Mīlestības motīvs Kārļa Skalbes dzejā

Kārlim Skalbem nereti tiek piešķirta ‘zemes cilvēka’ iesauka. „Viņu neinteresē spilgtais un milzīgais, bet vienkāršais, konkrētais un neievērotais. Liekas pat, ka dzejnieks visas dzīves parādības apdvēseļo: piedod tām mirdzumu un „piesātina ar sauli”.” (Z.Mauriņa). Patiešām, visos viņa dzejoļos parādās ikdienišķo un reizēm steigā nemanīto lietu un jūtu skaistums, jo viss ģeniālais patiesībā ir vienkāršs. Arī mīlestības dzejoļos tikai ar mīļumu un labestību tiek panākts lasītāju aizkustinājums, lai arī nereti (tāpat kā daudzu citu dzejnieku darbos) var saskatīt traģiskas atklāsmes, vilšanos u.

.
.c. piemēram, dzejolī „Cik pulkstens?” pēdējās rindas vēsta par nepiepildītajām mīlas alkām, par ilgiem vientulības gadiem, jo ‘jūs ilgi vientuļi klīdāt un satikāties.jau sirmi.” Šajā dzejolī tiek atainota divu cilvēku mīlestība, kas nespēj realizēties muļķīga mulsuma, iespējams, arī lepnības dēļ: „Viņš gribēja saukt tavu vārdu, bet tu jau aizvēri durvis.” Ļoti neuzkrītošās, pat primitīvās frāzēs pateiktais izsaka visas dziļās jūtas patiesi, reizē neuzkrītoši: „Viņš paskatījās un juta, cik tu viņam mīļa un dārga.” Arī dzejolī „Uz lauka” parādās romantiskas skumjas, la
a
ai arī sākumā tiek pieminēta mīlestības idille, sapņainība un lūkošanās caur ‘rozā brillēm’, noslēgumā liriskā ‘es’ mīļotā aptver īstenību: „Tad matu zīda krēslā tu atvēri savas acis.” Pirmajos pantos tiek izmantoti dažādi dabas tēli, kas pastiprina ‘sapņaino’ noskaņu- „mēs klausījāmies, kā
ā
ā strauti rūc, kā bites ap sudraba vītoliem dūc.” Šeit izpaužas arī liriskā ‘es’ mīlestība pret dabu un rūgtums, kas rodas no noslēgtības 4 sienās :”Es izgājis esmu māju daudz, bet pelēkās sienas man dvēseli žņaudz!” Vairākos dzejoļos autors piemin sievieti kā mierinātāju, savdabīgu patvērumu. Visnotaļ līdzīgi satura ziņā ir vairāki dzejoļi- „Satikšanās”, „Rokas”,(2 dzejoļi) un „Saules riets”. Liela nozīme šajos vārsmojumos piešķirta sievietes rokām un to krāsai, kas vienmēr ir balta-piem, rindās: „Kā gulbji tavas rokas”, „Baltās rokas” u.c., manuprāt, tādējādi uzsverot ‘sirds tīrību, gaišumu’, jo Kārļa Skalbes varoņi vienmēr ir ‘sirdsšķīsti tēli’. Dzejolī ‘Satikšanās’ ‘liriskais es’ parāda savu mīlestības spēku, daļēji romantiska neprāta nozīmi, jo ‘Es aizmirsu visus vārdus, ko devu, ko solīju, un līdzi ar ziedoņa vēju pie te
evis at
tnācu’, parāda to, ka mīlas dēļ gatavs pamest visu. Lakonisks ir „Kā skumjas” dzejolis, dažās rindās tiek izteikta neliela mīlas sāpe, mīlestība tiek salīdzināta ar ‘sniegu pavasarī, kas posta puķes’. Dzejolī ‘Drupas’ tiek runāts par mīlas zudumu-laika postu, pagātnes saldmi un sapņainību un tagadnes bezcerību. ‘Saldas drupas’ ir atmiņas, ko ‘pēc gadiem sirdī atstāj laiks’, izmantos arī viens no iecienītākajiem romantiķu tēliem-‘sapņu pils’, kas šeit ‘guļ drupās’, autors atkal lieto balto krāsu. (Pils balta). Dažos dzejoļos izpaužas arī iemīlēšanās ne
eprāts, na
aivums, prieks, dzejojums „Vasara” ir spilgts tā piemērs. Te tiek atainoti daudzi romantismam raksturīgi tēli-„taurenīši”, „ilgas”, „puķītes”, savukārt baltā krāsa pieminēta pat vairākkārt. Šeit paustās emocijas ir daudz ekspresīvākas, šur tur izpaužas tāds kā priecīgs uzbudinājums: „Un bez skaita taurenīšu visur manas ilgas nes. Un tie skūpsta visās lejās atmodušās puķītes.” Pavisam cita noskaņa parādās dzejolī „Tā puse”, kur vienā rindā tiek skaidri un gaiši pateikts par mīlas piepildījuma neiespējamību, jo „viņa citam saderēta”. Esmu pamanījusi, ka blakus baltajai krāsai autors piešķir īpašu nozīmi arī zelta krāsai- ‘zelta mati’, ‘zelta lāses’ u.c. kā skaistuma simbols.

Tāpat kā daudzi citi latviešu rakstnieki Kārlis Skalbe mīlestībai piešķir gana daudz prieka un sāpju, izmanto dažādus romantiskos tēlus un sniedz atziņas. Atšķirībā no pārējiem viņš visu sava liriskā ‘es’ pārdzīvojumu izsaka vienkāršā, visiem saprotamā un sirsnības pilnā valodā, neskopojoties ar deminutīviem un krāšņiem epitetiem. Viņa varonis tic labajam- un tā nu ir īpašība, kuras mūsdienu pasaulē tik daudziem cilvēkiem patiešām trūkst.