā. Drīz vien sākās krievu- japāņu karš, kurš apliecināja kempo mākslas vērtību.

“1905-1906gadam, uzreiz pēc krievu-japāņu kara, – raksta savos memuāros Funakoši Gitins,- es, pierunājot grupu paziņu, sāku aktīvi piedalīties publiskos paraugdemonstrējumos Okinavā. Iespējams tie bija pirmie šāda veida paraugdemonstrējumi”. Ceļojumi ar paraugdemonstrējumiem pa salu ilga vairākus gadus. No 1912.gada Funakoši, Mabuni, Kjamu, Gusukuma, Ogusuku, Tokumura, Isikava un Jahiku pievērsās sistemātiskai karatē demonstrācijai lielākajās Okinavas zālēs- Sjuri un Nahi. Ap to laiku Japānā jau pietiekami bija dzirdēts par karatē brīnumiem, un 1916.gadā

Funakoši Gitins saņēma uzaicinājumu nodemonstrēt savu mākslu Tokijas kara morāles pilī (Butoku-den). Tā bija pirmā, un ļoti veiksmīga karatē meistara uzstāšanās galvaspilsētā.

1922. Gada pavasarī izglītības ministrija rīkoja Tokijā pirmo nacionālo sporta izstādi (cieši saaugušai ar tradicionālām kara mākslām). Pēc organizatoru lūguma Funakoši Gitins uzrakstīja un atveda līdzi karatē mācību grāmatu “Rjukju kempo-karate”. Rezultātā, pēc lielās zemestrīces Tokijā, grāmata bija iznīcināta. Tā kā tajā laikā grāmatas tika rakstītas no rokas un vienā eksemplārā, tad tika uzrakstīta jauna grāmata “Ķermeņa un dvēseles rūdīšana, un pašaizsardzība ar karatē palīdzību”(“Rentan gosin karate-dzjutsu”). Pirmais karatē klubs tika izveidots 1924.gadā Kejo universitātē. Neizbēgamais tika piepildīts un karatē tika ārā no pagrīdes un ieplūda tautā. Funakoši Gitins nosauca savu skolu par Šotokan, kas pastāv apmēram 80 gadus, un kura pārstāvji Japānā ir vairāk kā trešdaļa no visiem karatistiem.

Kamēr Funakoši Gitins dzīvoja Japānā, viņš paspēja uzaudzināt veselu strīpu audzēķņu, no kuriem katrs nospēlēja ļoti svarīgu lomu mūsdienu japāņu karate-do attīstībā, izveidojot dažādus stilus.

Iestājoties Japānai karā ar Ķīnu 1937.gadā un vēlāk iesaistoties 2.pasaules karā, karate-dzjutsu un karate-do bija apstiprināti, pieņēma lēmumu apmācīt japāņu karavīrus un matrožus šīm disciplīnām. Pēc Japānas sakāves un aizlieguma periodā uz daudzām cīņu mākslām, karate veidīgās sistēmas uzplauka, jo uzskatīja, ka šādas sistēmas ir tikai fizisko nodarbību paveids. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, iesaistot lielas masas studentu karate-do sacensībās , radās doma par karate-do kā sporta veidu. Līdz ar to šī disciplīna ieguva nacionālā sporta veida statusu.

5.

Karate do mūsdienās.

Neticams popularitātes augums Japānā sistēmām, līdzīgām karate, noveda līdz divu miljonu sekotāju armijas izveidošanu, kuri sadalījās divās daļās. Karate-do vairāk bija ar novirzienu sportā, šeit bija lielāks skaits piekritēju un Karate-dzjutsu, kas sliecās uz pašaizsardzību.

Okinavā uzskata, ka Itosu bija pirmais, kas mācīja karate-dzjutsu kā sportu. Viņš pievērsās tam 1905.gadā, nodarbojoties ar vidusskolniekiem, pēc tam kad japāņu valdība atļāva iekļaut šo cīņas mākslu skolas programmā. Bet tieši japāņi pirmie sāka attiekties pret karate-do kā pret sportu, Okinavas karate-dzjutsu nekādā gadījumā neskaitījās kā sports, kamēr nenokļuva japāņu ietekmē. 1936.gadā, Funakoši izveidotais Šotokan, organizēja dzju kumite (brīvā sparinga) sacensības. Līdzīga iniciatīva noveda līdz tam, ka 1957.gadā tika rīkots pirmais karate-do čempionāts. Šodien lielākā daļa japāņu nodarbojas ar karate-do ar mērķi sasniegt panākumus sacensībās, viss pārējais viņiem ir otrajā vietā. Patreizējais Japānas Karate Savienības (JKS) presidents Nakajama Masatoši ir norūpējies par šādu tendenci, un grib, lai karate-do sekotu tendencēm, kuras nostādīja viņa izveidotājs Funakoši.

Varēja gaidīt, ka daudzu stilu un karate-do esamība, novedīs pie lielas konkurences starp viņām. Nav lielas saprašanas kā vajadzētu apmācīt vai propogandēt karate-do. Bet daži mēģinājumi ieviest kārtību šajā nesaprašanā, noveda pie organizācijas izveidošanas, kura izrādījās daudz ietekmīgāka un stiprāka, nekā iepriekšējās. Ar visjapāņu karate-do organizāciju federācijas (FAJKO) izveidošanu 1964.gadā. daudz izcili karate-do meistari cer uz nacionālo standartu izveidošanu šajā disciplīnā, balstoties uz kuru var nodarboties ar karate-do propaganda.

FAJKO uzdevums ir izstrādāt tehnikas standartus, piedāvāt mācību metodes un kvalifikācijas noteikšanu vadītājiem.

Zemāk es norādīšu viena no karate-do meistara Ojamas Masutacu (kiukušin-kai stila piekritējs) treniņu un dienas režīmiem, pēc kuriem viņš trenējās un dzīvoja vairākus gadu desmitu. Šis režīms kalpo par piemēru vieglprātīgajiem audzēkņiem, kas domā, ka, lai kļūtu par meistaru vajag pavisam nedaudz.

6.

4 no rīta- mošanās, meģitācija 10 min, 2 stundu skrējiens pa kalnainu apvidu.

7 no rīta- ēdiena gatavošana

8 no rīta- brokastošana, kas savienota kopā ar pusdienām

9 no rīta- treniņu sākums. 10 reizes izpildīt kompleksu no pieciem vingrinājumiem:

1) 20 reizes pacelt 60 kg smagu svaru stieni

2) 20 atspiešanās uz pirkstiem

3) atspiesties 20 reizes stājā uz rokām

4) pievilkšanās 20 reizes

5) izpildīt pa 20 sitieniem mērķos pa labi un kreisi

Pēc katra kompleksa izpildīšanas jāveic elpošanas vingrinājumi. Pēc 10 kārtējās vingrinājumu izpildes atpūta līdz 11.

11 no rīta- katas izpilde (kustību kopums). Katru dienu viens kata tiek izpildīts 100 reizes.

2 pēcpusdienā- 1) smagumu celšana. Pacelt 60 kg smagu svaru stienui 20 reizes, pakāpeniski paaugstinot svaru.

2) 200 reizes atspiesties uz diviem pirkstiem

3) 200 reizes atspiesties uz trim pirkstiem

4) 200 reizes atspiesties uz četriem pirkstiem

5) 400 reizes atspiesties uz pieciem pirkstiem

Dažreiz pārmaiņas pēc izpildīt 1000 atspiešanās uz dūrēm ar pārtraukumu pēc 500 reizēm.

3 pēcpusdienā- 1) sparinga paņēmienu izstrādāšana

2) kāpelēšana pa virvi

3) ķermeņa saliekšana (uz presi) 200 reizes

4) akmeņu sasišana

5 pēcpusdienā- ēdiena gatavošana, vakariņas.

6 pēcpusdienā- meditācija un gatavošanās miegam

7.

Karate-do izmantojamie ieroči.

Viens no karatistiem, Hajasi, padziļinātā okinaviešu primitīvo ieroču izzināšanā, deva ļoti lielu ietekmi uz karate-do. Likteņa ironijas dēļ, tieši Hajasi atdzīvināja interesi tam, kas dažus gadus atpakaļ skaitījās par izmirstošu mākslu. Tas parādīja, ka ieroči bija neatliekama sastāvdaļa okinaviešu karatē sistēmā. Japānā, Hajasi dotās centības izmantot okinaviešu ieročus karate-do sistēmā, pabudināja daudzas sekcijas, kuras līdz šim nodarbojās tikai ar pašaizsardzību bez ieročiem, sākt izzināt dažādu ieroču mākslu. Viens no jauninājumiem, ko izstrādāja Hajasi, ir sparings ar ieročiem. Šis jauninājums japāņu karate-do dod īstas cīņas atmosfēras izjušanu.

1. Pats drošākais neapbruņotam parastajam iedzīvotājam cīņā ar samurajiem bija parasta koka nūja, kas ir iecienīta Ķīnas, Korejas, Vjetnamas un Japānas cīņas laukos. Klasiskais nūjas variants ir bo , kas ir ~3cm diametrā un 182cm gara. Bo pārvaldīšanas tehnika ir ļoti daudzveidīga, tajā ir vairāki simti dažādu paņēmienu, kas ir iekļauti 10 katās (vingrojumu kompleksos). Šī tehnika galvenokārt tika veidota uz bo koardinācijas ar rokām un kājām.

2. Vēl viens ne mazāk karate izplatīts ierocis ir nunčaku, kas sastāv no diviem savā starpā ar striķi vai virvi savienotiem sprunguļiem un no malas izskatās pavisam nekaitīgs. Profesionāļa sitiens ar nunčaku sasniedza pat 1.5 tonnas. Ar šādu spēļmantiņu varēja mierīgi caursist ienaidnieka ķiveri. Nunčaku ir modificētais ķīniešu rīks, ar kuru gadsimtiem ilgi zemnieki atdalīja no rīsiem mizu. Nunčaku izgatavošanai izmantoja cieto sugu koksni. Sprunguļus savā starpā savienoja ar zīda diegiem vai ar smalku ķēdi. Sprunguļi var būt apaļi vai arī seškantīgi. Tie var būt arī konusa veida, resnākā gala diametrs ir 30-35mm, bet to garums ir vienāds ar apakšdelma garumu ~30cm.

3. Ne mazāk zinātkārs ir arī okinaviešu lauksaimnieku ierocis, kurš sākumā kalpoja kā mazo graudu dzirnavu rokturis, tas ir, tujfa (tonfa). Tonfa sastāv no apaļas vai četrkantīgas nūjas no cieto sugu koksnes ar garumu līdz pus metram, un perpendikulāru rokturi 15cm attālumā no viena gala. Šo ieroci ļoti plaši pielieto mūsdienu policisti, jo tas izrādījās ļoti efektīvs pašaizsardzībai. Šis ir vienīgais no tāda veida ieročiem, ar kuru var pretoties nunčakai.

4. Viens no oriģinālākajiem okinaviešu izgudrojumiem ir trīszobis – sajs, kas ir taisīts no smagas un resnas cēlmetāla stieples. Tas ir 40-50cm garš ar diviem āķveida sānu izaugumiem. Trīszobja svars ir 400-1200g.

8.

Lielākie un izplatītākie stili un to pamatlicēji.

 Šoto-kan- Funakoši Gitins

 Godzu-rju- Mijagi Gogens

 Šito-rju- Mabuni Kenva

 Vado-rju- Ocuka Hironori

 Itosu-kaj- Itosu Jasucune

 Ueti-rju- Ueti

Viens no līdzsvara treniņiem uz nenostiprinātiem koka klučiem.

9.

Džudo.

Džudo cīņas priekštecis ir japāņu tuvcīņas māksla džiu-džitsu, Džigoro Kano apvienoja vairākus džiu-džitsu novirzienus, paņemot no džiu-džitsu tehnikas visu labāko un atmetot bīstamos paņēmienus. Profesors D. Kano veltīja visu mūžu džudo apmācīšanai, pilnveidošanai un popularizēšanai, tādējādi liekot pamatus mūsdienu džudo. Džudo ir pirmais Āzijas izcelsmes Olimpiskais sporta veids, tam ir internacionāla vēsture un tas ir populārākais no sporta cīņām. Saskaņā ar profesora D. Kano nostāju, džudo ietver cilvēka garīgo un fizisko īpašību attīstību, dažādu uzbrukuma un aizsardzības paņēmienu apmācību, audzināšanas procesu, kura mērķis ir pilnveidot cilvēku kā personību. Džudo, kā cīņas mākslas un sporta veida attīstība vienlaicīgi, demonstrē gribasspēka un tehnikas pārsvaru pār spēku. Pateicoties pilnveidotajai un daudzpusīgajai tehnikai, tas ir ieguvis savu neatkārtojamo sporta veida skatāmības efektu. Viens no džudo pamatprincipiem ir pieklājība. Tā, piemēram, ienākot zālē vai izejot no tās, un uzsākot vai beidzot cīņu, džudists paklanās, tas simbolizē cieņu pret pretinieku, kā arī pašdisciplinētību.

Šim vārdam japāņu valodā ir ļoti daudz nozīmju: džu – mīksts, maigs, pieklājīgs; do – ceļš, pareiza taka, sirdsapziņa, morāle, prasme, kā arī princips “labsirdība uzvar ļaunumu un maigums gūst virsroku pār rupju spēku”.

Džudo cīņas treniņi notiek zālē, kuru sauc par dodžo, un uz paklāja – tatami. Džudisti jeb džudokas trenējas un sacenšas speciālā tērpā – džudogi, ar basām kājām. Tas sastāv no jakas – kimono un biksēm – zubon. Sporta tērps ir darināts no izturīga balta (vai zila) kokvilnas auduma. Kimono apjozts ar jostu – obi. Sacensībās džudisti bez tam vēl virs jostas apsien sarkanu vai baltu apsēju, lai tos labāk atšķirtu tiesneši un skatītāji (starptautiskās sacensībās apsēju vietā džudistam ir jābūt 2 džudogām: baltai un zilai). Partneri, kuru met, sauc uke, to, kurš met, – tori. Paņēmienus stāvcīņā parasti izpilda svarā un augumā līdzīgi partneri no statiska stāvokļa. Parasti jebkuru metienu mācās izpildīt, skaitot līdz trīs.

Japānā un citās valstīs ir izstrādātas dažādas sistēmas, kā noteikt džudista tehnisko līmeni un sportisko meistarību. Saskaņā ar meistarības pakāpi – klasi jeb kiu džudistam piešķir attiecīgas krāsas jostu. Katrā klasē ir noteikts skaits paņēmienu, kurus jāprot izpildīt stāvcīņā (tači-vaza) un guļus cīņā (ne-waza). Džudists tikai tad var iegūt attiecīgās krāsas jostu, ja viņš labi apguvis tehnikas paņēmienus un sekmīgi nokārtojis eksāmenus.

Džudistu klasifikācija Eiropā – 6.KIU – balta josta, 5. KIU – dzeltena, 4. KIU – oranža, 3. KIU – zaļa, 2. KIU – zila, 1. KIU – brūna, 1.-5.DAN – melna, 6.-8. DAN – melna vai sarkana ar baltām svītrām, 9.-10. DAN – sarkana vai melna. Taču džudistu klasifikācija ar to nebeidzas. Pastāv 12 dan.

Učikomi – paņēmiena daudzkārtēja atkārošana no statiska stāvokļa vai kustībā. Učikomi parasti izpilda 9 piegājienos (līdz metienam), bet uz skaita “desmit” met partneri. Iesildīšanās ir treniņa nodarbības nepieciešama sastāvdaļa. Tās uzdevums ir sagatavot ķermeni intensīvam darbam: paātrināt asinsriti, plaušu darbību, padarīt elastīgas locītavu saites, lai izsargātos no iespējamām traumām. Parasti pirms katras nodarbības organizē kopīgu iesildīšanos visai grupai, taču vēlams arī dot laiku individuālai ķermeņa iesildīšanai (proti, pats izdari tos vingrinājumus, kuri tev vairāk nepieciešami.

Džudo cīņas tehnikas apgūšana un augstu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez ilgu gadu nopietna un neatlaidīga treniņa. Džudo cīņas māka, visu paņēmienu arsenāls, jāapgūst diendienā simtiem reižu pašam atkārtojot vienas un tās pašas kustības līdz automātismam. Tikai tad izdosies efektīvs paņēmiens, kad nebūs jādomā, kur likt kāju vai roku un kā pagriezt ķermeni.

Treniņu paņēmieni.

Paņēmienu apmācības shēma ir šāda:

1. Tīša pretinieka pārvietošana no stabila stāvokļa nestabilā – kuzuši. Ar to jāsāk katra metiena apguve. Ja nebūs pareizi izpildīts kuzuši, metiens neizdosies.

2. Ķermeņa stāvokļi un kustības, kas jāieņem un jāizpilda pirms metiena, – cukuri.

3. metiena izpildījums – kata.

Pats treniņa metodi lieto visu paņēmienu apgūšanai un pilnveidošanai.

Iedomājies, ka tavā priekšā atrodas partneris. Paņem attiecīgu satvērienu un izpildi iedomāto metienu bez partnera. Tandoku-renšu jāizpilda no labās un kreisās stājas, kāpinot tempu un pašam veidojot metienu kombinācijas. (Mājās brīvajā laikā vajag pielietot šo treniņa metodi!!!) Kā pareizi iemācīties mest partneri? Parasti jebkuru metienu mācās izpildīt, skaitot līdz trīs. Piemēram, pie “viens” – pārvieto partneri nestabilā stāvoklī , pie “divi” – ieņem vajadzīgo stāvokli attiecībā pret uke, pie “trīs” – izpilda metienu. Sākumā uke nepretojas un ļauj brīvi izpildīt paņēmienu, pievēršot galveno uzmanību krišanas tehnikai, kā arī norāda partnerim – tori uz kļūdām. Tādā veidā labumu gūst abi: viens iemācās pareizi krist (tas ir ļoti svarīgi, lai novērstu traumas), otrs – pareizi izpildīt metienu.

Nav jāpārdzīvo, ja spēcīgāks partneris gūst virsroku pār Jums un bieži izdara metienus. Centieties ieņemt citu stāju un izpildiet pret paņēmienus, taču nevis HAOTISKI, bez sistēmas, bet gan pārvietojot pretinieku nestabilā stāvoklī un izmantojot labvēlīgas situācijas.