Kārlis Saklbe

Kārlis Skalbe (1879 – 1945)

Dzejnieks, prozaiķis un pasaku meistars, jaunromantiķis. Dzimis Vecpiebalgas Incēnos. Bērnību pavada nabadzīgā kalēja mājiņā.

Mācās Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādā par laukstrādnieku, kolportieri, vēršu dzinēju, rakstveža palīgu. Smagā cīņa par eksistenci, nabadzība, pazemojumi un netaisnība rada Skalbē riebumu pret tā laika sabiedrisko iekārtu. 1901. gadā iegūst tautskolotāja tiesības, Ērgļos strādā par skolotāju. Tur Skalbe iepazīstas ar Blaumani, kam ir liela nozīme dzejnieka attīstībā. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla “Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrē, dzīvo Šveicē, Somijā, Norvēģijā. Emigrācijas laikā viņš no

o
ododas dziļām, nopietnām literatūras studijām, iepazīstas ar ziemeļtautu, krievu, beļģu, indiešu un citu tautu literatūru. Emigrācijas gados Skalbes dzejā saklausāmi dekadentiski toņi. 1909. gadā atgriežas Latvijā, visus spēkus atdod literatūrai. Dziļā nopietnā darbā viņš sasniedz lielu māksliniecisko meistarību. Iznāk dzejoļu krājumi „Sirds un saule” (1911), „Sapņi un teikas” (1912), pasaku krājumi „Pazemīgās dvēsele” (1911), „Ziemas pasakas”. 1911.—13. gadā atrodas apcietinājumā. 1. pasaules kara laikā strādā dažādās avīzēs. 1916. g. Skalbe iestājas latviešu strēlnieku bataljonā, kur veic galvenokārt kancelejas darbus un raksta dzejoļus un tēlojumus. Iestājoties par Latvijas ne
e
eatkarības ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā daiļliteratūras žurnāla “Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vada literāro žurnālu “Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrē uz Zviedriju, kur turpinājis sa
a
abiedrisko darbu līdz savai nāvei. 1992. gadā pārapbedīts savās Vecpiebalgas mājās “Saulrietos”, kur kopš 1984. gada darbojas K.Skalbes memoriālais muzejs.

Skalbes dzejai raksturīga pievēršanās dabai un paša sirdij. Dzejnieks jūt dziļu saskaņu ar dabu:

Cik maigi zāles dvaša

Man karstos vaigus glauž:

Tik klusu, labdarīgu

Sirds zemes glāstu jauž.

Es dzirdu, zāle saka:

„Klau, tevi mīlē kāds.

Šai vecai, labai zemei

Uz tevi draudzīgs prāts.”

Skalbes dzeja ir ļoti muzikāla, tāpēc tai bieži komponēta mūzika, piemēram, dzejoļiem „Nemiers” („Mūžam zili ir Latvijas kalni), „Maldi”(„Zili meži, zaļi meži”).

Savas atziņas dzejnieks attēlo ļoti izjusti, sirsnīgi. Skalbes valoda ir gleznaina, ritmiska, muzikāla, bagāta skaistiem epitetiem, spilgtiem salīdzinājumiem un neparastām metaforām, piemēram: „manas bērnības sārtie rīti”; „vecs bērzs ceļ skumji sirmo galotni”; „Kā zobens, iesprausts skuju vainagā, spīd Alauksts tumšo egļu ielokā” u.c.

Skalbes pasakas rāda, ka
a
a autoram tuvi darba cilvēki un sveša buržuāziskā vilku morāle, taču viņš nemeklē ceļu, kā netaisnību novērst, bet cildina panesību, nepretošanos ļaunumam. Spilgti tas izpaužas pasakā „Kaķīša dzirnavas”, kas ir viena no skaistākajām Skalbes pasakām. Jāpiemin gan, ka šajā pasakā, tāpat kā tautas pasakās, ir laimīgas beigas – kaķītis atkal atgūst savas dzirnavas, bet neganto melno runci velni aizrauj uz purvu.

Pie labākajām Skalbes pasakām pieder arī „Pasaka par vērdiņu”, kur pausta doma, ka nauda cilvēkam laimi nenes, tāpat pasakas „Milzis” un „L
L
Labuma meklētājs”. Skalbes pasakās bieži radoši izmantoti tautas pasaku motīvi. Viņa pasaku varoņi ir ķēniņi, prinči, princeses, milži, bārenīte, jūrnieks, nabaga pirtnieks, vecs kurpnieks, mūžīgais students, bendes meitiņa utt. Skalbem ir apbrīnojamas spējas saistīt pasaku pasauli ar reālo dzīvi.

Mūsdienu lasītājam tuvs Skalbes labākajos darbos paustais humānisms, gaišais dzīves vērtējums.

Leave a Comment