Kārļa Skalbes ‘Mazās piezīmes’ vakar un šodien.
Staigājot gar krastmalu un pametot skatu uz 1905. gada Brīvības cīņām veltīto pieminekli, ar redzes gleznas palīdzību ir iespējams iztēloties visus tā gada notikumus, jo cik gan daudz nav lasīts un dzirdēts. Diena ir apmākusies, bet aiz tālākās mākoņa maliņas ir redzams mazais saules stariņš, kurš neveikli mēģina izspraukties brīvībā. Un tāpat 1905. gadā ļaudis gaidīja, kad nāks brīvība un šie tumšie laiki kļūs par pagātni. Tagad es gaidu šo nelielo saules stariņu parādāmies tā, kā viņi gaidīja brīvību nākam.
Kas gan tautu dara laimīgāku kā sava brīva valoda, uzskati un dzīve? Iegūstot brīvību būtu jāsāk veidot jauna, latviska Latvija. Par to, protams, iestājās visi. Literātiem nu beidzot būtu vaļa izteikt savu prieku un patiesās domas par Latvijas bijušo stāvokli. Arī skolās vairs nevajadzētu sekot krievu paraugam, bet varētu bērniem mācīt latviešu tikumus. Jo vai tad latviešu garīgās vērtības bija zudušas? Ejot cauri laikiem un pārvarot svešās varas grūto slogu, dziļi iekšienē vēl ir saglabājusies ticība nacionālajām vērtībām. Latviešu tautasdziesmas, kas braši stāvējušas pāri visām nedienām, ir lielisks piemērs tautas pašapziņai. Tikai tagad katram vēl ir jāatrod sevi. Arī ’’Mazajās piezīmēs’’ Skalbe to saka: ‘’ Kā lai nosauc šā laikmeta lielāko dziņu, lielāko kaislību? Sevi izteikt, sevi atrast.’’ Saprotams, ka cilvēki vēl neapzinājās sevi kā indivīdus, kas veido latviešu tautu. Tāpēc bija tik svarīgi, lai katrs saprastu sevi un savas vērtības. Cilvēks bija nekāds. Ticis vaļā no verdzības jūga, tas bija tīrs un svaigs. Viegli veidojams par latvieti. Un tas arī būtu jāpanāk. Pamazām, pamazām. Tāpēc bija jābūt kādam, kas veidotu šos ļaudis. Tie bija kā mazi bērni – nezinoši, bet griboši zināt (par spītīgiem indivīdiem šeit nerunāsim). Tīras dvēselītes. Arī jaunizveidotā Latvija būtu bijusi kā mazs bērns, kā plastilīns, svaigs, tikko izņemts no iepakojuma un iedots latviešu tautai mīcīt un darboties. Veidot savu kultūru. Arī Skalbe par to runā: ’’Jo katras brīvas tautas pamats ir nacionālā kultūra. Pazaudēt garīgu neatkarību nozīmē pazaudēt visu.’’ Šeit skaidri tiek izteikts apgalvojums, ka garīgās vērtības ir vissvarīgākās, jo tauta nevar būt vienota, ja pār to mācās neskaidrības mākonis un garīgs trulums. Tikai apzinoties sevi mēs varam apzināties piederību tautu. Tieši tāpēc bija vajadzīgas skolas, izglītošana un prāta attīstīšana. Pār tukšiem, nedomājošiem cilvēkiem ir daudz vieglāk valdīt, nekā pār apzinīgu tautu. Izprotot mūsu tēvutēvu mantojumu, cilvēki varēja gūt zināšanas un padomus, kuri ne tikai bija arī praktiski pielietojami, bet arī palīdzēja darbināt ļaužu ‘’pelēkās šūniņas’’. Jo ko gan dod fiziska brīvība un sava valsts, ja iedzīvotāji nespēj domāt. ‘’Neatkarīga valsts ir tautas lielākais sasniegums,’’ stāv rakstīts ‘’Mazajās piezīmēs’’. Un tas tika panākts ejot cauri sūram un grūtam ceļam. Neatkarība nekrita rokās pēkšņa dāvana, tā bija jānopelna, jāizcīna. Cilvēki par to cīnījās. Ne tikai par to, arī par labāku nākotni. Cerība par labākām dienām viņiem deva spēku dzīvot un turpināt strādāt. ‘’Zvaigznes ir ceļvedējas. Lai viņas arī šinī laikā ved mūs pretim gaišākai nākotnei,’’ teicis Skalbe. Tas gan bijis teikts pēc Ziemassvētku kaujām, bet tikpat labi to var attiecināt arī uz mūsdienām. Jo kurš gan nesapņo par labāku nākotni un gaišu dzīvi? Tieši tāda pati cerība bija arī visiem latviešiem tajā laikā. Viņi zināja ko vēlas no nākotnes – brīvu Latviju, jo iepriekšējie laiki bija zemniekus izmācījuši un tie zināja ko nozīmē gūta dzīve. Skalbes vārdiem: ’’Latvju tauta nepazina filozofijas, bet viņa bija gājusi grūtā dzīves skolā. Tā noliecās pār sāpju upi. Viņa pazina ciešanu vērtību. Ciešanas stiprina garu.’’ Kurš gan vēl labāk zina ko nozīmē ciešanas, ja ne latviešu zemnieki? Tiem skarbā dzīve bija uzaudzējusi biezu ādu uz kauliem. Bet neskatoties uz to, latvju tauta vēl pastāv – ņipra un darboties spējīga. Jo ciešanas taču stiprina garu.
Manuprāt, ‘’Mazās piezīmes’’ ir aktuālas arī šodien, un būs aktuālas arī turpmāk, kaut vai tāpēc vien, ka tas ir nozīmīgs kultūrvēsturisks mantojums, kurš lieliski sniedz ziņas par tautas vēsturi. ‘’Mazajās piezīmēs’’ ir domu pērles, kas būs pieprasītas, kamēr vien cilvēks dzīvos. Un skat, skat, arī stars, gabaliņš saules, ir ticis brīvībā un mūs apspīd. Arī brīvība vēlāk nāca pār latviešu tautu, pavērsdama tai savu mīlīgo vaigu un apspīdēdama spoži, jo spoži.