Jaunlatvieši

Pirmā tautas atmoda.

Pirmā tautas atmoda ir arī latviešu kultūrnācijas tapšanas laiks, latviešu kultūras dzīves pacēluma laiks, ko atspoguļo tādas parādības kā avīzes “Baltijas Vēstnesis” iznākšana (1868.g.), latviešu muzeja nodibināšana Rīgā (1869.g.), Rīgas latviešu teātra izveidošana (1870.g.), pirmie Vislatvijas dziesmu svētki (1873.g.). Latviešu biedrības nodibināšana Rīgā (1868.g.) un vēlāk līdzīgu biedrību izveidošana citās pilsētās liecināja, ka latviešiem ir savi izglītoti cilvēki, savi nacionālie centri. Tie veidoja latvisku kultūrvidi. Jaunlatviešu vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņi palīdzēja latviešiem no zemnieku tautas kļūt pa

a
ar kultūrnāciju ar savu vēsturisko apziņu.

Cara Aleksandra II liberālo reformu kurss, kaut arī nāca par labu latviešiem, vienlaikus jau iezīmēja virzienu uz Baltijas guberņu atšķirību nolīdzināšanu un unifikāciju. Pēc tam kad senatora N.Manaseina revīzijas laikā Baltijas guberņās (1882.-1883.g) tika atklātas vācbaltiešu muižniecības dažādās ļaunprātības, cara valdība ar Aleksandru III priekšgalā sāka realizēt mērķtiecīgu rusifikācijas politiku. Impērija tiecās nostiprināt savu ietekmi rietumu malienēs. Vācu valodas vietā valsts iestādēs tika ieviesta krievu valoda (1885.g.). Policijas un tiesu sistēma tika pārveidota atbilstoši Krievijā pa
a
astāvošajiem likumiem (1888.g.). Kontrole pār sabiedrisko dzīvi no vācbaltiešu rokām pārgāja krievu birokrātijas rokās, un Baltijas autonomija, ko savulaik atbalstīja cars Pēteris I, tika iedragāta.

Klaji prettautisks raksturs bija skolu reformai (1885.-1888.g.). Latviešu tautskolas tika iekļautas Viskrievijas skolu sistēmā un latviešu va
a
aloda izstumta no mācību procesa. Pēc 1891.gada visas mācības pilsētu skolās notika krievu valodā, izņemot ticības mācību. Kontrole pār izglītību nonāca šovinistiski noskaņoto kuratoru un skolu inspektoru rokās. Skolu rusifikācijas politika radīja pretestību latviešu sabiedrībā. Visas latviešu aprindas izvirzīja prasību pēc latviskas skolas – tā bija viena no pamatprasībām arī 1905.gada revolūcijas laikā.

Vēl smagāk rusifikācijas pletne ķēra Latgali, kur jau 60.gados tika aizliegts lietot latīņu druku. Drukas aizlieguma laiks (līdz 1904.g.) krasi aizkavēja Latgales kultūras dzīvi un pazemināja iedzīvotāju izglītības līmeni. Apstājās vietējās inteliģences veidošanās process. Latgalē atmoda iestājās pusgadsimtu vēlāk nekā Kurzemē un Vidzemē.

19. gs. 70. gadi latviešu sabiedriski ideoloģiskajā dzīvē bija tautas atmodas pacēluma gadi un visai tautai svarīgu kultūras vērtību rašanās laiks. Pieauga tautas pašapziņa un pašcieņa, talantīgākie inteliģences pārstāvji pa
a
ašaizliedzīgi darbojās demokrātiskās kultūras laukā un izcīnīja asas ideoloģiskas cīņas pret Baltijas vāciešiem.

Septiņdesmitajos gados latvju tautiskā kustība sasniedza savu augstāko pakāpi. Gadu desmita sākumā niknākās cīņas norisinājās latvju tautības skolu un valodas tiesību dēļ, bet septiņdesmito gadu beigās pirmo virtu ieņēma Baltijas pašvaldības jautājums. Jaunlatviešu prasības šai laikā tika izteiktas skaidrāk nekā jebkad visas kustības laikā, un tās aizstāvēja ar tādu dedzību, kāda vēlāk tās cīnītājiem vairs nepiemita.

Ieskats vēsturē.

Neliels ieskats vēsturē. Latvija tolaik ietilpa Krievijas impērijā. Krievija un it
t
t īpaši Latvijas teritorija tolaik piedzīvoja patiešām dinamisku uzplaukumu: cēlās rūpnīcas un dzelzceļi, strauji auga pilsētas. Līdz ar to arī ne mazums latviešu ar savu darbu ieguva turību un izcilu sabiedrisko stāvokli. Latvieši iespiedās pilsētās un visās svarīgākajās tautsaimniecības nozarēs. Laukos radās latviešu lielgruntnieki, zemnieki izpirka savu zemi. Latvija bija īpašs impērijas rajons, kur gandrīz neierobežotu varu baudīja vācu muižnieki, tirgotāji un ierēdņi. Vācieši tolaik dominēja ne vien Baltijā, bet arī Krievijas cara valdībā, kurā daudzi ietekmīgi ministri bija baltvācieši. Turīgie latvieši vāciešos redzēja galveno šķērsli savai augšupejai.

Kopš 1729. gada izplatījās hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība. To darbības rezultātā krietni pieauga tautas prasme lasīt un rakstīt, attīstījās rokraksta literatūra. Pazīstami 1877. gadā sarakstītie Vidzemes amatnieka Ķikuļa Jēkaba (1740-1777) dzejojumi, kuros autors protestē pret cilvēku pazemošanu dzimtbūtniecībā. Pārlapojot pirmo latviešu tautības autoru Neredzīgā Indriķa, Anša Līventāla, Jāņa Ruģēna sacerējumus, skadri var redzēt to garīgo postu, ko mūsu tautai nodarījusi citu tautu uzkundzēšanās. Laikā, kad kulturālā pasaulē bija renesanses (apgaismes) laikmets, tika nodrukāts pirmais latviešu literāta – akla dzimtcilvēka – četrpadsmit dzejoļu krājumiņš „Tā neredzīgā Indriķa dziemas” (1806). Vācu mācītāju raksti latviešu valodā bija domāti „arāju kārtas” audzināšanai kungiem vēlamā garā un nepieder pie latviešu nacionālās literatūras. Tolaik radās latviešu nacionālā literatūra, kas atspoguļo tautas patieso dzīvi, pauž tautas noskaņojumus un nākotnes cerības. Šāda literatūra radās līdz ar jaunlatviešiem. 19. gs. vidus bija lielu pārmaiņu laiks latviešu ekanomiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Tas bija laiks, kad vācu muižniecība pamazām bija spiesta atteikties no virskundzības pār latviešu zemniekiem, kad tika likti latviešu kultūras pamati gandrīz vai visās tās nozarēs, kad latvieši sāka apzināties sevi par tautu pretstatā vācu muižniecības paustajai domai, ka latvieši, lūk, esot „arāju kārta”.

Dzimtniecība tika atcelta 19. gs. sākumā: Kurzemē – 1817. gadā, Vidzemē – 1819. gadā, vienīgi Latgalē dzimtniecības atcelšana notika vēlāk – 1861. gadā. Sākās klaušu laiki – viens no visdrūmākajiem laikmetiem mūsu tautas vēsturē. Dzimtniecības atcelšana nebija devusi devusi zemniekiem pašu galveno – zemi, tā bija un palika muižnieku īpašumā. Sākās plaši zemnieku nemieri, kas bija atbilde uz cara valdības izdarītajām reformām. Nākamajos gados latvieši ieguva tiesības pirkt zemi, lai gan par lielu naudu, tomēr tas bija solis uz priekšu atkarīgajiem zemniekiem. Tikai daļai zemnieku bija iespējams nopirkt zemi, jo cenas, muižnieku uzliktas, bija ļoti augstas. Tā radās zemnieku noslāņošanās. Ar vārdu „zemnieks” tajso laikos apzīmēja gan patstāvīgu samnieku, gan rentnieku, gan pusgraudnieku, gan vaļinieku, kā arī kalpu. Turīgie zemnieki – saimnieki – eksplotēja nabadzīgos zemniekus – kalpus. Daudz latviešu darbos minēti „gājēji”, kas tieši atspoguļo kalpu dzīvi. Kalpi Jurģu dienā devās pie jauna samnieka, pēc labāka maizes rieciena, labākiem dzīves apstākļiem. Daļa bezzemnieku devās uz pilsētu, kur attīstoties tirdzniecībai un rūpniecībai, pieauga arī vajadzība pēc strādniekiem. 19. gs. 60.gados zemnieki iegūst tiesības doties uz pilsētām un tur nodarboties ar amatiem un tirdzniecību. Tas viss rada latviešu vidū rada lielu saimniecisku rosmi, kuru ierobežo kapitāla un izglītības trūkums. Taču pamazām pilsētās rodas arvien vairāk latviešu amatnieku, tirgotāju, uzņēmēju un namu īpašnieku. Laukos, kur 60. gadu likumi atļauj zemniekiem ievēlēt savas pašvaldības, nostiprināt bagāto saimnieku slāni.

Daudz turīgie latvieši sāk sūtīt savus bērnus augstākās skolās; iegūt izglītību dažreiz laimējās arī vienam otram trūcīgu vecāku dēlam

Lielās ekanomiskās un sociālās pārmaiņas, kas 19. gs. vidū risinājās Latvijā, bija pamats, uz kura izauga un veidojās nozīmīga tā laika sabiedriskā kustība – jaunlatviešu kustība. Sākas strauja latviešu kultūrasun literatūras attīstība. Sabiedriski ekanomiskās pārmaiņas pēc dzimtbūšanas atcelšanas rosināja izglītības līdz ar to kultūras attīstību Latvijā. Tika atvērtas vairāk skolu gan pilsētās, gan apriņķos. Draudzes skolā apguva galvenokārt ticības mācību, lasīšanu, rakstīšanu, vienkāršus jautājumus rēķināšanā un ģeogrāfijā. Lai turpinātu mācības, par tām bija jāmaksā, tāpēc to varēja atļauties pavisam nelielai daļai, galvenokārt turīgu vecāku bērniem. Bija arī izņemumi, kas ar gribasspēku un neatlaidību sasniedza mērķus un iestājās universitātēs. Te minams K.Valdemārs, K. Barons u.c. 19. gadsimta 50. – 80. gados, pateicoties ekonomiskajām pārmaiņām un dzimtbūšanas atcelšanai, notika straujāka izglītības un kultūras attīstība. Tika atvērtas vairākas pagastskolas un arī draudzes skolas.

Kapitālisma attīstība Latvijā 19. gs. norisa, pastāvot spēcīgām feodālisma paliekām. Vienlaikus ar feodālisma sairumu un kapitālisma attīstību Latvijā veidojās jauna vēsturiska kategorija – latviešu nācija. Nāciju kā cilvēku stabilu kopību raksturo: kopēja ekonomiskā dzīve, teritorija, valoda un kultūra, kas radusies uz kopējās psihiskās struktūras bāzes.

Jaunlatviešu rašanās.

Tāpat kā daudzviet citur Eiropā, arī Latvijā 19. gs. vidū rādās spēcīga nacionālā kustība, dēvēta par jaunlatviešu kustību vai tautas atmodu. „Tautas atmoda” nav vēsturnieku dots nosaukums, bet radies kā pašu laikabiedru un kustības dalībnieku apzīmējums.

Jaunlatviešu kustība radās un pastāvēja 19. gadsimta 50. – 60. gados. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura galvenokārt cīnījās par latviešu nacionālās identitātes apzināšanu un saglabāšanu.

1856. gadā, vienīgajā Baltijas guberņas augstskolā Tērbatā, mācījās deviņi latviešu studenti (pēc citiem materiāliem ap trīsdesmit), tajā skaitā – K. Valdemārs, K. Barons, J. Alunāns. Ap viņiem tad arī veidojās šī kustība, kura lielu ieguldījumu deva latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši rūpējās par tautas izglītību, kultūru un latviešu valodas attīstību. Tieši ap viņiem veidojās šī kustība, kas deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās pašapziņas veidošanā. Jaunlatvieši deva lielu ieguldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstībā, literārās valodas izkopšanā, folkloras vākšanā, nacionālās literatūras veidošanā u.c. Jaunlatvieši kā jauna laikmeta pārstāvji par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos savas tautas labā un zināšanas atdevas savas tautas apgaismei.

19. gs. vienīgā augstskola Baltijas guberņās bija Tērbatas (tagad Tartu) universitāte. Uz turieni devās studēt jaunekļi. 50. – 60. gados Tērbatas universitāte studēja 9 studenti no Latvijas, ap kuriem veidojās Tērbatas latviešu studentu pulciņš. Viņi pulcējās latviešu vakaros un pārsprieda kārtējos sadzīves un zinātnes jautājumus. Šais vakaros gandrīz nekāda vērība neesot piegriezta dzejai un mākslai, vienīgi zinātnei un sabiedriskiem jautājumiem, kas tautiskās atmodas darbiniekiem bija sevišķi raksturīgi pašā pirmajā viņu darbības laikmetā. Pēc K.Valdemāra un J.Alunāna aizbraukšanas no Tērbatas latviešu studentu pulciņš izklīda, līdz 1870. gadā to atkal atjaunoja Kronvalda Atis. Tas kļuva par centru plašai sabiedriskai kustībai, kas pazīstama ar jaunlatviešu kuststību.

Jaunlatviešu kustība bija 19. gs. 50. – 60. gadu latviešu progresīvās inteliģences kustība, kas vērsta pret vācu muižniecības privilēģijām un kas veicināja latviešu nacionālas pašapziņas mošanos un sekmēja latviešu kultūras attīstību.

Sociālvēsturiskie apstākļi, kas radīja pirmo latviešu nacionālās atmodas kustību:

 Tika atcelta dzimtbūšana;

 Attīstījās kapitālisms;

 Veidojās zemnieku noslāņošanās – turīgajos un nabadzīgajos;

 Pilsētās veidojās proletariāti un buržuāzija.

Par kustības aizsākumu var uzskatīt 1856.gadu, kad latviešu dzīvē norisinājās vairāki nozīmīgi notikumi:

 sāka iznākt nedēļas lapa “Mājas Viesis” (red. Ansis Leitāns),

 Tērbatā Krišjāņa Valdemāra vadībā tika organizēti latviešu vakari, izveidojas latviešu pulciņš, kas pievēršas savas tautas ekanomiskās un kultūras dzīves problēmām.

 klajā nāca Jura Alunāna “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” – pirmais nozīmīgais pasaules dzejas klasikas kopojums, ar kuru sākas latviešu nacionālās mākslas dzejas attīstība. Nosaukumu – jaunlatvieši – pirmo reizi lieto vācu mācītājs G. Braše, kurš izlasot Jura Alunāna dzejoļu krājumu ,,Dziesmiņas”, saskata tā antifeodālo raksturu un autoram piedēvē jaunlatvieša vārdu ar to domājot nemiernieku, dumpinieku.

Jaunlatviešu kustība radās 19. gs. piecdesmitajos gados, kad Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu. Viņu starpā bija tādi, kuri vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanas spiedienam. Viens no viņiem bija Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā. Viņam pievienojās no 10 – 13 līdzīgi domājošu latviešu. Viņa galvenie līdzgaitnieki bija: Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās Jaunlatviešu galvenās idejas. Nosaukums Jaunlatvieši radies no Vācijā radušās literātu liberālistiskās kustības – „Junges Deutschland” kuras pamatidejas bija līdzīgas Jaunlatviešu kustībai un tāpēc vāci Jaunlatviešu kustību nosauca „Junges Lettland . Jaunlatviešiem raksturīgais tautas romantisma novirziens literatūrā ātri vien pārvērtās plaukstošā nacionālismā. Jaunlatvieši kā jauna laikmeta pārstāvji par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos savas tautas labā un zināšanas atdevas savas tautas apgaismei.

Jaunlatviešu darbībai latviešu tautas apgaismes, izglītības un nacionālās kultūras laukā bija ar plašu vispārdemokrātisku raksturu un nozīmi. Viņi veica lielu tautas apgaismes darbu, saprazdami, ka kapitālisma laikmets prasa augstāku visas sabiedrības izglītības pakāpi, tāpēc jaunlatvieši sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvoties tās no baltvācu aizbildniecības. Viņi vērsās pret vācu muižnieku un mācītāju uzskatiem, ka izglītots latvietis vairs nepieder savai tautai. Jaunlatvieši uzsvēra, ka arī zemniekam jāatīsta savs prāts, jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas, lai kļutu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli.

Savām prasībām, ka latviešu tautai ir tiesības uz nacionālo kultūru, jaunltvieši argumentus meklēja gan tautas vēsturē, gan domājot par tautas nākotni. Viņus spēcīgi ietekmēja G.Merķeļa raksti. Uzstverot, ka latvieši ir tauta ar savu senu kultūru, jaunlatvieši senatni idealizēja. Latviešu senatnes idealizācija vispirms parādijās publicistiskajos rakstos “Mājas Viesī”, pēc tam tie ieguva plašu gultni tautiskā romantisma literatūrā. Senatnes idealizācija tika izmantota kā pretarguments Baltijas vāciešu “kultūrtrēģerisma” teorijai, ka viņi t.i. vācieši, bijuši vienīgie kultūras nesēji Baltijā. Tagadnes cīņā senatnes pretstatīšana jaunlatviešiem bija antifeodālās cīņas līdzeklis.

Jaunlatvieši orientējās uz krievu tautu un tās kultūru. Viņus vairāk ietekmēja krievu demokrātiskā kultūra (literatūrā, valodniecībā, folkloristiskā, etnogrāfiskā), nekā oficiālā kroņa kultūra.

Kustības galvenais ideologs K.Valdemārs nebija radikālu ideju paudējs, viņš bija reformists un reizē demokrāts – latviešu tautas visplašāko slāņu interešu paudējs. Jaunlatviešu reformu programma veidojās 60.gadu reformu ietekmē. Jaunlatvieši cerēja likvidēt Baltijas autonomiju un vācbaltiešu monopolstāvokli, lai ekonomiski neatkarīgie latvieši varētu iegūt izglītību un celtos viņu nacionālā pašapziņa. Kronvaldu Atis savā darbā “Tautiskie centieni” aizstāvēja latviešu valodas tiesības un iespējas kļūt par mūsdienīgu literāru valodu un ieņemt cienīgu vietu skolas izglītībā.

Jaunlatvieši sadarbojās ar krievu ietekmīgām aprindām, ar slavofiliem (avīze “Moskovskije Vedomosti”), kuri bija opozīcijā pret Pēterburgas birokrātiju un varēja palīdzēt cīņā ar vācbaltiešu visvarenību Baltijā. Jaunlatvieši galvenās briesmas saskatīja latviešu pārvācošanā un ar krievu ietekmīgo aprindu atbalstu cerēja uzveikt latviešu mūžseno pretinieku – baltvāciešu mužniekiem.

Jaunlatviešu darbība.

Jaunlatviesi lika pamatus latviešu nacionālajai literatūrai, no vācu baroniem un mācītājiem neatkarīgajai presei un daudzām zinātņu nozarēm Latvijā – valodniecībai, vēsturei, folkloristikai, popularizēja filozofiju, dabaszinātnes, ģeogrāfiju, astronomiju, ekonomiskās zinātnes, lauksaimniecības zinātnes, tehniku u.c. Viņi bija arī latviešu nacionālās grāmatniecības nodibinātāji. Jaunlatvieši deva lielu iegūldījumu latviešu nacionālās kultūras attīstība.

Reālajā dzīvē jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopīgo problēmu – atbrīvoties no vācu virskundzības. Lai to paveiktu bija jāveic trīs galvenie uzdevumi:

 jāizveido sava kultūra, kura būtu brīva no vācu muižnieku un garīdznieku ietekmes,

 saimnieciski jākļūst neatkarīgiem un jāiegūst juridiskā līdztiesība.

 Tika uzsvērts, ka latviešiem ir jāmācās.

Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūra skolu. Būtiskākais jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā – literatūrā valodniecībā, teātra un tēlotāja mākslā, folkloristikā un mūzikā.

Jaunlatviešu idejas tautā nestas ar tā laika preses izdevumiem – ,,Mājas Viesi”, ,,Sētu, Dabu, Pasauli” un ar laikraksta ,,Pēterburgas Avīzes” starpniecību.

Jaunlatvieši kā jauna laikmeta pārstāvji par savas dzīves galveno uzdevumu uzskatīja darbošanos tautas labā un savas zināšanas atdeva tautas apgaismei. Nevar apgalvot, ka jaunlatviešu uzskatos nebūtu atšķirības, tomēr viņu publicistikā un praktiskā darbība apliecināja zināmas vispārīgas kopējas līnijas. Jaunlatviešu darbība latviešu tautas apgaismes, izglītības un nacionālās kultūras laukā bija ar plašu vispārdemokrātisku raksturu un nozīmi. Viņi veica lielu tautas apgaismes darbu, saprazdami, ka kapitālisma laikmets prasa augstāku visas sabiedrības izglītības pakāpi, tāpēc jaunlatvieši sevišķi pievērsās skolu politikas jautājumam, cenzdamies atbrīvot tās no baltvācu aizbildniecības. Viņi vērsās pret muižnieku un mācītāju uzskatiem, ka izglītots latvietis vairs nepiederot savai tautai.

Jaunlatviešu darbības mērķi:

 latviešu nacionālās pašapziņas modināšana, tautas un dzimtenes mīlstības spēcināšana, „kaunīgo latviešu” pievēršana savai tautai;

 atbrīvošanās no muižnieku privilēģijām un pārvācošanās tendencēm;

 latviešu ekanomiskā neatkarība;

 tautas apgaismošana un izglītošana, kultūras izplatīšana;

 latviešu nacionālās literatūras izveide;

 latviešu literārās valodas izveide.

 latviešu nacionālās ideoloģijas izveidošana, kas savu pilnveidojumu

 ieguva Alunāna, Kronvalda un Ausekļa rakstos;

 latviešu organizēšanās biedrībās un savienībās

Ekanomika Kultūra un kulturāli sabiedriskā dzīve Latviešu valoda Izglītība

Aicinājums latviešiem:

• ņemt zemi īpašumā,

• pievērsties jūrniecībai,

• nodarboties ar tirdzniecību,

• krāt kapitālu. • folkloras vākšana,

• nacionālās literatūras izveide,

• Eiropas tautu literatūru popularizēšana,

• publisko bibliotēku organizēšana,

• 1868.g. – dibināta Rīgas Latviešu biedrība,

• 1869. g. – pirmās latviešu orģināllugas uzvedums (Ādolfa Alunāna „Paša audzināts”)

• 1873. g. – Pirmie vispārējie dziesmu svētki Rīgā. • Latviešu valodas normēšana: „..tauta, kamēr tā savu valodu tur cieņā, nav zudusi..” (J.Alunāns)

• leksikas pilnveide (jaunu vārdu darināšana) Skolas atbrīvošana no baltvācu aizbildniecības ,

Mudinājums apgūt izglītību, lasīt grāmatas, krāt zināšanas.

“Pēterburgas Avīzes”

Lai saprast, kā jaunlatviešu idejas nonāca tautā, jārunā par vairākiem tā laika preses izdevumiem: laikrakstu „Mājas Viesis”, rakstu krājumu „Sēta, daba, pasaule” un pašu galveno no tiem – „Pēterburgas Avīzēm”.

1856. gads bija visai nozīmīgs jaunlatviešu kustības vēsturē – Juris Alunāns iestājās Tērbatas universitātē un kļuva par vienu no studentu pulciņa vadītājiem. Iznāca laikraksts „Mājas viesis”, kas ir pirmā avīze, kuras redaktors bija latvietis – Ansis Leitāns. Tomēr „Mājas vieša” redaktors bija cilvēks, kādu vien garīdzniecība varēja vēlēties. Viņš jaunlatviešu tekstus rediģēja līdz nepazīšanai, tāpēc jaunlatvieši pārstāja publicēties „Mājas viesī”. Tā jaunlatvieši faktiski palika bez jebkādām publicēšanās iespējām. J.Alunāns par saviem līdzkļiem iecerēja rakstu krājumu „Sēta, daba, pasaule”, kas paplašinātu latviešu zemnieka redzesloku. Tomēr līdzekļu trūkumu dēl iznāca tikai krājuma pirmās 3 grāmatas.

Pateicoties Krišjāņa Valdemāra gādībai un viņa, 1862. gadā J. Alunāns saņēma atļauju izdot Krievijas galvaspilsētā jauno latviešu nedēļas laikrakstu ar nosaukumu „Pēterburgas Avīze”. Jaunajam laikrakstam vairāk bija izglītojošs, nevis informatīvs raksturs. Avīze sniedza ziņas arī par citu tautu brīvības cīņām. Taču pats galvenais, ko jaunlatvieši gribēja panākt ar saviem rakstiem, bija vācu muižniecības un garīdzniecības pozīciju vajāšana Baltijā un latviešu nacionālās pašapziņas nostiprināšana.

“Pēterburgas avīzes” (1862-1865) kļuva par jaunlatviešu kustības centru un progresīvo ideju galveno tribīni. Oficiāli par laikraksta redaktoru tika apstipronāts J. Alunāns, bet viņa biežās slmošanas dēļ praktiski šo darbu izpildīja K.Barons. Jaunlatviešu darbībā nozīmīgs posms bija sava laikraksta “Pēterburgas Avīzes” izdošana Pēterburgā.To rediģēja Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons. „Pēteburgas Avīzēs” parādās raksti par latviešu valodu; ar šī laikraksta palīdzību agrāko ģermānismu vietā tiek ievesti daudz jauni vārdi. „Pēterburgas Avīzes” informē lasītājus par nacionālās atbrīvošanas kariem Meksikā, Bulgārijā, Itālijā. Laikraksta satīriskais pielikums „Zobu gals” šausta atpakaļrāpuļus, „kaunīgos latviešus”, izsmej mācītājus un muižniekus. „Pēterburgas Avīzes” iespiež arī literārus darbus, piemēram, K. Barona stāstus un dzejoļus. “Pēterburgas Avīzēs” bija valsts un politiskās ziņas, nodaļa par tiesu lietām un likumiem, raksti par tautas saimniecību un zemkopību, raksti par Krieviju un Baltijas guberņām, ļaužu apgaismošana un skola, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kā arī vēstulnieks “Pasta taša”.

Protams, ka „Pēterburgas Avīze” jau ar pirmajiem numuriem izsauc vislielāko sašutumu baltvācu aprindās. Muižniecības panāca, ka, sākot ar 16. numuru „Pēterburgas Avīzes” bija jāsūta cenzēt. Pamazām, galvenokārt cenzūras dēl, „Pēterburgas Avīzes” zaudēja savu kajiniecisko raksturu, kļuva arvien mērnākas, līdz 1865. gadā K. Valdemārs saprata, ka „Pēterburgas Avīzes” zaudēja savu sākotnējo būtību, un izdošanu pārtrauca.

Jaunlatviešu kustības pirmsācēji.

Krišjānis Valdemārs (dzimis 1825. gada 2. decembrī Ārlavas pagastā, miris 1891. gada 7. decembrī Maskavā ).Dzimis zemnieku ģimenē. Pēc Lubezeres skolas beigšanas (1840) strādāja Sasmakā (tagadējā Valdemārpils) par skolotāju, pēc tam Rundālē par pagasta skrīvera palīgu, vēlāk Lielberstālē un Ēdolē par skrīveri. Beidzis Liepājas ģimnāziju (1854), studēja valststiesības un tautsaimniecību Tērbatas universitātē.

Publicētajos rakstos uzstājās pret vācu muižnieku privilēģijām un feodālo iekārtu, tādējādi objektīvi sekmējot kapitālisma attīstību Latvijā par līdzekli tam uzskatot valdības reformas. Aicinājies latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt nacionālo pašapziņu un kultūru. Pēc universitātes beigšanas (1858), strādāja Pēterburgā par Finansu ministrijas ierēdni, vienlaikus būdams, Krievijas Ziemeļaustrumu laikraksta „St. Petersburg Zeitung” līdzstrādnieks. 1862 – 1865 Viņš bija „Pēterburgas avīžu ” izdevējs (sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors.). 1864. gadā K. Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos. No 1867. g. Maskavā nodarbojās ar publicistiku; rakstīja arī krievu un vācu valodā. 1873.g. pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrnieku biedrība. Ļoti daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu. Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks) izveidojis latviešu dainu skapi.

Juris Alunāns (dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavā, miris 1864. 18. aprīlī Jostenes pagastā) Latviešu mākslas dzejas nodibinātājs un literārās valodas kopējs. 1854. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju. Jau skolas laikā apguvis krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu valodas. Pētīja latviešu valodu, atdzejojis lielāko daļu vēlāk publicēto dzejoļu. No 1856 g. studēja tautsaimniecību Tērbatas (Tartu) universitātē, kur uzsāka rosīgu publicistiku un literāru darbu. 1856. gadā izdevis dzejoļu krājumu – „Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. Alunāns gribēja paradīt latviešu valodas skaistumu un līdzvērtību starp citām valodām. Tas bija pirmais mākslinieciski nozīmīgais dzejas klasisks apkopojums latviešu valodā. 1862. gadā piedalījās Krišjāņa Valdemāra izveidotājā pirmajā progresīvā laikraksta „Pēterburgas avīzes” tapšanā. Alunāns pirmais sarakstījis latviešu literatūrā sabiedriski nozīmīgu dzeju, kas izteica tautas naidīgo attieksmi pret apspiedējiem, aicināja cīņā pret feodāļu kundzību, dzēlīgi izsmēja mācītājus un muižniekus. Juris Alunāns ir pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs, sacerējis aptuveni piecsimt jaunvārdu, no kuriem vairums ātri ieviesās ikdienas valodā, Alunāns ir pirmais kurš savā dzejā aicina tautu cīnīties par brīvību.

Krišjānis Barons (dzimis 1835.gada 31. oktobrī Strutcelē, miris 1923. gada 8. martā Rīgā) Folklorists, rakstnieks, publicists. 1855. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1856 – 1860 studējis Tērbatas universitātē, matemātiku un astronomiju, 1862 – 1865, bijis „Pēterburgas avīžu” līdzstrādnieks. 1880 – 1893 strādājis par skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. 1893. gadā atgriezies Rīgā, kur līdz mūža beigām kārtoja izdošanai latviešu tautas dziesmas. Darbojies darvinisma un dabaszinātņu pētīšanā. 1878. gadā stājās pie latviešu tautas dziesmu kārtošanas un būtībā turpināja Krišjāņa Valdemāra darbu. Krišjānis Barons mūža darbs folkloristikā – akadēmiskais tautas dziesmu krājums „Latvju Dainas” (1915. g.) ko Jānis Endzelīns nosaucis par latviešu filoloģijas stūrakmeni. Barons vēl ir sastādījis „Latvju dainu izlasi” un pētījis tautas dziesmu metriku („Latvju dainu izlase skolai un Jaunatnei” 1931.g.)

Neskaitot šo Jaunlatviešu kustības pirmsācējus latviešu atmodā nozīmīgi bijuši arī citi literāti un Jaunlatvieši piemēram : Jaunlatvietis Atis Kronvalds – viņš bija Krišjāņa Valdemāra latviešu vakaru tiešs turpinātājs. 1870. gadā Atis Kronvalds Tērbatā nodibināja „rakstniecības vakarus” kur pulcējās 18 Tērbatas latviešu studenti, šo vakaru nolūks bija modināt nacionālo pašapziņu un kopt, cieņā turēt un godā celt latviešu valodu. „Vakarnieki” paši sevi sauca par draugiem.

Neskaitot šo Jaunlatviešu kustības pirmsācējus latviešu atmodā nozīmīgi bijuši arī citi literāti un Jaunlatvieši piemēram : Jaunlatvietis Atis Kronvalds – viņš bija Krišjāņa Valdemāra latviešu vakaru tiešs turpinātājs. 1870. gadā Atis Kronvalds Tērbatā nodibināja „rakstniecības vakarus” kur pulcējās 18 Tērbatas latviešu studenti, šo vakaru nolūks bija modināt nacionālo pašapziņu un kopt, cieņā turēt un godā celt latviešu valodu. „Vakarnieki” paši sevi sauca par draugiem. Arī pie ievērojamiem jaunlatviešiem mināmi – Kaspars Biezbārdis, Andrejs Spāģis.

Atis Kronvalds.(1837-1875)

Dedzīgs jaunlatviešu iesāktā darba turpinātājs. Ievērojams publicists, valodnieks, sabiedriskais darbinieks un latviešu nacionālais pedagoģijas pamatlicējs.

Atis Kronvalds dzimis 1837.gada 15.aprīlī Liepājas apriņķa Krotes pagasta “Lejas Miķu” mājās, drēbnieka (vēlāk pusmuižas rentnieka) ģimenē. Kaut arī viņš bija tikai nabadzīga drēbnieka dēls, viņam bija izdevies iegūt labu izglītību. . Viņš mācījās pie Krotes ķestera, pēc tam Mazlāņu pagastskolā. Trīspadsmit gadu vecumā Ati savā ģimenē pieņēma mācītājs H.Ē.Katerfelds, tādēļ turpmākās skolas gaitas norisinājās vāciskajā Špringera privātskolā Durbē. 1854.gadā viņš iestājās Liepājas augstākajā apriņķa skolā, kur mācījās trīs gadus, taču to nepabeidza. Līdz ar to Katerfelds atteicās turpmāk atbalstīt audžudēlu.

1858.gadā Kronvalds ieguva privātskolotāja tiesības un kļuva par mājskolotāju ārsta Pfeifera dēlam Lietuvā Darbēnu muižā. Tur viņš iepazinās ar lietuviešu dzīvi un valodu, un guva ierosmes, kas vēlāk lieti noderēja valodnieka darbā. 1860.gadā Kronvalds kopā ar savu audzēkni devās uz Vāciju, kur iestājās par brīvklausītāju Berlīnes universitātes Medicīnas fakultātē. Pēc pusgada naudas līdzekļu trūkuma dēļ viņš bija spiests atgriezties dzimtenē. Berlīnē tolaik norisinājās vētrainas uzskatu cīņas par centieniem izveidot vienotu valsti. Notika pavērsiens Kronvalda uzskatos, un viņā radās vēlēšanās kļūt par latviešu nacionālās kultūras darbinieku.

Pēc atgriešanās dzimtajā pusē Kronvalds četrus gadus strādāja par mājskolotāju Durbē, kur rosināja apkārtnes skolotājus darboties latviešu tautas izglītības laukā. Sākumā viņš meklēja ceļus uz latviešu un vāciešu sadarbību, tāpēc pirmos rakstu darbus iesūtīja “Latviešu Avīzēm” un citiem vāciešu vadītajiem preses izdevumiem. Kad sākās “Pēterburgas Avīžu” un jaunlatviešu vajāšana, Kronvalda attieksme pret baltvāciešiem kļuva atturīgāka.

1865.gadā Kronvalds devās uz Tērbatu lai papildinātu izglītību universitātes pedagoģiskajos kursos. 1867.gadā viņš jau bija pedagogs Tērbatas skolotāju seminārā. Tieši Kronvalda dzīvoklī notika izdaudzinātie latviešu vakari. 1868. un 1869.gadā Kronvalds bija laikraksta “Draugs un Biedris” līdzstrādnieks, publicēja dažus dzejoļus un rakstus par dzeju, kā arī aicinājumus iesūtīt laikrakstam tautasdziesmas.

No Kronvalda daudzajām latviešu valodā rakstītajām vēstulēm jāatzīmē viņa pieteikšanās uz semināra direktora vietu 1872.gadā. Skolu padomnieks Guleke, kam vēstule bija adresēta, izteicās, ka, ja latvietis ar augstskolas izglītību vācietim raksta latviski, tad viņš ir vai nu aprobežots vai fanātiķis.

Savā runā 1.Vispārējos dziesmu svētkos 1873.gadā Kronvalds uzsvēra, ka latviešu kultūras uzplaukuma pamatā nav vis vācu skolas un muižniecības labvēlība, kā to savā uzrunā vēstīja J.Cimze. Īstais gods pienākoties “latviešu mātēm, Rīgas latviešu biedrībai un pār visu kopā latviešu tautas garam, ko katrs bērns iezīdis no mātes krūtīm un saņēmis ar pirmām vārdu skaņām no viņas lūpām – savas tautas valodā. Šis tautas gars pastāvēja tik varens un spēcīgs, ka pat seši simti gadus garais verdzības laiks nevarējis viņu pavisam nospiest”.

1873. gadā Kronvalds kopā ar ģimeni pārcēlās uz Vecpiebalgu, kur līdz mūža beigām strādāja par draudzes skolotāju, piedalījās pagasta sabiedriskajā dzīvē un kopā ar R.Kaudzīti sarakstīja senās Grieķijas vēstures mācību grāmatu, kā arī nodarbojās ar valodniecību. Kronvalds centās attīrīt latviešu valodu no ģermānismiem un bagātināt to, darinot jaunus vārdus (dzejolis, pagātne, priekšmets, kaislība, izglītība, daile, cēlonis, taisnība, slimība, varonis, tēvija, vēsture, zīmulis, zinātne, cietoksnis, zīmulis, māksla, nolūks, luga, tēlot un daudzi citi). Par nacionālās kultūras pamatu Kronvlads uzskatīja valodu un latvieu skolas. To attīstīšanu viņš uzskatīja par svarīgāko uzdevumu.

Atis Kronvalds mira pēkšņā nāvē ar trieku 1875.gada 17.februārī Vecpiebalgā 38 gadu vecumā. Sava laika nozīmīgāko latviešu ideologu zemes klēpī guldīja Vidus kapos turpat Vecpiebalgā, kur Rīgas Latviešu biedrība 1893.gadā viņam uzcēla pieminekli. 1938.gadā Kronvaldam pieminekli atklāja arī Siguldā, to darinājis tēlnieks K.Zaļkalns.

Atis Kronvalds bija jaunlatviešu darba turpinātājs, dedzīgs latviešu tautas tiesību aizstāvis, ideologs un spožs orators. Viņš cīnījās par latviešu tautas tiesībām celt savu kultūru, par iespēju iegūt izglītību un izkopt dzimto valodu. Viņš bija viens no pirmajiem pedagoģijas zinātnes popularizētājiem Latvijā, kas uzstājās par latviešu skolu atbrīvošanu no baronu un mācītāju aizbildniecības, Kronvalds cīnījās lai skolas būtu pieejamas tautas masām, lai mācības notiktu dzimtajā valodā un mācību programmas kļūtu pilnvērtīgākas. Viņš aktīvi piedalījās 1869. un 1870.g. Vidzemes skolotāju konferencēs Turaidā, bet 1873. un 1874.g. vadīja vispārējās latviešu skolotāju konferences Rīgā. Kronvalds izskauda daudzus ģermānismus latviešu valodā un kuplināja to ar jauniem vārdiem. Liela daļa viņa radīto jaunvārdu (vēsture, vēstule, izglītība, pilsonis, tēvija, zinātne u.c.) iesakņojušies tautas valodā. Kronvalds bija viens no pirmajiem, kas iestājās par sieviešu un vīriešu līdztiesību.

Otrais posms latviešu tautiskajā kustībā sākās ar Kronvalda Ati. A.Kronvalds atdala atmodināto latviešu zemnieku sešdesmito gadu sociālo kustību K.Valdemāra vadībā no latviešu jaunās inteliģences spēcīgas nacionālās kustības, par kuras vadoni kļūst viņš pats. K.Valdemāra laikmets, sākot ar latviešu vakariem līdz A.Kronvaldam, bija latviešu zemnieku sociālās cīņas laiks, kad lika pirmos saimnieciskos un tiesiskos pamatus latviešu nacionālajiem centieniem. K.Valdemārs bija pamats, ievads un priekšspēle latviešu tautiskajai kustībai, pati kustība savā ideālu spožumā un izteiksmes skaidrībā nāca ar Kronvalda Ati. Viņš šo otro tautiskā laikmeta posmu izsaka un atspoguļo savā personībā tikpat pilnīgi, cik lieliski pirmo izteic K.Valdemārs.

Sabiedriskās dzīves parādības A.Kronvalds skaidrojis ideālistiski. Viņa apziņā pastāvēja šķiriski nediferencēts latviešu tautas ideāls, un tā pamatā bija dziļa savas tautas un tēvuzemes mīlestība. Rakstā “Tēvuzemes mīlestība” A.Kronvalds uzsver, ka katram latvietim vajadzētu stiprināt savu nacionālo pašapziņu un tautas mīlestību, jāpazīst tēvuzeme, tās vēsture, jāciena un jākopj tās valoda, jāciena un jāgodā tēvu tēvu krietnās ieražas, jākopj kopības prāts, jāgodā tautas krietnākie dēli un par tēvuzemes mīlestības iesvētītāju jābūt ticības mācībai.

A.Kronvalda idejām, stiprinot tautas pašapziņu un lepnumu, bija ievērojama nozīme latviešu nācijas konsolidācijas procesā un cīņa par latviešu tautas patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām.

Skolotājs un publicists Atis Kronvalds ļoti daudz ir paveicis latviešu literārās valodas tapšanā. Latviešu valodas kopšana, bagātināšana un pētīšana viņam bijusi svarīgāka par visu. Kādā vēstulē Kronvalds raksta: “Man nav svētākas valodas par latviešu valodu; man nav mīļākas tautas par latviešu tautu; nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana.”

Cīņa par latviešu tautas kultūras un izglītības tiesībām par šīs kultūras pamatu A.Kronvalds atzina latviešu valodu un daudz darbojās valodniecības laukā.

Valodas teorijā un praksē viņš turpināja J.Alunāna darbu un līdzīgi J.Alunānam augsti novērtēja latviešu valodas bagātību un skaistumu. Kronvalds latviešu valodas kopšanas un attīstīšanas nepieciešamību saistīja ar skolas praksi, prasīdams, lai latviešu skolās bērni mācītos dzimtajā valodā.

Atis Kronvalds uzskata, ka latviešu skolai jābūt tādai, kurā bērniem ieaudzina mīlestību pret savu tēvu zemi, tās vēsturi un valodu un māca tās pazīt. Lai to panāktu, pirmām kārtām vajadzīgi gudri un prasmīgi skolotāji, kuri ne vien savu tēvu valodu ciena, bet arī paši to labi pazīst. A.Kronvalds raksta: “Man kā latvietim ir pienākums un tiesības izkopt savu tēvu valodu,” kā arī “Man nav svētākas valodas par latviešu valodu, man nav mīļākas tautas par latviešu tautu: nekas man tik dziļi nerūp kā viņas atzelšana un uzplaukšana.”

Kronvalda Ata darbība bija spilgti izteikta sociālā rakstura, to vadīja dziļa ieinteresētība strādāt tautas labā. Tās pamatvirziens – cīņa par latviešu nacionālās kultūras un valodas attīstību, kā arī ieguldījums pedagoģijā atbilda visplašāko tautas masu interesēm. A.Kronvalds devis atzīstamu ieguldījumu latviešu estētiskās domas attīstībā. Tāpēc viņa darba īpatsvars latviešu demokrātiskās kultūras attīstībā ir visai nozīmīgs.

Tērbatas latviešu inteliģences sanāksmēs Kronvalds aicina pētīt valodas problēmas. Viņš rāda arī mērķi, kas latviešiem jāsasniedz. Tā ir vienota un izkopta literārā valoda. (A. Kronvalds saka – rakstu valoda.) Viņš raksta: “Mūsu valoda vēl dzīva. Kas dzīvs, tas aug, briest un izplaukst. Tādēļ tagad līdz ar mūsu tautas atspirgšanu arī mūsu valoda iztaisās jo kuplāka un jo glītāka. (..) Bet mūsu valoda netiek visur vienādi runāta, jo viņai daudz izlokšņu jeb dialektu. Ja katrs sacītu, ka viņa izloksne ir tā visu derīgākā, ka viņš savējo vien grib runāt un rakstos daudzināt, tad celtos sajukšana, kas tikai tautas apgaismošanu aizkavētu. Tādēļ mums būs gādāt, ka skolotie, mācītie un apgaismotie tautas locekļi visos apgabalos vienādi runā un raksta, proti, skaidro rakstu valodu.”

Šā mērķa sasniegšanai svarīgs bija jautājums par latviešu valodas vietu skolā. A. Kronvalds uzskata, ka katrā pilnīgā tautskolā tēvu valoda jāmāca kā visu citu mācību pamats.

Mudinādams inteliģenci runāt un rakstīt latviski, Kronvalds redz, ka latviešu valodā trūkst apzīmējumu daudzām parādībām, ar kurām latvieši tikko sāk iepazīties. Tāpēc viņš mudina meklēt jaunus vārdus, skaidro, kāpēc tie vajadzīgi un kā pie tiem tikt. A. Kronvalds pozitīvi vērtē zinātnei un kultūrai nepieciešamo svešvārdu ieplūšanu latviešu valodā, piem., telegrāfs, politika, universitāte. Viņš rāda, ka citu kultūras tautu valodās ir tūkstošiem svešvārdu, tā ka pat svešvārdu vārdnīcas jāizdod. Tomēr par galveno valodas vārdu krājuma bagātināšanas paņēmienu A. Kronvalds uzskata jaunu vārdu darināšanu un vecvārdu lietošanu jaunā nozīmē. Viņš pats latviešu literārajai valodai ir devis vairākus simtus vārdu. Jau J. Alunāns rakstīja, ka tāda vārdu meklēšana nav viegls darbs. Arī Kronvalda Atis, kā viņš pats sevi dēvēja, raksta, ka pagājušas nedējas, mēneši un dažreiz pat gadi meklējot, domājot, salīdzinot, kamēr atrasts kāds labs nosaukums.

A. Kronvalds ir cēlis gaismā daudzus apvidvārdus, piem., apvārsnis, arods, jauda, kautrēties, josla, loma, luga, veids.

Šim valodas bagātināšanas paņēmienam piešķirto nozīmi rāda A.Kronvalda vārdi: “Mums vajaga gan dažu jaunu vārdu iztaisīt un pieņemt; tas tiešām tiesa. Bet vispirms mums vajaga savu tagadējo valodu dziļi jo dziļi pazīt un izprast. Lai nemeklējam tai reizē jaunus vārdus, kur mums jau sirmu pazīstamu diezgan, un, lai jaunus iztaisām, lai neklūpam, negrēkojam pret savas valodas likumiem, pret viņas garu.”

Kronvalda paša darinātie jaunvārdi liecina, ka viņš rūpīgi iedziļinājies latviešu valodā un izpratis tās likumus. Viņš vērš lasītāju uzmanību uz to, ka ar piedēkļiem no vienas saknes var dabūt dažādas nozīmes vārdus rakstīšana, rakstījums, rakstnieks, rakstītājs, rakstnieks, raksts, rakstīklis. Atis Kronvalds darinājis ap 200 vārdu, latviešu literārajā valodā ieviesušies ap 100, piem., aizbildnis, apstāklis, arhitektūra, atvasināt, audzēt, burtnīca, būtība, cēlonis, cēls, daile, dzeja, dzejolis, dzenulis, episks, galotne, gleznot, horizonts, izglītība, izglītot, izloksne, jaunatne, kislība, kautrēties, līdzeklis, locījums, luga, māksla, mūzika, nākotne, pagātne, pilsonis, poēzija, priekšmets, raksturs, skolēns, slimnīca, varonis, vēstule, vēsture, zinātne.

BIBLIOGRĀFIJA:

1. Dzimtenes mācība (1867, latv.1922) Der Unterricht in der Heimatskunde Grāmatā pamatota nepieciešamība veidot skolēnos priekšstatu par tēvzemi, iepazīstināt ar tās dabu, iedzīvotājiem un vēsturi.

2. Rudens nāk, rudens nāk (1869) Tēlojums laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”.

3. Tautiskie centieni (1872, latv.1887) Nationale Bestrebungen Atspēkots vācu publicistu apgalvojums, ka nav latviskas izglītības un izglītotu latviešu, līdz ar to trūkst pamata, uz kura varētu attīstīties latviešu kultūra.

4. Sēta, daba, pasaule (1873) Turpinot J.Alunāna darbu, Kronvalds izdeva rakstu krājuma ceturto sējumu.

5. Kopoti raksti, 1– 2. (1936–37)

6. Izlase. Tagadnei (1987)

7. „Dzeja jeb poēzija” (1869)

8. „Tēvuzemes mīlestība” (1871)

9. „Nationale Bestrebungen” (1872)

Svarīgākie A.Kronvalda raksti valodniecības jautājumos:

“Kāds vārds par mūsu tēvu valodu”,

“Kādi jauni vārdi”,

“Vecas valodas jauni vārdi”,

“Valodas kopējiem”,

“Sinonīmiski vārdi”,

“Par mūsu tēvu valodu”,

“Priekš nākošās vārdnīcas” u.c.

Svarīgākais.

 Jaunlatvieši ir jēdziens, ko attiecina uz pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļiem, kas darbojās 19. gadsimta 50. – 80. gados.

 Lielās sociāli ekanomiskās pārmaiņas Latvijā 19.gs. vidū rada pamatu, uz kura izaug un veidojas progresīvi demokrātiskā pirmās latviešu inteliģences kustība – jaunlatvieši. Jaunlatviešu kustībai ir izcila nozīme latviešu kultūras attīstībā; šīs kustības laikā tiek likti arī latviešu nacionālās literatūras pamati.

 Jaunlatvieši vēlējas autonomiju, atbrīvot tautu no feodālisma jūga.

 Jaunlatvieši uzsvēra, ka arī zemniekiem jāattīsta savs prāts, jāapgūst zināšanas, kas vajadzīgas, lai kļūtu par līdzvērtīgu sabiedrības locekli.

 Jaunlatviešu politiskā darbība latviešu tautas nacionālajā atmodā, cīņā par tautas tiesībām, latviešu nācijas konsolidācijas procesā un nacionālās kultūras attīstīšanā bija nozīmīga un atbilda visas tautas interesēm. Jaunlatvieši centās no latviešu tautas izveidot nāciju, kas viņiem arī izdevās. Tautiskā laikmeta nepilnā pusgadsimtenī mūsu tauta tiešām izveidojās par nāciju.

 „Pēterburgas Avīzes” ir jaunlatviešu kustības idejiskais centrs, tās ideju un centienu popularizētājs tautā. Pēterburgas Avīzes” bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums un pirmais lielais jaunlaiku laikraksts.

 Atis Kronvalds bija jaunu latviešu vārdu darinātājs, valodas saglabātājs. Kronvalds centās attīrīt latviešu valodu no ģermānismiem un bagātināt to, darinot jaunus vārdus

 Pedagogs, kas stiprināja pārliecību, ka tautai jākļūst izglītotai. Viņš prata lieliski ar saviem rakstiem un runām aizstāvēt tautas interses.

 Atjaunoja studentu pulciņu sanākšanas.

Leave a Comment