Plaši atzīta un visā pasaulē pielietota ir vācu komponista, pedagoga un mūzikas metodiķa Karla Orfa ( 1895 – 1982) izstrādātā muzikālās apmācības metode “.Mūzika bērniem” (Schulverk), kuras metodiskie pamatprincipi balstīti uz atziņām, ka bērna muzikālā attīstība ir ciešā saistībā un iet paralēli ar bērna psihes attīstību. Ar šo metodi K. Orfs lika pamatus vienai no 20. gadsimta lielākajām pasaules mēroga muzikālās audzināšanas pedagoģiskajām sistēmām. K. Orfs uzskatīja, ka mūziku saprast un mīlēt var tikai tad, ja pats to prot radīt.
Galvenā nozīme tajā piešķirta ritmam un improvizācijai, kā arī rotaļām un spēlēm. To vidū ir arī pavisam vienkāršās, ikdienā sastopamas darbības – pastaiga, lēkāšana, skriešana, šūpošanās utt. Kā būtisku muzikālās prakses avotu autors uzsver arī mazu bērnu ,, dungošanu’’ savā nodabā. K.Orfs redzēja pašu bērnu kā mūzikas avotu, uz kuru nevajag iedarboties ar ārēju muzikālu uzskatu uzspiešanu.
Kā atzina K. Orfs, ritms ir primārais un nozīmīgākais mūzikas pamatelements, uz kura tiek būvēts viss melodiskais Jebkuram mūzikas vingrinājumam, gan ritmiskam, gan melodiskam jāizriet no pašiem pamatiem. Sākumā ir runas vingrinājumi, kurus veido atsevišķu vārdu (cilvēku, koku, puķu, dzīvnieku), mīklu un dažādu izteicienu ritmizēšana. Šo vingrinājumu svarīgākais uzdevums ir metroritma izjūtas attīstīšana. Vienlaicīgi ar runas vingrinājumiem K .Orfs iesaka apgūt arī citus ritma un melodiskos vingrinājumus
K. Orfs lielu nozīmi piešķīra ritma improvizācijai.
Skolēnu muzikāli ritmiskās izjūtas attīstībā mūzikas stundās sevišķi iecienīts ir K.Orfa ,,skanošo’’ žestu pielietojums. ,,Skanošie’’ žesti ir metroritmiskas darbības, kuru izpildīšanā kā instruments ir iesaistīts cilvēka ķermenis. K Orfs izstrādāja detalizētu ,,skanošo’’ žestu apgūšanas metodiku, kurā viņš norādīja uz šo žestu apgūšanu sekojošā secībā:
1. Plaukstas.
2. Kājas.
3. Plaukstas + kājas.
4. Tikai stilbi ( svarīga ir abu roku koordinācija, kas vēlāk būs nepieciešama instrumentu spēlē).
5. Stilbi + plaukstas un kājas.
6. Knipji.
7. Knipji + plaukstas, kājas un stilbi.
,,Skanošo’’ žestu iesaistīšana ritma vingrinājumu apguvē padara šo vingrinājumu izpildīšanas procesu interesantu un radošu, kā arī attīsta jaunas iemaņas, kuras noderēs patstāvīgi muzicējot. Piemēram, atkārtoti izpildot ritma vingrinājumus ar dažādiem ,,skanošajiem’’ žestiem un mainot to izpildīšanas tempu, var skolēnos izkopt reakcijas ātrumu , kas ir ļoti svarīgs priekšnoteikums kolektīvajā muzicēšanā. Savukārt vingrinājumi, kuros izmantoti kāju stilbi nostiprina abu roku koordināciju, kas vēlāk būs nepieciešama instrumentu spēlē.
K. Orfs atzīmē būtiskākos nosacījumus ,,skanošo’’ žestu pielietojumam:
• tikai secīga un rūpīga katra skanošā žesta apgūšana vispirms atsevišķi nodrošinās vēlamo rezultātu
• katra jauna metro-ritmiska darbība tiek apgūta tikai tad, kad iepriekšējā vairs nerada problēmas
• izmantojot skanošos žestus, jāievēro atbrīvota ķermeņa stāja un jāsasniedz nepārtraukta plūstoša darbība
• atšķirīgi plaukstu sasitieni ( lēzenas plaukstas iedobtas plaukstas utt) atdzīvina skanējumu
Svarīgi ir ievērot nosacījumu, ka visi melodiskie vingrinājumi ir jāapgūst uz ritma vingrinājumu bāzes.
K. Orfa metodikas atsevišķu elementu izmantošana mūzikas stundās sākumskolā ļauj attīstīt bērnos ne tikai metro-ritma izjūtu, bet arī sniedz jaunu muzicēšanas pieredzi.
Ķermeņa instrumentiem – rokām, kājām un visam ķermenim kopumā – K. Orfs ir ierādījis visnozīmīgāko vietu paša izveidotajā instrumentārijā. Savas instrumentārija sistēmas izveidošanā K. Orfs balstījās uz stingriem loģiskās attīstības principiem un uzskatīja, ka nākamai instrumentu grupai jābūt cieši saistītai ar iepriekšējo. Tieši ritms, kā mūzikas un kustības vienojošais elements, kļuva par noteicošo faktoru nākamās instrumentu grupas izveides procesā. Lielu nozīmi savā instrumentārijā K Orfs piešķīra melodiskajiem sitaminstrumentiem ( zvaniņiem, ksilofoniem, metalofoniem), ar kuru palīdzību tika realizēta pakāpeniska pāreja no ritma jeb perkusīviem instrumentiem uz melodiskajiem instrumentiem. K. Orfs savu netradicionālo instrumentāriju veidoja, balstoties uz to, ka šo instrumentu spēle ir vienkārša un neprasa iepriekšēju sagatavotību.
Viņa izstrādātās mūzikas mācīšanas metodes panākumu atslēga ir vienkāršība, tās cieša saistība ar bērna garīgo pasauli un dinamiskums.