„Nekas nerada manī lielāku izbrīnu kā zvaigžņotā debess virs manas galvas un morālais likums manī … ”
Emanuēls Kants: Nekas nerada manī lielāku izbrīnu, kā zvaigžņotā debess virs manis. Emocionālā attieksme pret sevi, atspoguļo to, kā indivīds novērtē sevi attiecībā pret kādu specifisku vērtību, šeit tas vērsts uz zvaigžņotām debesīm virs galvas. Tās izsaka subjekta konkrētās izpausmes un attieksmi pret tām. Tas ir kā cilvēka emocionālo pārdzīvojumu jūtu virsotne.
Cilvēka laiks ir brīnišķīgs, virs galvas neizzināts visums mirdz, kā dzīve – kā mūsu nākotne. Dzīvot ir aizraujoši, pasaulē cilvēka nākotne ar debesīm ir līdzīgas, mēs nezinām, kas slēpjas noslēpumains debesīs un kas sagaida mūs dzīvē. Pasaule ir tik skaista un iespēju tik daudz, cik zvaigžņu. Mēs varam izvēlēties tik daudz cik mūsu katra morāles robežas ļauj. Debesis ir plašas un lūkojoties tajās, mēs redzam, ka tur slēpjas daudz, daudz nezināma, tāpat kā nezināms ir mūsu liktenis. Likteni mēs katrs pats veidojam un to kas slēpjas aiz un uz zvaigznēm mēs arī katrs pats iztēlojamies. Mēs nezinām, kas slēpjas plašajās debesīs zvaigžņu stundā, bet varam brīnīties par plašo zvaigžņoto debess virs mūsu galvām, tad nolaist acis un apzināties cik daudz iespēju mums ir dzīvojot uz zemes.
Imanuela Kanta tīrā prāta kritiku, manu prātu piesaistīja ne tik daudz pagalam nopietnā izziņas teorijas doktrīna (transcendentālā estētika, fenomenālā un noumenālā pasaule utt.), bet gan drīzāk dzīvīguma iespaidu izraisošā Kanta pamanītā “prāta ķilda ar sevi pašu”.
– Ja cilvēkā ir stipra ticība, tad var iztikt bez ārējiem līdzekļiem. Un pasaulē taču dievkalpojumi notiek pļavās, mežos, laukos, kalnos. Arī abstrakta telpa kristīgam cilvēkam var pavērt ticības plašumus.
Droši vien cilvēkā ir nepieciešams ielikt izpratni par kristīgas esamības jēgu, principiem, ētiku, kritērijiem un savu atbildības mēru. Ir daļa sabiedrības, kurai nepieciešams vadītājs, skolotājs, autoritāte. Un ir sabiedrībā locekļi, kas var pastāvēt vieni paši, un viņi nesajuks prātā, nezaudēs orientierus, nedz arī viņi kaut kādā veidā noies no ceļa vai iestigs maldos.
Emocionālu baudu var gūt dabā, īpaši redzot ļoti skaistas debesis, piemēram, kad ir agrs rīts vai vēls vakars. Saullēkta vai saulrieta laikā debesis mēdz parādīties kosmiski ļoti dziļas. Un tas notiek caur mākoņu, dažādu blāzmu un citu parādību ietekmi. Mani arī fascinē debesis arī zvaigžņotā naktī.
Bet dzīve neļauj daudz sapņot, par to, kas atrodas aiz pakalna vai aiz apvāršņa.
Jauki, ja vairums cilvēki domātu dziļi kā I.Kants, lai zināšana izplatītos līdz bezgalībai.
I.Kants, kurš neilgajā Latvijas filozofijas pastāvēšanas laikā izpelnījies visvairāk ievērības. Autors rāda ne tik daudz vēsturisku Kantu, cik aktuālu, mūsdienīgu Kantu – domātāju, kura idejas veido aizvien jaunas iespējas pieslēgties gan psihoanalītiskai kultūras un politikas interpretācijai, gan ideoloģiju kritikai un ētikai tās daudzveidīgajās izpausmēs.
Saprotams, tad tālāk gan ir atļauts izteikt spriedumus par to, cik kādas esmes apgalvojums ir ticams vai nav. Galvenais līdzeklis šī jautājuma izšķiršanai varēs būt tikai, tā sacīt, liecinieku pratināšana – līdzīgi kā visos procesos, kur jāpārbauda kāds fakts. Te tad nu izrādīsies, ka būs liecinieki, kas teiks, ka tie nekā nezina par kādu transcendentu esmi; tikai tam, kā jau teikts, nav izšķirīgas nozīmes, – jo tas, ka kāds nav kaut ko redzējis, nepierāda, ka tā nav.
Bet tad daudzi, kas zina kaut ko no Kanta filozofijas, iebildīs, ka izšķirīgi te ir, vai transcendenta esmes pieredzējums nav pretrunā ar vispārīgiem pieredzes iespējas loģiskiem nosacījumiem. Tiek teiks, ka Kants esot pierādījis, ka nekāda transcendenta atziņa nav iespējama, un ka tātad visi apgalvojumi par pieredzi uzlūkojami, labākā gadījumā, par ilūziju, par pašapmānīšanos. Pret to tad jāsaka, vispirms, ka, kā jau teikts, faktu apgalvojumos izšķirīgā instance ir pieredze un nevis loģika. Ja pieredzē kaut kas dots, kas nesaskan ar loģiku, tad jāpiekāpjas loģikai un nevis pieredzei.
Un ļaudis vienmēr lūkosies zvaigžņotās debesīs un brīnīsies, bet uz zemes dzīvos un sapņus īstenos tik cik morālais likums katram ļaus.