Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio, * 1571. gada 29. septembrī Karavadžo vai Milānā, † 1610. gada 18. jūlijā Portoerkolē, Groseto provincē) bija itāliešu mākslinieks, kuru nereti uzskata par pirmo nozīmīgo baroka pārstāvi. Daiļrades sākumposmā Karavadžo pamatā gleznoja klusās dabas un portretus, taču vēlāk kļuva par vienu no sava laika nozīmīgākajiem reliģisku gleznu autoriem. Karavadžo gleznoja tenebrisma tehnikā, prasmīgi izmantojot chiaroscuro efektu. Viņa darbiem raksturīgs dabiskums, kas bija pretrunā ar tolaik populāro manierismu. Starp nozīmīgākajiem Karavadžo darbiem jāmin “Neticīgais Toms”, “Svētā Mateja aicinājums”, “Judīte un Holoferns”, “Madonna un čūska”, “Svētais Hieronīms”, “Narciss”.
Jaunība un Roma
Karavadžo bija Fermo Merīzi, Karavadžo marķīza arhitekta, dēls. 11 gadu vecumā viņš palika bez vecākiem un no 1584. līdz 1588. gadam bija gleznotāja Simones Petercano māceklis; pēc tam Karavadžo darbojās Karavadžo pilsētā. Ap 1590. gadu Karavadžo devās uz Romu, kur iepazinās ar Lombardijas un Venēcijas mākslinieku darbiem. Pirmajos gados Karavadžo cieta no finansiālām grūtībām, strādāja pie dažādiem māksliniekiem, taču parasti ne ilgāk par dažiem mēnešiem. Apmēram 1595. gadā viņš nolēma darboties pamatā ar pats saviem darbiem, kurus pārdeva ar Maestro Valentino starpniecību. Karavadžo agrīnajos darbos pamatā atainoti pusaugu zēni (“Zēns ar augļu grozu”, 1593; “Jaunais Bakhs”, 1593); viņš gleznoja arī klusās dabas (“Augļu grozs”, 1596). Valentino parādīja Karavadžo darbus kardinālam Frančesko del Montem, kuram bija liela ietekme pāvesta galmā; drīz vien del Monte kļuva par mākslinieka patronu.
“Madonna ar čūsku” (1606)
1597. gadā Karavadžo tika pasūtītas gleznas Kontarelli kapellai Francijas Sv. Luija (San Luigi dei Francesi) baznīcā Romā. Karavadžo uzgleznoja trīs lielizmēra gleznas par Svētā Mateja dzīvi – “Svētais Matejs un eņģelis”, “Svētā Mateja aicinājums” un “Svētā Mateja ciešanas”. Gleznas bija skandalozi neparastas; no pirmās “Svētā Mateja un eņģeļa” versijas baznīca pat atteicās. Svētais darbā bija attēlots reālistiski, ar dabiskiem vaibstiem un vienkārša zemnieka ķermeni, kas nenorādīja uz viņa īpašo nozīmību. Visi darbi rada iespaidu, ka tēli atradušies tumsā, taču tos pēkšņi apspīdējusi gaisma no nezināma avota, radot spēcīgu dramatisku efektu. Pēc Kontarelli kapellas pasūtījuma izpildes Karavadžo tika uzskatīts par ievērojamu gleznotāju, ietekmīgu personu favorītu; viņš saņēma milzīgu daudzumu paūtījumu. Pēc tam Karavadžo pamatā nodevās tieši reliģiskajai tematikai, atsakoties no klasiskās ikonogrāfijas, piešķirot tēliem dabiskumu un dramatismu. Starp nozīmīgākajiem šā laika Karavadžo darbiem jāmin “Svētā Pētera krustā sišana” (1601), “Jaunavas nāve” (1605-1606), no kuras karmelītu klosteris atteicās, jo Jaunava bija attēlota ar vienkāršiem, pat uzblīdušiem vaibstiem un atkailinātām kājām, un “Madonna di Loreto” (1603-1606), kas izraisīja skandālu, jo tajā bija attēloti skrandaini cilvēki ar basām, netīrām kājām. Pēc Rubensa ieteikuma “Jaunavas nāvi” 1607. gadā iegādājās Mantujas hercogs.
Trimda un nāve
Karavadžo pēc dabas bija neatkarīgs un karstasinīgs, turklāt pēc Kontarelli kapellas pasūtījuma iemantojis arī konkurentu skaudību, tāpēc viņam nereti gadījās konflikti ar likumu. Saskaņā ar laikabiedru vēstījumiem viņš vienmēr bijis gatavs iesaistīties kautiņā. 1601. gadā viņu apsūdzēja kareivja ievainošanā, 1603. gadā – uzbrukumā kādam māksliniekam, par ko viņš tika arī ieslodzīts cietumā, no kura viņu atbrīvoja tikai pēc Francijas vēstnieka iejaukšanās. 1604. gadā viņu apūdzēja par Romas sargu apmētāšanu ar akmeņiem. 1605. gadā viņu arestēja par ieroču lietošanu, un vēlāk tajā pašā gadā viņam nācās no Romas bēgt, jo viņš, aizstāvot mīļāko, bija ievainojis cilvēku. Gada laikā Karavadžo atgriezās Romā, taču viņam nācās no tās bēgt vēlreiz, jo pēc strīda par tenisa mača rezultātiem viņš nogalināja Ranučo Tomazoni. Pats būdams ievainots, Karavadžo devās pie kāda Karavadžo marķīza radinieka, pēc tam turpināja bēguļot, līdz apmēram 1607. gadā sasniedza Neapoli, kur kādu laiku uzturējās un radīja tādus darbus kā “Rožukroņa Madonna” un “Septiņus žēlastības darbus” Monte della Misericordia kapellai.
“Svētais Hieronīms” (apm. 1606. g.)
Apmēram 1608. gadā Karavadžo devās uz Maltu, kur uzgleznoja vairākus darbus, tostarp gleznu “Galvas nociršana Jānim Kristītājam” Valetas katedrālei. 1608. gada 14. jūlijā Karavadžo tika uzņemts Maltas Ordenī, taču drīz no tā tika izslēgts un apcietināts. Karavadžo izbēga un devās uz Sirakūzām, kur Sv. Lūcijas baznīcai uzgleznoja “Svētās Lūcijas apbedīšanu”. 1609. gadā viņš devās uz Mesīnu, kur tapa “Lācara augšāmcelšana no mirušajiem” un “Gani pielūdz Jēzu”, tad – uz Palermo. Vēlāk pāvests Karavadžo apžēloja; apžēlošanas raksts gan pienāca tikai trīs dienas pēc Karavadžo nāves. 1609. gadā Karavadžo devās uz Neapoli, kur pie kādas iebraucamās vietas viņam uzbruka un viņš tika smagi ievainots. Pēc ilgstošas atlabšanas viņš devās uz Romu, taču, kad kuģis bija apstājies Palo, viņu apcietināja. Atbrīvots viņš secināja, ka kuģis, uz kura atradās visa viņa iedzīve, jau devies tālāk. Cenzdamies kuģi pārvert, viņš ieradās Portoerkolē, kur dažas dienas vēlāk nomira – iespējams, no plaušu karsoņa.
Karavadžisms
Karavadžo ietekme uz Eiropas mākslu bija milzīga. Eiropā, it īpaši Itālijā, attīstījās karavadžisma kustība: karavadžisti no Karavadžo pārņēma chiaroscuro efekta lietojumu, reliģisku sižetu traktējumu u.tml.
Uzskata, ka no Karavadžo ietekmējušies Vermērs van Delfts, Velaskess, Hosē de Rivera, Rembrants, Rubenss, Žoržs de Latūrs.