Zvaigžņotās debess virs manas galvas

Zvaigžņotās debess virs manas galvas.

Pienākusi nakts. Sēžu istabā un vēroju miljoniem zvaigžņu, kas spīd debesīs. Zvaigznes ir lidojoši debess ķermeņi., Katrreiz, kad es vēroju zvaigznes, man acīs iekrīt viena konkrēta zvaigzne. Man šķiet, ka tā ar mani sarunājas.

Tā ļoti atšķiras no citām zvaigznēm. Tā atšķiras ar savu spožumu, krāsu un lielumu. Man šķiet, ka tā ir tik liela kā pati saule. Kad es skatos uz to, tā aug lielāka un lielāka, bet patiesībā tā ir tāda pati. Krāsa tai ir

r
r ļoti neparasta, to nevar izteikt vārdos. Tās krāsa iespējams vēl nav atklāta. Spožums tai ir lielāks par pašu spožāko saules staru. Ikreiz tā sevi parāda ar savu lielo spožumu. Es gribētu šo zvaigzni satikt un apmainīties informācijām, kāda ir dzīve šeit un kāda ir dzīve tur debesīs.

Siltā vakarā izejot uz balkona, debesis kā vienmēr pilnas ar zvaigznēm. Debesīs redzu Lielo Lāci, Mazo Lāci un daudz citu zvaigžņu .Pagaidām ir nokritusi tikai viena zvaigzne. Kad zvaigzne krita es vēlējos kļūt pa
a
ar to. Es ļoti vēlējos būt zvaigzne, jo man gribētos dzīvot debesīs. Piepeši nokrīt vismaz piecas zvaigznes. Es nepaspēju vēlēties, jo tās krīt gandrīz vienlaicīgi.

Šonakt es domāju gulēt teltī, jo šajā naktī skaidri varēja redzēt Piena Ceļu un Polāro zvaigzni. Da
a
ažas stundas gulēju, taču nolēmu pavērot zvaigznes. Izejot no telts, apsēdos turpat zālītē un vēroju debess spīdekļus. Ieraudzīju Lielos Greizos Ratus. Šonakt tie izskatījās vēl skaistāki nekā vakar. Pēc laiciņa ieraudzīju Polāro zvaigzni. Tā bija tik krāšņa. Manā galvā radās dažādas domas, kas notiek augšā, debesīs. Domādams nepamanīju, kā aizmigu. Es sapņoju.

Visur vienas vienīgas zvaigznes, neviena cilvēka nav apkārt. Vēlāk ieraugu, ka pats esmu liela, liela zvaigzne. Esmu pārvērties par zvaigzni! Mana vēlēšanās ir piepildījusies. Te ir tik skaistas planētas, mēness, saule un bezgalīgi daudz zvaigžņu. Es esmu tik liela, man ne prātā nenāk, ka zvaigznes ir tik lielas. Lidot es arī protu. Aplidoju katru zvaigzni un lūkojos cik tās ir skaistas, mēģinu pietuvoties saulei, bet tuvāk par diviem ki
i
ilometriem es netieku. Tā ir pārāk ugunīga. Mēness nav ne karsts, ne auksts. Aplūkoju to un secinu, ka tas ir brīnumains. Pielidoju pie zemes un īsti neko nevaru saskatīt, tikai zilus, zaļus plankumus. Visapkārt viena vienīga tumsa. Labi, ka es esmu spoža, pati sev rādu gaismu. Vecās zvaigznes krīt, un viņu vietās piedzimst jaunas. Vēlāk ieraugu satelītu, kas lido pa riņķi, tie ir milzīgi. Drusku zemāk redzu lidmašīnas. Tās lido gaismas ātrumā. Tad mans brīnišķīgais sapnis beidzās. Es pamostos, paskatīos ap
p
pkārt un

ieraugu Polāro zvaigzni.

Tā vienmēr atrodas vienā vietā, ziemeļu pusē, virs lielā kalna. Skaidrā laikā tā ir visspožākā zvaigzne. Pēc tās var noteikt debespuses. Tā mani apbur. Skatoties uz to, es nokļūstu paradīzē. Tur es redzu vairākus simtu Polārzvaigžņu. Tās visas ir spožas, skaistas un lielas. Es tiešām esmu laimīgs.

Vissliktāk es jūtos tad, kad debesīs nav zvaigžņu. Tas notiek tāpēc, ka biezie mākoņi aizsedz tās. Parasti, ja naktī nav zvaigžņu, man nākošajā dienā kaut kas neizdodas. Kad debesīs nav zvaigžņu, tad tās izskatās tik tukšas un vienkāršas. Man pat ir bail uz tām skatīties, jo tās ir ļoti melnas. Man labāk patīk kad, debesis ir pilnas ar zvaigznēm, jo tad vakaros ir ko darīt, un tās neizskatās tik vienmuļas.

Man ļoti patīk vērot zvaigznājus. Zvaigznājus veido debess spožākās zvaigznes. Zvaigznājiem ir ļoti interesanta krāsa un forma. Man patīk, kā tie ir izkārtoti debesīs. No mana istabas loga var redzēt vairākus zvaigznājus. Kad uz tiem lūkojos, mana sirds kļūst atraktīvāka, prāts var teikt atslēdzas. Tie mani aizrauj sev līdzi. Es domās iztēlojos, ka zvaigznāji atveido manu portretu un jūtos lepns, ka mana seja ir debesīs.

Mans mīļākais zvaigznājs ir Lieli Greizie Rati. Uz tiem es varu skatīties stundām ilgi. Tiem ir savdabīga forma un to veido spožas un interesantas zvaigznītes. Daudzus zvaigznājus veido lielas zvaigznes, bet Lielos Greizos Ratus veido mazas zvaigznes. Lielie Greizie Rati mūsu pusē ir pazīstams zvaigznājs. Tas manās domās ir kā zvaigznāju karalis. Tas ir liels un spožs. Man liekas, ka tas valda pār visiem debess zvaigznājiem. Es esmu ievērojis, ka ik pēc dažām naktīm Lielajos Greizajos ratos ir kāda mirgojoša zvaigznīte.

Es zvaigznes uzskatu par savu laimes talismanu. Tās man dod spēku, laimi, izturību grūtos brīžos un nelaimēs. Skumjākais ir tad, kad debesis ir melnas, tad man ir ļoti grūti un nekas neizdodas. Tas ir ļoti smags brīdis priekš manis. Es domāju pie sevis, ko man darīt. Zvaigznes mani iedvesmo radīt ko jaunu. Vai tas ir stāsts, vai arī kāda lieta. Zvaigznes ir mana mūza.. Es ar tām satiekos naktī, jo tās spīd tikai tad. Kad tās nespīd, mēs mēdzam ar tām sarunāties domās, bet tas ir tikai tad, kad man ir ļoti kritisks brīdis, tās man dod padomu. Es vēlētos, lai tās spīd arī dienā. Tad man nekad nebūtu skumji. Zvaigznes ir mana otrā ģimene.

Kad es vēroju zvaigznes, es mēdzu tās salīdzināt pēc krāsas spožuma un lieluma. Vienu reizi es sarīkoju sacīkstes, kura zvaigzne ir skaistāka, spožāka un lielāka. Pēc secinājumiem pilnīgi visas ir brīnišķīgi skaistas. Pēc krāsas tās ir atšķirīgas, bet visas apburošas. Lielums tām ir milzīgs, gandrīz visas ir vienādas. Citā dienā es salīdzināju zvaigznājus. Vis slavenākais zvaigznājs ir Lielais Lācis. Protams, man patīk arī citi zvaigznāji. Visas zvaigznes un zvaigznāji ir vairāk kā apburoši.

Vienmēr kur ir kāda zvaigznes loma es cenšos būt zvaigznīte. Man istabā uz sienām ir pielīmētas zvaigznes, kas spīd kad ir tumsa tās man ir uz katras brīvās vietiņā. Es gribētu sataisīt visu istabu par zvaigžņainu vietu.

Zvaigznes ir dabas dots brīnums, kas dod mums prieku, laimi un drosmi grūtos brīžos. Es pats jūtos kā liela, spoža un krāsaina zvaigzne. Bez zvaigznēm mana dzīve būtu savādāka. Es ticu katram cilvēkam augšā ir sava zvaigznīte. Kad mēs darām labas lietas tā spīd spožāk un tā ļoti priecājas par mūsu paveikumiem un veiksmēm.

Leave a Comment