Japāņu tējas ceremonija un dārzs

„Japāņu Tējas ceremonija un dārzs”.

Kā ir zināms, pirmo reizi tējas dzērienu sāka lietot Ķīnā , vēl Tan ( VII – IX) laikmetā. Pirmsākumos tējas lapu uzlējumu izmantoja medicīnas vajadzībās, bet ar budisma Čanj ( japāņu val. – Dzen) sektas izplatīšanos (kura par patiesības atklāšanas pamatmetodi uzskatīja garas meditācija), šīs sektas adepti sāka dzert tēju kā stimulējošo līdzekli. Ķiniešu dzeinieks Lu Juj 760. gadā uzrakstīja “Tējas grāmatu”( Ča czin), kurā izklāstīja tējas dzēriena pagatavošanas paņēmienu sistēmu , aplejot tējas lapiņas ar verdošo ūdeni. Tējas pulveris , ( tējas ceremonijai), pirmo re

e
eizi tiek pieminēts ķīniešu kaligrāfa Czjan Sjana, grāmatā “Ča lu”( 1053 gadā). Par tējas dzeršanu Japānā informācija ir atrodama arī VIII – IX gadsimtu rakstiskajos avotos. Tējas dzeršana kļūst salīdzinoši izplatīta Japānas un Ķīnas kontraktu pastiprinājuma periodā. Svētais tēvs Ejsaj, viens no Dzen – budisma pamatlicējiem Japānā, 1194. gadā atgriežoties no Ķīnas, iestādīja tējas krūmus klostera pagalmā priekš reliģioziem rituāliem. Viņš ir arī pirmās japāņu grāmatas par tēju “Kissa Edzeki”(1211. gadā), kurā tiek runāts par tējas lomu veselībā, autors. XIII – XIV gadsimtā, dzen – budisma mā
ā
ācītāju ietekmes pastiprināšanās uz politisko un kultūras dzīvi, noveda pie tā, ka tējas dzeršana izplatījās arī aiz dzen – klosteru sienām un kļuva par iecinītāko samuraju aristokrātu laika pavadīšanas veidu, pieņemot par īpasu konkursu – izklaidi, kura laikā vajadzēja uzminēt tējas šķirnu, iz
z
zaudzētu vienā vai otrā apkaimē. Tādas tejas dzeršanas – degustācijas ilga no rīta līdz vakaram, un katrs saņēma līdz pat pāris desmitiem tējas krūzīšu. Vēlāk šī spēle izplatījās arī starp vienkāršiem iedzīvotajiem.

Tējas meistars ( tjadzin), kurš sevi veltīja Tējas kultam, pārsvarā bija izglītots cilvēks, dzejnieks vai mākslinieks. Tas bija īpašs viduslaiku “inteleģenta”tips. Tējas meistari varēja būt dažādu šķiru pārstāvji. Sarežģītajos sociālo nemieru apstākļos, japāņu iekšējās struktūras pārkārtošanas laikā, viņi izrādījās spējīgi uzturēt kontaktus gan ar sbiedrības” augšu”, gan ar tās vidējiem slāņiem, smalki uztverot pārmaiņas un pa savam reaģējot uz tām. Periodā, kad ortodoksālo reliģiju ietekme samazinājās, vini apzināti vai arī intuitīvi līdzēja to pielāgošanai pie jauniem apstākļiem.

Par Tējas ceremonijas ,jaunā izskatā, pamatlicēju, kuram bija maz kopējā ar galma spēlēm ar tēju, sk

k
kaitās Murats Sjuko, vai Dzjuko ( 1422 – 1502). Tējas cermonijai viņš ir veltījis visu savu dzīvi, jo ir ieraudzījis šī rituāla garīgus pamatus.

Viņa darbības sekmes, pamatojās uz to, ka viņa subjektīvie centieni sakrita ar kopējo japāņu tendences attīstību ilgstošo pilsoņu karu laikā, neskaitāmo nelaimju un sabrukumu, t.i. visas valsts sadalīšanas uz dažādiem karojošiem apgabaliem, laikā.

Tieši tādēļ, ka Murata Sjuko darbība atspoguļoja sava laika ideālus, viņa radītā Tējas ceremonija, kā viena no sociālās saskarsmes formām, ļoti ātri ieguva izplatību visā valstī un gandrīz visos iedīvotāju sl
l
lāņos.

Dzen – budisms bija ļoti cieši saistīts ar mākslas sfēru, un ir veicinājis ne tikai ķīniešu klasiskās dzejas un glezniecības izpēti, bet arī savu adeptu patstāvīgo daiļradi, kā ceļu, „pie vārdiem neizsakāmās”, patiesības. Šīs, prakticisma un „dzīves pasaulē” ar sevišķu interesi pret mākslu, apvienojums, kas ir raksturīgs Dzen, izskaidro jau XV gadsimta otrajā pusē sākto sekularizācijas tendenci. Tējas meistari visciešāko uzmanību pievērsa plašuma radīšanai ap Tējas namiņu, kā rezultātā ir radies specializētais Tējas dārzs ( tjaniva), kurš izplatījās no XVI gadsimta beigām.

Ja Tējas namiņa specifiskās formas radīšanas pamatā bija jau esošā arhitektūras pieredze, kas izpaudās budistu un sintoistu templī , tad Tējas dārza forma ir attīstījusies uz jau ilgstoši esošās dārza mākslas pamata. Pirms ir radies tieši Tējas dārza tips, Japānā jau vairāku gadsimtu laikā dārzu māksla ir attīstījusies kā patstāvīga daiļrades nozare.

Pie Tējas namiņiem, kas pārsvarā, tika būvēti uz neliela zemes gabaliņa starp pamat mājām, veda neliels celiņš ( rodzi), kas tulkojumā nozīmē „rasas mitrinātā , zeme „. Vēlāk, ar šo terminu sāka apzīmēt arī vēl plašāku dārzu ar veselu specifisko detaļu rindu. XVI gadsimta beigās tējas dārzs ieguva vēl atvērtāku formu. Viņš tika sadalīts, ar nelielu sētu ar vārtiņiem, uz divām daļām – iekšējo un ārējo.

Gājiens cauri dārzam bija pirmais pakāpiens, iziešanai no ikdienas, apziņas pārslēgšanai uz estētiska pārdzīvojuma pilnību. PēcTtējas meistaru domām dārzam būtu jākļūst par robežu starp divām pasaulēm ar dažādiem likumiem, normām un noteikumiem. Viņš fiziski un psiholoģiski gatavoja cilvēku mākslas uztveršanai, sevišķi, – skaistuma uztveršanai.

Par cik Tējas namiņus sāka celt pilsētās, netālu no „pamat”- dzīvojamās mājas, kurai apkārt pārsvarā bija neliels dārziņš, radās ideja par speciālo tējas dārzu, kura sakārtojums pakļāvās rituāla noteikumiem.

Tējas paviljona grīdu nosedza ar speciālajiem paklājiņiem( tatamiem). Paklājiņu standarta izmērs,190 – 95 cm, pieļāva ne tikai noteikt telpas izmērus, bet arī visas proporcionālās attiecības interjerā. Piemēram, Tējas paviljons Taj – an ir izmērāms ar diviem Tamamiem. Grīdas kvadrātveida – iedobumā bija vieta ugunskuram, lai varētu vadīt tējas ceremonijas arī ziemas laikā.

Griestu augstums dažādās istabas daļās atšķīrās : viszemākie tie bija virs vietas kur sēdēja saimnieks. Griesti , bija veidoti no dabīgiem , nekrāsotiem materiāliem ( sākot no vienkāršiem dēļiem līdz rakstainajiem, pītajiem paneļiem no bambusa) , tāpat arī citi paviljona elementi. Īpaša uzmanība tika pievērsta tur, kur jumtā, vai sienas augšējā daļā bija logi. Par vienīgo telpas rotu kalpo „kakemono” vīstoklis, jeb ikebana. Taču citi telpas piederumi, piemēram, tējkanna, koka karote tējas ieberšanai, keramikas krūze, bambusa slotiņa tējas sakulšanai, – kaut arī ir vienkārši, bet skaisti savā smalkumā.

Pašos pirmajos Tējas namiņos logu vispār, nav bijis, un gaisma nāca tikai caur viesu ieeju. Logu izvietojumam, uzbūvei, formai un lielumam tika piešķirta liela nozīme, parasti tie bija neliela izmēra, izvietoti neregulāri un dažādos līmeņos no grīdas, meistari tos izmantoja gaismas virzībai uz noteiktu interjera daļu ( tā kā interjers bija aprēķināts uz sēdošā cilvēka „ pus figūru „ , tad vissvarīgākais bija izgaismot vietu virs grīdas).

Tējas ceremonijas pamatā ir ielikti četri principi : harmonija, godbijība, tīrība un klusums. Par to iemiesojumu, vajadzēja kļūt gan ceremonijai kopumā – viņas pamatnozīmei, garam un patosam , – gan arī katram tās komponentam, līdz pat vissīkākajām detaļām. Katrs no četriem principiem izpaudās gan filozofiski, gan praktiski.

Pirmais princips ietvēra sevī Debess un Zemes harmoniju, pasaules radīšanas kārtību, ka arī cilvēka un dabas harmoniju. Cilvēka esības iegūšana, tās atbrīvošana no apziņas pieņēmumiem un ikdienas, spēja baudīt dabu līdz pat saplūšanai ar viņu, –ir iekšējie, slēptie „tējas ceļa” mērķi, kas arēji izpaudās tējas istabas harmonijā un vienkāršībā. Harmonija paredz arī mākslīguma un sastinguma izpalikšanu tējas meistara kustībās, pilnu atraisītības atmosfēru, tā ietver sevī ari krūzes raksta īpatnības. Otrais, godbijības princips, – visu dalībnieku vienlīdzību, cieņu vienam pret otru. Trešais, tīrības princips, – attīrīšanos un pieskaršanos ar skaistumu. Ceturtais, klusuma princips, – meditācijas princips.

Pakāpenisku izmaiņu jēga, kas norisinājās japāņu kultūrā XVI gadsimtā, pilnībā atveras tējas kultā, ar kuru tika saistīti gandrīz visi mākslas veidi – arhitektūras, glezniecības, dārzu, tēlotājmākslas.

Noteikt Tējas ceremonijas piederību pie mākslas sistēmas, nav viegli, jo tai nav analoga nevienā no Austrumu vai Rietumu mākslas kultūrā. Ikdienas tējas dzēriena procedūra šeit tika pārvērsta par kanonizētu darbību, kas attīstījās laikā. Speciāli organizētā vidē rituāla „režija” tika būvēta pēc teatrālajiem principiem. Arhitektūras „plašums” tika organizēts ar klasisko mākslu palīdzību, taču rituāla mērķi nebija ne mākslinieciski, bet reliģiozi – tikumīgie.

Tējas ceremoniju var salīdzināt ar teātra izrādi, jo to nekad nevarēja precīzi atkārtot. Katrs meistars uzstājās improvizatora lomā, vadoties no pieaicināto sastāva, konkrētiem momenta apstākļiem, līdz pat laikam. Saimnieks pats gatavoja tēju viesiem un piešķīra visām darbībām garīgo jēgu un aicināja pie uzmanības koncentrācijas.

Viesi pulcējās pusstundu pirms ceremonijas un gaidīja uz speciālā sola. Ceremonija sākās ar ciemiņu ienākšanu cauri tējas dārzam, pa speciālo celiņu uz kura vajadzēja atstāt visas ikdienas raizes, roku noskalošanās, un mutes skalošanas. Tad viesi gāja Tējas namiņā ( caur durvīm, kuru augstums nebija lielāks par 90 cm ,un pasvītroja ienākošo vienlīdzību), atstājot apavus pie durvīm, pēdējais viesis ar vieglu klaudzienu aizbīdīja durvis, ar to dodot zīmi saimniekam, ka visi ir sapulcējušies. Tad nāca saimnieks, kas ar paklanīšanos sveicināja viesus. Visatbildīgākais ceremonijas moments – tējas pulvera iebēršana krūzē, pārliešana ar ūdeni un satura sakulšana putās, no ūdens daudzuma un tējas , ka arī no roku veiklības ir atkarīga tējas dzēriena garša. Ir divi Tējas ceremonijas veidi – biezās vai šķidrās tējas pagatavošana. Pirmajā gadījumā tēju gatavo lielajā keramikas krūzē, katrs no tās iedzer , noslauka maliņu un nodod tālāk. Otrajā – tēja tiek gatavota katram viesim personīgi.

Mūsdienās pastāv trīs Tējas ceremonijas skolas – Ura Senke, Omote Senke, Musanokodzi Senke. Divas pirmās – vadošās Japānā, ir pieejamas visiem, un tām ir miljoni piekritēju. Trešā pārsvarā pievilina augstāko sabiedrības slāņu pārstāvjus. Ura Senke skolai ir arī piekritēji ārzemēs. Daudzi Tējas ceremonijas piekritēji, ne tikai apmeklē tējas namiņus, bet arī veic rituālu mājās.

Leave a Comment