Judaisms

Jūdaisms.

Ievads.

1)Jūdaisms – ebreju jeb Izraēlas tautas reliģija.

2)Lai gan tās sekotāju skaits ir samērā mazs (~18 milj.), tās nozīme un ietekme ir ļoti liela.

3)Kristietība parādījās ebreju tautas un reliģiskās kopības vidū. (Jēzus Nācaretietis un visi viņa tuvākie mācekļi bija ebreji.)

4)Kristieši pieņēma ebreju Svētos rakstus – TENAK (abreviatūra no vārdiem „Tora”, „Nebiīm”, „Ketūbīm” – „Likums jeb Mācība, Pravieši, Raksti) kā savu Veco Derību un ietilpināja kristiešu Bībelē.

5)Jūdaisma attīstību var iedalīt ļoti nozīmīgos posmos:

a)70. gads, kad ebreju tautas garīgais un nacionālais centrs – Jeruzaleme tika pilnīgi izpostīts un

n
n drīz pēc tam ebrejiem pat nebija atļaujas apmesties un dzīvot savā zemē.

b)Līdz 70. gadam ebreju tautas liktenis bija samērā saistīts ar izredzēto zemi – Izraēlu Palestīnā, kur arī atradās ebreju reliģiskais centrs.

c)Pēc 70. gada ebreju tautas lielais vairākums līdz 1948. gadam (modernās Izraēlas nodibināšana) dzīvoja izkaisījumā, kur arī veidojās reliģiskā dzīve. Šajā laika periodā radās arī jauna veida reliģiska literatūra – Talmūds.

Jūdaisma hronoloģija.

Pirms Kristus

2000-1200 – Sentēvu laiks un Ēģiptes verdzība

1750 – Abraāms (Hammurapi Babilonijā)

1650 – Ebreju nonākšana Ēģiptē

1600-1300 Ebreji Ēģiptē

1308-1216 – XIX dinastija Ēģiptē, Seti I, Ramzess I

1290 – Mozuss un iziešana no

o
o Ēģiptes( Exodus), Izraēla tauta tuksnesī, Sīnāja derība, Kanaānas iekarošana

1200-1000 – Soģu laikmets līdz Dāvidam, Samuēls

1020-1000 – Samuēls un ķēniņvalsts nodibināšana

1000-587 – Apvienotā un dalītā ķēniņvalsts

1000-961 – Dāvida ķēniņvalsts

961-922 – Zālamana ķēniņvalsts

923 – Dalītā ķēniņvalsts – Izraēla (Ziemeļu valsts) un Jūda (Dienvidu valsts)

721 – Ziemeļu valsts iznīcināšana

587 – Dienvidu valsts iznīcināšana, Praviešu darbība – Jeseja, Jeremija

587-538 – Babilonijas tr
r
rimda, Ecekiēls

525-500 – Atgriešanās un tempļa atjaunošana

398 – Ezra, Nehemija

400-100 pēc Kristus – Grieķu (maķedoniešu) un romiešu varā

167 – Makabeju sacelšanās, priesteru valsts

63 – Romieši iekaro Jeruzalemi

Pēc Kristus

29/30 – Jēzus darbība

70 – Jeruzalemes izpostīšana

1.Jūdaisma senākais posms.

A.Sākumi.

1)Jūdaisma sākumi meklējami 3. vai 2. gadu tūkstotī pr. Kr. Mezopotāmijā Eifratas upes ielejā.

2)Ebreji par savu ciltstēvu uzskata Abraāmu , kurš no Ūras (Mezopotāmijas pilsēta) izceļojis uz Kanaānu (tagadējā Palestīna).

3)Ebreju tautas apzinātā reliģiskā un nacionālā veidošanās sākās ar iziešanu no Ēģiptes (Exodus) 19. dinastijas valdnieka Ramzesa valdīšanas laikā un grūto ceļu uz „apsolīto zemi” – Kanaānu.

3.1.) Iziešanas notikumu centrā ir Dieva (Jahve) rīcība u ntautas vadoņa (pravieša) Mozus (Mošē) darbība.

3.2) Dievs parādās Mozum, atklāj, ka ir apžēlojies par savu izvēlēto tautu un, un apsola to izvest uz kanaāniešu zemi.

3.3) Bībele plaši apraksta tautas cīņu ar Ēģiptes faraonu, dažādas mocības un ciešanas, ko Mozus Dieva vārdā uz

z
zsūta ēģiptiešiem un kas beidzot pārliecina ēģiptiešus pašus lūgt atstāt Ēģipti.

3.4) Iziešana iezīmē vēlāko Pesaha svētku (Lieldienu) sākumu, kas ir līdz šim laikam ievērojamākie ebreju svētki.

B. Derība un Mācība (Tora).

1) Derības slēgšana un bauslības (likumu) došana Sīnājā kalnā:

1.1) 1. „Es esmu tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes, no klaušu nama.

2. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

3. Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

4. Piemini sabada dienu, ka tu to svētī.

5. Godini sa
a
avu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.

6. Tev nebūs nokaut.

7. Tev nebūs laulību pārkāpt.

8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.

9. Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu.

10. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.

2) Ebreju tautas reliģijas pamatā ir līgums (derība) starp Dievu un cilvēku. Tas ir savstarpējs solījums un vienošanās veikt vai izpildīt zināmus notikumus.

3) Noteikumi un pienākumi fiksēti likuma krājumā Torā jeb Mācībā.

3.1) Tora ietver visas galvenās mācības, kuras ir jāzina un jāpieņem ikvienam jūdu reliģiskās kopienas loceklim.

3.2) Elkdievība ir stingri noliegta, un neviena cilvēka darināta lieta nevar stāties Dieva vietā un tikt pielūgta.

3.3) Attiecībā uz ebreju garīgo dzīvi galvenā uzmanība tiek pievērsta svētās dienas (sabada) svētīšanai.

3.4) Tora lielāko uzmanību pievērš sabiedriskajām attiecībām cilvēku starpā. Uzsvars tiek likts uz ģimenes aizsargāšanu un disciplīnu – vecāku godāšanu un laulības nepārkāpšanu.

4) Līdz ar derības slēgšanu un mācības došanu sākas ebreju kulta dzīves veidošana.Arī to veic mozus pēc Dieva norīkojuma.

4.1) Izveido centrālo svētnīcu (derības telti) ar derības šķirstu, kurā glabājas derības liecības (baušļu tāfelītes), un uzceļ altāri.

4.2) Izveido un iesvēta priesteru kārtu ar savām īpašām drēbēm un nozīmēm (pirmais priesteris – Ārons).

4.3) Nosaka zināmu upurēšanas sistēmu (lai atpirktos no grēkiem) un upurēšanas kārtību.

4.4) Izveido ģimenes rituālus un izstrādā šķīstīšanās noteikumus.

C.Svētie raksti.

1) Šķirsts ar rakstīto Dieva vārdu kā Dieva pastāvīgās klātbūtnes apliecinājums glabājas centrālās svētnīcas svētākajā vietā.

2) Jūdaisms vienmēr ir izcēlis tieši rakstītā vārda, Dieva vārda lasīšanas, saprašanas un izskaidrošanas nozīmi.

3) Vēsturiski atšķiramas trīs rakstu daļas:

3. 1) Tora jeb Mācība, kas aptver pirmās piecas Mozus sarakstītās grāmatas.

3.2) Nebiīm jeb Pravieši, dažādu praviešu darbi, kuros runāts par Toras ievērošanu.

3.3) Ketūbīm jeb Raksti, kas ir dažādi darbi, kas saistīti ar ebreju reliģiskās dzīves jautājumiem.

4) Ebreju svētie raksti ir rakstīti ebreju valodā, ietverot likumus, stāstus, vēsturisku skatījumu, notikumu aprakstu, dzeju, sakāmvārdus.

D. Izraēla valsts veidošanās un tās likteņi.

1) Kanaāna bija apdzīvota ~ no 1200. līdz 1020. g. Pr. Kr., un Izraēla tautai bija jācīnās ar dažādiem iebrucējiem.

2) Sākumā, dzīvojot Kanaānā, visas 12 ciltis turējās kopā, kuras vienoja Sīnāja derība un paļaušanās Jahvem, tomēr tām nebija vienas kopīgas valdības. Vēlāk iedibināts tika soģu laikmets, kad tautas dzīvi noteica Dieva aicināti vadoņi – tiesneši un karavadoņi. Tomēr konfederācija kļuva vājāka un bija nepieciešamība pēc kēniņvalsts dibināšanas.

3) Valdniekam (ķēniņam) bija dievišķas pilnvaras (ķēniņš tika uzskatīts par Dieva izredzēto), jāpaklausa Dievam.

4) Izraēla monarhija pastāvēja ~490 gadus, tās pastāvēšanas laiku varam sadalīt vairākos posmos:

4.1) Apvienotā ķēniņvalsts.

Pr. Kr. 1020-1000 Sauls

1000.961Dāvids

961.922Zālamans

4.2) Dalītā ķēniņvalsts

Jūda (Jūdeja)(galvaspilsēta-

Jeruzaleme) Izraēla (galvaspilsēta – Samārija)

Dienvidu valsts (Ziemeļu valsts)

Dāvida dinastija – rehoboams Jeroboams I

922-915 922-901

* 597 – pirmās deportācijas * Omrija dinastija 876-842

* 587 – Jeruzalemes krišana un * Jehū dinastija 842-745

deportācijas * Ziemeļu valsts iznīcināšana 722/721 (iznīcina

* Dienvidu valsts krišana

587. g. , iznīcina babilonieši asīrieši)

* Samārijas krišana

* Deportācija

5) Spožākais bija Dāvida un Zālamana valdīšanas laiks, kad var runāt par izraēliešu impēriju.

5.1) Pēc Zālamana nāves 922. g. valsts sadalās Jūdā (Jūdejā) – Dienvidu valsts un Izraēlā – Ziemeļu valsts.

5.2) Dāvida valdīšanas laikā Izraēla valsts tika apvienota un nostiprināta ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu. Valsts administrācija (tiesa) tika centralizēta ķēniņa rokās ar valdnieka ieceltiem tiesnešiem. Izveidojās īpaši administratori ar kalpiem priekšgalā. Dāvids bija izcils karavadonis, un valsts sniedzās no Libānas kalniem līdz Ēģiptes robežai, no Vidusjūras līdz Arābijas tuksnesim. Šajā laikā aizsākti garīgās mūzikas attīstība.

5.3) Zālamana (Dāvida dēls) valdīšanas laikā tika uzsākta Jeruzalemes tempļa celtniecība. Šis templis kļuva par vienīgo un centrālo ebreju tautas svētnīcu. Šis laiks bija pazīstams ar garīgās literatūras aizsākumu.

E. Praviešu darbība un mācība.

1) Pravieši – Dieva gribas paziņotāji, Jahves vēlmju vai gribas izteicējiem.

2) Pravieši runāja par to, kas attiecīgajā laikā norisinājās Izraēla tautā un tās apkārtnē.

3) Īsts pravietis nekad nerunā savā vārdā.

4) Cilvēki, arī valdnieki grūtos brīžos griezās pie pravieša, lai izzinātu Dieva gribu.

5) Pirmie pravieši parādījās monarhijas laikā.

6) Ievērojamākie pravieši – Elija un Elisa, kuru darbības laiks ~ 850.g.

Āmoss un Hozēja (~ 750. g.).

Jeseja (~742-700.g.)

Jeremija (~ 626-586. g. pr. Kr.)

7)Praviešu darbība kopumā ilgusi 400 gadus.

8) Visi pravieši apzinājās, ka viņi ir Dieva sūtīti vēstneši un jāsludina Dieva vārds, jāpauž dieva griba neatkarīgi no savām personiskajām vēlmēm.

F. Josijas reliģiska reforma.

1) Jūdas valdnieka Josijas reliģiskā reforma (~ 640-609 pr. Kr.).

1.1) Josija 621. gadā pr. Kr. Uzsāka ebreju tautas garīgo atjaunošanu.

1.2) Reforma izpaudās kā cīņa pret elkdievību, ko Izraēla tauta bija pārņēmusi no citām tautām.

1.3) Tika iznīcināti elku koki un tēli, svētnīcas dažādām dievībām, altāri, piemiņas akmeņi.

1.4) Visa kulta dzīve koncentrējās Jeruzalemē.

1.5) Reforma pastāvēja tikai valdnieka valdīšanas laikā.

G. Babilonijas trimda.

1) Trimdu ievadīja divas deportācijas uz Babiloniju valdnieka Nebukadnecara laikā.

2) 597.-587. gadā pr. Kr. Jeruzaleme tika pilnīgi iznīcināta, ebreju monarhija – Jūdeja beidza pastāvēt.

3) Ap 520. gadu sākās tempļu un Jeruzalemes atjaunošana (valdnieka Kīra valdīšanas laiks).

4) trimda kopumā ilga 70 gadus.

5) Tomēr Babilonijā ebreji varēja baudīt zināmu brīvību, varēja kopt savu sabiedrību un attīstīt reliģisko dzīvi.

6) Jeruzalemes izpostīšanas rezultātā daudz kas bija gājis bojā. Tika atjaunotas grāmatas un pierakstītas atmiņas.

7) Dzīvojot Babilonijā, Izraēla tautas locekļi nāca saskarē ar jauniem reliģiskiem ieskatiem.

H. Dzīve pēc Babilonijas trimdas un Izraēlas reliģijas atjaunošana.

1) Laikmets pēc trimdas nebija viegls – zeme bija izpostīta, atjaunošana norisinājās lēni.

2) Sākās ebreju vajāšanas, jo Palestīnā bija daudz iebraucēju, svešzemnieku.

3) Tika atjaunoti Jeruzalemes tempļi.

I. Nehemija reforma. (Pēctrimdas laiks).

1) Nehemija – ebreju tautības persiešu pārvaldnieks ar plašām pilnvarām atjaunot Jeruzalemi.

2) Nehemija aizliedza ebreju laulības ar cittautiešiem, prasīja ebreju valodas zināšanas. Ieviesa stingru sabada ievērošanu, par tempļu uzturēšanu bija atbildīga visa tauta – tika noteikti nodokļi.

J. Ezra reforma.(Pēctrimdas laiks).

1) Ezra – priesteris un rakstvedis, un viņa galvenais nolūks bija derības atjaunošana Jeruzalemē.

2) Ezra prasīja stingru Mozus likumu ievērošanu, jaunu uzticības solījumu.

3) Viņš sevišķi izcēla Toras – Dieva likuma mīlestību.

4) Turpināja Nehemija aizsākto darbu.

K. Makabeju sacelšanās.(Pēctrimdas laiks).

1) Sīrijas grieķu tautības valdnieku mērķis bija hellenizēt visu Tuvo Austrumu apgabalu un pakļaut to savai varai.

2) Sīrijas valdnieks Antiohs IV aizgāja tik tālu, ka pats sevi proklamēja par augstāko dievību, grieķu dievu – Zevu. Viņš gaidīja no visiem iedzīvotājiem pakļaušanos un uztičību. Naudas trūkuma dēļ viņš sāka pārdot Jeruzalemes priestera amatus vai vietas par naudu, izlaupīja tempļus, uzcēla statuju Zevam. Vēlāk vispār tika aizliegta Izraēlas reliģija.

3) Aizsākās reliģiskās brīvības cīņas brāļu Makabeju vadībā. Makabeji uzvarēja, un apmēram 100 gadu laikā Izraēlas tauta bija brīva. Šajā laikā pirmo reizi sāk valdīt priesteri. Tika atjaunoti reliģiskie centri.

4) Pēc visām reformām un deportācijām daudzi ebreju tautas locekļi bija izklīduši pa visu Tuvo Austrumu rajonu, izveidojās lielākas vai mazākas ebreju kolonijas.

5) Grieķu kultūras ietekme turpināja augt. Daudzi ebreji, kas vairs nedzīvoja Palestīnā nerunāja ebreju valodā, nevarēja piedalīties reliģiskajā dzīvē.

2.Jūdaisms viduslaikos un jaunākajā posmā.

A. Klasiskā jūdaisma izveidošanās.

1) Klasiskā jūdaisma rašanās laiks – Makabeju sacelšanās (165. g. pr. Kr.) un Babilonijas talmūda sastādīšanas beigas (500. g. pēc Kr.).

2) Pēc 70. gada tradicionālā reliģiskās dzīves vadība bija iznīcināta, centrālā tempļa darbība beidzās, visa reliģiskās dzīves vadība nonāca farizeju rokās.

3) Farizeju uzdevums – apvienot atlikušo ebreju tautas locekļus, dot tiem kopīgu reliģisko ievirzi. Diemžēl viņi sāka apspiest citas ebreju kustības un nodibināja savu neapstrīdamo autoritāti.

4) Svarīgākais politiskais notikums šajā klasiskajā periodā bija Jeruzalemes otrreizēja izpostīšana 70. g., kad faktiski beidza pastāvēt ne tikai templis, bet arī valdošo priesteru un saduceju aristokrātija.

5) 400-500 gadu laikā izveidojas jauna reliģiska literatūra – Talmūds. Tā pirmsākumi meklējami Palestīnā. Šī jaunā ebreju reliģiskās dzīves uztvere rodas rabīnu skolās („akadēmijās”).

6) Ebreju tauta arvien vairāk dzīvo diasporās – izkaisījumā. Tās locekļi aizvien mazāk runāja ebreju valodā, bet gan aramiešu vai grieķu. Ebreju sabiedriskās iedzīves centrā – sinagogas – „saiešanas nami”, bet reliģiskā dzīve notiek ģimenēs. Daudzi ebreju inteliģences pārstāvji izglītību bija ieguvuši griķu valodā un darbojās grieķiem raksturīgās nozarēs.

7) Šī rabīniskā jūdaisma pamatā atradās galvenokārt mutvārdu tradīcijas. Tās aptvēra likumu spriedumus, aizliegumus, dažādus paskaidrojumus un norādījumus, baušļu izskaidrojumus, morālās mācības, stāstus un līdzības. Jaunie rakstu mācītāji un rabīni mācījās šos materiālus no galvas.

8) Mutvārdu tradīcijas sāka pierakstīt 2. gs. rabīnu Akības, Meira un Jūdas Patriarha laikā. Tika sastādīta Mišna.

9) Mišna – sistemātiskās bauslības tradīciju krājums.

10) Pēc satura Talmūds pirmām un galvenām kārtām ir likumu krājums, kas aptver visu ebreju sabiedrības dzīvi. Talmūdā ir sešas daļas, kas veltītas dažādām dzīves norisēm (lauksaimniecībai; ģimenes attiecībām; civiltiesībām; rituālam; svētkiem; sabatam).

11) Rabīniskā jūdaisma centrā- sinagogas un rabīni (skolotāji jeb mācītāji), kas daudzos gadījumos bija visas ebreju sabiedrības vadītāji.

B Klasiskā jūdaisma hronoloģija.

Pēc Kristus

90 Jamnijas (Jābnes) koncils

132 Pēdējā sacelšanās Simeona bar Kohbas vadībā.

200-500 Talmūdiskās tradīcijas veidošanās – Mišna (Toras

komentārs).

Ap 200 Gemara – Mišnas komentārs.

Ap 550 Babilonijas Talmūda noslēgums.

Ap 900 Babilonijas akadēmija.

1135.1204Mozus Maimonīds.

1492Ebrejiem jāatstāj Spānija.

14./15. gs. Kabalas attīstība.

19. gs. Reformu kustība (Zaharija Frankls).

1897 Politiskā cionisma kustības sākumi (Teodors Hercls).

1933-1945 Holokausta gadi.

1948 Neatkarīga Izraēla.

C Ebreju tautas pašizpratne un dievbijība trimdā.

1)Ebreju tauta visos laikos uzskatīja sevi par trimdiniekiem, kas lūdz Dievu, lai tas palīdz viņiem atgriezties dzimtenē. Viņi nešaubījās, ka šī atgriešanās diena noteikti nāks.

D Jūdaisma attīstība viduslaikos.

1) Jūdaisma turpmāko attīstību tālāk ietekmēja divi faktori: 1. Kristietības izveidošanās par valsts reliģiju Konstantīna Lielā laikā + kristīgās baznīcas ietekmes pieaugums politiskās un kultūras dzīves jomā (īpaši sakarā ar Romas pāvesta varas nostiprināšanos). 2. Islāma parādīšanās un straujā izplatība.

2)Jau 7. gs. ebreju vairākums dzīvoja kristiešu vai islāma sekotāju pārvaldītajās zemēs.

3)Ebreju un kristiešu attiecības jau no paša sākuma bija saspringtas.

Ebreji Kristieši

Uzskatīja, ka kristieši (it īpaši apustulis Kristieši vainoja ebreju vadītājus Kristus nā-

Pāvils) padarījuši jūdaismu pieejamu „pagāniem”, vē un pirmo kristiešu vajāšanā. Kristieši ce-

Vājinājuši Toras ievērošanu un veicinājuši elkdievību rēja, ka ebreji ātri vien pieņems kristietību,

(Kristus pielūgšanu). tomēr, kad tā nenotika, viņi bija ļoti neap-

mierināti.

4) Islāms bija iecietīgāks pret ebrejiem. Arī Muhameds cerēja, ka ebreji pieņems viņu par savu pravieti, bet kad tas nenotika, sākās atsvešināšanās. Tomēr islāma iekarotāji bija spiesti rēķināties ar ebrejiem. Islāmam strauji izplatoties, ebreju kolonijas parasti apsveica musulmaņus kā atbrīvotājus no kristiešu vai zoroastriešu naidīgajām valdībām, un šo koloniju locekļi palīdzēja tiem nostiprināt savu varu.

5) Šajā laikā ebreju kopienas vadītāji ieguva lielu ietekmi Bagdādes galmā un ebreju tirgotāji rosīgi darbojās visā Vidusjūras rajonā.

6) Babilonijas ebreju skolas piedzīvoja neparastu uzplaukumu.

7) 9.-10. gs. – ienāk turki, kas vairs nav tik draudzīgi. Tie mēģināja uzspiest islāmu.

8) 10.-11. gs. – sākas ebreju migrācija no Babilonijas uz Spāniju, kura tobrīd atradās musulmaņu rokās, bet kur apstākļi bija labāki.

9) Pēc Babilonijas sagrāves par galveno ebreju kultūras un reliģijas domāšanas centru viduslaikos kļuva Spānija.

* Lielā Ebreju Akadēmija Kordovā- pulcināja zinātniekus un pētniekus no visas pasaules. Dibināta 10. gs.

* Spānijā darbojas ievērojamākie ebreju domātāji. (Maimonīds).

10) Lielākā daļa ebreju, kas nonāca Eiropā, apmetās uz dzīvi pilsētās visumā izolētās kopās. Daudzās zemēs ebreji drīkstēja dzīvot tikai norādītās un atļautās vietās (geto) un viņu tiesības bija stipri ierobežotas.

* 1290. g. visiem ebrejiem, kas nepieņēma kristietību, bija jāatstāj

Anglija.

11) Nepārtrauktās migrācijas dēļ attīstījās divas atšķirīgas ebreju tautas grupas: 1. ebreji, kas apmetās uz dzīvi DA Āzijā (Sīrija u.c.) – viņi runā spāņu un ebreju mistrojumā (ladino), viņus dēvē par „safardīm” ebrejiem.

2. ebreji, kas nonāca A Eiropā (Polija u.c.) – viņi runā vidusvācu valodā ar ebreju valodas elementiem (jidišu), viņus dēvē par „aškenāzīm” ebrejiem. (Pēdējo ir apmēram ~ 70% no visas pasaules ebrejiem.)

E Jūdaisma reliģiskās dzīves un domāšanas viedokļa 3 svarīgākās kustības:

1) Karaītu kustība – sākas Babilonijā 7. gs. Lai gan šī kustība bija apspiesta, tā izraisīja pārdomas par Talmūda patieso nozīmi. Karaīti (Bagdādes Anans ben Dāvids) uzskatīja, ka ebrejiem vienīgā autoritāte ir Svētie Raksti (it īpaši Tora), nevis Talmūds. Karaīti atmeta daudzas tradīcijas, ar savu nostāju izraisīdami spraigas debates par Talmūda svarīgumu.

Šādos apstākļos parādās Saadijas ben Josefa (882-942) mēģinājums jaunu ebreju reliģiskās domas sistematizāciju un harmoniju ar grieķu filozofisko domāšanu. Lai gan Saadija ben Josefs noraidīja karaītu mācību, viņš tomēr saprata to vēlmi atgriezties pie rakstiem. Tākā tajā laikā ebreji dzīvoja arābu ieņemtajās zemēs, Saadija pats pārtulkoja Svētos rakstus arābiski, veicināja to studijas un mēģināja demonstrēt Talmūda racionalitāti (ar svēto rakstu un grieķu filozofijas pamatojumu).

2) Ebreju filozofiskās domāšanas attīstība – savu kulmināciju sasniedza Mozus ben Maimonīda jeb Maimona (1135-1204) darbos. Maimonīds bija ievērojams zinātnieks, mediķis, Svēto rakstu pētnieks un domātājs, labs Aristoteļa darbu pazinējs. Viņš uzskatīja, ka Mišna praktiskā un saprātīgā veidā apraksta ebreju garīgo dzīvi, kas ir pilnīgā saskaņā ar grieķu domāšanu. Savus Mišnas komentārus viņš rakstīja arābiski, jo viņš dzīvoja un darbojās musulmaņu Ēģiptē. Tikpat nozīmīgs darbs ir „Mišnē Tora” – ebreju reliģiskās dzīves sistemātisks izklāsts, kas mēģina saprotamā un pieņemamā veidā skaidrot Svētos rakstus. Visievērojamākais darbs ir „Vadonis apmulsušiem” – reliģisko tradīciju cenšas apvienot ar grieķu zinātni un filozofiju. Ticības pamatā ir atklāsme, bet patiesību mēs varam sasniegt arī ar prāta palīdzību. Prāta un ticības starpā nevar būt pretrunu. Ticība ir „racionāla”. Tur kur prāts nesniedzas sakas ticība.

3) Kabalisms – parādījās 12. gs. Spānijā un aptvēra plašu domāšanas sistēmu un literatūru. Svarīgājo grāmatu sarakstījis Mozus de Leons 1280.g. Vēlāk par kabalisma galveno centru kļuva Safeda (Cfta) Palestīnas ziemeļos. Kabalisms – ebreju mistiskās tradīcijas izpausme, kas izceļ tiešo reliģisko pārdzīvojumu. No šāda viedokļa tā bija protesta kustība pret talmūdisko formālismu un domātāju pārlieko uzsvaru uz prāta nozīmi. Kabalismam ir raksturīga īpatnēja Svēto rakstu izpratne, kas pamatojas uz burtu skaitliskās vērtības mistisku tulkojumu. Skaitļa mistika bija pazīstama jau senajā pasaulē un varbūt atspoguļoja māņticību un zīlniecību. Tādēļ cilvēkiem bija pārliecība, ka Svētajiem rakstiem ir „dziļāka”, noslēpumaina nozīme, kas tikai pareizi jāatšifrē. Kabalisti uzskatīja, ka rakstu mācītāji un talmūdisti skāruši tikai teksta virsslāni. Kabalisms ietver arī nopietnas pārdomas par pasaules būtību. Kabalismam raksturīgs mesiānisms, kabalisma lieteratūra bija plaša un ārpus talmūdiskās tradīcijas.

F Jūdaisms no 18.gs līdz mūsdienām.

1) Renesanse un reformācija ebreju stāvokli R Eiropā daudz neuzlaboja.

2) Ebreju sabiedriskā dzīve bija grūta līdz pat 17. gs. beigām.

3) Ebreju kultūras attīstība notika galvenokārt A Eiropā un Balkānos. Galvenie centri bija Polijā (ieskaitot Lietuvu), Moldāvijā, Ukrainā un Baltkrievijā. Ievērojams centrs bija Viļņa, kur 18. gs. darbojās tāds pazīstams skolotājs un pētnieks kā Elija, ap kuru izveidojās vesela akadēmija. Visā A Eiropas ziemeļu daļā uzsvars tika likts uz talmūdiskajām studijām un ebreju valodas tekstiem. Ebreju pētnieki noraidīja mistiskās tradīcijas un uzsvēra Toras nozīmi. A Eiropas dienvijdu daļā daudz lielāka uzmanība tika pievērsta kabalismam, mesiānismam un dievbijībai.

4) Hasīdu kustība (18. gs.) – sākās Moldāvijā. Galvenais rosinātājs – Baalšēmtovs (vienkāršs apkārtceļojošs dziedinātājs), kurš uzsvēra Dieva klātbūtni visās lietās – dabā, cilvēka dzīvē, katrā domā.

5) 18. gs. beigās pēc Amerikas un Francijas revolūcijas ebreji ieguva pilsoņu tiesības un vienlīdzību (Amerikā – 1776.g. pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas; Francijā – 1789.g.; Prūsijā – 1808.g.; Anglijā – 1858.g.)

6) Sākās strauja ebreju emigrācija uz Ameriku (~50% ebreju tagad dzīvo ASV).

7) Mozus Mendelsons – pirmais, kurš uzdeva sistemātiskus jautājumus par ebreju sabiedrības un reliģijas turpmāko attīstību. Mendelsons aizstāvēja ebreju asimilāciju vācu sabiedrībā, kurā jūdaisms tiktu uzskatīts tikai par reliģiju nevis par etniskās kopības iezīmi. Ebreju reliģijas pārstāvjiem ir jāapgūst vispārējā valsts (šajā gadījumā vācu) izglītība un jāattīsta literatūra vācu valodā. Mendelsonm bija daudz sekotāju.

8) sakarā ar Mendelsona kustību, sākas jūdaisma vēsturiskā pētniecība, parādās zinātniski žurnāli, kas nodarbojās ar jūdaisma studijām, izveidojās jauna tipa teoloģiskās mācību iestādes rabīnu sagatavošanai.

9) 1815.g. – Berlīne, Izraēls Jākobsons sāk noturēt dievkalpojums un svētrunas vācu valodā un ievieš ērģeļu mūziku. Pirmā reformētā sinagoga tika noformēta 1818.g Hamburgā.

10) Liberālas reformas sākas arī Ungārijā, Francijā (Parīzē) un Lielbritānijā (Londonā).

11) 19.gs. – izveidojas ortodoksālais jūdaisms (saskatīja jūdaisma galu), reformētais jūdaisms (reformēto dievkalpojumi daudz neatšķīrās no kristīgo dievkalpojumiem), konservatīvais jūdaisms. Jūdaisms zaudē savu identitāti.

12) 20.gs. sākums. Vērojamas divas attīstības: 1. Sekularizācija. Vesela virkne ebreju sabiedrības locekļu atmeta savu etnisko un reliģisko piederību. 2. Cionisms un politisks jautājums. Nebija savas valsts.

13) Ebreju stāvoklis strauji pasliktinājās ar nacionālsociālisma nākšanu pie varas Vācijā. Hitlers jau Samārā agri bija izšķīries par ebreju iznīcināšanas politiku. Daļai Vācijas un Austrijas ebreju pirms 2. pasaules kara sākuma izdevās izceļot (galvenokārt uz Ameriku un Palestīnu).

14) Tomēr lielāko daļu ebreju straujie politiskie notikumi pārsteidza nesagatavotus. Holokaustā pāris gados tika iznīcināts ap 6,5 milj. ebreju Eiropā. Tāpat tika iznīcinātas sinagogas un ebreju kultūras vērtības.

15) Ebreju reliģiskā dzīve palika neskarta tikai Anglijā, Šveicē un Zviedrijā.

16) Lielie tradicionālie centri A Eiropā un Balkānos tika iznīcināti.

17) Visi notikumi ir veicinājuši ebreju valsts atjaunošanu, kas ANO palīdzību sākās 1947.g. un kam sekoja plaša ebreju tautas migrācija.

18)Diemžēl Izraēlas atjaunošana bija saistīta ar Palestīnas dalīšanu, kas izraisīja gandrīz pastāvīgu arābu un izraēliešu konfliktu – pieci kari.

19) Izraēlas valsts ir sekulāra, demokrātiska politiska vienība, nevis ķēniņa Dāvida valsts pēctece. Reliģiskiem nogrupējumiem ir liela nozīme, bet valsts ir vairākkārt bijusi sociālistu rokās. Izraēlas pamatlicēji bija politiski cionisti, nevis reliģiski vadītāji.

20)Ebreju tautas vairākums vēl joprojām dzīvo ārpus Izraēlas, un tam ir savas reliģiskas problēmas.

Leave a Comment