Jauniešu personības īpatnību ietekme
uz nākamās profesijas izvēli
Saturs
Teorētiskā daļa
1.Ievads 3.lpp
2.Jauniešu psihiskās attīstības raksturojums 4.lpp
2.1.ES attīstība jauniešiem 4.lpp
2.2.Jauniešu kognitīvās attīstības raksturojums 5.lpp
2.3.Jauniešu emocijas un jūtas 5.lpp
2.4.Jauniešu fiziskā attīstība 5.lpp
2.5. Jauniešu intelektuālā attīstība 6.lpp
2.6.Personības īpašības jauniešu vecumā 7.lpp
3.Jauniešu saskarsmes raksturojums 8.lpp
3.1.Savstarpējās attiecības ar pieaugušajiem 8.lpp
3.2.Savstarpējās attiecības ar vienaudžiem 9.lpp
4.Personības virzība un spējas 11.lpp
4.1 Intereses 11.lpp
4.2.Uzmanība 12.lpp
4.3.Izklaidība 13.lpp
4.4.Atmiņa 13.lpp
4.5.Personība 14.lpp
4.6.Vērtības 14.lpp
4.7.Griba 15.lpp
4.8.Rīcības motīvi 16.lpp
4.9.Mērķis 16.lpp
4.10.Izvēle 17.lpp
4.11.Temperaments 17.lpp
4.12.Raksturs 19.lpp
4.13.Vajadzības 20.lpp
5.Secinājumi 21.lpp
Praktiskā daļa
1.Pētīšanas metodes 24.lpp
2.Pētāmas grupas apraksts 25.lpp
3.Pētījumu rezultātu apstrāde un interpretācija 26.lpp
4.Secinājumi 37.lpp
5.Anotācija 39.lpp
6. Izmantotā literatūra 39.lpp
TEORĒTISKĀ DAĻA
1.Ievads
Zinātniskā darba tēmu “Jauniešu personības īpatnību ietekme uz nākamās profesijas izvēli” izvēlējos tāpēc, ka vēlējos uzzināt, kādas ir jauniešu īpatnības personībā tad, kad viņiem ir jābeidz skola un jāizvēlas nākamā mācību iestāde ar noteiktu mērķi un profesijas izvēli.
Zinātniskā darba materiālu vākšana man sagādāja diezgan lielu interesi, jo pati esmu jauniete, kam būs jāizvēlas turpmākā profesija. Vēl nesen domāju, ka izvēlēties sev piemērotu profesiju ir pavisam viegli, bet tagad esmu sapratusi, ka tā nemaz nav.
Rakstot šo darbu, es uzzināju, cik ļoti atšķirīgs ir pusaudžu vecumposms no jauniešu vecumposma. Starp tiem pastāv ļoti daudz atšķirīgu īpašību, kuras jūs uzzināsiet un ar kurām jūs iepazīsieties šajā darbā.
Veicot šo pētījumu, esmu iepazinusies arī ar jauniešu vecumposma psiholoģiju.
Psiholoģija ir mācība par cilvēka iekšējo pasauli, tās būtību, t.i., cilvēka jūtām, emocijām, saskarsmi ar citiem cilvēkiem, domāšanu, personības īpašībām utt.
Psiholoģijai kā zinātnei ir īsa vēsture un gara priekšvēsture. Mēģinājumi ielūkoties cilvēka iekšējā pasaulē, to izskaidrot un līdz ar to prognozēt cilvēka uzvedību un rīcību, tika izdarīti jau sirmā senatnē. Kad cilvēks sāka interesēties, kā viņš izskatās, kā domā, ko jūt, kāpēc redz sapņus, iemīlas, sarūgtinās utt.,sāka veidoties viņa priekštats pašam par sevi. To vēlāk nosauca par “Es” tēlu. Uz daudziem jautājumiem cilvēks nevarēja un arī šodien vēl nevar rast atbildi, taču vajadzība iepazīt sevi un citus, bija un paliek.
Lai varētu uzzināt populārākās jauniešu profesijas izvēles, esmu veikusi aptaujas, testu un anketēšanu kādā ģimnāzijā. Tās rezultātus jūs varēsiet aplūkot darba otrajā daļā.
2. Jauniešu psihiskās attīstības raksturojums.
Pusaudžu periods -“agrīnās jaunības periods”. Šajā periodā būtiskākais ir Es identitātes atrašana vai arī intensīva tās meklēšana, profesijas izvēles saskaņošana ar pašnovērtējumu un pretenziju līmeni, visu kognitīvo procesu intelektualizācija, seksuālo attiecību nozīmes pieaugums.
Šo periodu (jaunību) sauc par “vētras un dziņu” laikmetu cilvēka dzīvē, kad viņš meklē savu īsto ES.
2.1. ES attīstība jauniešiem.
Jauniešu attīstības periodā būtiskākais psihes process ir identitātes meklēšana vai atrašana. “Negatīvās identitātes” iegūšana ir tad, ja jaunietim ir ambiciozi, autoritāri vecāki, kuri ar varu grib piespiest jaunieti izvēlēties tādu profesiju, darbības veidus, identitāti, kura atbilst viņiem vai viņu uzskatiem par to, kas ir pareizs.
Pie pašvērtējuma, identitātes atrašanas pieskaitāma arī profesijas izvēle. Ir ieteikums (pārbaudīts ASV), ka jaunietim no 16 gadiem paralēli mācībām būtu jāstrādā, kaut vai apkalpojošā sfērā.
Rezultāti liecina, ka jaunieši, kuri strādā, retāk kavē mācības un retāk izdara disciplīnas pārkāpumus, viņiem ir lielāka mācīšanās motivācija, jo viņi ir iepazinuši darba tirgu un iespējas realitātē. Tas palīdz saprast naudas vērtību, veicina patstāvības nostiprināšanu.
Latvijā jauniešu izvēli nosaka materiālās iespējas, vecāku ietekme, profesijas prestižs. Joprojām populāra ir psihologa profesija. Katrā nākamajā desmitgadē var mainīties dažādu profesiju un nodarbību prestižs. Psihologi atzīst, ka jauniešu attīstības periodā arvien lielākas individualizācijas ietekmē izpaužas, formējas arī noteikti tipi, formējas rakstura iezīmes, bet vispārinot var izdalīt 2 tipus:
1. Tie, kuri attīstās bez īpašām, ārēji novērojamām krīzēm, t. i., vienmērīgāk;
2. Tie, kuru attīstībā ir ”vētras un dziņas”, konflikti ar apkārtējiem, krīzes;
1. tips ir vairāk konformistisks. Jaunieši vairāk balstās uz to, ko par viņiem teiks citi, uz autoritātēm, tiecas būt līdzīgi citiem, ir mazāk neatkarīgi un patstāvīgi. Stresainās situācijās reti spēj pieņemt patstāvīgu lēmumu. Ar vecākiem šiem jauniešiem ir labas attiecības.
2.tips jaunībā ilgi meklē savu ceļu. Viņi nespēj atbildēt par savu rīcību, ir neprognozējami, mēdz lietot alkoholu. Viņi nemēdz kādam ilgi pieķerties, neko neuzskata par obligātu. Viņi noliedz vecāku dzīvesveidu.
2.2. Jauniešu kognitīvas attīstības raksturojums.
Jauniešu vecums – būtisks posms intelektuālo spēju attīstībā. Jauniešu domāšana kļūst arvien intelektuālāka, abstraktāka un patstāvīgāka. Jaunieši spēj vienai problēmai atrast vairākus risināšanas veidus. Jauniešos novēro spējas mainīties, pieņemt lēmumu pašiem.
2.3. Jauniešu emocijas un jūtas.
Jauniešu periodā emocijas ir saistītas ar visiem izziņas un saskarsmes procesiem kopumā. Par emocionāli sensitīvāko periodu jauniešiem psihologi uzskata 15. gadu vecumu, skolā tā ir 10. klase. Tieši šajā periodā skolēni visvairāk aiziet vai tiek izslēgti no skolas.
2.4. Jauniešu fiziskā attīstība.
Psiholoģijā vecumu no 15. –18. gadiem uzskata par agrīnās jaunības vecumu. Agrīnā jaunība sakrīt ar vecāko skolas vecumu. Fiziskās attīstības nozīmē šis periods ir vienmērīgāks nekā pusaudžu vecums. Šajā vecumā vērojams intensīvs fiziskā spēka pieaugums. Turpinās smadzeņu attīstība. Visas šīs fiziskās īpašības nosaka vecāko klašu skolēna gatavību fiziskām un garīgām slodzēm. Fiziskā attīstība labvēlīgi ietekmē iemaņu un prasmju veidošanos darbā un sportā, līdz ar to nodrošina plašas nākamās profesijas izvēles iespējas. Jaunība ir pārejas periods no fiziskā brieduma uz sociālo briedumu. Agrīnā jaunība tātad ir it kā “ trešā pasaule “, kas pastāv starp bērnību un pieaugušā vecumu.
Aplūkojot fizisko attīstību šajā vecumā no 15.-18. gadiem, pēc
N. Krutecka, tā ir svarīga vairākos aspektos.
Pirmkārt, fiziskajiem dotumiem ir nozīme, kuru gan nevajag pārspīlēt atsevišķu personības īpašību nostiprināšanās procesā, kā arī jauniešu profesionālajā orientācijā.
Otrkārt, pastiprinās interese par pretējo dzimumu un arī te fiziskajiem rādītājiem ir liela nozīme. Sava fiziskā spēka, veselības un pievilcīguma apzināšanās ietekmē tādu īpašību kā pašpārliecinātības, drosmes, mundruma, optimisma un dzīvesprieka veidošanos.
Fiziskā veselība, spēks un kustību vingrums, augstas darba spējas palīdz veidot prasmes un iemaņas, paplašina profesijas izvēles iespējas. Un otrādi, apzinoties savu fizisko nespēku, nepilnvērtību, infantilismu, vecāko klašu skolēni kļūst pesimistiskāki, vairs netic saviem spēkiem, noslēdzas sevī. Tiem raksturīga nomāktība un apātija.
Ļ. Vigotskis uzskata, ka paaugstināta uzbudināmība vecāko klašu skolēniem ir saistīta nevis ar viņu fizeoloģiskās attīstības īpatnībām, bēt gan ar nepareizu dienas režīmu, nepietiekamu miegu, pārgurumu, smēķēšanu un neracionālu uzturu, tātad, nevis ar anatomiski fizioloģisku faktoru, bet gan ar uzvedību.
2.5. Jauniešu intelektuālā attīstība.
Lielākajai daļai jauniešu pamatdarbības veids ir mācības. Atšķirībā no pusaudžiem, jauniešu intereses par mācībām palielinās. Tas ir tāpēc, ka jauniešu motivācijā galveno vietu sāk ieņemt motīvi, kas saistīti ar pašnoteikšanos un gatavošanos patstāvīgai dzīvei. Sevišķi spēcīgi šos motīvus iespaido dzīves plāni un profesionālie nodomi, kas savukārt sekmē mācību motīvu veidošanos, maina attieksmi pret mācību darbību.
Šajā vecumā jau dominē tīšā motivācija, t.i., aizvien biežāk audzēkņi vadās pēc apzināti izvirzītiem mērķiem, plāniem, ideāliem, nodomiem utt. Tīšā motivācija savukārt savukārt stipri iespaido visu izziņas procesu, tādu kā atmiņa, domāšana, runa, uztvere, uzmanība u.c., norisi, turklāt visi šie procesi sasniedz pilnīgu attīstību.
Notiek manāmas izmaiņas tādās domāšanas operācijās kā salīdzināšana un vispārināšana. Svarīgākais intelektuālās attīstības rādītājs ir būtiskā izdalīšana. Šajā sakarā pusaudži, veicot priekšmetu grupēšanu pēc to būtiskām pazīmēm, tiek galā ar uzdevumu 44% gadījumos, bet jaunieši 70% gadījumos.
Viens no intelektuālās attīstības rādītājiem ir cilvēka prasme lietot racionālus iegaumēšanas paņēmienus. Ja pusaudzis visbiežāk izmanto tādus paņēmienus kā vairākkārtēja lasīšana un atkārtošana, tad jaunieši līdzās tam izmanto konspektēšanu pasvītrošanu (27%), galvenās domas izcelšanu un salīdzināšanu ar apgūto materiālu (10%) plāna sastādīšanu (8%) u.c.
Jauniešu vecumā notiek izmaiņas arī intelektuālās darbības saturā. Vecāko klašu skolēni tiecas tikt skaidrībā par dažādiem viedokļiem kādā jautājumā un izveidot personīgo viedokli, noskaidrot patiesību. Viņus saista pati problēmas analīzes gaita, pierādīšanas paņēmieni. Tāpēc jaunieši labprāt iesaistās strīdā un neatlaidīgi aizstāv savu viedokli.
Jauniešu vecumā izziņas interesēm ir īpaša nozīme personas attīstības un socializācijas procesā. Informācijas ieguve nodrošina ne tikai pamatu sistemātiskajai pasaules uztverei un izpratnei, bet veicina arī izziņas procesu kā pamatu zināšanu uzkrāšanai, strukturalizācijai, analīzei un pielietošanai. Tāpēc šajā vecumā ir būtiski nostiprināt pusaudžos vajadzību meklēt un izmantot dažādus informācijas avotus un resursus, lai nostiprinātu izziņas interes kā stabilu pieradumu attiksmi.
Līdz ar pārmaiņām kognitīvā domāšanas sfērā, jauniešiem pastiprinās spēja reflektēt pašiem ar sevi – par savu pagātni, par savu vienreizību, par savu sarežģītību. Jaunieši psiholoģiski un fiziski kļūst arvien neatkarīgāki no vecākiem un sāk pieņemt paši savus ideālus, mērķus, un dzīves vērtības, kas dažreiz sakrīt ar vecāku vērtībām, bet citreiz nē.
2.6. Personības īpašības jauniešu vecumā.
Galvenie psihes jaunveidojumi jauniešu vecumā ir morālā apziņa un uzvedība, pasaules uzskats, profesionālās intereses, sapņi un ideāli. Agrā jaunība ir sensitīvais (visvairāk labvēlīgais) periods morālās apziņas un uzvedības veidošanai. Devianta uzvedība izpaužas rīcību sistēmā, kas atšķiras no vispārpieņemtām normām un var izpausties atklātā vai slēptā uzvedībā, kas virzīta uz sociālo un kultūras normu graušanu. Tā var iegūt alkoholizācijas, narkomānijas, agresīvas uzvedības, prettiesiskas uzvedības u.c. formas.
Psiholoģiskajā literatūrā ir aprakstīti 2 galvenie psiholoģiskie mehānismi, kas ir novirzītas tikumiskas apziņas un uzvedības pamatā: personības lokuskontrole un pašcieņas līmenis.
Lokuskontrole (atrašanās vieta) ir cilvēka nosliece novelt atbildību par savas darbības rezultātiem vai nu uz ārējiem spēkiem, vai personīgām pūlēm un spējām. Lokuskontroles jēdzienu ieviesa amerikāņu psihologs D. Rotters. Viņš pierādīja, ka ir cilvēki, kas visu atbildību par savu dzīvi uzveļ ārējiem spēkiem (alternatīvais tips), un ir cilvēki, kuri izskaidro savus panākumus un neveiksmes tikai ar personīgajām iespējām (internālais tips).
Pētījumi pierādījuši, ka cilvēkiem ar internālu lokuskontroli ir augstāka pašpārliecinātība, viņi ir konsekventi un neatlaidīgi, tiem ir nosliece uz pašanalīzi, viņi ir līdzsvaroti, sabiedriski, labvēlīgi un neatkarīgi savos spriedumos.
Cilvēkiem ar eksternālu lokuskontroli vairāk izpaužas neticība savām spējām, nelīdzsvarotība, satraukums, aizdomīgums, konformisms, agresivitāte utt.
Amerikāņu psihologa H.Keplana pētījumi rāda, lielākai daļai jauniešu dominē pozitīvs sava Es vērtējums.
Svarīgs personību raksturojošs process jauniešu vecumā ir pasaules uzskatu veidošanās. Pasaules uzskats – tas ir skats uz pasauli kopumā, uz cilvēka vietu šajā pasaulē, skats, ko nosaka visu cilvēka zināšanu summa un rezultāts.Zināšanas pašas par sevi ir tikai pasaules uzskatu veidošanās priekšnoteikums. Tikai aktīvā zināšanu daļa, ko cilvēks apguvis, veido pasaules uzskata pamatu. Šo zināšanu daļu sauc par pārliecību.
Jaunieša vecumā svarīgu vietu ieņem strīdi, pārdomas par dzīves jēgu, dzīves plāniem, ideāliem, vērtībām utt. Šīs aktivitātes psiholoģiskais pamatmehānisms ir savas nākotnes iztēlošanās. Tāpēc šī vecuma personības svarīgs raksturlielums ir tas, ka jaunietis dzīvo vairāk nākotnei.
3. Jauniešu saskarsmes raksturojums.
Saskarsmi var raksturot no 2 pozīcijām:
• atticības ar pieaugušajiem
• attiecības ar vienaudžiem
3.1. Attiecības ar pieaugušajiem.
Saskarsmē ar pieaugušajiem var novērot vai nu mērenas, vai vētrainas attiecības. Jaunieši vēlas, lai skolā skolotājs “mani izprot” un “lai ir savā priekšmetā labs speciālists”. Jaunieši attiecībās kļūst pragmatiskāki, mērķtiecīgāki. Skola kļūst par nākotnes mērķu piepildīšanas līdzekli, nevis pienākumu. Mācās ne vairs visu, tāpēc ka “tā vajag”, bet to, kas būs vajadzīgs nākotnē, lai stātos augstskolā.
Mācību procesā jaunieši aizraujas ar filozofiju, psiholoģiju, literatūru, ja gūst stbildes uz aktualitātēm “kas es esmu?”, “kāda jēga ir pasaulei?”
12. klasē mācīšanās motivācijas pamatā orientācija uz profesiju. Tikai 1/3 12. klasē zina, ko darīs, kur mēģinās stāties pēc vidusskolas, trešdaļa nezina vispār, ko darīs pēc skolas beigšanas, 1/3 zin abpusēji.
Mācību procesā jauniešu iecienītākās mācību metodes ir diskusijas, debates, eksperimenti, projektu darbi un grupu darbs.
Jauniešu savstarpējās attiecības ar pieaugušajiem nosaka to savstarpējās atškirības: vecuma un dzimuma atšķirības, atšķirības starp paaudzēm, atšķirības, ko nosaka pieaugušo sociālās lomas, piemēram, skolotāji, vecāki utt. Pieaugušo un jauniešu savstarpējās attiecības ļoti spēcīgi ietekmē atšķirības starp paaudzēm, jo mijiedarbībā stājas cilvēki, kas dzimuši, auguši un veidojušies dažādos vēsturiskos apstākļos.
Tādēļ rodas pretrunas, kuras icsauc vesela saprāta barjeru sistēmu. Saprāta barjeru rašanos saista ar to, ka paaudžu pēctecība ir selektīva: no paaudzes uz paaudzi tiek nodotas nevis visas zināšanas, normas, vērtības, gaumes, modes un utt, bet tikai daļa. Zināšanas gaume, mode, kultūra utt. Ir vēsturīgas kategorijas, t.i., laika gaitā mainīgas. Tāpēc ļoti bieži rodas savstarpēja nesaprašanās .
Attiecības ar vecākiem nosaka daudzi faktori: vecāku izglītība, savstarpējās atticības, stils ģimenē, attiecību emocionālais tonis, kontroles sistēma, soda sistēma, ģimenes sastāvs u.c.
Vēcāku izglītības līmenis iespaido gan viņu bērnu sekmību, gan ģimenes psiholoģisko klimatu. Piemēram, no ģimenēm, kurās abiem vecākiem ir augstākā izglītība, nāk trīs reizes vairāk bērnu ar labu sekmību nekā no ģimenēm, kurās vecāku izglītības līmenis ir zemāks par vidējo, savukārt, ģimenēs ar augstu izglītības līmeni ir mazāk konfliktu, jo izglītība lielā mērā nodrošina konfliktu rašanās cēloņu apzīmēšanos.
Grupā, kur veidojas jauniešu un pieaugušo cilvēku lomā ir skolotāji. Attiecībās pret skolotājiem un tātad savstarpējās atticībās ar viņiem jaunieša periodā iezīmējas vairākas īpatnības:
1. jaunieši skolotājos visaugstāk vērtē profesionālo kompetenci, pat piedodot viņu zināmu emocionālu vēsumu
2. jaunieša vecumā strauji krītas skolotāja lomas ietekme. ”Lomas vara”, kam jaunākajā skolas vecumā ir likuma spēks (jādara tā, tāpēc, ka to teica skolotājs), jaunieša vecumā tiek aizstāta ar “personības varu” Vecāko klašu skolēni ļoti smalki vērtē skolotāja personiskās īpašības, sevišķi taisnīgumu, godīgumu, prasmi lietot varu utt. Šī faktora neievērošana ļoti bieži izraisa konfliktus un rada pretrunas savstarpējās attiecībās.
Kopumā jāatceras – lai jauniešu mijiedarbība ar pieaugušajiem neizraisītu konfliktus, tai jābalstās uz līdztiesiskiem pamatiem, priekšplānā izvirzot demokrātisku, nevis autoritāru kontroles stilu, uztverot jauniešus kā pieaugušus cilvēkus.
3.2. Attiecības ar vienaudžiem.
Attiecības ar vienaudžiem – līdzīgas kā pusaudžu vecumā, taču jaunieši vairs tik lielu nozīmi nepiešķir grupai. 17 un 18 gadu vecie jaunieši jau vairāk uzticas sev un tuvam cilvēkam nekā vienaudžiem. Vienaudžu attiecībās lielāka kļūst seksualitātes nozīme. Tā kā jaunieši pārdzīvo vientulību, viņi aktīvi meklē iepazīšanos, tuvību, bieži iemīlas vai arī nodibina patstāvīgas attiecības, pārdzīvo pirmo lielo mīlestību.
Svarīga vieta jauniešu dzīvē ir vienaudžu sabiedrībai, kura šajā vecumā pilda virkni svarīgu funkciju:
• ir dažāda veida informācijas avots;
• vide, kur tiek realizēta emocionālā kontakta nepieciešamība, veidojas kopības, draudzības un mīlestības jūtas;
• vieta, kur tiek organizēta kopdarbība un uz tās pamata apgūtas uzvedības formas, rituāli, mode utt.
Jauniešu vecumā vienaudžu sabiedrību nosacīti var sadalīt organizētā (formālā) un neorganizētā (neformālā) daļā.Organizēto daļu veido klases, pulciņi utt.,neorganizēto-“stihiskās” grupas: interešu grupas,mikrorajonu grupas u.c. Svarīgākā organizētā grupa šajā vecumā ir skolas klase vai mācību grupa citās mācību iestādēs.
Agrīnā jaunībā liela nozīme tiek piešķirta emocionāli personiskajām attiecībām mācību grupā,kā arī tās saliedētībai, draudzīgām attiecībām starp grupas locekļiem.
Kas nosaka skolēna statusu klasē?
1. vietā izvirzās tās personības īpašības, kuras nodrošina skolēnam efektīvas savstarpējās attiecības (godīgums, labsirdība, atsaucība u.c.),
2. vietā – intelektuālās,
3. vietā- gribas un lietišķās īpašības.
Nelabvēlīga situācija klasē ļoti bieži noved pie tā, ka skolēns aiziet no klases vai skolas, vai arī lielāku nozīmi sāk piešķirt saskarsmei neorganizētās grupās. 9/10 šī vecuma likumpārkāpēju savās klasēs ir bijuši ”izstumto” statusā.
Neorganizētās (spontānās) grupas- tā ir vide, kur iespējams vēlamā statusa ”iekarošanas” process un apmierinājuma gūšana no tā.
Jauniešiem ir noteiktas “priviliģētas” satikšanās vietas (parks, “brodejs”), noteikts ģērbšanas stils, frizūras. Svarīgs pašapliecināšanās elements jauniešiem ir arī viņu valoda. Jauniešu valodā ir daudz saīsinājumu, vārdu, kuri speciāli izdomāti pārdzīvojumu attēlošanai un kurus pieaugušie nesaprot.
4.Personības virzība un spējas.
4.1. Intereses
Vajadzības ir interešu pamats. Mūsu uzmanību piesasta dažādi priekšmeti un parādības, kas var apmierināt kādu vajadzību. Intereses ir izjūta par kādu objekta vērtību (interešu objekts var būt cilvēki, dzīvnieki, notikumi, lietas u.c.) Interese nereti liek mums darboties noteiktā virzienā, kļūst par darbības motīvu. Turklāt viena un tā pati darbība dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgu interešu izraisīta un var apmierināt dažādas vajadzības. Tā, piemēram, viens skolēns labi mācās tāpēc, ka viņam ir augsti attīstītas izziņas intereses, zināšanu alkas, cits cenšas gūt labas sekmes mācībās, lai iemantotu apkārtējo cilvēku cieņu, trešais nevēlas sarūgtināt vecākus, ceturtais gatavojas iestāties augstskolā un pelna atestātu ar augstu vidējo atzīmi, piektajam patīk tāda intelektuālā darbība, kas nepieciešama, lai sasniegtu augstus rezultātus utt. Tātad, mācīšanās, tāpat kā visi citi sarežģīti darbības veidi, ir daudzu vajadzību un interešu motivēts process.
Arī mācību darba pamatā vajadzētu būt interesēm. Viens no galvenajiem uzdevumiem mācīšanā un audzināšanā, kā arī galvenais mērķis masu saziņas līdzekļos un reklāmās ir radīt par kaut ko interesi.
Intereses var iedalīt:
• materiālās interesēs, kas nodrošina cilvēka fizisko eksistēšanu;
• sociālās interesēs, kas nodrošina cilvēka vietu sabiedrībā;
• garīgās interesēs, kas nodrošina cilvēka garīgo izaugsmi un piepildījumu radošā darbībā.
Izšķir:
• tiešas intereses,
• pastarpinātas intereses.
Tiešās intereses ir tieši saistītas ar kādu vajadzību.
Tā piemēram, jauneklis, kurš aizrāvies ar matemātiku, labprāt risina uzdevumus, lasa izcilu matemātiķu biogrāfijas, apmeklē atbilstošas, fakultatīvas nodarbības. Viņa nodarbības matemātikā rosinājusi tiešā interese par šo zinību jomu.Var būt, ka literatūra kā mācību priekšmets, īpaši tāds darbības veids kā klases un mājas sacerējumi, viņam nepatīk, nešķiet interesanta.
Piemēram, daudzi pašreiz aizrāvušies ar datoriem un vēlas par tiem uzzināt pēc iespējas vairāk, tādēļ meklē informāciju par to un ar prieku piedalās informātikas stundās. Tā ir tieša interese.
Tomēr, lai pabeigtu skolu, ir jānokārto izlaiduma eksāmens latviešu valodā. Arī augstskolā, kurā vēlētos mācīties, viens no iestājeksāmeniem ir sacerējums. Izpratne par šo zināšanu nepieciešamību like cītīgi gatavoties arī šajā jomā. Interese par latviešu valodu ir pastarpināta. Tātad, pastarpinātas intereses veidojas kāda motīva vadītas.
4.2. Uzmanība.
Uzmanība nosacīti ir iedalāma 3 veidos:
• Netīšā
• Tīšā
• Pēctīšā
Netīšā uzmanība cilvēkam rodas paša kairinātāja īpatnību ietekmē. Pie tās pieskaitāmas intensitātes (spēks, skaļums, spilgtums u.c.), jauninājums utt. Citādi šo uzmanības veidu dēvē par “kas tas ?” refleksu, kas raksturīgs gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Iedomājieties kāpēc dabā vairums mātīšu ir pelēkā krāsā, bet tēviņi košā. Vai kāpēc, piemēram, ugunsdzēsēju mašīnai ir koši sarkana krāsa?
Tīšo uzmanību izsauc nevis kairinātāja īpašības, bet galvenokārt personības psihiskais stāvoklis (interese par priekšmetu, nepieciešamībā to izzināt). Piemēram: skolēnam ir jāatrisina matemātikas uzdevums, lai sasniegtu mērķi – saņemtu labu atzīmi stundā. Viņam negribas to risināt, bet, saprotot, ka to vajag izdarīt, viņš piespiež sevi koncentrēt uzmanību uzdevumam ar gribas piepūli. Mērķi var izvirzīt kā pats cilvēks, tā arī cits, piemēram, skolotājs. Skolotājs saka skolēniem:”Paskatieties uz tāfeli!” Pat tiem, kam to negribas darīt ar gribas piepūli nākas sevi piespiest izpildīt skolotāja prasību. Bez šaubām, tiešā uzmanība ir efektīvāka, bet tā no cilvēka prasa speciālu piepūli.
Ir vēl viens uzmanības veids – pēctīšā uzmanība, kas ir visefektīvākā. Lai saprastu, kāpēc tas tā , vispirms noskaidrosim, kā tās rodas. Piemēram, skolēns risina uzdevumu. Viņam to negribas darīt, bet ar gribas piepūli viņš piespiež sakoncentrēt uzmanību uz tā risināšanu. Taču var iestāties moments, kad darbs sokas, un skolēns ieinteresēts par gaidāmo dezultātu, turklāt nemanot, kā paiet laiks, viegli atrisina uzdevumu. Vēl viens piemērs: mēs sākam lasīt grāmatu. Sākumā tā mums liekas neinteresanta, bet, iedziļinoties sižetā, tā mūs ieinteresē arvien vairāk un vairāk, un mēs nemanām, kā paiet laiks, to lasot. Tādā gadījumā mēs sakām – interesanta grāmata. Par pēctīšo uzmanību sauc uzmanību, ko izsauc darba procesā radusies interese.
4.3. Izklaidība.
Izklaidība ir pretējs process uzmanībai. To nosaka cilvēka nespēja koncentrēt uzmanību uz ārējās pasaules objektiem vai savu iekšējo (psihisko) pasauli. Viens no cēloņiem, kādēļ rodas izklaidība, ir dziļa iekšējā apziņas koncentrēšanās uz kādu, biežāk iekšēju, psihisku objektu, problēmu utt. Šo izklaidības veidu nosacīti var nosaukt par viltus izklaidību. Piemēram, mācību stundas laikā savās domās katrs no mums var iedziļināties kādās problēmās, lasīt nepabeigtās grāmatas sižetu u.c. Līdz ar to mācību stundas materiāls aiziet garām mūsu apziņai. Šī izklaidība ir novērojama visās skolās. Bieži vien tas ir saistīts ar to, ka skolēns nav ieinteresēts mācību stundas materiālā, līdz ar to viņš lasa kādu sev patīkamu žurnālu, vai arī sāk runāt ar otru klases biedru, vai arī iedziļinājies pārdomās par savām problēmām.
Otrs cēlonis, kas bieži vien rada izklaidību, ir cilvēka nogurums. Ilgstoša uzmanības koncentrācija caur vienu atspoguļošanas kanālu (piemēram, redzi) nogurdina šo sajūtu orgānu un to galvas smadzeņu centru, kurš apstrādā no šī orgāna ienākošo informāciju. Piemēram, cilvēkam, ilgstoši skatoties uz tāfeles uzrakstīto mācību vielas izklāstu, var nogurt acis, un viņš vairs nepievēršas mācību vielai. Lai novērstu šo izklaidības veidu, cilvēkam ir jāveic racionāla darbības veidu maiņa – darbs, atpūta.
Trešais izklaidības cēlonis ir saistīts ar nervu procesu vājumu un visbiežāk vērojams jaunāko klašu skolēniem. Šai gadījumā notiek bieža uzmanības veidu maiņa – tīšo uzmanību nomaina netīšā. Piemēram, ja bērns raksta burtnīcā, tad tam darbojas tīšā uzmanība. Šai laikā iečīkstas krēsls, un bērns uzreiz pavērš skatienu trokšņa virzienā. Kāds iešķaudās – bērns atkal atrauj skatienu no burtnīcas utt.
4.4. Atmiņa.
Ar atmiņas palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Bez atmiņas cilvēks nebūtu nekas, jo viņš šodien iemācīto jau rīt būs visu aizmirsis. Cilvēkam katra diena sāktos tā kā mazam bērnam –
būtu jāmācās staigāt, noturēt karoti vai dakšiņu utt. Skolēni ar atmiņas palīdzību var iegaumēt dažādas lietas, kuras vēlāk ir jāizklāsta kontroldarbos. Arī vidusskolēniem, beidzot skolu, ir eksāmeni, kuros nepieciešama atmiņa par visu mācīto vielu.
Atmiņa katram cilvēkam var būt dažāda:
• vieniem raksturīga ātra un noturīga iegaumēšana, ilga saglabāšana un lēna aizmiršana,
• citi ātri iegaumē un ātri aizmirst,
• citi lēni iegaumē un ātri aizmirst.
4.5. Personība.
Lai izprastu vārdu personība, jābūt priekšstatam par jēdzieniem “cilvēks”, “indivīds”un “individualitāte”.
Ar jēdzienu indivīds saprotam katru patstāvīgi eksistējošu dzīvu organismu, īpatni, būtni. Indivīds ir arī atsevišķs cilvēks kā sabiedrības loceklis.
Individualitāte ir indivīda dabiskās attīstības rezultāts un unikāls īpašību savienojums, kas atšķir vienu cilvēku no otra gan ārēji, gan arī psiholoģiskajā ziņā.
Personība ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem psiholoģijā. Interesanti, ka vārds personība savu jēgu vēsturiskā attīstības gaitā ir vairākkārt mainījis. Personība raksturota kā vadošā psihes instance, kas nodrošina cilvēka lemtspēju un atbild uz jautājumu – “kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?”
Jebkurš cilvēks izpaužas kā personība tad, kad patstāvīgi pieņem un realizē lēmumu atbilstoši saviem ideāliem un vērtībām.
Par personību nepiedzimst, bet kļūst mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Personība sāk veidoties un izpausties ne agrāk par dzīves trešā gada beigām, kad bērns, attīstoties gribai un apzinīgumam, savstarpējās atticībās kļūst par vairāk vai mazāk patstāvīgu sociālu būtni.
4.6. Vērtības.
Vērtības ir idejas vai objekti, kam sabiedrība vai tās daļa piešķir īpašu nozīmi, uzskata par ideālu un orientējas pēc tiem savā darbībā.
Lietu vērtība parasti ir izteikta cenā, un tā ir mums visapkārt – materiālās vērtības. Ir arī vērtības, kuras ir saistītas ar garīgo izpratni un domāšanu. To, kādam nolūkam kalpo lietas, nosaka cilvēka garīgo un materiālo, personisko un sabiedriski nozīmīgo vajadzību attiecības. Ģimene būtībā ir atbildīga par materiālo un garīgo vērtību līdzsvara ievērošanu, jo tajā veidojas bērna pirmā pieredze vērtību izpratnē. Sakārtota vērtību sistēma palīdz labāk orientēties apkārtējā sabiedrībā, tikt galā ar milzīgo informācijas daudzumu un tās ietekmi uz personību.
4.7. Griba.
Novērojot cilvēkus darbībā, varam saskatīt divu veidu darbības:
• Impulsīvās darbības, ko cilvēks veic, iepriekš neplānojot.
Piemēram, cilvēks iet pa ielu, pārdomās nogrimis. Pēkšņi blakus strauji nobremzē automašīna. Cilvēks iekšēji saraujas un reaģē uz radušos troksni. Tā ir impulsīva kustība, atbildes reakcija uz apkārtējo situāciju.
• Tīšas darbības vai kustības ir tās, kam pamatā ir cilvēka vajadzības un motīvi.
Piemēram, cilvēkam slāpst.Viņš sameklē skapītī glāzi, pieiet pie ūdenskrāna, to atgriež, piepilda glāzi un ar baudu padzeras, tā apmierinot vajadzību remdēt slāpes.
Tīša rīcība ir apzināta, mērķtiecīga, vērsta uz vajadzību apmierināšanu.
Griba ir cilvēka spēja rīkoties saskaņā ar paša pieņemtiem mērķiem un vērtībām, neraugoties uz ārējiem un iekšējiem šķēršļiem.
Veicot tīšas darbības, griba izpilda divas funkcijas:
• rosinošo,
• kavējošo.
Rosinošā funkcija izpaužas situācijā, kad cilvēkam jāsakopo spēki, lai veiktu kādu darbību.
Piemēram, tevi interesē kāda filma, ko šodien rāda televīzija. Tu strādā ļoti ātri un mobilizē visus spēkus, lai paveiktu mājas darbus līdz filmas sākumam.
Kavējošu gribas funkciju varam sastapt situācijās,kad notiek vairāku motīvu cīņa.
Piemēram, tu esi saņēmis uzaicinājumu iet ar draugiem izklaidēties uz klubu. Rīt tevi sagaida vārdiņu ieskaite svešvalodā. Notiek motīvu cīņa. Viena no motīviem griba var kavēt, piemēram, iešanu uz klubu. Šai situācijā tu ķersies pie vārdiņu kalniem. Tā ir gribas kavējošā funkcija.
Personības gribas īpašības:
• Mērķtiecība ir personības gribas īpašība, kas izpaužas prasmē izvirzīt sev mērķi un to sasniegt.
• Noteiktība ir prasme ātri un savlaicīgi pieņemt kādu lēmumu.
• Neatlaidība izpaužas prasmē sasniegt izvirzīto mērķi, pārvarot dažādas grūtības.
• Patstāvība ir gribas īpašība – cilvēka paradums rīkoties, paļauties uz savām spējām un iespējām, neatkarīgi no citiem.
• Pašsavaldīšanās ir spēja savaldīt sevi, vadīt savu rīcību, garastāvokli, vēlmes.
• Drosme ir gatavība pārvarēt grūtības un briesmas ceļā uz mērķi.
• Neizlēmība izpaužas pastāvīgās šaubās, nogaidīšanā, pieņemot lēmumus un plānojot rīcību.
• Impulsivitāte ir tieksme darboties ātri, vadoties no pēkšņas ierosmes.
• Gļēvulības pamatā ir nespēja pārvarēt bailes, nedrošību.
• Negatīvisms izpaužas darbībās, kas ir tīši pretējas citu cilvēku prasībām.
4.8. Rīcības motīvi.
Jebkura cilvēka darbība sākas ar vajadzību, bet konkrētā virzienā darbību vada motīvi.
Motīvs raksturo cilvēka domu, jūtu un mērķu sistēmu, kas viņu rosina noteiktā veidā darboties.
Piemēram, par mācīšanos kā darbību var runāt tikai tad, ja to vada mācīšanās procesam specifisks motīvs.
Par motīvu var būt gan materiāli priekšmeti, gan ideāli objekti un ļoti nenoteiktas slieksmes.
Slieksme ir gatavība vērst savu aktivitāti vairāk uz vienu priekšmetu nekā uz kādiem citiem, piemēram, izvēloties lasīt vai nu dzeju, vai piedzīvojumu romānus.
Motīvi var būt:
• Plaši sociālie motīvi.Tie izpaužas kā pienākuma un atbildības izjūta sabiedrības, ģimenes, kolektīva, draugu priekšā.
• Šauri personiski motīvi izpaužas cilvēka tieksmē saņemt slavu, atzinību, labu vērtējumu no citiem cilvēkiem, vēlmē būt līderim.
• Negatīvie motīvi var izpausties centienos izvairīties no nepatikšanām dažādās situācijās (melojot, izvairoties no soda par pārkāpumu).
Apzināti motīvi, kas veicina personības aktivitāti, ir pasaules uzskats, interese.
Pasaules uzskats ir katra cilvēka zināšanu sistēma par pasauli un cilvēka vietu tajā, cilvēka attieksme pret pasauli un sevi.
Cilvēka pasaules uzskats nosaka dzīves pamatpozīciju, viņa pārliecību, ideālus, mērķus un vērtību orientāciju.
4.9. Mērķis.
Mērķis ir iepriekš paredzēts cilvēka darbības rezultāts.
Mērķu veidošanās atkarīga no motivācijas, uzskatiem un vērtībām. Mērķtiecība ir īpašība, kas raksturo cilvēka nepārtrauktu vēlēšanos katru savu darbību organizēt tā, lai tuvotos izvirzītajiem mērķiem.
Piemēram, ja vēlies apgūt kādu jaunu svešvalodu, vispirms ir jānoskaidro, kur to var izdarīt.Jāuzzina, cik liela ir dalības maksa un kurš tev to palīdzēs segt. Jāizbrīvē laiks gan nodarbību apmeklēšanai, gan regulāram individuālam darbam.
Tas viss veido mērķtiecīgu rīcību, lai sasniegtu mērķi, šajā gadījumā – lai apgūtu konkrētu valodu.
4.10. Izvēle.
Dzīvē sastopamies ar bezgala daudzām izvēlēm. Iet pa labi vai pa kreisi, mācīties šovakar vai nemācīties, studēt augstskolā vai sākt strādāt……
Tā šo virkni varētu turpināt garu jo garu. Lai kāds arī ir lēmums, mums gribot negribot jāizvēlas.
Izvēle ir priekšrokas došana kādam objektam vai darbībai.
Izvēlēties vienlaikus arī nozīmē atteikties no visiem citiem piedāvājumiem vai iespējām.
Bieži vien cilvēks jūt, ka nespēj izkļūt no neveiksmīgas vai nepatīkamas situācijas, jo aprobežojas ar problēmu uztveri, bet nesaskata dažādās iespējas vai risinājumus. Nemeklēt risinājumu un ciest arī ir izvēle, tikai šķiet, ne tā veiksmīgākā.
Divas vardes reiz iekritušas krējuma podā.Tās mēģināja izlēkt, bet trūka atbalsta, un poda sienas bija pārāk glumas. Nocīnījusies viena varde atsacījās no tālākiem pūliņiem, nolaidās poda dibenā un noslīka. Otra turpināja peldēt bez mitas, līdz baltais šķidrums sakūlās sviestā, uz kura mazā vardīte sēdēja, kājiņas kustinādama. Arī tā bija izvēle.
4.11. Temperaments.
Temperaments ir cilvēkam piemītošās individuālās psiholoģiskās īpašības, kas nosaka cilvēka darbības veidu.
Cilvēkus iedala:
Sangviniķos
Flegmatiķos
Holēriķos
Melanholiķos
Mums visiem jāatceras: nav labu un sliktu temperamentu!
Parasti temperaments stabilizējas pusaudžu vecumā un ietekmē rakstura un spēju attīstību, veidojot labvēlīgu vai nelabvēlīgu fonu.
Dzīvē mēdz gadīties dažādas situācijas, un katram temperamentam tajās var būt priekšrocības.
Cilvēkam vajadzētu zināt savu temperamenta tipu, lai sevi apzinātos un pilnveidotu, lai izvēlētos tam piemērotu profesiju.
Dzīvā tipa cilvēkam jeb sangviniķim uzbudinājums ir stiprs, līdzsvarots ar kavēšanu, šie procesi ir kustīgi, ātri nomaina viens otru. Šie cilvēki ir droši, dzīvespriecīgi, viņi viegli pārvar grūtības, ir savaldīgi, ātri pierod pie apstākļu maiņas. Parasti viņi ir apdāvināti un aktīvi.
Zīm.1
Mierīgā tipa cilvēkam jeb flegmatiķim uzbudinājums ir stiprs. Tas ir līdzsvarots ar kavēšanu, bet šie procesi ir mazkustīgi, tie viens otru nomaina lēnām. Šie cilvēki ir droši, viegli pārvar grūtības, ir savaldīgi, bet lēni pieņem lēmumus un gausi tos izpilda.
Zīm.2
Uzbudinājuma tipa cilvēkam jeb holeriķim uzbudinājums ir spēcīgāks par kavēšanu. Uzbudinājums ir stiprs, tāpēc šie cilvēki ir nesavaldīgi, nervozi, ātri par visu uztraucas.
Zīm. 3
Vājā tipa cilvēkam jeb melanholiķim uzbudinājums ir vājš. Šie cilvēki nepaļaujas uz saviem spēkiem, dzīve viņiem liekas nepārvaramu šķēršļu un grūtību pilna.
Zīm.4
4.12. Raksturs.
Raksturs ir cilvēka psihisko īpašību un īpatnību kopums, kas nosaka savdabīgu, konkrētam cilvēkam raksturīgu darbības stilu.
Raksturs sāk veidoties no dzimšanas, un šī attīstība notiek nepārtraukti.
Mēdz runāt par:
rakstura stingrību, kas izpaužas kā cilvēka gribasspēks, neatlaidība ideālu un principu piepildījumā, noteiktība mērķu īstenojumā.
rakstura vājums izpaužas kā interešu nepastāvīgums, gribasspēka trūkums, nespēja pieņemt patstāvīgus lēmumus,svārstīšanās, pakļautība citam cilvēkam vai grupai.
Gribasspēks ir gribas īpašība, kas nodrošina mērķu sasniegšanu vai atteikšanos no tiem, ja tie nonākuši pretrunā ar cilvēka vērtībām.
Rakstura īpašības ir vairāk vai mazāk izteiktas, pastāvīgas cilvēka uzvedības iezīmes. Rakstura īpašības dzīves laikā var mainīties, un tās ir atkarīgas no paša cilvēka, no pašaudzināšanas.
Pašaudzināšana ir apzināts darbs sava rakstura īpašību un spēju izkopšanā un attīstīšanā.
4.13. Vajadzības.
Personības virzības pamatā ir vajadzības. Vajadzības ir cilvēka aktivitātes galvenais avots.
Vajadzības ir cilvēka abzināta un pārdzīvota nepieciešamība pēc tā, kas uztur viņa dzīvību un veicina personības atīstību.
Vajadzību līmeņi
Līmenis Vajadzības Skaidrojums
1. Fizioloģiskās Pamatvajadzības, kas cilvēkam jāapmierina, lai viņš izzdzīvotu kā fizisks organisms. Tās ir organisma vajadzības. Ja tās netiek apmierinātas, cilvēka dzīve ir vai nu stipri apgrūtināta, vai arī cilvēkam ir jāiet bojā. Vajadzība pēc uztura, pēc miega, seksuālās vajadzības, dzimumtieksme (nepieciešama cilvēku dzimuma turpināšanai), vajadzība pēc aizsardzības no nelabvēlīgiem laika apstākļiem, vajadzība pēc pajumtes.
2. Drošība Drošības un nepārtrauktības izjūta, aizsardzība pret jebko, kas varētu apdraudēt pastāvošo kārtību un eksistenci. Stabilitāte un nemainīgums rada cilvēkos drošības izjūtu.Drošības izjūtu rada arī informētība, jo informācija ļauj cilvēkam paredzēt, kas notiks tālāk un kā rīkoties.
3. Piederība un mīlestība Cilvēkam ir vajadzīgi citi cilvēki, kas viņu pieņemtu un saprastu. Tā var būt ģimene, draugi, paziņas, mācību biedri, darba kolēģi.
4. Pašcieņa Vajadzība ieņemt stāvokli sabiedrībā un just cieņu pret sevi. Mēs gribam sevi parādīt un pierādīt, ko spējam. Tā varētu būt pašapliecināšanās: jā, es kaut ko spēju, un citi mani augstu vērtē.
5. Pašaktualizēšanās Spēju un zināšanu likšana lietā. Tā ir saistīta ar tiekšanos pēc panākumiem, sasniegumiem. Šajā līmenī nav svarīgs citu vērtējums, bet galvenais kritērijs ir tas, cik apmierināts ar paveikto jūtas pats cilvēks.
Zīm.5
5. Secinājumi.
• Jaunieši, kuri netic saviem spēkiem, noslēdzas sevī. Tiem raksturīga nomāktība un apātija. Tiek uzskatīts, ka paaugstināta uzbudināmība jauniešiem ir saistīta nevis ar viņu fizioloģiskās attīstības īpatnībām, bet gan ar nepareizu dienas režīmu, nepietiekamu miegu, pārgurumu, smēķēšanu utt.
• Jaunieši psiholoģiski un fiziski kļūst arvien neatkarīgāki no saviem vecākiem un sāk pieņemt paši savus ideālus, mērķus un dzīves vērtības, kas dažreiz sakrīt ar vecāku vērtībām.
• Atšķirībā no pusaudžiem, jauniešu intereses par mācībām palielinās.
• Jauniešu attiecības ar vecākim nosaka vecāku izglītība,savstarpējās attiecības,stils ģimenē, kontroles sistēma, soda sistēma, ģimenes stāvoklis, sastāvs, u.c.
• Temperaments ir cilvēkam piemītošas individuālās psiholoģiskās īpašības, kas nosaka cilvēka darbības veidu.
Pēc temperamenta iedalās:
sangviniķis – droši, dzīvespriecīgi, aktīvi cilvēki, kas ātri pierod pie apstākļu maiņas.
flegmatiķi – droši, viegli pārvar grūtības, ir savaldīgi, lēni pieņem lēmumus un gausi tos pilda
holeriķi – nesavaldīgi, nervozi, ātri par visu uztraucas
melanholiķi – nepaļaujas uz saviem spēkiem, dzīve liekas nepārvaramu šķēršļu un grūtību pilna.
Katram cilvēkam ir savas vajadzības, taču arī tās tiek iedalītas:
fizioloģiskās – pamatvajadzības – uzturs, miegs, pajumte
drošība – drošības izjūta, aizsardzība
piederība un mīlestība – vajadzīga ģimene, draugi, paziņas
pašcieņa – vajadzība ieņemt stāvokli sabiedrībā un just cieņu pret sevi
pašaktualizēšanās – tiekšanās pēc panākumiem, sasniegumiem.
Rakstot šo darbu esmu iepazinusies ar dažādām jauniešu īpašībām un uzvedību. Taču es nepiekrītu
• ka attiecības ar vecākiem stipri ietekmē vecāku izglītības līmenis
• tam, ka ģimenēs, kurās vecākiem ir zems zināšanu līmenis, bērniem raksturīgs iegūt arī zemu izglītības līmeni.
Es uzskatu, ka izglītības līmenis ir atkarīgs no katra jaunieša individuāli, arī viņa attieksme pret mācīšanos.
PRAKTISKĀ DAĻA
1. Pētīšanas metodes.
Psiholoģijas priekšmets ir psihe, t.i., cilvēka pasaules skatījums, tā atspoguļošana, uz kā pamata rodas cilvēka subjektīvais ieskats par šo pasauli. Lai iegūtu patiesu informāciju par cilvēka psihi, tiek pielietotas objektīvās pētīšanas metodes: novērošana, eksperiments, aptauja (snketēšana, pārruna, intervija), testēšana. Šajā gadījumā psihe tiek pētīta nevis tieši, bet netieši novērojot uzvedību, analizējot mutskās atbildes u.c.
Viena no psiholoģijas zinātnē izplatītākajām ir testu metode.
Tests – tie ir īslaicīgi uzdevumi, kuru izpilde ļauj spriest par dažām cilvēka psihes funkciju kvalitātēm.
Ļoti populāri ir zīmējumu testi, tādi kā:
“uzzīmē cilvēku” – bērnu intelektuālās attīstības noteikšanai.
“koks – tests” – personības izpētei.
“ģimenes zīmējums” – savstarpējo attiecību pētīšanai ģimenei u.c.
Svarīgu vietu psiholoģiskajos pētījumos ieņem aptaujas metodes. Pie tām pieder ankētēšana, pārrunas, intervijas.
Anketēšana – tā ir ar speciāli izstrādātu ankešu palīdzību veicama sociāli psiholoģiskas izpētes metode. Anketā parasti ir virkne jautājumu, uz kuriem pētāmajiem jāatbild. Anketas jautājumi tiek sastādīti izejot no pētījuma mērķa, un var būt atklāti (piemēram: “Nosauciet mācību priekšmetus, kuri Jums patīk”) un aizklāti (“Kādu profesiju Jūs izvēlēsieties – virpotāja, galdnieka, ārsta, skolotāja, jurista utt. (vajadzīgo pasvītrojiet)”)
Atkarībā no informācijas iegūšanas veida var būt dažādi anketēšanas tipi:
atlases un vispārējā
individuālā un grupveida
klātienes un neklātienes
rakstveida un mutiskā
Mutisko aptauju sauc par interviju. Šajā gadījumā eksperimentētājs
tieši uzdod jautājumus pētāmajam un fiksē viņa atbildes.”Mutiskās aptaujas paveids ir arī pārruna, kurā fakti par cilvēka psihisko darbību tiek iegūti tiešā eksperimentētēja un pētamā saskarsmes procesā.
Novērošana – tā ir mērķtiecīga psihes izpausmju uztvere pētāmo uzvedībā un darbībā. Šīs metodes pamatā ir novēro;sanas plāns, kuru nosaka izvirzītā varbūtība.
Zinātniskā darba praktiskajā daļā es esmu veikusi aptaujas, anketas un testu pildīšanas par tālāko izglītību un profesijas izvēli.
2. Pētāmās grupas apraksts.
Esmu sastādījusi testus, kuru jautājumi ir par tālāko izglītību.
1. Vai tuturpināsi izglītošanos pēc vidusskolas beigšanas?
Jā Nē
2. Kur tu vēlētos mācīties pēc vidusskolas beigšanas?
3. Kāpēc tu sev vēlamajā skolā nevarētu iestāties?
a. materiālo apstākļu dēļ;
b. sekmju dēļ;
c. veselības dēļ;
d. citi iemesli.
4. Kāda profesija tevi interesē?
5. Kur pēc tavām domām tev ir iespēja to apgūt?
6. Vai tu jau zini vēlamās skolas apguves izmaksas?
7. Kā tu vērtē pašreizējo zināšanu līmeni?
a. zems;
b. vidējs;
c. augsts;
d. ļoti augsts.
8.Tavu ģimeni materiāli nodrošina:
a. māte;
b. tēvs;
c. abi vecāki;
d. citi varianti _______?
9. Cik lieli ir jūsu ģimenes ienākumi?
a. līdz 50 Ls;
b. no 51 – 100 Ls;
c. no101 un vairāk.
10. Cik bērnu jūs esat ģimenē?
11. Kurā klasē pašreiz mācās tavi brāļi un māsas?
a. pirmskolas mācību iestādē________;
b. pamatskolā________;
c. vidusskolā_________;
d. augstskolā_________;
e. strādā_________.
Testu pildīja jaunieši vecumā no 16. – 18. gadiem.
Testus es iedevu izpildīt kādas ģimnāzijas 12. klašu skolēniem (2002./2003.)
Testu rezultāti tiks salīdzināti atsevišķi katrai klasei, jo katrai ir atseišķi novirzieni:
A klase – matemātikas;
B klase – humanitārā;
C klase – valodu;
D klase – vispārējā.
A klasei testus aizpildīja 20 skolēni,
B klasei – 15 skolēni,
C klasei– 22 skolēni,
D klasei – 26 skolēni.
Ar šo testu palīdzību es noskaidroju, kurās skolās vēlas mācīties mana klase, kā arī pārējās divpadsmit klases.
3.Pētījuma rezultātu apstrāde un interpretācija.
A klase.
Pēc vidusskolas beigšanas mācīsies:
Diagramma 1
Jaunieši nevarētu savā vēlamajā skolā iestāties:
Diagramma 2
Jauniešus interesē šādas profesijas:
Diagramma 3
Vai jaunieši turpmākās izglītības izmaksas zina?
Diagramma 4
Kā tu vērtē savu pašreizējo zināšanu līmeni?
Diagramma 5
Kādi ir tavi ģimenes ienākumi? Diagramma 6
Kas materiāli nodrošina tavu ģimeni? Diagramma 7
Cik bērnu jūs esat ģimenē?
Diagramma 8
12.B klase
Pēc vidusskolas beigšanas mācīsies:
Diagramma 9
Savā vēlamā skolā nevarētu iestāties:
Diagramma 10
Jauniešu vēlamās profesijas:
Diagramma 11
Vai jūs zināt savas vēlamās skolas izmaksas?
Diagramma 12
Kāds ir jūsu pašreizējais zināšanu līmenis?
Diagramma 13
Kas materiāli nodrošina tavu ģimeni?
Diagramma 14
Kādi ir jūsu ģimenes ienākumi?
Diagramma 15
Cik bērnu jūs esat ģimenē?
Diagramma 16
12. C klase
Jauniešu vēlamās skolas:
Diagramma 17
Jaunieši nevarētu savās vēlamajās skolās iestāties:
Diagramma 18
Vai jūs zināt savas vēlamās skolas izmaksas?
Diagramma 19
Jauniešu vēlamās profesijas:
Diagramma 20
Kāds ir jūsu pašreizējais zināšanu līmenis?
Diagramma 21
Kas materiāli nodrošina jūsu ģimeni?
Diagramma 22
Kādi ir jūsu ģimenes ienākumi?
Diagramma 23
Cik bērnu jūs esat ģimenē?
Diagramma 24
12. D klase
Jauniešu vēlamās skolas:
Diagramma 25
Nevarētu savā vēlamajā skolā iestāties:
Diagramma 26
Vai jūs jau zināt savas vēlamās skolas izmaksas?
Diagramma 27
Jauniešu vēlamās profesijas:
Diagramma 28
Kā tu vērtē savu pašreizējo zināšanu līmeni?
Diagramma 29
Tavu ģimeni materiāli nodrošina:
Diagramma 30
Kādi ir jūsu ģimenes ienākumi?
Diagramma 31
4 Secinājumi.
Apkopojot visu testu rezultātus esmu nonākusi pie secinājuma, ka no visām 12. klasēm trīs līdz četri skolēni no katras klases vēlas mācīties Ventspils augstskolā, Latvijas Universitātē, Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā.
Visvairāk vēlamās profesijas ir tulks, ekonomists, mediķis, sākumskolas skolotājs un tūrisma vadītāji. A un D klasē skolēni vairākumā nevarētu iestāties savā vēlamajā skolā sekmju dēļ, B un C klases skolēni vairākumā – materiālo apstākļu dēļ.
Protams visiem skolēniem tas noteikti ir materiālo apstākļu dēļ, jo pašlaik skolas ir ļoti dārgas. Vairums jauniešu jau zina savas vēlamās skolas izmaksas, taču ir daudzi, kas vēl tās nezina.
Ļoti daudziem skolēniem ģimeni materiāli nodrošina tikai viens no vecākiem, līdz ar to arī ģimenēm jāiztiek no viena vecāka darba ienākumiem, bez tam ir arī ģimenes, kurās ir 2,3,4un arī 5 bērni, kuri visi ir materiāli jānodrošina.
Lai izvēlētos savu nākamo profesiju, jaunietim ir jādomā ne tikai par to, lai tā viņam patiktu, bet arī, lai vecāki varētu apmaksāt. Protams jaunietim ir jāizvēlas tāda skola, kurā viņš varētu mācīties, atbilstoši savām sekmēm.
5. ANOTATION
This research work is about teenagers who need to choose their profession after secondary school.
I am describing teenagers` interests, character, necessity, memory and relation – ship with adults. I am making form so that I can clear up what are the most popular professions at Grammar School No1.
I have questioned 83 pupils from Form 12. The most popular schools are University of Latvia, Ventspils higher school and Bank higher school.
This research school is about teenagers psychology, choosing their profession and about the school where teenagers can master their professions.
6. Izmantotā literatūra.
1.Guna Svence “Attīstības psiholoģija.”
Zvaigzne ABC 1999.g.
2.J. Kolominskis “ Cilvēks: psiholoģija.”
Rīga, “Zvaigzne “
3. Meikšāne Dz., Plotnieks I,
SIA Mācību apgāds , 1998.g.
4. Stalšāne I. Kurtskiha I.
“Latvijas jaunatnes socioloģiskais pašportrets.”
LU Filosofijas un socioloģijas institūts. 1999.g.
5.A. Vorobjovs “Psiholoģijas pamati”
Mācību apgāds Rīga 1996.g.