K. Skalbes dzejas pasaulē

Zināms, ka daļa K. Skalbes dzejoļu radušies laikmeta sociālās nospiestības rezultātā. Dzejā K. Skalbe ielicis lielu savas sirds daļu. Galvenās dzejas tēmas ir mīlestība un ilgas pēc dzimtenes. Dzejā izsaka visu: gan dabas aprakstu, gan mīlestības pārdzīvojumus, gan arī patriotiskas noskaņas.

Skalbes dzejā dabai ierādīta galvenā loma, apdzejojot to vai saistot to ar cilvēka dzīvi un folkloru. Viņš dabas tēlus salīdzina ar materiālām vērtībām, bet tas nebija kā tās pazeminājums, bet gan cildināšana, jo, piemēram, takas, puķes un debesis dzejnieka dvēselei ir

r
r daudz nozīmīgākas par laicīgās pasaules dārgumiem. Tas atklājas dzejolī ”Ziedoņa idille”:

„Spīd zālē bezdelīgactiņas

Un pieneņu ziedu zelts,

Un debesis pār zemi nolaižas

Kā zilgana zīda telts.”

Dzejolis ”Mana mūza” sasaucas ar folkloras motīviem par tautas brīvības cīņām. Bāra bērna tematika ir ļoti aktuāla mūsu folklorā. Te, nabadzībā, tiek skatīts visspožākais daiļums, ko veiksmīgi parādījis Kārlis Skalbe dzejolī ”Pelnrušķīte”:

„Šis vienkāršais meitēns man liekas

Tik skumji pievilcīgs.”

Dzejolis ”Nemiers” jau pats skan kā tautasdziesma, kas cildina Latvijas dabu, proti, kokus, laukus un Daugavu. Te var secināt, ka Sk
k
kalbes dzeja nozīmīga vieta ir dabai, tās saistībai ar latviešu folkloru un atbalsi paša dzejnieka dvēselē.

Kā nākamais Kārļa Skalbes dzejas motīvs, kas mani piesaistīja ir mīlestība. Kā jebkurš cilvēks, dzejnieks izjuta šos mīlas pārdzīvojumus. Arī K. Skalbe uzskata, ka pastāv mī
ī
īlestība no pirmā acu uzmetiena. Lai arī kā būtu patiesībā, es arī ticu mīlestībai no pirmā acu skata, tad viss apkārtējais kļūst mazsvarīgs, nenozīmīgs un nevajadzīgs. Tas arī atklājas Skalbes dzejolī ”Satikšanās”:

„Aiz manis ir kalni un jūra

Un upes, un ezeri,

Aiz manis ir visa zeme –

Tu viena esi man.”

Dzejnieks atzīst, ka mīlestība dod spēkus un ceļ pašapziņu – Tu esi vajadzīgs kādam cilvēkam, tātad tu esi kaut ko vērts. Dzejnieks nemaldina lasītājus tikai ar laimīgu, nezūdošu mīlestību, viņš ir reālists un zina, ka mēdz būt arī citādi, kad cilvēks paliek viens ar atmiņām un skumjām. To var saskatīt dzejolī ”Gans un nāriņa”:

„Bet puisis vij vēl saldu skaņu viju.

Kā pļavas upīte, tā fleite burbuļo,

Bet nav vairs, nav vairs, kas liegi klausītos to.”

Noprotu, ka Kā
ā
ārlim Skalbem patika rakstīt dzejoļus par mīlestību, brīžiem idealizējot mīlamo būtni, bet brīžiem atklājot dziļas sāpes un pārdzīvojumus, jūtām zūdot. Skalbe rakstīja ne tikai par dabu un mīlestību, bet arī par dzimteni. Viņš bija īsts, dedzīgs Latvijas patriots, kas nevarēja iztikt bez savas tēvijas. Tas atklājas dzejolī ”Līdumnieka šķiršanās”:

„Kā zaru no ābeles dārziņa –

Tā mani no tevis noplēsa.

Un, kā viņš tur novīta, kājām mīts,

Tā miršu es, vientulis, svešumā dzīts.”

Šis citāts attēlo dzejnieka sāpes un dziļu mīlestību pret Latviju, bet viņš ce
e
er, ka tomēr pienāks laiks, kad atkal varēs redzēt dzimteni. Dzejolī ”Tautai” Kārlis Skalbe mudina latviešus vismaz cerēt uz gaišāku nākotni. Cilvēks tālumā no savas dzimtenes nav laimīgs, tā dzīve brīžiem liekas bezjēdzīga, kaut gan ieņem it kā nekā netrūkst, tomēr tas jūt dziļas jo dziļas ilgas pēc tēvzemes. To K. Skalbe apraksta šādi:

„Kam lai dziedu, kam lai skanu?

Sveša staigā mana dziesma.

Sveša man šī zemes mala,

Sveša krūtīs kvēlo liesma.”

Svešumā cilvēkam viss svešs: gan apkārtējie priekšmeti, ļaudis, gan dažreiz pats cilvēks. Varu spriest, ka K. Skalbe juta ilgas pēc dzimtenes un dziļu mīlestību pret Latviju un cerēja uz labāku, gaišāku nākotni.

Kārlis Skalbe cildināja dabu, bija īsts romantiķis un dedzīgs Latvijas patriots, tādēļ visbiežāk sastopamās viņa dzejoļu tēmas ir daba, mīlestība un ilgas pēc dzimtenes. Tas viss ir cieši saistīts kopā, un daudzos Kārļa Skalbes dzejoļos tie veido harmoniju.