Recenzija Skroderdienas Silmačos.

Šā gada oktobrī devos uz Liepājas teātri, lai noskatītos visvairāk spēlēto lugu visā Latvijā, pēc autora Rūdolfa Blaumaņa un pēc režisora Ivara Lūša iestudēto lugu divos cēlienos „Skroderdienas „Silmačos””. Tā ir iestudēta mūsdienu skatījumā, kas stāsta par pavisam vienkāršiem, jauniem cilvēkiem, kas savas spītības un neapdomības dēļ ir gatavi sabojāt savu turpmāko dzīvi.

Izrādes tā saucamais „ārējais izskats” ir veidots pēc scenogrāfa Aigara Ozoliņa idejas, kostīmi – Jurate Silakaktiņa. Uzskatu, ka dekorācijas ir etniskas, kā arī mūsdienīgas. Jau vien tas, ka skatuves priekškars bi

i
ija veidots no neizmērojami liela auduma uz kura bija attēlots divu cilvēku džinsos ieģērbtais dibens, bet tā firmas zīmes vietā bija rakstīts – „Skroderdienas „Silmačos” ”, manuprāt, tas liecināja par to, ka izrāde būs mūsdienīgā skatījumā. Arī tas, ka visi tērpi tika šūti no mūsdienās tik populāra un ikdienišķa auduma, ko dēvē arī par šodienas „tautastērpu” – džinsiem. Kas piedod lugai tādu kā humora devu. Arī vecās krāsns vietā ir pamanās mūsdienīgs grils, ņiprais Kārlēns, kas vairs nespriņģo pa skatuvi vecās ūziņās, bet ga
a
an noplīsušos džinsos, un daudz kas cits, kas ir modernizēts, uzlabots un pielāgots šodienas sabiedrības uzskatiem. Taču, manuprāt, izrādi padara daudz spožāku tas, ka tajā tika „ietīta” latviešu ideoloģija un dzīves pamatprincips – etniskie raksti aktieru tērpos, kā arī latviešu sulīgā va
a
aloda ar R. Blaumanim piemītošo spilgto valodas dzirksti. Kaut arī luga ir pavisam „jaunā ietvarā”, tā tomēr nezaudē savu pamatīgo saturu – Jāņu nakts ar tās izrietošajām sekām. Galvenie varoņi Aleksis ( Mārtiņš Lūsis vai Edgars Pujāts), Elīna ( Maija Romaško),Dūdars ( Edgars Pujāts vai Uldis Stelmakers), Kārlēns ( Armands Kaušelis), Ieviņa ( Lelde Kapuža) – katrs tēls ir ar spilgtu raksturu, izteiksmīgu un savdabīgu valodu, ar savām vēlmēm, likstām un priekiem, un tā visa radīto gaišo, silto humoru. Asprātīgās vārdu saspēles, tautas anekdotēm līdzīgie joki un brīžiem uzvirmojošie viegli smeldzīgi toņi ļauj lasītājiem izbaudīt pirmssvētku noskaņas Silmaču mājā.

uzskatu, ka aktieru saspēle bija nenovērtējama, jo tikai profesionāli un pieredzējuši mākslinieki spēj atdzīvināt un padarīt reālu tik grandiozu un senu lugu. Kaut vai Pindacīša (Inese Kučinska) izspēlētais hu
u
umors ar lakatiņiem, kas novērsa uzmanību no fonā notiekošās jezgas, kur nabaga žīdu Joski iespundē tirgus somā, kas pārsteidza un sasmīdināja skatītājus ar asprātīgu ilūziju, ko prati izspēlēt lielisks aktieransamblis. Šo dzīvīguma noskaņu papildināja lielisks orķestris ar lustīgām un jestrām latviešu dziesmām. Es uzskatu, ka ikvienam īstam cienīgam latvietim būtu jāredz šī izrāde, jo tas patiešām ir tā vērts. Kaut vai tikai tāpēc, lai izbēgtu no šīs ikdienišķās rutīnas.

Leave a Comment