Jūdaisms

Jūdaisms

Jūdaisms ir visvecākā no pasaules trijām lielākajām monoteiskajām reliģijām. No jūdaisma radusies gan kristietība, gan musulmanisms. Jūdaisma kodols ir ticība, ka ir tikai viens Dievs, kas ir visas pasaules radītājs un valdītājs, kuram nav ne redzama tēla, ne materiālu īpašību. Jūdaisma leģenda vēsta, ka Dievs noslēdzis līgumu – derību – ar patriarhu Ābrahamu, ebreju tautas ciltstēvu, pēc tam ar pravieti Mozu, kuram nodeva Toru – jūdaisma likumu kopojumu. Toras studijas un lasīšana ir jūdaisma kulta pamats.
Jūdaisti uzskata sevi par Dieva izredzētajiem, caur kuriem Viņa svētība tiek sniegta visai pasaulei. Tomēr ebreji necenšas jūdaismu izplatīt visās pasaules tautās, bet gan saglabāt savu reliģijas tīrību līdz laikam, kad Glābējs ( Mašiahs) valdīs Jeruzalemē un pārvaldīs pasauli saskaņā ar Dieva baušļiem. Tāpēc jūdaisti neorganizē savas misijas, nesūta misionārus, bet izvirza stingras prasības visiem, kas vēlas pieņemt viņu ticību.
Jūdaismā nav noteiktas ticības apliecības, taču ticības būtības raksturojums ir atrodams Šēmā – trīs Bībeles pantos, kurus dievbijīgs ebrejs lasa katru rītu un vakaru. Dievbijīgi ebreji cenšas mīlēt savu Dievu no visas sirds. Šī mīlestība izpaužas Dieva mācības ievērošanā ikdienas dzīvē. Tādejādi bauslībai jeb Likumam ir ārkārtīgi nozīmīga loma ebreju dzīvē. Šī mācība atrodas pirmajās piecās Bībeles grāmatās. Tajā ir 613 ikdienas likumi un priekšstati, ko nosacīti var iedalīt trīs grupās: 1) nepielūgt citus dievus; 2) ievērot tīrību; 3) izpildīt rituālus. Īpaši rūpīgi Dievs seko līdzi, lai netiktu pielūgti citi dievi., jo tieši citu dievu pielūgšana bijis galvenais iemesls ebreju tautas likstām un tikai atgriešanās pie patiesās ticības ļauj ebrejiem ieņemt pienācīgu vietu pasaulē. Viena no galvenajām ir pārtikas tīrības jeb košera ievērošana ( produktu sagatavošana saskaņā ar tīrības likumiem, kas izklāstīti Torā), mājokļa un tērpa uzturēšana tīrībā un attīrīšanās pēc „apgānīšanās” ( pēc dzemdībām, ādas slimībām u.t.t). Jūdaisma ikdienas rituāls prasa ievērot trīs obligātās lūgšanas – talītu un tefillīnu, kā arī katru nedēļu noteikti svinēt sestdienu, kas jūdaistiem aizliegts jebkāds darbs, izņemot lūgšanas un Toras lasīšanu.
Reliģiskais gads jūdaismā sastāv no daudziem svētkiem un gavēšanas dienām. Gada pirmie svētki ir ebreju Jaunais gads Rošhašanā, un parasti tas iekrīt septembrī vai oktobrī. Šie svētki atgādina par Dievu gan kā pasaules radītāju, gan kā pasaules tiesātāju. Vaina izpirkšanas jeb Samierināšanās diena Jomkipūrs tiek uzskatīta par vissvētāko dienu ebreju reliģiskajā gadā. Tā ir kā noslēgums vainas izpirkšanas laikam, kas aizsākās Jaungada dienā. Piecas dienas pēc Vainas izpirkšanas dienas svin Tabernākulu jeb Būdiņu svētkus Sukotu, kas ilgst veselu nedēļu. Tie ir vieni no trim ražas svētkiem ebreju reliģiskajā gadā. Pēc Tabernākulu svētkiem seko Toras slavināšanas svētki Simhat-Tora. Aptuveni tajā laikā, kad kristieši svin Ziemassvētkus, ebreji atzīmē Hanuku jeb Gaismas svētkus. Tie piemin Jūdas Makabeja uzvaru pār sīriešiem un otrreizēju svinīgu tempļa atklāšanu Jeruzalemē 164.g.p.m.ē. Svētki turpinās astoņas dienas. Katrā no svētku dienām tiek aizdegta viena no svecēm, līdz astotajā dienā deg visas astoņas. Februārī vai martā tiek atzīmēts Purims, svētki, kas atsauc atmiņā Esteres stāstu. Vispazīstamākie no visiem ebreju svētkiem ir Pasā svētki jeb Pasahs. Vairāk vai mazāk tie sakrīt ar kristiešu Lieldienām un piemin Izraēlas tautas izglābšanos no verdzības Ēģiptē. Pasā svētkiem seko septiņu nedēļu ilgs sēru periods. Šajā laikā tiek pieminēta ebreju neveiksmīgā sacelšanās pret Romu m.ē.2.gs., kā arī daudzu ebreju zinātnieku nāve mēra epidēmijas laikā. Tišabeava dienā ( devītajā ebreju mēneša Ava dienā, tas ir, jūlijā vai augustā ) ebreji piemin notikumu m.ē.70.gadā, kad romieši izpostīja viņu templi.
Svarīgs rituāls jūdaisma kultā ir apgraizīšana, kam tiek pakļauts katrs jaundzimušais zēns astoņu dienu vecumā. Šis rituāls tika noteikts Ābrahamam kā Dieva un ebreju derības zīme. Ebreju atšķirības zīmes ir arī garas cirtas pie deniņiem un maza cepurīte – kipa.
Jūdaisma kultā ir daudz ārēju atribūtu, taču Dieva attēlus jūdaisti neatzīst un nesauc Viņu pat vārdā.
Jūdaistiem nav tempļu. Ebreju sinagogas ir sapulču nami, kuros notiek Toras lasīšanas rituāls, kas tikpat labi var notikt arī jebkurā citā „tīrā” un pietiekami plašā telpā. Vairums ebreju pieder kādai sinagogai, lai gan tas nenozīmē, ka viņi to apmeklē katru nedēļu. Sinagogas raksturīgākais elements ir tā saucamais šķirsts – īpaši iekārtots skapis pie tās sienas, kas vērsta uz Jeruzalemi. Tajā atrodas bauslības tīstokļi, kas rakstīti uz pergamenta senebreju valodā. Tieši šī svēta skapja skapja priekšā patstāvīgi deg lampa. Sinagogas centrā atrodas paaugstinājums, no kura tiek vadīts dievkalpojums un lasīta Tora.