Kārlis Lielais – ”Eiropas tēvs’’?

Kārlis Lielais – ”Eiropas tēvs’’?

Kārlis Lielais nāca no spēcīgas Karolingu dinastijas, kas izcēlās ar īpašu spēju izmantot un nepalaist vējā sev radušās izdevības. Tā 7. gadsimtā, kad Merovingu dinastija un tās majordomi bija stipri novājināti iekšējās cīņās, radās iespēja izvirzīties Karolingu dzimtai. Nevar noliegt, ka tās pionieru, Kārļa Martela un Pipina Īsā, veiksmīgie karagājieni un reformas, bija sagatavojušas auglīgu augsni nākamā imperatora Kārļa Lielā varenībai. Šī daudzpusīgā personība, ko šodien saucam par Franku valsts dižāko un nozīmīgāko valdnieku, bija svarīga ne tikai Franku valsts dzīvē, bet arī visas Eiropas turpmākajā attīstībā.
Kārlis Lielais prata sadarboties ar baznīcu, tādēļ, sekojot sava tēva paraugam, turpināja sevi saukt par Romas aizbildni. Šī aizbildniecība pamatā izpaudās kā palīdzība ar karaspēku. Ne velti 800. gadā Romā pāvests Kārli Lielo kronēja par ķeizaru pateicībā par romiešu sacelšanās apspiešanu un pāvesta varas atjaunošanu. Tā Rietumeiropas politiskajā apritē atkal atgriezās jēdzieni „imperators” un „impērija”. Nu viņa valdnieka rangs bija līdzvērtīgs Konstantinopoles imperatora titulam.
Tā kā franki bija dedzīgi karotāji, nemazāk aizrautīgā imperatora pavadībā tika veikti daudzi nozīmīgi karagājieni un gūtas uzvaras, kā galvenais mērķis bija ne tikai jaunu teritoriju iegūšana un tajās dzīvojošo iedzīvotāju pakļaušana, bet arī valsts robežu stiprināšana un tautu pievēršana kristīgajai ticībai. Frankiem pakļāvās langobardi, sakši, bavāri, avāri un slāvi, pilnībā atzīstot Kārļa Lielā vispārējo autoritāti. Lai gan karagājiens uz Spāniju bija neveiksmīgs, kā atgādinājums par to daudzās viduslaiku pilsētās bija novietotas Rolanda statujas par godu Ronsevalas kaujā bojā gājušajam drosmīgajam bruņiniekam Rolandam. Panākumus karos un kaujās noteikti sekmēja arī karagājienu rūpīga plānošana, karaspēka vienotība un saliedētība. Franku valsts bija izpletusies teju pa visu Rietumeiropu, Kārlis Lielais nu bija valdnieks visā šinī teritorijā.
Kā vienu no Kārļa Lielā ievērojamākajiem veikumiem varētu minēt izglītības sekmēšanu. Liela uzmanība tika pievērsta latīņu valodas zināšanu uzlabošanai, tika arī izveidots jauns rakstības stils. Imperatora galmā zinātnieka un pedagoga Alkuīna vadībā pat darbojās Akadēmija, kur pulcējās gudri un izglītoti cilvēki, kas piedalījās diskusijās par dažādiem jautājumiem, deklamēja dzeju un apsprieda klasisko literatūru. Liels ir viņa ieguldījums arī garīdznieku izglītības un tikumiskā līmeņa celšanā. Kārlis lielais apgādāja klosterus ar grāmatām, baznīcu draudzes ar sprediķu tekstiem. Imperators rūpējās arī par tautas garīgo izglītošanu, tāpēc, ņemot vērā pastāvošo izglītības līmeni, ar likumu noteica, ka sprediķi jālasa tautai saprotamā valodā. Šīs izmaiņas, kas aizsākās ar Kārļa Lielā reformām, tika nosauktas par Karolingu renesansi.
Kārlim Lielajam bija jāreformē arī likumu sistēma, jo bijušo barbaru valstiņu teritorijās joprojām dzīvoja pēc kādreiz pastāvējušajiem noteikumiem. Viņa laikā tie pirmoreiz tika pierakstīti un rūpīgi uzraudzīts, lai tie tiek ievēroti. Atsevišķās teritorijās pastāvošie atšķirīgie likumi vēl vairāk grāva valsts centralizāciju, tāpēc Kārlis izdeva kapitulārijus, kas attiecās uz visu valsti.
Pieaugot vajadzībai pēc zemes, tika līsti līdumi, kā rezultātā bieži aizgāja bojā meži. Koksne bija nepieciešama arī ēku būvniecībai un sadzīves priekšmetu izgatavošanai. Kā izrādās, jau viduslaiku sākumā Kārlis Lielais ieviesa pirmos ierobežojumus meža izmantošanā, saprotot, ka tā ir izsmeļama vērtība.
Kārļa Lielā valdīšanas laikā stipri izmainījās Eiropas teritoriālo vienību robežas. Nevar neminēt, ka Franku valsts kādreizējā teritorija ir pamatā divām mūsdienu Eiropas valstīm – Vācijai un Francijai.
Kārlis Lielais bija apbrīnojama personība, kas ar savu pārsteidzošo autoritāti prata vadīt lielu, ļoti neviendabīgu valsti, panākot tās patiesu varenību, kā arī cieņu no citu zemju valdniekiem. Nevar viennozīmīgi pateikt, vai tā bija viņa neizsīkstošā enerģija, vai reliģiozums, kas deva stimulu, veiksmīgiem karagājieniem un reformām, bet nevar noliegt, ka tas, cik labi viņš pārzināja savas valsts lietas, ņemot vērā impērijas plašumu, pārsteidz nevienu vien. Ar vērienu rīkojoties savas valsts vārdā, viņš nereti izlēma arī uz visu Eiropu attiecināmus jautājumus tādēļ ne velti kāds no viņa galma dzejniekiem nosaucis Kārli par „Eiropas tēvu”.