Recenzija par M. Freimaņa dzejoļu krājumu „Zālīte truša dvēselei”
Mārtiņa Freimaņa 2004. gadā izdotais dzejoļu krājums „Zālīte truša dvēselei” ir viņa pirmais dzejoļu krājums. Taču, neskatoties uz to, aptaujā „Lielā lasītāju balva – 2005” tā jau ir paspējusi kļūt par lasītāko grāmatu dzejas nominācijā, ziņo „MicRec PM” pārstāvji.
Lasot dzejoļu krājumu ir novērojams, ka autors raksta par dažādām tēmām: par cilvēkiem, viņu attiecībām, mīlestību, par sapņiem, vārdu sakot, autors raksta par dzīvi, un šīs tēmas bija, ir un būs aktuālas visos laikos. Arī darbības vieta un laiks šķietami literāro „es” nesaista. Vienīgais, ko autora latviskā mentalitāte prasa ir lietus, kas tiek pieminēts diezgan daudzos dzejoļos un diezgan uzkrītoši. Un vairāk nekas nav vajadzīgs, jo pārējo, kas nepieciešams, ir iespējams uzburt savā iztēlē, tāpēc, faktiski, par darbības vietu var nosaukt autora iztēli.
Jau pašās grāmatas pirmajās lapaspusēs autors izsaka domu, kas ļoti sarīt ar manējo: „Mīļie literatūras speciālisti! Nemeklējiet, lūdzu, šajās rīmēs literāro vērtību! Tās ir tikai sajūtas un nemiers, kas mani tirda.” Šādi Mārtiņš Freimanis jau pašā sākumā vēlas skaidri un gaiši pateikt , lai viņa dzeju nevis vienkārši „izvarotu”, saplēšot to sīkos fragmentos, meklējot kaut kādas dziļas, neizprotamas simboliskas jēgas, kuras būtu jāpasniedz topošajiem literatūras speciālistiem, bet vienkārši lasītu un baudītu, gūstot no tām tādas pašas emocijas, kādas bija autoram, liekot savu domu uz papīra.
Bet darbs ir darbs, tāpēc nāksies vien Freimaņa lūgumu ignorēt.
Viss dzejoļu krājums ir sadalīts 13 nodaļās, kur katrā nodaļā ir nenoteikts dzejoļu skaits.
Pirmās nodaļas šķiet diezgan vienkāršas, pat rotaļīgas. Ja dzejoļu krājumu varētu salīdzināt ar cilvēka mūžu, tad teiktu, ka apmēram pirmās trīs nodaļas atbilst bērna vecumam, piemēram, dzejolis „Paspēlēsim paslēpes” autors diezgan rotaļīgi žonglē ar frāzēm: „Paspēlēsim paslēpes!// Slēpies tu, bet es būšu brīvs// Var būt, ka mūs nepieķers// Ālējoties debesīs. (..) Ālēties debesīs līdz miljards pēc miljarda skries līdz. ” vai dzejolī „Dzīve kā košums” – „Dzīve kā košums (..) Tauriņa prieki – //Aplidot nemanot.” Iespējams autors tik tiešām tīši šo grāmatu veidoja, kā cilvēka mūžu, jo tieši pirmo nodaļu darbi ir rakstīti kā caur bērna acīm.
Par dzejoļu krājuma kulminējošo nodaļu varētu nosaukt piekto, jo tieši šajā nodaļā ir visvairāk dzejoļu un tajā starpā arī krājuma dominējošais dzejolis „Zālīte truša dvēselei”. Tieši šajā nodaļā liriskais „es” šķiet pieaudzis un guvis dzīves pieredzi. Uz to arī tieši norāda pirmais nodaļas dzejolis , kur jau ar pirmajiem pieauguša cilvēka vārdiem tiek pausts secinājums „Es laikam tomēr nespēju// Sevi pasargāt no spējas mīlēt.” Šī nodaļa šķiet emocionāli arī visspilgtākā, jo šeit autors ir spējis atzīties, ka arī viņš ir tikai cilvēks un ka arī viņam ir bail „Es šonakt apsolos neatzīties,// Ka man tik ļoti bail ir rītu ieraudzīt. ” Arī iepriekš minētajā dominējošajā dzejolī „Zālīte truša dvēselei” ir pausta visa dzejoļu krājuma saturiskā ideja, tas ir, Mārtiņa Freimaņa tiekšanās pēc vienkāršības, ko viņš pauž grāmatas sākumā „Vislabprātīgāk es gribētu būt trusis. Es gribētu, lai mana pasaule beigtos ar pēdējo garšīgo pieneņu lapu. Bet kādam ir labpaticies manu truša būtību sabojāt ar vienu lieku rievu manās smadzenēs. Un tā nu es allaž iekuļos nepatikšanās, aizklīstot pārāk tālu no pļaviņas, kurā man atļauts ganīties.”
Dzejoļu krājuma pārējās nodaļas vairs neizraisa tādu inovatīvismu kā grāmatas sākumā. Patiesībā tie pat liekas kā sapņošana par to kā ir bijis un ka nekas nav maināms vairs, tāpēc šo dzejoļu krājuma daļu es sauktu „Ejot uz vecumu”. Arvien biežāk tiek pieminēta nakts, aizmigšana, uzmundrinošais lietus nu ir kļuvis vienkārši par sniegu „Snieg tik neprātīgi balti…// Un man bail, ka zemei šonakt auksti.” Spilgts dzejolis ir arī „Nakts mani uzrunā”. Vairākas reizes izlasot šo dzejoli rodas pat aizdomas, ka tas ir liriskā „es” nāve šajā grāmatā (tas ir arī pirmspēdējais dzejolis) „Nakts mani baltu izkrāso.// Man nu prom jālido.// Sniegotiem baložiem pilns debesjums.//Lūdzu, man jātiek pie jums.”
Kā jau iepriekš minēju, grāmata ir sadalīta 13 nodaļās. Katras nodaļas sākumā ir autora atziņas, aforismi un citi domu graudi. Personīgi man vienmēr ir paticis lasīt darbus, kur katru grāmatas daļu ievada kāda īsa gudrība. Aforisms liek it kā aizdomāties, iegrimt kādā domā, bet tad uzreiz ar divtik lielu sparu un iedvesmu ķerties grāmatas lasīšanai. Tieši tā ir arī ar šo Mārtiņa Freimaņa darbu. Šie aforismi arī atvieglo grāmatas lasīšanu un uztveri. Par piemēru varētu nolasīt: ”Tas ir labi, ka mēs nezinām, kas ir aiz beigām, jo tad mums visiem būtu izvēles iespēja palikt te vai doties turp. Paldies Dievam, izvēles mums nav, un mēs visi galu galā nonāksim aiz beigām.” Šādas atziņas norāda arī uz dzejnieka filozofisko skatījumu uz dzīvi.
Grāmatas lasīšanu patīkamāku padara arī Daigas Krūzes gleznas, kas ir ļoti spilgtas krāsās un vienkāršas konstrukcijā, un personīgi man liekas, ka šīs vienkāršās ilustrācijas ir ļoti piemērotas tieši Mārtiņam Freimanim.
Grāmatas autora valoda pavisam noteikti nevarētu nosaukt par sausu. Tā ir bagāta ar tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Sevišķi daudz ir personifikāciju. Autors personifikācijas izmanto savos darbos, lai tēlus padarītu īstākus, personiskākus, tādejādi tie kļūst tuvāki lasītājam – aizmieg peroni, mēness skumst, Mēness ar Sauli pārgulēja. Dažkārt nevaru vien beigt brīnīties par dzejnieka iztēli, ir vajadzīga spēcīga iztēle, lai izgudrotu kaut vai pēdējo nosaukto personifikāciju! Daudz dzejoļos atrodami epiteti. Tie bieži tiek lietoti kopā ar lietiem un sniegiem, piemēram, lietus dārzs, bet ir arī laimes zagļi u.c. Freimanis bieži lieto tādus tēlainās izteiksmes līdzekļus, kas nekur iepriekš nav dzirdēti, kas norāda uz viņa radošas potences neizsīkstamību. Taču biežā lietus un sniega kā tēlu piesaukšana rada tādu kā rutīnas sajūtu, pat apgrūtina darba uztveri. Ir patīkami klausīties un sapņot par šīm parādībām, bet autors patiešām ļoti uzkrītoši tās lieto. Grūti pateikt, vai tā ir lielā mīlestība pret šīm dabas parādībām vai iztēles trūkuma pazīme. Tas būtu mīnuss Freimanim. Runājot par tēliem, vēl kā pašu centrālo tēlu varētu nosaukt „tu” formu, kurai tiek veltīts katrs dzejolis, vēl bieži tiek pieminēti bezpersonīgie cilvēki (kā kaut kāda masa), kas sēž mājās vai kas viņu nesapratīs. Nereti nākas viņa dzejā uzdurties vārdiem tūkstošiem, miljoniem, miljardiem – „1000000 it nekā”, taču šie lielie skaitļi neizraisa sajūtu, ka tas ir kaut kas daudz, drīzāk šie vārdi piedod tekstam labskanīgumu.
Vairumam dzejoļu darba noskaņa ir sapņaina ”Dzīve kā košums”, skumja” Tavs ceļš, redz’, ir tāds! ”, arī noslēpumaina „Mēs degam”, taču ir atrodami arī humoristiski darbi, un tieši šajos darbos atklājas Mārtiņa Freimaņa līdzība Aleksandram Čakam , piemēram, dzejolis „Starp mums” „Pār lielpilsētas oļiem// es pagriezīšos”. Šajā pašā dzejolī ir pieminēti arī tie paši trotuāri, ielas, cilvēki. Bieži dzejoļos atklājas M. Freimaņa kā pilsētas puikas tēls, kas ir īstāka Čaka pazīme, piemēram, galvenajā dzejolī „Zālīte truša dvēselei”. Varbūt rakstot šos dzejoļus Aleksandrs Čaks bija Freimaņa iedvesmas avots? Kas to lai zina, bet līdzība ir nepārprotama.
Mārtiņš Freimanis ir tik tiešām savdabīgs dzejnieks. Viņš spēj aizsapņoties līdz septītajām debesīm un nokrist atkal līdz realitātei – trotuāriem, tāpēc viņa dzeju patiešām būtu vērts lasīt. No šī darba es ieguvu interesanti pavadītu laiku un pārdomas par dzīvi un tās jēgu, jo šajā dzejā vairāk kārt atklājas filozofiskas pārdomas par dzīvi un cilvēkiem. Dzejoļu krājumu ieteiktu lasīt dažāda vecuma cilvēkiem – tas būs saistošs bērniem, kurus pievilinās dzejnieka valoda, bet pieaugušie varēs mēģināt iedziļināties dzejnieka vienkāršajā dzīves uztverē. Vēlētos, lai cilvēki tomēr uzklausa Freimaņa lūgumu un nemēģina tik tiešām meklēt simbolikas u.c. dzejā, dzejnieku tomēr būtu jārespektē! Bet lasītājiem novēlu vienīgi lasīt un baudīt. Viņi sapratīs!
Mārtiņš Freimanis
Ar vienu soli var pienākt tuvāk,
Ar diviem klāt,
Ar trijiem aiziet garām…